Pirmkārt, jāsaprot, ka Francija – un faktiski lielākā Eiropas daļa – ir noteikts kultūras fons, un ZF nespēlē te tādu pašu lomu kā pasaulē, kas runā angļu valodā. Francijas televīziju, piemēram, fantastika īpaši neinteresē. Franču miniseriālus bieži uzņem uz 18. un 19. gadsimta romānu bāzes (tie nav tik garlaicīgi, kā jūs varētu domāt, taču tajos ir maz specefektu un gaismas zobenu, bet vienu no galvenajām lomām vienmēr spēlē Depardjē). Slavenos teleseriālus, kā „Zvaigžņu ceļš”, „Babilona 5”, „Tūkstošgade” vai „Doktors Kas” Francijā praktiski ignorēja. „X-failiem” bija milzu panākumi, taču mēs no ASV atpalikām par gadu, bet tas nozīmēja, ka dažas „X-failu” kinoversijas detaļas vairums no mums, palika nesaprotamas.
Mums nav arī ekvivalentu komiksiem. Ne „Betmena”, ne „X-cilvēku”, ne „Zirnekļcilvēka”. Ne „kopējo visumu”, kuros tiesnesis Dreds iepazīstas ar Soģi, lai cīnītos pret ļaundariem. Nav ekvivalenta „Smilšu cilvēkam” – bet žēl. Toties pie mums ir milzīgi daudz fantastisku “bande dessinées”, pie kā ir strādījuši daudz slavenu mākslinieku no Mēbiusa līdz Kazā, Bilala, Buržona vai Mezjerē (kurš strādāja pie Luka Besona un iedvesmoja daudzus amerikāņu seriālus, piemēram, „Babilonu 5”), kā arī daudz jauniņo. Scenāriji bieži samezgloti un visai sarežģīti, un tiek uzskatīti par pieņemamiem kultūras objektiem. Tomēr “bande dessinées” albums bieži maksā virs 10 dolāriem. Vecākiem cilvēkiem pa kabatai. Taču ne bērniem.
Ja jūs esat slavens kinorežisors, kurš vēlas uzņemt fantastikas filmu (piemēram, Luks Besons vai Ženē), tad jūs gandrīz esat spiests strādāt ar Holivudu. Izskatās, ka franču kinomatogrāfam nav naudas ZF-projektiem, pat ja situācija var mainīties tuvākā nākotnē.
Tā nu tas, ko mēs Francijā saucam par fantastiku, lielākoties ir „tekstu ZF”. Kultūras bezdibenis starp franču ZF-grāmatām un to vizuālajiem ekvivalentiem, kas nāk no Atlantijas otrā krasta ir visai plats.
2. Īss vēsturisks ekskurss.
Franču zinātnisko fantastiku gandrīz nogalināja Pirmais pasaules karš, tā sāka atdzimt kā kustība tikai piecdesmito gadu beigās. Pa šo laiku tika publicētas dažas grāmatas-paredzējumi, taču tām nebija atzīmes „ZF” – piemēram, „Pērtiķu planēta” vai „Neprātīgais ceļinieks”.
Sešdesmitajos un septiņdesmito gadu sākumā Francijā regulāri tiek publicēti daudzi pazīstami autori no ASV un Lielbritānijas. Daudzas grāmatu sērijas – no lepniem izdevumiem cietos vākos līdz lētiem – mīkstos – gandrīz pilnībā bija veltīti ārzemju fantastikai. Paralēli eksistēja arī izdevniecības „Melnā upe” ("Fleuve Noir") populārā sērija ar nosaukumu „Priekšnojausma” ("Anticipation"), kas specializējās uz īsiem romāniem (franču ekvivalents amerikāņu žurnāliem uz lēta papīra), ko rakstīja vietējie autori. Tomēr lasītāji tajā laikā uzskatīja, ka franču autori ir tikai anglo-amerikāņu sāncenšu bālas kopijas.
Šāda situācija nedaudz izmainījās septiņdesmito gadu vidū, kad vairāki franču autori (Mišels Žerī, Filips Kirvals) tika nopublicēti slavenajā sērijā „Kaut kur un rīt” ("Ailleurs & Demain"). Šīs grāmatas bija lieliskas, ne tikai tradicionālā anglosakšu ZF sapratnē, tās bija citādas. Iedvesmojušās no tādiem literāriem eksperimentiem kā „Jaunais romāns” ("Nouveau roman"), tās var uzskatīt par franču ekvivalentu britu „Jaunajam vilnim”.
