Pirmie nozīmīgie mūslaiku fantāzijas – Viduslaiku pasaku fantastikas – darbi rodas zem Roberta E. Hovarda (“Konans”), Džona R. R. Tolkina (“Hobits”, “Gredzenu pavēlnieks”), Klaiva S. Lūisa (“Nārnijas hronikas”) spalvas. Bez tam, XX gadsimta sākuma rietumu literatūrā bagātīgi ir pārstāvēta šausmu literatūra (V. de la Mārs, H. F. Lavkrafts – piemēram, viņa “Ktulhu sauciens” - , Dž. Koljērs).
XX gadsimta otrā puse.
XX gadsimta vidū tradicionālā fantastika pārvēršas izklaides žanrā - “kosmiskajā operā”. Jaunākā ZF autoru paaudze pakāpeniski viļas progresa paredzēšanā. Ar vien vairāk zem ZF anturāžas tiek publicētas antiutopijas-brīdinājumi, sociālā satīra. Psiholoģiskas un sociālas drāmas pamatā ir XX gadsimta trešās ceturtdaļas rakstnieku darbos, tādu kā: Rejs Bredberijs, Frenks Herberts, Filips K. Diks, Aizeks Azimovs, Roberts Hainlains.
Vilšanās progresā un zinātnē dod grūdienu “bēgšanas literatūrai”, fantastikai, kas nav saistīta ar reālo pasauli. XX gadsimta otrā puse piedzīvo fantāzijas bumu. Pēc Hovarda un Tolkina parādās daudz rakstnieku, kuru daiļrade ir saistīta ar mitoloģiju, mistiku, Viduslaiku romantiku. Tie ir Ursula Le Gvina, Rodžers Žeļaznijs, Pols Andersons, Maiks Murkoks uc.
Jāatzīmē arī humoristiskās fantastikas žanru, kas attīstas XX gadsimta otrajā pusē. Tādu darbu atzīts meistars ir Šeklijs. Piemēram, “Kaut kas par velti”, “Piena furgona reiss”, “Biļete uz Tranaju”.
XX gadsimtā fantastika pārstāj būt tīri literārs žanrs. Fantastikas filmas sāk uzņemt jau XX gadsimta sākumā (“Ceļojums uz Mēnesi”, 1902). Gadsimta otrajā pusē notiek kinofantastikas uzplaukums, Jaunākās tehnoloģijas palīdz ekrānā iemiesot to, kas iepriekš nebija sasniedzams: fantastisku tehniku, izdomātas būtnes, citu pasauļu dekorācijas. Īpašu vērienu kino- un televīzijas fantastika sasniedz ASV, kur uzņem tādas pazīstamas filmas, kā: “Zvaigžņu kari”, “Matriks”, “Gredzenu pavēlnieks”, kā arī teleseriālus: “Zvaigžņu ceļš”, “Babilona-5”, “Zvaigžņu kreiseris “Galaktika””, “Zvaigžņu vārti”. Kino fantastikā slavu iegūst tādi režisori, kā: Džeimss Kamerons, Pīters Džeksons, Džordžs Lukass, Tims Bērtons, Ridlijs Skots, Pols Verhovens un Džons Kārpenters. Paralēli masu kinofantastikai eksistē elitārā, eksperimentālā kinofantastika, piemēram, Andreja Tarkovska, Stenlija Kubrika, Terija Giliama filmas.
Par vēl vienu populāru fantastikas formu kļūst komikss, īpaši ASV, Francijā, Japānā. Sākumā tie ir tīri izklaidējoši komiksi par supervaroņiem, tādiem kā: Supermens, Betmens, Zirnekļcilvēks, Fantastiskais četrinieks. XX gadsimta otrajā pusē parādās nopietnāki darbi, tādi kā Alana Mūra, Marka Millara, Nila Geimana, Žana Žiro, Alehandro Hodorovska, Enki Bilala komiksi Francijā.
XX gadsimta beigas – XXI gadsimta sākums.
XX gadsimta beigās un XXI gadsimta sākumā fantastika atkal komercializējas. Liels pieprasījums ir pēc pusaudžu, izklaidējošas fantastikas, piemēram, Džoannas Roulingas sērija “Harijs Poters”. Bumu sākumā piedzīvo galda, bet pēc tam datorspēles, kas balstītas uz fantastiku. Fantastiskie visumi kā populārās kultūras sastāvdaļa tiek iemiesoti literatūrā, kino, spēlēs, komiksos.
