Vispirms, autors brīdina, ka sarakstā nav ievietoti:
- Klasiķi (Tolstojs, Bulgakovs, beļajevs, Kazancevs, Adamovs, Obručevs, Jefremovs, Martinovs, Strugacki, Sņegovs, Buličevs, Krapivins, Peļevins);
- Pārāk tiražētie (Golovačovs, Zvjagincevs, Perumovs, Buškovs, Frajs, Oldi, Semjonova, Lukjaņenko);
- Cikli – tādi, kā „Stalkera Visums”, „Metro Visums”, „Krievu militārā fantastika”, „Nokļuvēji”, „Krievu romantiskā fantāzija” un citi.
Vispār visus autorus-fantastus šajā sarakstā var iedalīt 3 grupās – tie, kuri grāmatas izdeva vēl PSRS laikā (manas paaudzes cilvēki, kuri dzimuši vēl 70. gados un vēl vecāki, viņus visus atceras, jaunāki – diez vai); pirmais, „jaunais vilnis” ar pārbūves sākumu – pamatā drukājās lieliskajos „Molodaja gvardija” krājumos un „otrais, jaunais vilnis” – no 90. gadu otrās puses līdz pat mūsu laikam (te gan atrast pērles citu „produktu” kalnos ir daudz grūtāk, tas ir nepateicīgs darbs).
1. Andrejs Balabuha
Andrejs Dmitrijevičs Balabuha ir dzimis 1947. gada 10. aprīlī, Ļeņingradā. KPFSR Litfonda Ļeņingradas nodaļas Profesionālo rakstnieku grupas biedrs no 1974. gada, pēc tam no 1988. gada – PSRS Rakstnieku savienības biedrs un no 1992. gada – Samktpēterburgas Rakstnieku savienības biedrs; Fantastiskās un zinātniskās – daiļliteratūras sekcijas priekšsēdētājs. No 1983. gada Fantastikas studijas līdzvadītājs (kopā ar Anatoliju Fjodoroviču Britkovu), bet no 1996. gada – vadītājs. 1994.-1999. gads – Beļajeva labdarības literatūras fonda prezidents.
Literatūrā debitēja 1966. gadā, piedaloties kolektīvajā Ļeņingradas rakstnieku-fantastu radio uzvedumā „Laiks kristāliem runāt”. Pirmais stāsts „Apendikss” publicēts 1967. gada ikgadējā, izdevniecības „Molodaja gvardija” almanahā „Fantastika”. Balabuha ir prozaiķis, dzejnieks, kritiķis, tulkotājs, atsevišķu krājumu un grāmatu sēriju sastādītājs, kā arī literārais un zinātniskais redaktors.
Tulkojis fantastiku: Džeimss Grems Ballards (Lielbritānija), Aļģis Budris (ASV), Alfrēds Eltons Van-Vogts (ASV), Klifords Saimaks (ASV), Roberts Silverbergs (ASV), Roberts Ensons Hainlains (ASV); detektīvus: Artūrs V. Apfīlds (Austrālija), Džons Bjukens (Lielbritānija) un Pīters O’Donnels (Lielbritānija); vesterni: Luī l’Amūrs (ASV); garstāsti-pasakas: Džordžs Makdonalds (Lielbritānija) un citi.
Rakstnieks vairāk pazīstams ar savu publicistiku un tulkošanu, viņa fantastisko darbu nav daudz: viens romāns „Neptūna arfa” (1986), divi stāstu: „Priekšteči” (1978), „Cilvēka brīnums un citi stāsti” (1990) un viens garstāstu krājums: „Kuģu ļaudis” (1982).
2. Aleksandrs un Sergejs Abramovi
Aleksandrs Ivanovičs Abramovs (1900-1985) ir rakstnieks, kritiķis, kinoscenārists. PSRS Rakstnieku savienības biedrs. Dzimis Maskavā, beidzis V. J. Brjusova Literatūras institūtu debitējis literatūrā jau divdesmitajos gados, viņa pirmais mēģinājums bija fantastisks garstāsts „Šaha bojāeja” (1926). Tikai 1966. gadā Aleksandrs Ivanovičs atkal pievēršas fantastikai. Populārais almanahs „Mir prikļučeņij” publicē garstāstu „Staigāšana pa trīs pasaulēm”. Taču garstāstam jau ir divi autori, Sergejs Abramovs (dz. 1944. gada 10. aprīlī) tajā laikā beidz Maskavas Autoceļi institūtu un par literātu kļūt netaisās, kaut arī raksta dzejoļus, raksta Maskavas avīzēm. Tieši Sergejs Aleksandrovičs uzvedina tēvu uz domu par fantastisku garstāstu, pastāstot viņam ideju par multivisumu.
