Vienkāršs amerikāņu provinciālis

1904.gada 23.martā protestantu sludinātāja Herberta Orra Paipera un viņa kundzes Harietes ģimenē piedzima dēls, kuru nosauca par... taču, kā viņu nosauca precīzi, tas nav zināms vēl tagad. Vairums avotu par pirmo un galveno Paipera vārdu norāda Henriju, lai gan pats viņš parasti stādījās priekšā kā Horācijs – kaut gan visdrīzāk viņam vienkārši patika šis izteiksmīgais vārds. Savu grāmatu „Mazais pēddzinis”, ko viņš uzdāvināja tuva rada bērnam, Paipers parakstīja bez ārišķībām, vienkārši: „Čārlzam no Henrija”, bet visus darbus un oficiālos dokumentus vienmēr parakstīja vienādi – H.Bims Paipers. Starp citu, vai tikai par godu slavenā burbona radītājam „Jim Beam” Paipers nav ieguvis savu otro vārdu no sava tētiņa, kas mīlēja dzert? Vēsture par to klusē...

Nākošā rakstnieks bērnība pagāja nelielā Pensilvānijas pilsētā Altunā – kalnainā nomalē, kur dzīvoja tikai kādi divdesmit tūkstoši cilvēku. Paipers bērnībā ne ar ko īpaši neizcēlās – vienīgi ar savu izteikto disciplīnas nepieņemšanu, nevēlēšanos pakļauties kopējiem noteikumiem, tāds viņš arī palika visu savu dzīvi. Bet vidusskolu viņā nepabeidza – Henriju (sauksim viņu tā) no turienes izsvieda bez žēlastības. Un nepavisam ne tāpēc, ka viņam trūka prāta un ziņkāres – kā arī Mārtiņā Īdens, viņš cītīgi nodarbojās ar pašizglītošanos, daudz lasīja un galu galā ieguva visai solīdas zināšanas socioloģijā un vēsturē. Taču apmeklēt nodarbības un klausīties skolotājus viņam nepatika. Dabiski, ka bez atestāta nebija ko domāt dabūt pieklājīgu darbu – kad Paiperam palika astoņpadsmit, viņš dabūja melnstrādnieka vietu Altunas dzelzceļa depo, kur arī nostrādāja vairāk nekā trīsdesmit gadus. Jāsaka gan, ka laika gaitā viņu „paaugstināja” amatā līdz pat apsargam: alga maza, prestiža nekāda, toties tāds darbs atstāja daudz laika lasīšanai, bet pēc tam arī grāmatu rakstīšanai.

Agri zaudējis tēvu, Paipers dzīvoja kopā ar māti līdz pat viņas nāvei 1955.gadā. pēc tam viņš apprecējās ar kādu Betiju Hērstu, taču laulība izrādījās galīgi neveiksmīga un ilga tikai pāris gadu. Tāpēc par bijušo sievu Paipers nemīlēja runāt un praktiski nekas par viņu nav zināms.

Bez literatūras pati lielākā Paipera aizraušanās bija ieroči – viņš bija Nacionālās strēlnieku asociācijas biedrs un gandrīz visu brīvo naudu tērēja moderno un veclaiku ieroču kolekcijai. Nav brīnums, ka ar sievu viņam attiecības neveidojās...

Cerībā uz labāko

Lasīt Henrijs mīlēja jau no bērnības. Īpaši viņam patika Roberta Luisa Stīvensons un Redjarda Kiplinga grāmatas, vēlāk viņš aizrāvās ar Rafaelu Sabatini – viņa stilā, neilgi pirms nāves viņš pat sarakstīja avantūristisku, vēsturisku romānu „Lielais kapteinis Gonsalo de Kordova”. Vēl Henrijs mīlēja avantūrfantastiku un detektīvus. Par rakstnieka karjeru viņš sāka sapņot diezgan agri – pirmo reizi spalvu rokā paņēma sešpadsmit gadu vecumā. Taču no sapņa līdz tā piepildīšanai pagāja gandrīz trīsdesmit gadi... Viens no iemesliem, kāpēc viņš tik vēlu ienāca literatūrā, bija tas, ka Paipers pret sevi bija ļoti stingrs – viņš daudzas reizes pārrakstīja paša stāstus, pirms sūtīja tos žurnāliem, lai tos, iespējams, publicētu. Vēl Paipers bija ļoti lepns un neatkarīgs – šo rakstura iezīmi piemin visi viņa draugi un paziņas. Tikai doma par to, ka viņam var atteikt, viņu smagi ievainoja. Taču dzīve ir barga uz atteikumus Paiperam nācās saņemt daudz, kamēr 1946.gada septembrī viņš saņēma vēstuli no Džona Kempbela, kas pieņēma viņa stāstu „Laiks un laiks atkal” („Time and time again”) publicēšanai savā žurnālā „Astounding Science Fiction”. Stāsts ieraudzīja dienasgaismu nākošā gada aprīļa numurā – tā Paipers beidzot realizēja savu seno sapni.

