Cilvēki un torņi

Un tomēr pirmkārt Faivas pils – tā ir vēsturiska celtne, kura uzbūvēta vēm XIII gadsimta sākumā. Tiesa, savos pirmajos gados tā bija pats parastākais medību namiņš, kuru uzcēla Skotijas karalis Vilhelms I Lauva. Drīzumā pēc nākošās pils uzbūvēšanas karalis nomira, un nelielā celtne, kuru apskāva mežs, nonāca viņa pēcnācēju rokās. Gadsimta laikā celtne nebija populāra monarhu vidū, kamēr par tās īpašnieku kļuva pazīstamais Roberts Brjūss.

Lieta tajā, ka 1290.gadā pēc lielas kaujas ar angļiem tieši šajā kautrīgajā mednieku namiņā notika miera pārrunas, kuru rezultāts skotiem bija ļoti labs. Tas notika pateicoties kāda lorda Henrija Prestona saprātam un izturībai, un karalis, lai apdāvinātu savu augstmani, uzdāvināja viņam savu medību namiņu un tam piegulošās zemes.

Augstdzimušais sers Prestons ļoti nopriecājās par dāvanu un praktiski uzreiz uzsāka te grandiozu celtniecību. Tieši viņš pārvērta necilo celtni pilī, uzceļot milzīgu torni. Vēlāk šis Prestona aizsākums kļuva par kādu tradīciju. Faivi saskaita piecus lielus torņu, un tas nav nejauši. Savas vēstures laika pils vairākkārt mainīja īpašniekus. Par tās īpašniekiem kļuva atpazīstamu skotu dzimtu pārstāvji, un katrs jaunais saimnieks cēla Faivi savu torni. Pie kam pēdējā no tām izrotāja vēsturisko celtni 1890.gadā, un uzcēla to tāls Henrija Prestona pēctecis. Bet lūk no 1984.gada pils pieder Skotijas Nacionālajam fondam, biedrībai, kura aizsargā Skotijas reģiona dabas un arhitektūras pieminekļus. Tā ka šobrīd vērienīga celtniecība šeit ir apstājusies.

Rīmētājs un “raudošie” akmeņi

Un te neapzināti rodas jautājums: bet kāpēc Faivi tik bieži mainīja īpašniekus? Vai tiešām tās īpašnieki tik bieži izsauca karaļu dusmas, kā dēļ viņiem atņēma īpašumu? Izrādās, tam par iemeslu ir lāsts, kuru pilij uzlika Tomass Rīmētājs (Tomass no Erkeldunas), kurš dzīvojis, ja ticēt daudzskaitlīgajām leģendām, XIII gadsimtā.

Teiksma vēsta, ka Tomass bija visiem pazīstams par cik viņu cienīja visi Skotijas iedzīvotāji: gan augstdzimuši kungi, gan parastā tauta. Lieta tajā, ka reiz Belteina svētku laikā viņš sastapa elfu karalieni un iemīlējās. Tā, vēloties pārbaudīt nejaušo kavalieri, pavēlēja viņam gaidīt viņas labvēlību daudzus gadus dzīvojot uz zemes cilvēku vidū. Bet lai iemīļotais negarlaikotos, valdniece uzdāvināja viņam paredzēšanas spējas, un viņš savus paredzējumus izteica četrrindeņu veidā. Lai nu kā tur nebūtu, Tomass izturēja pārbaudījumu, un dzīves beigās brīnišķīgās karalienes sūtņi – divi sniegbalti vienradži – aizveda viņu uz elfu zemi.

Un kamēr Rīmkalis gaidīja burvju pavadoņus, viņa pareģojumus gribēja dzirdēt visi Skotijas iedzīvotāji. Un reiz Faivi pils īpašnieks izdzirdēja, ka slavenais Tomass grib apmeklēt viņa mītni. Augstmanis ļoti sapriecājās un pavēlēja plaši atvērt pils vārtus. Tomēr pareģis kavējās, un tāpēc viņa gaidītāji devās savās gaitās. Kad, beidzot, Rīmkalis pienāca pie Faivi, vēja brāzma aizcirta vārtus viņa deguna priekšā, ko elfu karalienes mīļotais uzskatīja par briesmīgu apvainojumu. Lai sodītu neviesmīlīgo saimnieku, kurš neuzskatīja par vajadzīgu sagaidīt viesi, Tomass izņēma no sienas trīs akmeņus un izteica pār tiem lāstu: sak, šīs trīs būves daļas neatgriezīsies savā vietā, neviens vecākais pils īpašnieka bērns nemantos tēva īpašumu. Tā arī notika! Gadsimtu gaitā Faivi saimnieku vecākie bērni gāja bojā ātrāk par saviem tēviem, kas noveda pie seno dzimtu ātras beigšanās. Bet lūk atrast raudošos akmeņus nemaz nebija tik vienkārši, par cik, pēc visa spriežot, Rīmkalis bija tos labi noslēpis.

