Šim formulējumam piekrīt daudzi rakstnieki-fantasti un literatūras kritiķi. Dmitrijs Gromovs un Oļegs Ladožinskis (G. L. Oldi) šādi klasificē pieņēmumus:
- zinātniski-fantastiskais pieņēmums – darbā tiek ievadīts kāds zinātnisks jauninājums. Tie var būt divu veidu: dabaszinātņu (tehniski izgudrojumi, jauni dabas likumi. Raksturīgi stingrai ZF) un humanitāro zinātņu (pieņēmumi socioloģijas, vēstures, politikas, psiholoģijas, ētikas, reliģijas nozarēs. Jaunu sabiedrības vai apziņas modeļu ieviešana. Raksturīgi utopijām, antiutopijām, sociālajai fantastikai);
- futuroloģiskais pieņēmums – darbības pārnešana uz nākotni. Raksturīgs lielākajai daļai no zinātniskās fantastikas;
- folkloras pieņēmums (pasakainais, mitoloģiskais, leģendārais) – sižetā tiek iepītas būtnes, priekšmeti, parādības no cilvēku mitoloģijas (tiek pieļauta to reāla eksistence). Raksturīgi fantāzijai, mistikai, “pilsētas fantāzijai”;
- pasauļveidošanas pieņēmums – darbības pārnešana uz pilnīgi izdomātu pasauli (tādas pasaules eksistences pieļaušana). Raksturīgi tradicionālajiem fantāzijas veidiem;
- mistiskais pieņēmums – stāstījumā tiek ieviests fantastisks faktors, kuram netiek dots racionāls skaidrojums. Raksturīgi šausmu literatūras žanram;
- fantasmagorisks pieņēmums – stāstījumā tiek ievadīts faktors, kas runā pretī jebkādam veselajam saprātam un kam nav nekāda loģiska izskaidrojuma.
Jurijs Zubakins (rakstu autors par fantastiku) pieņēmumus dala tikai divās daļās: zinātniski-fantastiskajos (kas nav pretrunā ar zinātni un dabas likumiem) un nezinātniski-fantastiskajos (kas ir pretrunā ar tiem).
Vienā un tajā pašā darbā var būt dažāda veida pieņēmumi. Fantastiskais pieņēmums tiek izmantots, lai pilnīgāk atklātu darba problemātiku, personāžu raksturus, pārvietojot tos nestandarta apstākļos; lai iepazīstinātu ar zinātniskām un nezinātniskām hipotēzēm; lai radītu eksotisku anturāžu.
Angļu valodā nav precīza ekvivalenta krievu (arī – latviešu) vārdam “fantastika”. Tulkojumā dažreiz tiek izmantoti tuvi termini – tādi kā “fantastic” (“fantastisks”) vai “speculative fiction” (“spekulatīvā, mākslinieciskā izdoma”); dažreiz to tulko kā “fantasy and science fiction” (“fantāzija un zinātniskā fikcija”). Citās valodās termini ir tuvāki mūsu jēdzienam. Franču “Fantastique” un vācu “Phantastik” nozīmē gandrīz to pašu, ko “fantastika”.
Fantastikas vēsture.
Fantastikas avoti.