Jauno literāro duetu lasītāji un arī kritika uztvēra visai labvēlīgi. Acīmredzot garstāsts patika arī pašiem autoriem, tāpēc pēc tā viņi sarakstīja stāstu sēriju, kas tika izdota krājumā „Imperatora ēna” (1967). Šo stāstu pamatā bija hipotēzes no bioloģijas, fizikas, kibernētikas nozarēm, no tā autori būvēja asis, aizraujošus sižetus. 1968. gadā Abramovi izdeva savu pirmo, lielo, fantastikas romānu „Jātnieki ne no kurienes”, ko, neskatoties uz dažādām atsauksmēm presē, iespējams, var nosaukt par labāko, ko viņi abi ir sarakstījuši. „Jātnieki ne no kurienes” ir tipisks romāns „par kontaktu”, par kontaktu ar būtnēm, kas absolūti nav līdzīgas cilvēkiem un ieguvušas nosaukumu „rozā mākoņi”.
1960. gadu beigās – 1970. gadu sākumā Sergeja Abramova romāni un garstāsti, kas sarakstīti ar līdzautoru – tēvu Aleksandru Ivanoviču Abramovu, guva visai lielus panākumus zinātniskās fantastikas pielūdzēju vidū. Zinātniski-fantastisko stāstu krājums „Imperatora ēna”, romāni „Jātnieki ne no kurienes”, „Paradīze bez atmiņas”, „Staigāšana pa trīs pasaulēm”, „Selesta-7000”, „Atļauts ir viss”, „Stāsts par sniega cilvēku”... Šie visi darbi bez izņēmuma toreiz tika drukāti „rāmītī” – populārajā „Djetļita” sērijā „Bibļioteka prikļučeņij i naučnoj fantastiki”.
70. gadu sākumā Sergejs Aleksandrovičs Abramovs sāka rakstīt patstāvīgi. Pirmais romāns „Virves staigātāji” (1973). Viņa stāstu un garstāstu krājumi stipri atgādina fantāzijas vai pasaku žanru, piemēram, krājums „Augstāk par Varavīksni” (1983).
Viņa krāšņos un ar citu rakstītiem, nesajaucamos stāstus ar interesi var lasīt arī šodien. Tas bija laiks, kad Strugacki uzrakstīja „Ugunīgo mākoņu valstībā” un „Ceļu uz Amalteju”, tajā laikā fantastika elpoja ar kosmosu, cilvēces ekspansiju, ilgām pēc zvaigznēm, ar ticību progresam... Un nekādu nokļuvēju, postapokalipses, nāvējošu zombijvīrusu un citas depresijas).
3. Aleksandrs Mirers
1960. gados Aleksandrs Isākovičs Mirers (pseidonīms – Aleksandrs Zerkalovs; 1927-2001) bija biedrs neformālajā Maskavas rakstnieku-fantastu pulciņa, kas pulcējās izdevniecības „Molodaja gvardija” Fantastikas redakcijā (šajā pulciņā ietilpa arī Arkādijs Strugackis, Severs Gansovskis, Anatolijs Dņeprovs, Jeremejs Parnovs, Mihails Jemcevs, Dmitrijs Biļenkins, Ariadna Gromova, Romans Podoļnijs).
Aleksandrs Mirers fantastikā debitē ar garstāstu „Būs laba diena!” (1965). Viņa pirmā grāmata kā autoram ir bērnu fantastikas garstāsts „Submarīna „Zilais valis” (1968). 1969. gadā tika publicēti divi garstāsti, kas padarīja Aleksandru Mireru par tā laika vienu redzamākajā figūrām padomju fantastikā – „Man ir deviņas dzīves” (paplašināts variants kā grāmata izdots 1990. gadā) un „Galvenā pusdiena” (1976. gadā paplašināts variants izdots kā romāns „Klejotāju nams”, pēc romāna motīviem 1990. gadā veidota mākslas filma „Starpnieks”).