Mūsdienās pilī atrodas tikai viens no tiem, un pateicoties tam “burvju” artefakti ir ieguvuši savu iesauku. Lieta tajā, ka noslēpumainais akmens nepārtraukti izdala mitrumu, un runā, ja to ievietos tukšā traukā, tad pēc dažām dienām tas brīnumainā kārtā piepildīsies ar ūdeni.

Nelaimīgā lēdija Liliasa

Tomēr arī bez Rīmkaļa lāsta pilī pietiek mistikas. Runā, šeit var sastapt kādu “Zaļo dāmu” (viņa vienmēr parādās smaragda krāsas kleitā), kura ir lēdijas Lilasas Drammondas, kura dzīvojusi pilī XVII gadsimta sākumā, spoks.

Zināms, ka lēdija bija pils īpašnieka Aleksandra Setona sieva. Tomasa Rīmkaļa lāsta dēļ (vai kāda cita iemesla dēļ) šim augstdzimušajam pārim nebija dēlu, dzima tikai vienīgi meitenes. Šis fakts visai sāpināja ambiciozo lordu, un mantinieka neesamībā viņš vainoja savu laulāto draudzeni.

Reiz pils īpašnieks iepazinās ar kādu burvīgu dāmu un nolēma apprecēt viņu. Bet, tikai lūk, šķiršanās gadījumā viņš varēja pazaudēt nozīmīgu daļu sava īpašuma (Liliasa bija bagāta mantiniece), un tāpēc nolēma nejauko problēmu atrisināt citādā veidā. Aleksandrs ieslēdza savu sievu pils tālajā istabā, kur nelaimīgā pēc dažām dienām nomira badā. Pēc tam nelietis paziņoja visiem apkaimē, ka viņa sievu pazudināja smaga slimība un sarīkoja viņai greznas bēres. Bet pēc mēneša viņš veda pie altāra savu jauno mīļoto. Taču slepkavas pirmās laulības nakts romantiku iztraucēja viņa pirmās sievas spoka parādīšanās. Materializējusies jaunlaulāto guļamistabā, “Zaļā dāma” ieskrāpēja istabas akmens palodzē savu vārdu. Runā, šo uzrakstu var ieraudzīt arī mūsdienās.

Bet lorda Serona dzīve ar jauno sievu neizdevās! Drīzumā lorda otrā sieva ļoti ātri nomira, bet pēc tam nomira arī dēls, lēdija tomēr dzemdēja neilgi pirms savas nāves.

Apburtā istaba

Ja ticēt daudzajām baumām, tad reizēm par lēdijas Liliasas pavadoni pastaigās pa pili kļūst kāda “Pelēkā dāma”. Tiesa, kas viņa tāda ir, nav zināms. Runā, ka viņas parādīšanās saistīta ar noslēpumainu apburtu istabu, kurā stingri jo stingri aizliegts ieiet pils iemītniekiem. Šī aizlieguma pārkāpums varēja izsaukt visādas nelaimes visiem Faivi dzīvojošajiem, bet tās īpašniecei atņemt redzi. Lai nu kā tur arī nebūtu, bet pils īpašnieki centās apiet ar līkumu šo telpu, un beigu beigās to vispār aizmūrēja.

Uz XIX gadsimta sākumu Faivi apdzīvotāji vispār neatcerējās, kur atrodas briesmīgā istaba, un tā atrasta tika pavisam nejauši. XIX gadsimta beigās par pils īpašnieku kļuva Aleksandrs Leits, tas pats attālais Henrija Prestona pēctecis, kurš uzcēla pēdējo Faivi torni. Tomēr viņš nepalika pie sasniegtā, bet turpināja pils rekonstrukciju. Un lūk viņa nolīgtie strādnieki 1920.gadā uzdūrās uz kādu noslēpumainu telpu. Šīs istabas centrā gulēja izžuvis sievietes skelets, ietērpts sadilušā, kādreiz greznā kleitā. Par šo atradumu uzreiz ziņoja pils saimniekam, kurš deva rīkojumu sarīkot vietējā baznīcā nelaimīgajai bēru dievkalpojumu un apglabāt vietējā kapsētā.

Drīzumā pēc tam Faivi sāka notikt neticami notikumi. Naktīs tās istabās un koridoros sāka skanēt sieviešu vaidi, pašas no sevis pārvietojās mēbeles, bet spoguļos atspoguļojās tumši silueti. Pie kaut kā tāda nepieradušie kalpi pasteidzās uzteikt darbu pilī. Nolemjot, ka nezināmās dāmas bēres ar kaut ko aizvainojušas spokainos viesus, viņš deva rīkojumu… izrakt no zemes viņas atliekas un no jauna iemūrēt tajā pat noslēpumainajā istabā. Dīvaini, taču līdz ko tas tika izdarīts, spoku nakts pastaigas izbeidzās, kas ļauj domāt par to, ka “Pelēkā dāma” ir kāda Faivi “apburtās” istabas glabātāja.