Izvēlējāmies lētāko mitekli, studentu kopmītnes, kas sākumā maksāja 115 eiro par 4 dienām, taču vēlāk bija jāpiemaksā vēl 25 eiro, tas nebija īpaši patīkami, taču - ne graujoši. Sliktākais bija tas, ka mēs - braucēji - bijām tikai divi, bet mašīnā varētu braukt pat 5 cilvēki, kas ievērojami samazinātu ceļa izdevumus - uz galviņām. Diemžēl, interese nebija liela, vēlāk izdevās sarunāt mūsu kolēģi Kasparu Bērziņu, taču arī tas situāciju daudz nelaboja. Pavisam dramatiski notikumi sākās dienu pirms izbraukšanas, jo pēkšņi sarunātais auto vairs nebija dabonams. Palikām bez mašīnas, kādu diennakti centāmies visai izmisīgi dabūt iznomātu auto, jo visiem paziņām savas mašīnas jau izrādījās aizņemtas. Pilnīgi dabiski vasaras sezonā, kur bijām ātrāk? Bet ātrāk auto vēl bija. Nomās konstatējām, ka nospiedošs vairākums firmu Rīgā un Pierīgā iznomā automāšīnas tikai braucieniem pa Latviju vai Baltiju. Tālākiem braucieniem tika pieprasītas astronomiskas cenas un drošības nauda pat 700 eiro apmērā. Babiski, ka mums tāda nebija.  Jau tās dienas pievakarē, kad no rīta bija jābrauc, pēkšņi atradās ļoti izdevīgs piedāvājums Jelgavā, franču "Citroën" markas autiņš. Tāpēc ķērām mantas un izbraucām ar Bērziņa tāliem ceļiem nepiemēroto auto uz Jelgavu.

Tālāk mums sākās visai mokošs ceļš bez navigatora (jo par to bija vēl jāpiemaksā). Laikam kādas 5 reizes nomaldījāmies. Viss jau būtu vienkārši, ja ceļš ietu tikai pa autobāņiem, diemžēl visā Eiropā notika ceļu remonti, daudzviet viss bija slēgts un nevarēja īsti saprast, kādā virzienā doties. Vācijā bija vēl trakāk, jo uz autobāņiem tankšteļļu nav, jānobrauc nost, ko mēs nedarījām, līdz konstatējām, ka mašīnā ir tikai daži benzīna litri. Nācās nobraukt malā, jo par apstāšanos uz bāņa soda, vienā mazpilsētiņā, par laimi, uzgājām benzīntanku, kas jau bija slēgts, vakars vēls un neko citu neizdevās atrast, vietējie neizrādīja nekādu pretīmnākšanu. Nācās pavadīt murgainu nakti automašīnā, bet sešos no rīta, benzīna problēma atrisinājās. Tas jau bija rīts, kad sākās Eurocons. Bet mēs vēl tikai tuvojāmies Beļģijai, kur jauna ķibele, milzīgs daudzu kilometru satrēgums, izrādījās - nosvilusi kāda fūre.  Tomēr uz vakara pusi tikā Amjēnā, 100 km uz ziemeļiem no Parīzes. Atradām mājvietu, kur par mums neko nezināja. Izrādās, ka atslēgas vajadzēja dabūt Konā. Vismaz pirmās dienas vakarā bijām klāt. Konstatējām, ka pāri par 50 pieteikušos arī nemaz neatbrauca.

Amjēna izrādījās patīkama mazpilsēta, EuroCon Imants satika daudz paziņu, arī slaveno britu fantastu Ienu Vatsonu, ar ko gandrīz sakašķējās, izrādās, ka viņš nesen pārcietis operāciju un Imanta aktīvais sveiciens (tradicionālā celšana gaisā) izrādījās pārāk sāpīgs. Iepazināmies ar jauku meiteni Noru, mūsu istabeni no Marokas. Pagāja iepazīšanās ar notikumu vietu - Žila Verna universitātes centru, bet nekur īpaši nedevāmies, jo vēl vajadzēja atvilkt elpu. Jā, Francijas novads, kur atradāmies, bija Pikardija. Jauki sakrita, ka tieši tajā vakarā, netālajā Amjēnas katedrālē uz fasādes notika gaismas šovs, ko nolēmām apmeklēt, tas bija ļoti iespaidīgs un košs, diemžēl es neattapu pieiet tuvāk, lai labākā kvalitātē to nofilmētu. Likās, ka tāpat būs labi, taču tik labi nebija. Ar to arī beidzās mūsu pirmā diena. Jāpiezīmē arī tas, ka no viesiem bez Vatsona redzēju arī pazīstamo krievu fantastu Loginovu, pārējos īpaši nepazinu, bet mūsu paziņu lokā uzradās kāds pāris no Polijas un Imanta paziņa Kirils no Sanktpēterburgas.

Pati Amjēna bija ļoti raksturīga tās puses pilsētiņa ar mazstāvu apbūvi, raksturīgām īsu fasāžu mājiņām ne galvenajā centrā, kur ēkas bija greznākas, un kanālos sadalīto Sommas upi. Par pilsētu sīkāk un pašu konu arī citōs aprakstos par nākošām dienām. Kaut arī kona tēma bija Āfrikas fantastika, tomēr sanāca, ka nevienā pasākumā, kas veltīts tieši tai, mēs nebijām. Belogrīva galvenais moto tādos pasākumos, kuros viņš ir bijis daudz, bija tusēšana ārpusē, jo tur tāpat visus interesantākos cilvēkus varēja satikt. Vēl jāpiezīmē, ka nospiedošais vairākums no literatūras, ko varēja iegādāties konā bija franču valodā. Kas mums bija zināms mīnuss. Bija viens stends ar vecākām grāmatām angļu valodā par ne tik lielu cenu, bešā nepaliku, kaut arī bija jātaupa, jo izdevumi izrādījās lielāki, kā cerējām: auto, benzīna cenas, maksas ceļu posmi. Galvenais, tādā pasākumā paņemt līdz pašiem savu pārtiku, kas nebojājas.

Karstums bija, taču vienu dienu lija lietus un varēja labāk pārciest klimatu, tik liels karstums, kāds tur bija pēdējās nedēļās, jau nebija. Par pārējo pastāstīšu vēlāk, šodien beigšu.