Divsēriju filmu „Starpnieks” arī var rekomendēt, lai noskatītos – tā nav visai raksturīga krievu kino – visa uzņemta sēpijas toņos, lielisku atmosfēru radoša mūzika, daudz „trakumu”, klasisks ZF sižets + plus 80.-90. gadu sākuma atmosfēra. Lieliska filma, kaut arī pats Mirers to kritizēja. Par to varētu atsevišķu rakstu uzrakstīt.
4. Alfrēds Heidoks
Absolūti lielisks autors. Dzimis vēl aizpagājušā gadsimtā (1892), miris 1990. gadā. Labi pazina Rērihu. 1934. gadā iznāk Heidoka krājums „Mandžūrijas zvaigznes”, priekšvārdu tam uzraksta N. K. Rērihs. Ilgi dzīvojis Ķīnā, atgriezies PSRS, par saraksti ar Rērihu, tiek represēts, pēc tam attaisnots, vispār, par šī cilvēka biogrāfiju var filmu uzņemt, var disertācijas rakstīt. Raksta autoru viņa stāsti „Sapņu templis”, „Trīs kļūmes šaušanā”, „Mandžūrijas princese”, „Mirušo gājiens”< „Dzelteno tuksnešu neprāts” un citi stāsti sajūsmina līdz tirpām. Dabiski, ka PSRS viņu nedrukāja, viņa stāsti parādījās dažos „Molodaja gvardija” krājumos 80. gadu beigās. Es viņu sauktu par krievu Edgaru Po, kaut arī Heidokam tie ir daudz dziļāk eksistenciāli un mistiski, kā skatīšanās viņpasaulē. Par klasisku fantastiku tos saukt nevar, taču Heidoka talantam tas par sliktu nenāk.
5. Dmitrijs Biļenkins
1960. gadu beigās – 1970. gadu sākumā Biļenkins (1958-1987) ir atzīts zinātniskās fantastikas meistars. Šajā periodā iznāk rakstnieka darbu krājumi: „Marsa bangas”(1968), „Nakts kontrabandas ceļā” (1971), „Saprāta pārbaude” (1974). Panākumus Biļenkinam atnes cikls par psihologu-intelektuāli Polinovu – varoni-„pārcilvēku” no tuvās nākotnes, kura varoņdarbi notiek pateicoties, nevis unikāliem fiziskiem datiem, ne ar ieročiem un kara mākslu, bet ar intelektu un psiholoģijas zināšanām (garstāsti „Desants uz Merkura”, 1967; „Kosmiskais dievs”, 1967; „Likuma gals”, 1980). Ciklā arī ietilpst garstāsts „Spēcīgo spēks” (1985), kur darbojas Polinova pēctecis.
Biļenkins ir radījis atmiņā paliekošus citu ZF pasauļu tēlus un to pirmatklājējus. Vairākos viņa stāstos ir atspoguļota marsiešu tēma: Marsa smilšu viļņi „Marsa bangās” (1966), Marsa alpīnisti – „Olimpa sniegos” (1975). Biļenkins rada ledainu planētu („Nekas, izņemot ledu”, 1974), un vulkānisku („Nereīdas dārgumi”, 1975). Nereti Biļenkins pieskaras dabas ekoloģijas un cilvēka ekoloģijas jautājumiem (stāsti „Mākslinieks”, 1967; „Panākt ērgli”, 1973; „Te var sastapt drātis...”, 1981; „Čara”, 1969; „Dzīves spiediens”, 1970; „Vīkends”, 1991). Biļenkina stāstos nav svešs arī dzirkstošs humors („Laika krājkase”, 1967; „Kā ugunsgrēkā”, 1968; „Bumba savos vārtos”, 1969; „Elles moderns”, 1971; „Tā nevar būt”, 1974; „Izlīdziet, Mih. Mih.!”, 1974; „Es jau teicu”, 1980; „Vai cilvēks eksistē?”, 1985; „Elektronu remonts”, 1986).
