Mazākā mērā par seno mitoloģiju un folkloru fantastiku stimulē Bībeles reliģiski-mitoloģiskie tēli. Nozīmīgākie kristīgās fantastikas darbi – Dž. Miltona “Pazaudētā paradīze” un “Atgrieztā paradīze” - ir būvēti uz apokrifiem. Tas tomēr nenoniecina to faktu, ka Viduslaiku un Renesanses eiropiešu fantastikas darbi, kā likums, ir ar otru, ētiski kristīgu nokrāsu un tajos fantastisko tēlu spēle notiek kristīgās apokrifiskās dēmonoloģijas garā. Ārpus fantastikas atrodas svēto dzīves apraksti, kur brīnumi principiāli tiek izdalīti kā ekstraordināri notikumi. Tomēr, nemazāk kristīgi-mitoloģiskā apziņa stimulē īpaša žanra uzplaukumu – redzējumu fantastiku. Sākot ar Jāņa Apokalipsi, “redzējumi” vai “atklāsmes” kļūst par pilntiesīgu literatūras žanru: tā dažādus aspektus pārstāv V. Lenglenda “Redzējums par Pēteri Arāju” (1362) un Dantes “Dievišķā komēdija”. “Atklāsmes” ideja, atšķirībā no šīs pasaules dzīves, ir Zemes īstenības pretnostatīšana citam, pārdabiskam esības plānam.
Reliģiskās “atklāsmes” poētisms nosaka V. Bleika vizionierisko fantastiku: viņa grandiozos “pareģojumu” tēlus – pēdējo žanra virsotni.
Fantastika XVII un XVIII gadsimtā.
XVII gadsimta beigās manierisms un baroks, kam fantastika bija pastāvīgs fons, papildus mākslinieciskais plāns (turklāt, notiekot fantastikas uztveres estetizācijai, zaudējot dzīvo brīnuma sajūtu), atdod vietu klasicismam, kas pēc savas būtības bija svešs fantastikai: tā pievēršanās mītam ir pilnīgi racionāla.
Franču XVII gadsimta “traģiskie stāsti” smeļas materiālu no hronikām un attēlo liktenīgas kaislības, slepkavības un cietsirdību, apmātību ar nelabo utt. Tie ir tāli priekšteči romānista marķīza de Sada sacerējumiem un vispār “melnajam romānam”, kas apvieno paradoksogrāfisko tradīciju ar izdomātu vēstījumu. Infernālās tēmas dievbijīgā ierāmējumā (stāsti par cīņu ar šausmīgām kaislībām ceļā uz kalpošanu Dievam) parādās bīskapa Žana-Pjēra Kamī romānos.
XVII – XVIII gadsimta romānos fantastiskas motīvi un tēli garāmejot tiek izmantoti, lai sarežģītu intrigu. Fantastiskais meklējums tiek traktēts kā erotiski piedzīvojumi (piemēram, “feinās pasakas” - Š. Diklo “Akažu un Zirfila”, 1744). Fantastikai nav patstāvīgas nozīmes, tā tikai ir palīglīdzeklis dēku romānos (A. R. Lesāža “Klibajā velnā”, Ž. Kazota “Iemīlējušā sātanā”), filozofiskos traktātos (Voltēra “Mikromegasā”) uc. Dž. Svifta “Gulivera ceļojumos” un Sirano de Beržeraka fantastika Rablē stilā kalpo ideoloģiskai satīrai. Reakcija uz apgaismības racionālismu rodas XVIII gadsimta otrajā pusē; anglis R. Hērds aicina izjustāk pētīt fantastiku (“Vēstules par bruņniecību un Viduslaiku romāniem”, 1762); T. Smollets “Grāfa Fernanda Fetoma piedzīvojumos” apliecina, ka tuvojas XIX – XX gadsimta fantastikas laiks, kas sākas ar H. Volpola, A. Radklifas, M. Lūisa, V. Bekforda “gotiskajiem romāniem”. Piegādājot romantisku sižetu aksesuārus, fantastika paliek otrajās lomās: ar tās palīdzību tēlu un notikumu divpusējā daba kļūst par pirmsromantisma tēlotājprincipu.
Fantastika romantismā.
Romantiķiem divpusējā daba pārvēršas personības dubultošanā, kas aizved pie poētiski labdabīga “svētā neprāta”. “Patvērumu fantāzijas valstībā” meklēja visi romantiķi: “jēniešiem” fantazēšana, tas ir, iztēles lidojums mītu un leģendu viņsaules pasaulē tika raksturots kā tuvošanās augstākai gaišredzībai, kā dzīves programmai – visai labestīga (romantiskas ironijas dēļ) L. Tikam, patētiska un traģiska Novalisam, kura “Henrihs fon Ofterdingens” ir atjaunotas, fantastiskas alegorijas paraugs, kas rāda mums nesasniedzamas un neapjaušamas, ideālas garīgās pasaules meklējumus. Heidelbergas skola izmantoja fantastiku kā sižetu avotu, kas radītu papildu interesi Zemes notikumiem (piemēram, L. A. Arnima “Ēģiptes Izabella” ir fantastiski aranžēta mīlas epizode no Kārļa V dzīves). Tāda pragmatiska pieeja fantastikai izrādās īpaši perspektīva.
