Aizgājām uz pirmo lekciju, ko ierosināju es - par indiešu fantastiku, Pirmkārt tāpēc, ka neko par tādu nezināju, laikam kolēģiem arī likās interesanta. Zināju, ka Bolivudā uzņem kaut kādu dīvainu fantastiku ar nedabiski pārspīlētiem trikiem, bet par literatūru neko nezināju. Tikai to, ka indiešiem - induistiem ir ļoti izvērta mitoloģija un seni eposu un vēdas, kā arī mūsu krišnaīti. Protams, kļuva skaidrs, ka indiešu fantastika galvenokārt saistās ar hinduismu, musulmaņus fantastika pārsvarā neinteresē.

Stāstītāja mums ieskatu sniedza labu priekšiesākuma un bija sadalījusi indiešu fantastiku vairākos ciklos. Pirmkārt, tie bija mītiski stāsti, tiešs pārcēlusm no indiešu mitoloģijas, īsumā autorus neminēšu, jo tie tāpat mums neko neizsaka, taču kādreiz noteikti sagatavošu izvērstāku stāstījumu, jo smēlos informāciju arī no interneta.

Otrā fantastikas grupa bija mīto-fantastika, tas ir mītisks stils jau izvērtākā formā. Ne tik ļoti sekošana mītam. Tālāk sekoja augstā fantāzija, ko pie mums sauc arī par episko fantāziju, klasisks piemērs "Gredzenu pavēlnieks". Atsevišī stāstītāja izdalīja mītisko trilleri. Parunāja par dažādām, ekstrēmām sektām, tantrismu un ķermeņa kropļošanas orģijām. Haosa kultu - ar vienu vārdu sakot. Indiešiem ir arī stingrā zinātniskā fantastika - "Citplanētieši Deli", piemēram. Cita starpā eksistē arī maģiskā reālisma literatūra, ko parasti sauc par latīņamerikāņu fantastiku, taču, kā redzams, tā ir izplatījusies arī Āzijā.

Vēl autore pieminēja diasporas fantastiku. Tas ir indiešu izcelsmes rakstniekus ārpus Indijas, te dīvainā kārtā iznāk tieša saskarsme ar Latviju. Pašlaik latviski izdota jau otrā grāmata no fantāzijas romānu sērijas "Labā un ļaunā skola", amerikāņu rakstnieks ar indiešu izcelsmi Somans Čainani. Dabisiki, ka stāstījums bija par grāmatām, kas iespiestas angļu valodā, taču indiešu fantastika ir daudzveidīga un tiek izdota arī vietējās valodās. Tā tiks plaši izdota arī tālāk. Vēl atsevišķi stāstniece pieskārās feministiskai fantastikai, kur autores ir sievietes, kas Indijā laikam nav sena parādība. Arī te ir gan ZF, gan fantāzija. Beidzot stāstījuma autore sniedza arī e-pastu, droši vien viņas pašas: me@shwetawrites.com. Jāmin beigās arī viņas vārds Shweta Taneja. Par viņu rodams raksts vikipēdijā https://en.wikipedia.org/wiki/Shweta_Taneja

Tālāk mums sekoja gājiens uz Žila Verna māju muzeju, kas pats par sevi bija interesants pasākums, jo Amjēnā Verns nodzīvoja savus pādējos gadu desmitus. Nedaudz pamaldījāmies, bet māju atradām. Izgājām cauri pilsētas centram ar skaistākām mājām un pieminekļiem. Arī Žila Verna māja bija iespaidīga, vairākos stāvos ar tornīti, kur tomēr ekskursija nenotika. Biju paņēmis līdzi dažas savas Žila Verna grāmatas latviešu valodā, ieguvu uz tām muzeja zīmogu, un uzdāvināju muzejam vienu citu grāmatu, ko pirms dažām dienām biju nopircis antikvariātā, vecāku "Noslēpumu salas" izdevumu.

Muzejā bija sīki aprakstīta un izklāstīta Žila Verna dzīve, austiņās varēja dzirdēt, gan viņa, gan viņa sievas tekstus, šoreiz angļu valodā par dažādiem Žila Verna dzīves apstākļiem dažādos laikos. Neatkārtošos, daudz no tā var uzzināt Vikipēdijā https://en.wikipedia.org/wiki/Jules_Verne Galvenais jau bija klātbūtnes efekts, ko tikai ar laiku var izjust, staigājot turpat, kur viņš ir gājis. Muzejā ir ļoti daudz materiālu par visiem Žila Verna dzīves aspektiem, piemēram, viņa ceļojums ar lielu kuģi uz Ameriku. Līdzīga kuģa, tikai lidojoša, motīvs parādās vēlāk vienā viņa vēlīnā romānā.

No muzeja mēs devāmies uz Amjēnas centru, kur pastaigājāmies pa Amjēnas katedrāli, kas pa dienu bija atvērta. Tā tiešām ir liela un iespadīga, Francija ļoti cieta pasaules karos, taču tagad katedrāle ir atjaunota un izskatās diža. Tās apejās ir vēsturiski stāsti par kara gadiem, sagraušanu un atjaunošanu, ne tikai minētajā celtnē, bet arī citur Francijā. Pēc katedrāles apskates mēs atgriezāmies Eurocon vietā, es pārstaigāju tur izvietotās ekspozīcijas un tad mēs devāmies uz lugas "Paliec sveiks, mister Vern" pirmizrādi, ko bija sacerējis Pjērs Gevārs (viens no Erocon 2018 rīkotājiem), bet angliski tulkojis britu rakstnieks Iens Vatsons. Tas bija humoristisks stāsts par īstenībā nonotikušo Žila Verna un Herberta Velsa tikšanos. Lomās bija aktieri, nenoskaidroju, no kurienes: trīs vīriešu lomas, Verns, viņa dēls Mišels, Velss, Verna sieva un kalpone, izņemot abus rakstniekus, pārējo lomas bija tikai epizodiskas. Neko daudz nesapratu, vienīgi Velss mani īpaši nepārliecināja, jo nebiju viņu iedomājies tik jokainu, kā viņu tēloja lugā.

Tad jau arī bija pienācis vakars, ko pavadījām vietējā krodziņā, sarunās ar kolēģiem no Horvātijas.