Laika periodā no 1976. gada līdz 1981. gadam izdevniecība Macmillan izdod ASV angļu valodā virkni Biļenkina stāstu („Viņa Marss”, „Pilsēta un Vilks” par cilvēka saprāta pārstādīšanu dzīvniekam, „Ģeniālā māja”, „Reiz naktī”, „Personības mēģinājums”). PSRS 1980. gados tiek izdoti krājumi „Olimpa sniegi”(1980), „Seja pūlī” (1985), „Spēcīgo spēks” (1986), „Polinova piedzīvojumi” (1987).
Biļenkins vienmēr ir asi cīnījies pret haltūru, kas plaši aug fantastikas druvā.
Ar to es varētu beigt stāstu par mūsu pirmo fantastu kohortu (gribēju vēl minēt Iļju Varšavski, bet – lai nu paliek, komentāros varēs). [Tad jau komentāru uzrakstīšu es – t.p.]
Interlūdija. Iļja Varšavskis
Iļja Varšavskis ir dzimis 1908. gada 14. decembrī. Ģimenes apstākļu dēļ metrikas grāmatā ieraksta datumu 1909. gada 12. marts. Mainot pasi, viņš lūdz ierakstīt dzimšanas datumu 10. februāris, lai to atzīmētu vienā dienā ar sievu. Savukārt īsajā literatūras enciklopēdijā ir datums 1009. gada 11. februāris. Vai tad tāds cilvēks varēja nekļūt par fantastu!
Jaunībā viņš gribēja kļūt par aktieri un mēģināja iestāties studijā „Ekscentriskā aktiera studija”. Izgāzies eksāmenā, viņš iestājās Ļeņingradas Jūras skolā un pabeidza to ar specialitāti „tirdzniecības flotes mehāniķis”. Dažus gadus arī tajā strādāja. 1929. gadā kopā ar žurnālistu Nikolaju Sļepņovu un vwecāko brāli Dmitriju saraksta aprakstu grāmatu „Apkārt pasaulei bez biļetes” (ar kopējo pseidonīmu Nikolajs Aļdims). Līdz kara sākumam strādā par inženieri rūpnīcā „Russkij dizeļ”. Armijā netiek iesaukts traumas dēļ, ko ieguvis bērnībā. 1941. gadā evakuējas uz Altaju, kur paliek līdz 1949. gadam. Atgriežoties Ļeņingradā atkal strādā dīzeļrūpnīcā, kur nostrādā vēl 20 gadus.
Pēc paša vārdiem, ciest nevar fantastiku un fantastiskus stāstus sāk rakstīt, saderējis ar dēlu. 1962. gadā tiek publicēts pirmais, fantastiskais stāsts, ar ko arī sākas viņa – fantasta karjera. Stāsts „Robijs” publicēts žurnālā „Nauka i žizņ”. Viņš bija pirmais Ļeņingradas jauno rakstnieku-fantastu semināra vadītājs (1972. gadā viņu nomaina Boriss Strugackis). Ļeņingradas televīzijā vadījis populārzinātnisku raidījumu „Molekulārā kafejnīca”.
Varšavskis bija labsirdīgs un asprātīgs cilvēks. Tieši viņš izdomāja uzvārdu Farfurkis, ko vēlāk brāļi Strugacki izmanto „Pasakā par Troiku”. Rakstnieka pirmā grāmata „Molekulārā kafejnīca” tiek izdota 1964. gadā. Varšavska dzīves laikā tiek izdoti tikai pieci viņa stāstu krājumi. Viņa daiļrade ir daudzveidīga: parodijas un stilizācijas („Žanra noslēpumi”, „Jaunais par Šerloku Holmsu”, „Fantastika ielaužas detektīvā jeb Komisāra Debrē pēdējā lieta”), sociālie pamfleti (cikls par Donomagu: „Vijolīte”, „Satraucošu simptomu nav”), psiholoģiskas noveles („Izlem, pilot!”, „Atolā”, „Sižets romānam”, „Stāsts bez varoņa”). Varšavski augsti vērtēja kritiķi un žanra kolēģi. Sergejs Sņegovs Varšavska sižetus salīdzināja ar O’Henrija sižetiem.
