Šodien laikam visi ir saklausījušies par noslēpumainajiem monstriem, kas dzīvo Brosno ezeros (http://paranormal-blog.ru/brosnenskoe-chudovishhe/), kas atrodas Tveras apgabalā, un Labinkiras ezerā Jakutijā (http://www.iksinfo.ru/stati/monstri/item/463-chert-ozera-labynkyr.html). Taču tikai ar tiem Krievijas Federācijas ezeros un ūdenskrātuvēs dzīvojošo, noslēpumaino radību saraksts nebeidzas.

Aizliegtā ezera iemītnieks.

Čukotkā ir dīvains ezers Elgigitgins, kas jau no seniem laikiem vietējo iedzīvotāju vidū tiek uzskatīts par aizliegtu vietu. Pat šamaņi reti uzdrošinās pienākt tam klāt. Par ezeru klīst daudzas leģendas. Ka vienreiz tur noķēra šausmīgu zivi, tās skriemeļi esot bijuši gandrīz cilvēka augumā. Ka pie paša ūdens ir dzīvojis ˚˚milzīgu rīkli, ko čukči sauc par Kalilgu. Ka virs Elgigitgina dažreiz iedegas noslēpumainas, ziemeļu mirāžas un cilvēki, kuri pagadās to tuvumā, bez pēdām pazūd.

Ezeram ir gandrīz pareiza apaļa forma, ko nosaka tā meteorīta izcelsme. Kā uzskata zinātnieki, pirms 3,6 miljoniem gadu te ir nokritis kosmosa ceļinieks 400 m diametrā un 100-150 milj. tonnu svarā Tā izsistajā krāteri ir izveidojies ezers 12 km diametrā. Lielāko gada daļu ezeru klāj ledus, kas dažreiz nespēj izkust vasarā.

Pirmais zinātnes pārstāvis, kas nokļuva līdz Elgigitgina krastiem 1934. gadā, bija pazīstamais kartogrāfs un ģeogrāfs, akadēmiķis Sergejs Obručevs, kas nosauca to par "dīvainu un baismu vietu". Briesmīgais kalilgu pirmo reizi tika aprakstīts vienā no PSRS pirmajām grāmatām par nezināmiem dinozaurveidīgiem radījumiem, tās autors bija Ļeņingradas rakstnieks un zinātnieks Aleksandrs Kondratovs. Jau jaunās tūkstošgades sākumā uz ezeru devās zinātniskas ekspedīcijas: no Maskavas, Sanktpēterburgas, Vācijas un ASV. Viņu galvenais uzdevums bija kernu izņemšana no dibena nogulumiem, kam ir neparasts spars līdz 200-500 m.  Taču arī nopietni zinātnieki reizēm cer ieraudzīt noslēpumaino Kalilgu. Bet pētījumu centrs „Kosmopoisk” pat plāno ūdens zvīņnesim izzondēt ezeru ar eholotu.

Astoņkājis no karjera.

Pazīstamais Tālo Austrumu anomālo parādību pētnieks Valērijs Dvužiļnijs par noslēpumaino būtni, kas it kā mīt dziļūdens ezerā Retihovkas ciema tuvumā, Pieamūras novada Čerņigovas rajonā, uzzināja nejauši. Iegāja salonā attīstīt fotogrāfijas un ieraudzīja svešus attēlus: ezera spogulis, uz tā aizdomīgas pēdas. Valērijs iespēja uzzināt, kas fotografēja: Jekaterina Krivozuba un Oksana Ševcova. Sievietes pastāstīja, ka piecu cilvēku kompānijā viņas atpūtās pie ezera. Ieraudzīja, ka kaut kas masīvs peld tuvu zem ūdens virsmas. Aculiecinieki steidzās paķert binokļus un ieraudzīja, ka tā ir kaut kāda būtne, kas spēlējas ar saviem taustekļiem cilvēka rokas resnumā. Kļuva baisi.

Ezers ir izveidojies 1990. gadu otrā pusē izstrādāta ogļu karjera vietā. Kad ražošanu slēdza, karjera bedri piepildīja lietus ūdeņi. Sanāca ūdenskrātuve ar laukumu apmēram 10 kv. km un dziļumu līdz 100 m. Ūdens tajā ir ļoti silts – līdz 30˚C. Zivju arī ir daudz, īpaši karūsas un zuši, sastopamas arī čūskas – Amūras kāpelētājzalkši. Nav brīnums, ka ezera, ko vietējie iedzīvotāji dažreiz sauc par Devjatku, krastus ir iemīlējuši makšķernieki.

Valērijs Dvužiļnijs avīzes ‘Komsomoļskaja pravda” virsvadībā pat spēja organizēt uz noslēpumainā astoņkāja midzeni pat veselu ekspedīciju, tās dalībnieki bija ekipēti ar piepūšamo laivu ar motoru, eholotu, videokameru un rāciju. Sākumā viņiem izdevās 42 m dziļumā reģistrēt lielu, kustīgu objektu, bet beigās pat ieraudzīt pusmetru virs ūdens izslējušos taustekli. Tikai paši Retihovkas iedzīvotāji ir skeptiķi: nav mūsu ezerā nekādu astoņkāju un aizvēsturisku molusku, nav ko velti ļaudis baidīt. Cita lieta, ka spēcīga lietus periodos Devjatka iziet no krastiem un draud appludināt ciematu. Tā pēc speciālisti-hidrologi plāno izveidot gultni, pa kuru liekais ūdens no ezera tiks novadīts uz apkārtējām ūdenskrātuvēm.

Čūska senā.