Fantastikas avoti ir postmītu veidojošā apziņā, vispirms jau brīnumu pasakās. Fantastika kā īpašs mākslinieciskās daiļrades veids veidojas folkloras formām attālinoties no īstenības mitoloģiskās apzināšanas praktiskajiem uzdevumiem (senākie kosmogoniskie mīti pēc savas būtības nav fantastiski). Pirmatnējā pasaules uzbūves izpratne saduras ar jaunajiem priekšstatiem par realitāti, mitiskais plāns sajaucas ar reālo un šis maisījums jau ir tīri fantastisks. Fantastika pēc filoloģes Olgas Feidenbergas domām ir ”pirmais reālisma garabērns”: raksturīga pazīme, ka reālisms ielaužas mītā, ir “fantastisku radījumu” (dievību, kam ir gan zvēru, gan cilvēku iezīmes, kentauru utt.) parādīšanās. Pirmatnējie fantastikas žanri, utopija un fantastiskais ceļojums vēl bija vienlaikus arī senākās vēstījuma formas kā tādas, piemēram, “Odiseja”. “Odisejas” sižets, tēli un notikumi ir visas Rietumeiropas literārās fantastikas pirmsākums. Taču mimēzes (mācības par īstenības atdarināšanu) sadursme ar mītu, kas rada fantastikas efektu, pagaidām ir nejauša. Pirmais, kas apvieno tos apzināti , tātad – arī pirmais apzinātais fantasts ir Aristofāns.
Fantastika antīkajā literatūrā.
Helēnisma laikmetā savos sacerējumos apvieno fantastiskā ceļojuma un utopijas žanrus Hekatejs no Abderas, Eigemers, Jambuls uc.
Senās Romas laikā sociāli-politiskās utopijas moments, kas raksturīgs helēnisma pseidoceļojumiem, ir zudis; palikusi tikai fantastisku piedzīvojumu sērija dažādās Zemeslodes vietās un aiz tās robežām – uz Mēness, kas apvienotas ar mīlestības romāna tēmu. Pie šā=da tipa darbiem pieder Antonija Diogēna “Neparastie piedzīvojumi Tules otrajā pusē”.
Lielā mērā fantastiskā ceļojuma tradīciju turpinājums ir Pseido-Kallisfēna romāns “Stāsts par Aleksandru Lielo”, kur varonis nokļūst milžu, punduru, cilvēkēdāju, kropļu zemēs, apvidos ar dīvainu dabu, neparastiem dzīvniekiem un augiem. Lielu vietu aizņem Indijas brīnumi ar tās “kailajiem gudrajiem”, brahmaņiem. Nav aizmirsts arī visu šo pasakaino klejojumu mitoloģiskais pirmtēls, svētlaimīgo zemes apmeklējums.
Fantastikas arhaiskas formas ir atrodamas metamorfozu romānā (Lūkija no Patras ”Metamorfozēs”, kas nav saglabājušās, Pseido-Lukiāna “Lukijā jeb Ēzelī”, Apuleja “Metamorfozēs jeb Zelta ēzelī”). Pēdējais ir “fantastisks vēstījums, kur stāsts par dvēseli ir ieguvis stāsta par ķermeni formu”.
Petronija “Satirikona” satīriskais fragments (Krotonas pilsētas, ko apdzīvo bezbērnu īpašnieki un viņus “ķeroši” mantojuma kārotāji, apraksts), tuvojoties mimam (mims, sākotnēji - izrādes veids Senajā Grieķijā un Romā, kas domāts zemāko šķiru cilvēkiem, kur izmanto arī farsa elementus), paredz dažus satīriski-fantastiskus tēlus “Gargantijas un Pantagriela” pēdējā daļā vai Svifta “Gulivera ceļojumos”. Satīriskā fantastika šajā epizodē kontrastē ar naturālu grotesku Trimalhiona dzīru ainās un dažās citās epizodēs.
Fantastika sastopama arī populārajā II gadsimta seno kristiešu romānā – tā saucamajās “Klimentīnēs” (tā nosauktā pēc viena no galveniem varoņiem Klimenta, no kura personas arī notiek stāstījums). Darbojošos personu vidū – apustulis Pēteris, Simons Brīnumdaris, viņa pavadone Skaistā Helēna (tā pati – no “Iliādas”), turpat arī pirmo reizi parādās Fausts – vēlākā tēla pirmavots.