Tagad pāriesim pie pirmā „jaunā viļņa”, kas sākās 80. gadu beigās – 90. gadu sākumā, īstenībā, tas ir pats interesantākais, kas bija krievu fantastikā.
6. Jevgeņijs Drozds
Pēc stingriem mēriem, tagad tas jau ir baltkrievu rakstnieks, taču tiem, kas ir no made in USSR – viņš ir mūsējais. Pirmos stāstus J. Drozds, kurš vienmēri ir devis priekšroku mazām formām, publicēja astoņdesmito gadu beigās. Tādi darbi, kā garstāsti „Skorpions” „Zāles pret entropiju”, stāsti „Fēnikss” un „Paradīzē mēs dzīvojām uz sauszemes” padarīja rakstnieku par vienu no pamanāmākajiem Baltkrievijas fantastiem. 1992. gadā Minskas izdevniecībā „Eridan” gaismu ierauga pirmā Drozda kā autora grāmata – krājums „Ēna virs pilsētas”.
Autors ir izmantojis pseidonīmus: Anatolijs Birjukovs, Ruslans Ovarjevičs Glosskis, Timofejs Gņevka, Debills, Drakula, Judžins Trašs, Jermolajs Šakuta, Jermolajs Šaputjē. Jevgeņijs Drozds ir tulkojis vairākus Čeiza, Brauna, Gārdnera un citu detektīvromānus. No fantastikas – Rodžera Želaznija stāstu krājumu, Ričarda P. Henrika romānu „Ekoloģiskais karš” un Braiana Oldisa romānu „Malaisijas gobelēns”. 1990. gadā, Simferopoles izdevniecībā „Taurija” iznāk stāstu krājums, ko Jevgeņijs Drozds ir tulkojis no angļu valodas „Sabiedriskais nopēlums”.
Jevgeņija Drozda stāsti „Fēniks” un „Paradīzē mēs dzīvojām uz sauszemes” tika ieslēgti Minhenes Vilhelma Heines izdevniecības ikgadējās antoloģijās „Laika līgava” (Die Zeitbraut, 1993), „Lidotāja” (Die Pilotin, 1994) un „Ceļš uz Kandaraju” (Die Strasse nach Candarei, 1995). Ja izlasīsiet viņa garstāstu „Skorpions”, nenožēlosiet!
7. Jeļena Gruško
Beidzot gribas nedaudz atšķaidīt izlases vīriešu kolektīvu. Kaut arī daudzi raksta, ka viņiem piemetas „jūras slimība no sieviešu fantastikas” – nezinu, man, piemēram, Ursula Le Gvina ir viena no mīļākajām autorēm (var vēl ātrumā atcerēties Andrē Nortoni, Mēriju Stjuarti vai Ennu Makefriju – lieliska, kvalitatīva literatūra), varbūt vienkārši, dāmas maz tieši klasisko fantastiku raksta – vairāk fantāziju un romantisko?
Pirmā Gruško novele „Ne sieva” tika publicēta žurnālā „Daļņij Vostok”. Jeļenas Gruško (dz. 1952. gada 17. septembrī) garstāsti un stāsti apvienoti krājumos „Aprīļa pēdējais sniegs” (1984), „Dobriņa” (garstāsti „Dobriņa” un „Pēdējais čograms”, 1986) un „Gaidīšanas glezna” (1989), antoloģijā izdots garstāsts „Obimura vainagi” (1990).
1990. gadu beigās Jeļena Gruško pievēršas vēsturei un detektīvam. Mainot žanru, izmainīja arī uzvārdu uz pseidonīmu – Jeļena Arseņjeva. Autore ap 50 mīlas avantūru, vēsturiskiem un kriminālromāniem (tāpēc kaut kur pēc 1990. gada es neieteiktu viņu lasīt). Varu rekomendēt garstāstu „Redzējumu zvaigznājs” – ļoti savdabīga un kvalitatīva lieta.