Pēc tam, kad fantastiskie, bet pēc tam arī detektīvdarbi Paiperam tika publicēti specializētajos žurnālos, Henrijs ar visu sparu metās literāro aprindu dzīvē. Līdz tam Paipers nebija izrāvies no Pensilvānijas provinces. Taču drūms mizantrops Henrijs arī agrāk nebija bijis, atšķirībā, piemēram, no cita slavena provinciāļa Lavkrafta, kuru ne velti bija iesaukuši par „vientuļnieku no Providensas”. Paipers, kaut arī nebija „kompānijas dvēsele”, taču ļoti labprāt piedalījās koncertos (pat brauca uz Londonu), runāja ar kolēģiem, papildināja draugu skaitu. Taču īpaši Paiperu iepriecināja honorāri par darbu literatūrā – Henrijam parādījās vairāk naudas savam hobijam. Pavisam viņam izdevās savākt ap pieciem simtiem šaujamo un auksto ieroču.

1950.gadu beigās Paipers pazaudēja savu pamatdarbu – štatu samazināšanas dēļ un literatūra kļuva par viņa galveno ienākumu avotu. Lai uzlabotu savu finansiālo stāvokli, Paipers sāka rakstīt romānus; bez tā, viņa garstāsti un stāstu cikli tika izdoti kā grāmatas. Vairums rakstniekiem pāreja no publikācijām periodikā uz grāmatu izdošanu ir solis uz priekšu: karjeras izaugsme, ienākumu palielināšanās. Paiperam tas viss vērsās par liktenīgu nesaprašanos, kas noveda viņu līdz traģiskajai bojā ejai.

Liktenīgais solis

Pēc šķiršanās no sievas Paipera finansiālais stāvoklis bija bēdīgs – pirms aiziešanas laulene „aptīrīja” viņu pēc pilnas programmas. Atšķirībā no regulārajiem centiem depo, honorāri pienāca neregulāri, tā kā brīžiem Paipers pa īstam cieta badu, viņš bija pārāk lepns, lai aizņemtos naudu no draugiem. Nonāca līdz tam, ka rakstnieks šaudīja baložus tieši no sava dzīvokļa logiem Viljamsportas pilsētiņā. Ko tur? Arī gaļa.... Cerība bija uz daļu no vairāku grāmatu pārdošanas.

Un tad nāca nelaime. Paipera literārais aģents Kennets Vaits smagi saslima un 1984.gadā nomira, nepaspējis paziņot Paiperam, ka viņa grāmatas sekmīgi tiek pārdotas un tūlīt tiks parakstīti kontrakti vēl uz vairākiem sējumiem un drīz nauda autoram tecēs kā pa reni. Vairāk nekā pusgadu nesaņēmis nekādas ziņas no Vaita (toreiz jau internets nebija!), Paipers nolēma, ka visas viņa grāmatas ir izgāzušās un viņš kā rakstnieks nevienam vairāk nav vajadzīgs. Tas nebija vienkārši trieciens viņa patmīlībai – Henrijam banāli vairs nebija no kā dzīvot. Kādas ir cerības atrast darbu sešdesmit gadu vecumā?

Paipers iekrita smagā depresijā. Vienā reizē, drūmā un lietainā novembra dienā (pēdējais ieraksts viņa dienasgrāmatā ir no 5.novembra un skan: „Lietus 09:30”) viņš atslēdza dzīvoklī visas ierīces, metodiski ar audumu nosedza grīdu un sienas, sakārtoja savus pierakstus, pēc tam paņēma 38.kalibra revolveri un iešāva sev galvā. Precīzs pašnāvības datums nav zināms – ķermeni atrada pēc vairākām dienām (pēc dažiem datiem, devītā vai vienpadsmitā novembrī).

Uz galda bija zīmīte:

„Es nemīlu atstāt aiz sevis nekārtību, taču, ja es spētu ar visu tikt galā, es neaizietu.”

Tomēr, ar kaut ko Paipers bija ticis skaidrībā. Viņš bija sadedzinājis daļu no sava arhīva, ieskaitot dažus nepabeigtos stāstus. Par pārdomāto, liktenīgo soli liecina arī tas, ka pāris dienas pirms pašnāvības Paipers anulēja apdrošināšanu – naudu taču būtu jāsaņem viņa bijušajai sievai, kuru rakstnieks neieredzēja.

Paipera bojāeja tika uztverta par vienu no lielākajiem zaudējumiem amerikāņu fantastikā – līdztekus Roberta Hovarda pašnāvībai, Sirila Kornblata infarktam un Stenlija Veinbauma insultam. Visiem šiem priekšlaikus aizgājušajiem rakstniekiem bija liels talants. Īpaši traģisks paradokss ir fakts, ka jau tūlīt pēc dažiem gadiem, 1960.gadu otrajā pusē, H.Bims Paipers pārvērtās par absolūtu amerikāņu ZF „ikonu”... Viņš arī pašreiz ir pietiekoši pazīstams, daudzus viņa ciklus turpināja citi rakstnieki, bet dažas idejas tika tik ļoti izmantotas, ka kļuva par vispārpieņemtiem mūsdienu fantastikas kanoniem.