Tajā laikā jaunāka paaudze, kas pārstāvēja „niknos, jaunos ļaudis” izmantoja fantastiku kā līdzekli, lai izteiktu šaubas par franču sabiedrību, kāda tā bija. Viņi vēlējās izmantot ZF kā politisku vidi. Viena no grāmatu sērijām, kas tika radīta tajos gados, tā arī nosauca „Te un tagad” ("Ici & Maintenant"), kā atbildi solīdajai "Ailleurs & Demain". Interesanti, ka labi autori, tādi kā Žerī un Kirvals, publicējās abās sērijās.
Diemžēl, pat neskatoties uz to vēstījumu, ko izteica „franču politiskā fantastika” un bija interesanta, pārāk daudzas grāmatas (vai stāstus) no tā perioda publika uzskatīja par slikti uzrakstītiem. Kā reakcija uz tādu attieksmi astoņdesmito gadu sākumā neilgi, bet spilgti rodas neoformālistiska kustība ar nosaukumu „Limits” ("Limite"), kur spilgti sevi parādīja tādi jauni autori kā Emanuels Žoanns, Frānsiss Bertlo vai Antuāns Volodins. Viņi uzskatīja ZF kā vidi literāriem eksperimentiem un rakstniecībā pārstāvēja postmodernismu. Šie autori neatkarīgi publicēja vairākus romānus un stāstus, taču viņu pirmā, kopējā antoloģija izrādījās arī pēdējā...
Jāatzīmē, ka franču ZF ne visai interesējas par kosmosu, kaut arī nedaudzi „kosmiskie vesterni” tiek publicēti regulāri. „Kosmiskās operas” žanrs lielākoties asociējas ar fantastiku angļu valodā.
Tajā laikā – astoņdesmito gadu vidū – parādās daudz jaunu autoru un franču ZF var lepoties ar vairāk nekā četrdesmit profesionāliem autoriem. („Profesionāliem”, protams, nozīmē to, ka viņi publicējās profesionāli, taču tikai daži no viņiem pelnīja pietiekoši, lai dzīvotu no literāra darba. Francijas tirgus bija pārāk mazs, bet franču grāmatas pārāk reti tika tulkotas, lai tās publicētu citās valstīs). Ikmēneša žurnāls „Fiction” katrā izdevumā publicēja vienu vai vairākus franču autoru stāstus, atklājot līdz desmit „jaunu” autoru gadā. Franču stāstiem atklājās regulāras antoloģijas un īpaša vienreizēja antoloģija ar nosaukumu "Futurs au Présent", kas pilnībā bija veltīta jauniem, vēl neprofesionāliem autoriem. Šī antoloģija atklāja mums Serži Brisolo un Žanu-Marku Linjī – divus lielus franču fantastus, bet pēc dažiem gadiem tai sekoja antoloģija "Superfuturs". Tajā pašā laikā izdevniecība „Melnā upe” ("Fleuve Noir") katru gadu publicēja gandrīz 60 franču grāmatu. Jaunie autori pakāpeniski sāka nomainīt veco paaudzi.
Taču diemžēl astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu sākums iezīmējas ar nopietnu izdevēju krīzi.
Tajā laikā beidz eksistēt žurnāls „Fiction”, kā arī ikgadējā antoloģija „Univers”. Daudz ZF izdevēji sašaurina savu darbību, vairums no viņiem pārstāj publicēt jaunus franču autorus. Vienīgais, nopietnais izņēmums ir izdevniecības "Fleuve Noir" sērija "Anticipation", taču viņi izdod vairs tikai trīsdesmit franču ZF grāmatu gadā, vienlaikus vairākas reizes nesekmīgi cenšoties izdot romānus no sērijas „Star Trek” vai vieglu fantāziju. "Fleuve Noir" atklāja mums gandrīz visus deviņdesmito gadu sākuma jaunos autorus, tādus kā Aierdāls un Seržs Lemāns – nemaz nerunājot par beļģi Alēnu de Bisī, šveicieti Vildiju Petodē vai kanādieti Žanu-Luī Tridelē. Vienīgais izņēmums ir Pjērs Bordāžs, žilbinošs romānists, ko atklāja reģionālas izdevniecības un kurš slavas augstumos uzkāpj viena gada laikā!
Situācija gandrīz nemainās līdz 1995. gadam, kad gandrīz vienlaikus sāk iznākt trīs jauno ZF-žurnāli. Pirmais izrādās "CyberDreams", kas vēlas kļūt par franču ekvivalentu „Interzonai”. Tas nospēlē svarīgu lomu, lai iepazīstinātu ar britu autoru jauno paaudzi un publicē dažus franču stāstus.
Pēc "CyberDreams" drīz seko "Bifrost" un "Galaxies" (http://www.galaxies-sf.com), kas iznāk vienā un tajā pašā mēnesī un atvēl daudz vietas jauniem autoriem. Uz šo mirkli katram no žurnāliem ir iznākuši ap 30 numuru.