Cenšoties bagātināt fantastikas resursus, vācu romantiķi pievēršas tās pirmavotiem – savāca un apstrādāja brīnumu pasakas un leģendas ( “Pētera Lebrehta tautas pasakas” Tika apstrādē, 1797. gadā, brāļu Grimmu “Bērnu un ģimenes pasakas”, 1812. – 1814. un “Vācu teiksmas”, 1816. - 1818.). Tas veicināja literārās pasakas žanra attīstību visās eiropiešu literatūrās, kas līdz šim ir vadošais bērnu fantastikā. Tā klasisks paraugs H. K. Andersena pasakas.
Romantisko fantastiku sintezē E. T. A. Hofmaņa daiļrade: te ir gan gotiskais romāns (“Sātana eliksīrs”) un literārā pasaka (“Blusu pavēlnieks”, “Riekstkodis un peļu karalis”), un feieriska fantasmagorija (“Princese Brambilla”), un reālistisks garstāsts ar fantastisku ievirzi (“Līgavas izvēle”, “Zelta pods”).
Mēģinājums atveseļot kaisli uz fantastiku kā “viņpasaules bezdibeni” ir Gētes “Fausts”; izmantojot tradicionālo, fantastisko motīvu – dvēseles pārdošanu sātanam, dzejnieks atklāj gara veltīgo klejošanu fantastikas sfērās un par galīgo vērtību atzīst darbošanos šajā pasaulē, pārveidojot to (tas ir, no fantastikas tiek izslēgts utopiskais ideāls un kas tiek projicēts uz nākotni).
Krievijā romantisko fantastiku pārstāv V. A. Žukovska, V. F. Odojevska, A. Pogoreļska, A. F. Veltmana daiļrade. Fantastikai pievēršas A. S. Puškins (“Ruslans un Ludmila”, kurā īpaši svarīgs ir biļinu pasakainais fantāzijas kolorīts) un N. V. Gogolis, kura fantastiskie tēli organiski ievijas tautiski-poētiskā Ukrainas ideālā tēlā (“Šausmīgā atriebība”, “Vijs”). Viņa Pēterburgas fantastika (“Deguns”, “Portrets”, “Ņēvas prospekts”) ir īpaši ekonomiska un nedzīva, citiem vārdiem, to nosaka kopējā realitātes aina, kuras sabiezināšana arī rada fantastiskos tēlus (kā Puškina “Pīķa dāmā” un F. M. Dostojevska “Dubultniekā”).
Gotisko tradīciju attīsta E. A. Po (“Ašeru mājas krišana”, “Aka un svārsts”). Viņš arī vēsta jauna fantastikas žanra – zinātniskās fantastikas rašanos (“Artūra Gordona Pima stāsts”, “Kritiens Malstrēmā”, “Kāda Hansa Pfāla neparastais piedzīvojums”).
Fantastika reālismā.
Reālisma laikmetā fantastika atkal nokļūst literatūras perifērijā, kaut nereti tiek izmantota satīriskiem un utopiskiem mērķiem (kā Dostojevska stāstos “Boboks” un “Smieklīga cilvēka sapnis”). Tajā laikā rodas arī zinātniskā fantastika kā tāda, kas romantisma epigoņa Ž. Verna (“Piecas nedēļas gaisa balonā”, “Ceļojums uz Zemes centru”, “No Zemes uz Mēnesi”, “20 000 ljē zem ūdens”, “Noslēpumu sala”, “Robūrs-iekarotājs”) un izcilā reālista H. Velsa daiļradē principiāli norobežojas no vispārfantastiskās pozīcijas: tā attēlo reālo pasauli, ko pārveido zinātne (uz labu vai ļaunu) un, kas jaunā veidā atklājas pētniekam. Jāpiebilst, ka kosmiskās fantastikas attīstība atkal noved pie jaunu pasauļu atklāšanas, kas neizbēgami kaut kā saistās ar tradicionāli pasakainām pasaulēm.
Intereses atgriešanās par fantastiku XIX gadsimta beigās.
Interese par fantastiku kā tādu atdzimst pie neoromantiķiem (R. L. Stīvensons), dekadentiem (M. Švobs, F. Sologubs), simbolistiem (M. Meterlinks, A. A. Bloks), ekspresionistiem (G. Mairinks), sirreālistiem (G. Kazaks, E. Kreiders). Bērnu literatūras attīstība rada fantastiskās pasaules veidolu – rotaļu pasauli: L. Kerolam, K. Kollodi, A. Milnam, A. N. Tolstojam (“Zelta atslēdziņa”), N. N. Nosovam, K. Čukovskim tādas ir. Iedomātu, daļēji pasakainu pasauli ar rietumu piedzīvojumu motīviem un tēliem, rada A. Grīns.
Nobeigums sekos