Jau ar V gadsimtu pirms mūsu ēras, interese uz brīnumaino pieaug. To izsaka īpašs nemākslinieciskās prozas žanrs – paradoksogrāfija. No dažiem sacerējumiem, kas ir saglabājušies no tiem laikiem, fantastikas ziņā vērts pieminēt Flegonta no Trallas (II gadsimts m.ē.) “Pārsteidzošos stāstus”, kuros īpaši jāizceļ ziņojumus par spokiem.
Agrīnajos Viduslaikos, apmēram no V līdz XI gadsimtam notiek fantastikas bāzes – brīnumainā – atgrūšana. XII – XII gadsimtā (pēc Žaka le Gofa vārdiem, “notiek īsts brīnumainā iebrukums zinātnes kultūrā”). Šajā laikā viena pēc otras parādās tā sauktās “brīnumu grāmatas” (Gervass no Tilberijas, Marko Polo, Raimunds Lullijs, Džons Mandevils uc.), atdzimst paradoksogrāfijas žanrs.
Sākot ar XII gadsimtu no ķeltu mītiem cēlušos brīnumu pasaku motīvi nonāk dziestošajā varoņu eposā (īpaši tādās poēmās kā “Oberons” un “Tristans de Nanteils”) un jaunajā žanrā, kas sāk veidoties – bruņinieku romānā, kļūstot par tā tēlainības bāzi – no Kretjēna de Truā “Persivalam jeb Stāstam par Grālu” (1182) līdz T. Melorija “Artūra nāvei” (1469). Līdz pat XV gadsimtam un pat vēlāk bruņinieku romāns paliek galvenā mājvieta visam brīnumainajam un dīvainajam. Par fantastisko sižetu ierāmējumu kļūst, pēc savas izcelsmes, ķeltu leģenda par karaļa Artūra galmu.
Īru citas pasaules fantastika ar grūto pārcelšanos uz turieni, bīstamiem pārbaudījumiem, taču ar mūžīgo jaunību, bagātību utjpr. iekrāso daudzas epizodes gandrīz visos Kretjēna romānos un “Persivala” turpinājumos. Turklāt, brīnumainais savijas ar ikdienišķo, respektīvi, bruņinieku pasaule atrodas sarežģītā mijiedarbībā ar fantastisko pasaku zemi, kurp dodas bruņinieki piedzīvojumu meklējumos. Pati pievēršanās ķeltu pasaku-mitoloģiskajai fantastikai kaut kā ir saistīta ar pakāpeniski vairāk emancipētām personībām un šaurajiem baznīcas katoliskās, kanoniskās pasaules izjūtas rāmjiem tieši XII gadsimtā. “Tristanā un Izoldē” vai Kretjēna de Truā romānos mēs pēc būtības saskaramies, nevis ar jauniem reliģiskiem meklējumiem, bet ar zināmu radošās fantāzijas brīvību, ar jaunu individuālu psiholoģisku un garīgu pieredzi, kas neievietojas kanonizēto baznīcas priekšstatu rāmjos.
Tālāka šo sižetu transformācija ir monumentāli-fantastiskās renesanses poēmas: Bojardo “Iemīlējies Rolands”, L. Ariosto “Trakojošais Rolands”, T. Taso “Atbrīvotā Jēruzāleme”, E. Spensera “Feju karaliene”. Ovīdija radītās fantastiskās alegorijas attīstībā zīmīgs bija Giljoma de Lorisa un Žana de Mena XIII gadsimta “Romāns par Rozi”.
“Tūkstoš un vienas nakts pasakās” fantastikas nav daudz, tāpēc ka arābu pasakās fantastikas elementu skaits ir stipri ierobežots. Savdabīgs tautas teiksmu, leģendu un priekšstatu literārs pārkausējums ir daudzos japāņu (piemēram, kaidana žanrā - “stāstos par šausmīgo un neparasto”) un ķīniešu fantastikā (Pu Sunlina stāstu krājumā “Stāsti par brīnumiem no Lao kabineta”, kas rezumē visu Ķīnas novelistisko tradīciju, ieslēdzot tai raksturīgo fantastiku).