Tūkstošgadu maiņas laikā fantastikas sociālās un filozofiskās problēmas ir tik daudz reižu atkārtotas dažādos darbos, ka kļūst garlaicīgas, to vietā parādās stila eksperimenti. Postmodernisma iezīmes redzamas Nila Geimana, Čainas Mjevila, Nila Stīvensona, Pola di Filipo darbos. Ļoti populāra kļūst Terija Pračeta humoristiskā fantastika.
XX gadsimta beigu periods ir datorspēļu rašanās laikmets, bet XXI gadsimta sākums – to uzplaukuma periods. Milzums spēlēs sižets balstās un fantastikas bāzes – gandrīz jebkurai RPG žanra spēlei, ievērojam daudzumam stratēģiju, šuteru, kvestu ir tāpat. Daudzas spēles balstās uz visumiem, pēc kuriem ir radītas arī grāmatas, filmas, galda spēles, komiksi, piemēram, Star Wars, Warhammer, Forgotten Realms un Warcraft.
Fantastikas klasifikācija.
Fantastikas klasifikācija ir sarežģīts un strīdīgs moments fantastikoloģijā. Vispārpieņemtas klasifikācijas mūsu dienās nav. Klasifikācijas grūtības ir saistītas ar paša jēdziena “fantastika” izplūdušo dabu. Pastāv divas pieejas, lai noteiktu, kas ir fantastika. Pirmā pieeja ir tāda, ka fantastiku nosaka par literatūras un mākslas žanru. Otrā pieeja fantastiku nosauc par māksliniecisku paņēmienu literatūrā un mākslā. Virkne pētnieku cenšas apvienot abus viedokļus. Piemēram, Olga Čigirinska rakstā “Fantastika: žanra un hronotopa izvēle”atzīmē abu pieeju trūkumus un piedāvā klasificēt fantastiku pēc specifisku hronotopu attiecības. Hronotops ir “likumsakarīga telpas-laika koordinātu saistība”.
Fantastika – žanrs literatūrā un mākslā.
Viens no skatiem uz fantastiku pieņem, ka tā ir literatūra, kas papildināta ar fantastisku pieņēmumu. Pašreiz eksistējošie, galvenie fantastikas žanri ir – zinātniskā fantastika, fantāzija, šausmu literatūra. Bieži tiek runāts par to dažādiem “apakšžanriem” (tādiem, kā alternatīvā vēsture vai kiberpanks). Pagātnē populāri bija fantastikas žanri – fantastiskais ceļojums un utopija – ko tagad reti izmanto mūsdienu autori.
Fantastikas stila un žanra formas ir groteska, fantasmagorija un feierija, kas kļuvušas par tradicionāliem satīras palīglīdzekļiem: no Fransuā Fablē līdz M. J. Saltikovam-Ščedrinam (''Stāsts par kādu pilsētu”) un V. V. Majakovskim (“Blakts” un “Pirts”). Fantastiskās literatūras ārpus žanra veidi 20. gadsimtā ir fantastiskais reālisms, maģiskais reālisms.
Fantastika – paņēmiens literatūrā un mākslā.
Šīs metodes izmantošana klasifikācijā sākās, kad tika novilkta robeža starp “īsto fantastiku” (“saturīgo fantastiku”) un “mākslas formālo fantastiku”. Pirmajā gadījumā, runa ir par fantastiku, kā literatūras žanru, kur fantastiskais pieņēmums ir struktūru veidojošs princips. Otrajā runa ir par citiem literatūras žanriem, kur fantastiskais pieņēmums ir palīgelements, lai atklātu autora nodomu. Mūsu dienās fantastika ir izgājusi ārpus savām žanra robežām. Fantastika kāpj pāri, ne tikai žanru robežām (piemēram, fantastiskais detektīvs un humoristiskā fantastika), bet arī literatūras veidiem (piemēram, fantastiskā poēzija un fantastiskā dramaturģija) un pat mākslas veidiem (piemēram, fantastiskā mūzika, kinofantastika, fantastiskā glezniecība). Dažos avotos fantastiku pat apskata, kā megažanru, kurā eksistē visi žanri un visi novirzieni ar visa veida papildus variantiem. Tieši neparastums daiļdarbā padara fantastiku par fantastiku. Tas ļauj domāt, ka diez vai kādam kādreiz izdosies skaidri formulēt, kas tad īsti ir fantastika.
[Fantastikas žanru apskats ir vesela raksta vērts, tāpēc sīkāk par to, ja laiks ļaus, citreiz. - t.p.]
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A4%D0%B0%D0%BD%D1%82%D0%B0%D1%81%D1%82%D0%B8%D0%BA%D0%B0