Drīz iznāk arī divas franču stāstu antoloģijas, ko publicē liela franču izdevniecība "J’ai lu", un kur pārstāvēti slaveni franču autori: "Genèses" 1996. gadā, sastādītājs Aierdāls, un "Escales sur l’horizon" 1998. gadā, sastādītājs Seržs Lemāns. Tām seko 1999. gada vasarā iznākusī "Escales 2000", ko sastādīju es, bet 2000. gadā iznāk "Escales 2001".
"Escales sur l’horizon" kļūst par milzīgu grāmatu, kas ietver sevī 16 stāstus un garstāstus, ko sarakstījuši 16 franču un kanādiešu autori. Tā ietver sevī arī ļoti svarīgu Serža Lemāna priekšvārdu, ko var uzskatīt par gadsimta beigu „franču ZF manifestu”. Abas antoloģijas lasītāji uzņem labi, abas dabū balvas, un tagad prese mūs sauc par „franču fantastikas brīnumbērniem”. Tikai nesmejaties!
Faktiski, kaut arī situācija uzlabojas – katrs liels franču izdevējs rada vai atdzīvina paša ZF/fantāzijas/gotikas sērijas, bet publika, izskatās, arī sāk interesēties par to, kāda izskatīsies nākotne (laikam iedarbojies „millēniuma efekts”) – franču fantastikai vienīgais ceļš, lai izdzīvotu, ir robežu šķērsošana un lasītāju rašana ārpus Eiropas.
Un tad mēs atgriezāmies kosmosā – kur tas viss arī sākās.
Labs piemērs autoriem, kas strādā šajā virzienā, ir Lorāns Ženefors (Laurent Genefort). Viņš ir viens no mūsu brīnumbērniem (viņam ir tikai trīsdesmit, bet uz viņa rēķina jau ir gandrīz tikpat daudz grāmatu, un viņš ir slavens kā ārpuszemes pasauļu un dīvainu planētu radītājs. Ženefors ir sarakstījis neatkarīgu romānu sēriju, kur darbība notiek galaktikā – taču galaktikā, ko kādreiz apdzīvojusi ļoti sena “vangku” rase. Vangki sen ir pazuduši, taču aiz sevis ir atstājuši fantastisku artefaktu kolekciju – no portāliem, kas palīdz ceļot starp tālām zvaigznēm, līdz veselai planētai “Daisona sfēras” formā, kur cilvēki un citi radījumi ir aizvesti kaut kādam eksperimentam. Kaut ko līdzīgu var atrast arī citu Eiropas autoru darbos – atceramies Alisteru Reinoldsu ar viņa “Atklāsmi” vai Huanu Migelu Agileru.
Tomēr, kaut arī daudziem franču autoriem ir lieliski pazīstami anglo-amerikāņu kultūras elki un tendences, mūsu grāmatām ir savs, noteikts aromāts. Jums būtu jānobauda arī mūsu vīns...
3. Tipiskās franču tēmas: māksla, miesa un ironija.
Uz franču fantastikas specifiskumu norādīt ir diezgan grūti – ar nosacījumu, ka tā patiesi ir specifiska, kam es ticu. Astoņdesmitajos gados uz to lielāko ietekmi, visdrīzāk, atstāja sirreālisms, kā arī „jaunasi romāns” un citi literatūras eksperimenti, taču tas galvenokārt attiecas uz to, kā mēs rakstām savus darbus, nevis uz to saturu. Turklāt pie mums Eiropā sirreālisms ir kultūras fona daļa, tāpēc grūti ir nepakļauties tā ietekmei.
Es uzskatu, ka, sākot ar septiņdesmito gadu beigām, divas galvenās, specifiskās tēmas franču fantastikā bija nākotnes mākslinieki un muzeji – jauno franču autoru krājums, kas iznāca 2002. gadā, arī ekspluatē šo tēmu -, un attiecības ar ķermeni-miesu, kas tiek apskatīta kā eksperimentāla teritorija.
Nākotnes māksla bija centrālā tēma 80. gados, tā tagad nopietnā veidā atgriežas. Interesanti atzīmēt, ka tā saucamā māksla, kā to definē nākotnē, ir vai nu teroristisks paņēmiens, lai mainītu nākotni (māksla kā līdzeklis, lai saviļņotu masas un valdītu pār tām), vai arī absolūta brīvības izteikšana totalitāras sabiedrības centrā. Nesen iznākušajā krājumā "Musées, des mondes énigmatiques" („Muzeji, noslēpumainās pasaules”) liela stāstu daļa apraksta bēgļus no ārējās pasaules, kuri meklē glābiņu muzejos. Daži iekļūst lamatās un iet bojā, dažiem palīgā nāk citi bēgļi. Gandrīz nevienu no personāžiem neinteresē māksla mākslas dēļ. Ja to var uzskatīt par iespējamo metaforu reālai franču fantastikai, tad tas ir diezgan biedējoši.