Pārvietosimies uz rietumiem, tuvāk Urālu kalniem. Novosibirskas apgabalā ir beznoteces, vāji sāļš Čanu ezers – pats lielākais Rietumsibīrijā. Tas ir sekls: pašreiz tā vidējais dziļums sastāda tikai 2,1 m, maksimālais – 7 m. Ezera garums – 91 km, platums – 88. Tajā ir apmēram 70 salas un daudz pussalu un zemes iekāru. Ūdens līmenis un kopā ar to ezera laukums dažādā laikā stipri mainās. Maksimālais tika piefiksēts XVIII gadsimta beigās – 12 000 kv. km, minimālais – 2000 kv. km – pagājušā gadsimta 60. gadu vidū. Jau no seniem laikiem ap šo mainīgo ezeru klīst leģendas par gigantisku čūsku, kas aprij mājlopus un cilvēkus.

2010. gada vasarā uz Čaniem notika rinda noslēpumainu notikumu. Pazuda vairāki makšķernieki un tūristi, kuru ķermeņus tā arī neatrada. Tā 59 gadus vecs vīrietis peldēšanās laikā daudzo atpūtnieku acu priekšā tika nezināma dzīvnieka ierauts dziļumā. Citā reizē 60-gadīgais Vladimirs Goliševs makšķerēja 300 m no krasta ar savu draugu Imamentinu Haurusovu, kuram uz makšķeres patrāpījās kaut kas neparasti liels. Imamentins piecēlās laivā, lai izmakšķerētu šo radījumu, taču tas sāka vilkt ar tādu spēku, ka laiva apgāzās. Nokļuvis ūdenī, Goliševs nometa apģērbu un peldēja uz krastu. Ūdens bija ļoti auksts, taču viņam tomēr izdevās nokļūt uz cietas pamatnes. Vladimirs domāja, ka Naurusovs peld aiz viņa, taču krastā saprata, ka tas tā arī nav spējis izkļūt no ezera. Uz karstām pēdām veiktā ūdenslīdēju nolaišanās neko nedeva – ķermeni tā arī neatrada. Trīs gadus agrāk analoģiskos apstākļos aizgāja bojā 32 gadus vecais Mihails Doroņins no Kvašino ciema, kurš savā laikā bija dienējis armijā, speciālo uzdevumu vienībā. Reiz pat bojā aizgāja veseli četri tūristi no pilsētas Belovo, Kemerovas apgabalā, kuri makšķerēja no lielas motorlaivas. Katru gadu noslēpumainais monstrs savāc savu asiņaino ražu.

Pie pašas galvaspilsētas.

Pats paradoksālākais, ka savs monstrs ir pat Medvežju ezerā, kas atrodas tikai 12 km attālumā no Maskavas. Troksnis ap viņu sākās 1999. gadā, pēc tam, kad japāņu tūristi bija nofotografējuši briesmoņa muguru, kas bija parādījusies virs ūdens. Pēc tam Medvežju ezeru apciemoja visur esošā „Kosmopoiska” ekspedīcija ar savu brīnumaino eholotu. Šoreiz gan tai neko atrast neizdevās.

Toties vecie iedzīvotāji atcerējās, ka vēl Staļina laikos krastā ir atradusies govju kūts. Brūnaļas devušās uz ezeru padzerties. Kūts stāvētu arī tālāk, taču pēkšņi ragu lopi sākuši mīklainos apstākļos zust. Cilvēki nenobrīnījušies par zagļa veiklību – darbojies bez trokšņa, pēdas nav atstājis. Taču drīz vien viena no slaucējām kļuvusi par aculiecinieci šausmīgai ainai: viņas ragainā aizbilstamā mierīgi dzērusi ezera ūdeni, kad pēkšņi ūdenī pazibējis kaut kas melns, ātrs un milzīgs. Vienā mirklī mežonīgi maurojošā govs pazudusi dzelmē. Pēc tam, kad līdzīgi „čē-pē” notikuši vēl vairākas reizes, govju kūti pārcēluši tālāk no ūdens.

Zināmas dīvainības var ievērot arī mūsu laikos. No Metropoles līdz ezeram vienā mierā var atbraukt ar maršruta autobusu, un uz Ščelkovas šosejas izejošie Medvežju ezera krasti vienmēr ir pilni ar sauļoties gribētājiem. Taču to vidū praktiski neatradīsi tuvāko ciemu iedzīvotājus, kuri tic, ka ezera ūdeņos mīt briesmonis ar milzīgu rīkli un sūnām klātu galvu. Medvežju ezeru ūdeņi nekad neizmet krastā sprāgušas zivis vai slīkoņus – te ir spēcīgas zemūdens straumes. Tautas teikas par otro dibenu ģeologi izskaidro ar to, ka karsta ūdeņi ir izgrauzuši alas u tukšumus. Ezera dibens ir ļoti dūņains. Apmēram tādu pašu struktūru var atrast slavenā Lohnesas ezera dibenā.

Maskavas un Ščelkovas makšķernieki vaitrākas reizes ir redzējuši šausmīgo, Medvežju ezeru iemītnieku. „Komsomoļskaja pravda” korespondentam Sergejam Moskaļenko Ščelkovas makšķernieks stāstīja: „Piecus gadus pēc kārtas es makšķerēju šajos ezeros, turklāt vienmēr ar nakšņošanu. Un ne reizi vien paša acīm esmu redzējis dīvainu ainu: pretējā malā, tuvāk mežonīgajam krastam, iznirst milzīgs radījums, tik liels, kā vieglā automašīna. Galvu saskatīt man neizdevās, atminos tikai melnu, spīdīgu muguru un nelielu, dīvainas formas spuru”. Bet Andrejs Kahanobs 2003. gadā satikās ar monstru, kā saka, seja pret seju. Rezultātā viņu nogādāja slimnīcā ar daudzām plēstām brūcēm.