8. Vitālijs Piščenko
Dzimis 1952. gada 31. jūlijā. Fantastiku raksta no 1981. gada. Pirmais stāsts – „Vienādas iespējas” iespiests avīzē „Molodostj Sibirji”, pēc tam desmitgažu laikā sarakstījis vairākus garstāstus un stāstus („Šausmu pils”, „Starp divām pasaulēm” un citus), kas tika tulkoti PSRS nacionālajās valodās un tika izdoti arī ārzemēs, pēc PSRS sabrukuma vairāk nekā uz desmit gadiem „apklusa”. Šajā laikā V. Piščenko rakstīja aprakstus un publicistiku, strādāja ar prozaiķiem (ne tikai fantastiem) un dzejniekiem.
1999. gadā atkal atgriežas pie fantastikas. Kopā ar rakstnieku no Benderiem Juriju Samusju turpina darbu pie romāna „Vērmeļu medus” („Полынный мед”pirmās nodaļas publicētas 1989. gadā, bet 2000. gadu sākumā fragmentus publicē žurnāli „Naš sovremeņņik”, „Sokol”, „Mļečnij putj”). Šis darbs (četros sējumos) joprojām nav izdots, kā arī kopā ar līdzautoru Mihailu Šalajevu sarakstītais romāns-fantāzija „По Живой Паводи”. 2002. gadā dienas gaismu ierauga krājums „Plaisa laikā”, bet 2004. gadā – romāns „Skorpiona kodiens” (sarakstīts ar līdzautoru J. Samusju).
Rekomendēju sākt ar garstāstu „Sausmu pils” – viegli lasās, savieno detektīva, ZF un fantāzijas žanrus, patīkama lasāmviela.
9. Andrejs Beļaņins
Dzimis 1967. gada 24. janvārī. 1994. gadā uzņemts Krievijas Rakstnieku savienībā, kad jau izdoti trīs dzejas krājumi un pasakas „Rudais un Svītrainais”, „Porcelāna bruņinieku ordenis”.
1995. gadā pēc šo darbu publicēšanas žurnālā „Junostj”, izdevniecība „Armada” uzaicina Andreju Beļaņinu sadarboties. Drīz tiek izdots viņa garstāsts „Trakais karalis Džeks”.
Rakstnieka spalvai pieder romāni no cikliem „Zobens bez Vārda” („Zobens bez Vārda”, „Niknais landgrāfs”, „Svētā Skiminoka gadsimts”) un „Trakais karalis Džeks”, kā arī romāni „Cara Goroha slepenā izmeklēšana”, „Rudais bruņinieks”, „Mana sieva – ragana”.
Rakstnieks minētā žanra cienītājiem, nedaudz popsīgs, taču man lieliski der, kad gribas vienkārši atpūsties ar kādu grāmatu, kur nav daudz jādomā. Pēdējo lietu īpaši rekomendēju, uzrakstīts ar lielisku humoru.
10. Andrejs Stoļarovs
Dzimis 1950. gada 20. oktobrī. Rakstīt sācis 1980. gadā, pirmā fantastika – 1984. gadā. Daudzu literāro prēmiju ieguvējs. Literatūrā ienāk kā fantasts. Pašlaik raksta „maģiskā reālisma” žanrā. Mēģina turpināt „Pēterburgas prozas” tradīcijas, daudzi autora darbi vērsti uz Pēterburgas maģijas un filozofijas pusi. Kopā ar Andreju Lazarčuku un Viktoru Peļevinu viens no „turboreālisma” dibinātājiem – literatūras virziens, kas stāv un reālisma un fantastikas robežas. Raksti par turboreālismu iznākuši ASV un Japānā.
Raksta nevienādi, man pie viņa ne visi darbi patīk, precīzāk – ļoti maz, tomēr rakstnieks viņš ir labs. Prēmētie stāsti: „Telefons kurlajiem” (1989), „Mazais, pelēkais ēzelītis” (1992), „Līdz gaismai” (1995), garstāsts „Vēstījums korintiešiem” (1992), romāns „Mūki zem mēness” (1992), stāstu un garstāstu krājums „Nelabā gara izdzīšana” (1989).
P.S. Autoru biogrāfijas daļēji ņemtas no portāla «Лаборатория фантастики» http://fantlab.ru un Vikipēdijas.
Avots: https://fishki.net/2596666-shedevry-fantastiki---zamechatelynye-no-ne-samye-izvestnye-avtory.html
Ņemts no : http://www.yaplakal.com/