Tomēr nolēmām braukt. Tie bija vaļā. Kapos neatradām uzreiz informāciju, kur atrodas Žila Verna kaps. Cilvēku bija ļoti maz un neviens skaidri nespēja paskaidrot, kur tas kaps atrodas. Valodu barjera, tāpēc aizgājām uz nepareizo pusi, pamaldījāmies kādu laiku, bet tad iedomājāmies paskatīties kapu ēkā, kur atradām norādi ar foto. Tad arī beidzot tikām pie Žila Verna kapa ar pieminekli. Saviļņojošs mirklis, man līdzbraucēji par apraudājās. Beigās arī man aizkustinājumā acis palika miklas. Diemžēl pie kapiem neviens puķes nepārdeva, laikam viņiem nav tādu tradīciju. Arī pirms tam konstatējām, ka svētdienās tur visi veikai ir ciet. Zināmais pārtikas veikals strādāja tikai no paša rīta.

Ar izpildīta pienākuma apziņu atgriezāmies pie taksometra, ar kavēšanos brauciens izmaksāja gandrīz 45 eiro, taču nenožēlojām. Vēl reiz es pārskatīju izlikto literatūru, ko sāka jau vākst nost. Eurocon beidzās - pārsvarā bija franču valodā, tāpēc īpaši nepārdzīvoju. Arī vienīgajā angļu valodas antikvariāta stendā bija galvenokārt autori, ko neazinu, daudzx arī pazīstamu, bet ko daudz pirkt, ja īpaši nepārzinu valodu, divas grāmatas tomēr iegādājos.

Imants Belogrīvs bija dabūjis populārākās franču rakstnieces grāmatu ar autogrāfu angliski. Lepojās ar to, es kaut kā nepiefiksēju. Vēl bija vēlas pusdienas vienā bārā un tad devāmies pārgulēt pēdējo nakti Francijā, lai savlaicīgi dotos mājupceļā.

Šoreiz tik traki nebraucām kā šurp, tad reizēm ātrums sasniedza pat 190 km stundā. Kaut arī Imants runāja, ka mašīnā bija sabojājusies aparatūra, rādījumi neesot pareizi. Atpakaļceļā ātrums nebija lielāks par 120 km stundā. Līdz Rīgai sanāca 34 stundas bez pārtraukuma, izņemot Jelgavā auto maiņu un mazas pusdienu apstāšanās. Kā Imants pie stūres to izturēja, nevaru iedomāties. Teica, ka ieslēdzies autopilots. Kaspars nejutās vesels, tāpēc mašīnu nevadīja. Arī turpbraucot. Tik daudz vairs nemaldījāmies.

Dīvainākais ceļā bija Polijas auto ceļi, kur laiku pa laikam bija gaisa tilti, pārvadi, kas neveda ne uz kurieni, sākās mežā un beidzās mežā, ceļu turpinājumu nekur neredzēja. Es izteicu versiju, ka tie ir tilti dzīvniekiem. Līdzbraucēji neticēja, tāpēc tas jautājums ir jānoskaidro. Bija arī normāli autoceļi, pa kuriem notika satiksme. Vācijā uz bāņiem tādu tiltu nebija vispār.

Vēl jātceras, ka Polijā izdevās nobaudīt viņu populārāko fļaku zupu, dažādās garšās, to ļoti gribējām. To gatavo no govs kuņģa strēmelēm. Izklausās baisi, bet ir ļoti garšīgi.

Vācijā gan nekur īpaši nenogriezāmies, izņemot ķibeli ar benzīnu turpbraucot. Galvenais - jāņem vērā, ka uz bāņiem benzīna tanku parasti nav, tos var atrast tikai nobraucot no tiem.

Vēl jāņem vērā, ka visur notiek plaši ceļu remonti, tāpēc bieži braukšana ir apgrūtinoša, pa vienu joslu, daudz grūtāk pamanīt ceļa zīmes, ja kur jānogriežas. ja pabrauc garām, apgriezties uz bāņa nav iespējams, jābrauc kaut kur malā un jālīkumo pa vietējo pilsētu, lai uzbrauktu uz pretējās joslas, to mēs nedarījām, tāpēc nomaldījāmies. Vēl jāsaka, ka Vācijā divās vietās bija auto tuneļi, bet skaisto pilsētu ainavas aizslīdēja garām, tikai īsu mirkli dažreiz manāmas. Nekā interesanta ceļā vairāk nebija. Tikai nepārtraukti remonti. Ceļā bija divas, lielas auto avārijas, pirmā uz pretējās joslas, tāpēc mūs nekavēja, bet turpceļā, kā jau stāstīju - Beļģijā iekļuvām lēnā, daudzu kilometru garā sastrēgumā. Vispār, brauciens izrādījās milzīgs pārbaudījums dažādiem raksturiem. Es jau dzīvē esmu tik daudz piedzīvojis, ka visu uztveru pietiekami vēsi. Mani tas tik daudz neskāra. Tomēr, kopumā jāsaka, ka par piedzīvoto nekādā ziņā neesmu vīlies. Kas zina, varbūt tiešām bija mans pēdējais ārzemju ceļojums tik tālu. Nekad mūžā nespētu iedomāties, ka man laimēsies tikt uz WorldConu (2017.) un EuroConu (2018.). Tagad tas ir noticis, plus vēl iepazīt sava no bērnības mīļā rakstnieka Žila Verna dzīves vietu.