Paipera darbi

Cikls „Paralaiks”

Tieši Paipers iedibināja fantastikā stāstus par dažādiem specdienestiem, kas kontrolē telpas – laika notikumus. No šī cikla galvenās idejas aizņēmās Pols Andersons „Laika patruļā” (1955) un Keits Laumers „Imperiuma pasaulēs” (1961). Cikla darbi sižetiski nav saistīti, kaut arī daži personāži ir sastopami vairākos stāstos. Visi varoņi dienē Paralaika policijā, kas radīta kādā no paralēlajām pasaulēm, kur atstāta iespēja ceļot pa dažādām laika līnijām. Policisti seko arī citām pasaulēm, iejaucas vēsturē, ja tā apdraud viņu realitātes eksistenci. Paipera izdomāto ciklu turpināja Džons F.Karrs, sarakstot vēl piecus romānus.

Terrānas cilvēces vēsture

Paipers viens no pirmajiem sāka amerikāņu fantastikā veidot savu liela mēroga nākotnes vēsturi. Minētais cikls ietver sevī Zemes vēstures 6000 gadus. Tā sākas 1942.gadā, kas ir arī atoma ēras sākums. 1970.gados notiek graujošs atomkarš un cilvēce antigravitācijas zvaigžņu kuģos meklē visumā citas mājas, ap 2050.gadu izveidojot Zemiešu Federāciju. Taču atkal pēc tūkstoš gadiem Federācija Starpzvaigžņu karu rezultātā sabrūk un cilvēce pārdzīvo sadrumstalotības periodu. Pēc ilgas anarhijas sākas Impērijas laiks, pareizāk sakot, vairāki periodi, kad viena dimensija noniecina viena otru.

Savdabīgā cikla krustpunkts ir garstāsts „Uz naža asmens”, kura galvenais varonis ir gaišreģis, kas pasaules kodolkara priekšvakarā fragmentāri redz daudzus nākotnes notikumus. Pārsvarā darbi nav saistīti viens ar otru. Norisinās uz dažādām planētām Federācijas laikā. Daži romāni un stāsti veltīti Starpzvaigžņu karu un Impērijas laikmeta. Par pēdējo pēc hronoloģijas kļuva stāsts „Glabātājs” (1957), kas risinās Piektās impērijas laikā, kad uz Zemes atkal iestājies Ledus laikmets. Cikls netika pabeigts. Daži darbi tika publicēti jau pēc autora nāves. Bez tam Džons F.Karrs un Maikls Robertsons ir sacerējuši divus romānus par Starpzvaigžņu kara laikiem, kas iznākuši pavisam nesen: 2011. un 2012. gadā.

Cikls par pūkaiņiem

Par Paipera vizītkarti kļuva triloģija par pūkaiņiem (pēdējo romānu atjaunoja pēc rakstnieka rokraksta), kas ietilpst Terrānas Cilvēces ciklā. Grāmatas stāsta par smalkām attiecībām starp cilvēkiem un principiāli cita saprāta pārstāvjiem, kas no pirmā acu uzmetiena vispār neliekas saprātīgi. Uz planētas Zaratustra atrasta jauna apburoša dzīvnieku suga, ko nosauc par pūkaiņiem – tādiem zeltainas vilnas klātiem, ķepaušiem – čeburaškām. Pēc kāda laika kļūst skaidrs, ka pūkaiņi ir saprātīgi, taču sarunājas ultraskaņas diapazonā.

Tikai aborigēnu atzīšana par saprātīgiem var izjaukt plēsonīgas korporācijas plānus, vākt Zaratustras bagātību iegūšanu, pūkaiņu pirmatklājējiem Džekam Hollovejam un viņa domu biedriem nākas izturēt negantu cīņu, lai aizstāvētu pūkainos saprāta brāļus. Cikla pirmais romāns 1963.gadā tika nominēts Hugo prēmijai, bet 1997.gadā ieguva prēmiju „Prometejs”. Pūkaiņu tēmu savos darbos jau mūsu laikos izmantoja arī citi autori (1991. – 2012.).

Pēc visa spriežot, pūkaiņi kļuva par prototipiem „Zvaigžņu karu” evokiem no planētas Endora.

Atsevišķi romāni

„Nulles ābece” (1953., kopā ar Džonu Dž. Makgairu) stāsta par nākotni. Par to liecina arī citā nosaukumā grāmatai – „2140.gada krīze”. Cilvēki ir tā pieraduši lietot visādus gadžetus, spiest pogas, ka pārvēršas analfabētos. To liecina šī satīra, kas var kļūt pravietiska...

„Vientuļās zvaigznes planēta” (1957., ar to pašu līdzautoru). Arī te ar otro nosaukumu „Terriešu planēta”. Planēta pārveidota Mežonīgo Rietumu stilā, kur izklaidēties bagātiem tūristiem. 1999.gadā romāns ieguva prēmiju „Prometejs”.

„Pirmais cikls” (1982., nepabeigto rokrakstu izrediģēja un pabeidza Maikls Kārlands). Romāns par gigantisku planētu, kas kataklizmas rezultātā sašķēlās divās daļās un tās abu pušu iemītnieki aizgāja pa dažādiem attīstības ceļiem.