Kas attiecas uz „eksperimentālo miesas teritoriju”, tad šī tēma, visdrīzāk, ir saistīta ar sirreālismu – piemēram, Dali ir slavens ar savu Milosas Venēras statuju ar izbīdāmām atvilktnēm. Tā kā zinātnisko fantastiku bieži dēvē par metamorfozes literatūru, tad spēle ar sava ķermeņa māksliniecisku pārveidi – ir ļoti dabiska tendence! Jāatzīmē, ka līdzīga ķermeņa pārbūve visai bieži notiek artistisku iemeslu dēļ, neizmantojot biotehnoloģiskas vai zinātniskas lietiņas.
Vēl jāpiebilst, ka liela franču fantastu daļa nav zinātnieki – es esmu viens no retiem izņēmumiem – un īpaši neinteresējas par zinātni (vismaz par dabaszinātnēm).
4. Dažas personālas trajektorijas.
Izņemot labi atpazīstamas literāras kustības, kas minētas agrāk, un, kuru ietekme ir ierobežota, franču fantastika pamatā sastāv no individuālistiem, kuru trajektorijas visai atšķiras.
Seržs Brisolo parādījās astoņdesmito gadu sākumā un sāk katru gadu izdot četrus-piecus romānus ļoti sirreālistiskā stilā. Viņš kļuva visai populārs un pārgāja uz vēsturiskiem romāniem un trilleriem, ko publicēja ar dažādiem pseidonīmiem. Viņa grāmatās jūs atradīsiet kaķus-albīnus, ko pārdod komplektā ar mazgājamām krāsām, lai jūs varat viņus izkrāsot, kā jums patīk, vai okeāni, kas nomainīti ar simtiem miljonu pundurīšu, kuri dzīvo dubļos ar paceltām rokām un pārnēsā kuģus apmaiņā pret ēdienu. Protams, laiku pa laikam viņi vairojas un tad krastos skalojas punduru paisuma vilnis., kuri vēlas iekarot jaunas teritorijas. Taču krasta apsardzei ir ložmetēji...
Kas attiecas uz deviņdesmitajiem, tad ļaujiet minēt:
Aierdāls (pseidonīms) – vairāk slavens ar savām politiskajām, kosmiskajām operām ar sarežģītu intrigu un interesantiem sieviešu personāžiem. Seržs Lemāns ir stilists ar labu „neparastā sajūtu”, deviņdesmito gadu sākumā iesācis episku „nākotnes vēsturi”. Pjērs Bordāžs – mūsu lielu sāgu speciālists un bestselleru autors (pēc savas pirmās triloģijas). Āfrikā dzīvojošais Ričards Kanals mēģina sakausēt meinstrīmu ar ZF nākotnē, kur dominē afrikāņiem līdzīgas sabiedrības. Rolands Č. Vagners, kurš parādījās astoņdesmito sākumā, smeļas iedvesmu rokenrolā un ārpuszemes sabiedrību humoristiskos aprakstos – viņš ieguva lielu daļu no franču ZF prēmijā 1999. gadā.
Jau rodas jaunu autoru paaudze, kas apvieno kopā ZF, fantāziju un tvaikapanku: Dāvids Kaļvo (kura grāmatas atrodas kaut kur pa vidu starp Pīteru Penu un viņa fanātiskajiem piekritējiem), Fabriss Kilins, Lorāns Klozers un daudzi, daudzi citi.
5. Atnācēji no meinstrīma: osmoss un mīmikrija.
Pēdējā tendence: liekas, ka ZF pakāpeniski kļūst sociāli pieņemama, vismaz dažiem meinstrīma rakstnieku sabiedrības locekļiem. Pēdējos trīs gados lielas izdevniecības ir izdevušas vairākus pa pusei fantastiskus romānus, un daži no tiem ir ieņēmuši augstas vietas bestselleru sarakstā! Viens no tādiem pēdējiem romāniem ir „Elementārdaļiņas” ("Les Particules Elémentaires"), to sarakstījis Mišels Hellebeks (Michel Houellebecq), tam bija milzīgi panākumi un - tas izsauca milzīgu skandālu – daļēji pārāk atklātu seksuālu ainu dēļ. Taču vairums žurnālistu, kas ņēma no viņa interviju, nevarēja saprast, ka šī grāmata – ir fantastika. Autoram nācās skaidrot viņiem, kas ir fantastika. Sīki.
Esmu priecīgs, ka viņam nenācās to pašu darīt attiecībā uz seksuālajām ainām!