Romānos “Neuzvaramais”, “Apskate uz vietas”, kā arī dažos citos darbos Staņislavs Lems izsaka pieņēmumu, ka mēs nepareizi būvējam savas mašīnas. Lielu automātu vietā mums būtu jābūvē mazi, vienveidīgi elementi (nanoboti), kas vajadzības gadījumā apvienotos ar saviem ķermeņiem lielākās, jebkuras formas konstrukcijās. Tajā skaitā, arī smadzenēs.
Tikai tādā veidā, starp citu, var radīt fantastikā sastopamās “eksponenciālās mašīnas”, kas paplašinoties pavairo sevi bez cilvēka līdzdalības un vienlaikus veic kaut kādu derīgu darbu. Tradicionālā tipa automāts ir pārāk sarežģīts, lai vairotos, jo sastāv no daudzām detaļām, kuru ražošanai ir vajadzīgas sarežģītas iekārtas, ko nebūs iespējams izvietot pašā mašīnā.
Analoģija ar šūnām, kas veido cilvēka ķermeni, krīt acīs. Taču, neskatoties uz miniaturizācijas pārsteidzošajiem panākumiem, virzienam nav perspektīvas. Problēma ir tāda, ka mūsu roboti ir cieti. Bet visu procesi, kas notiek mūsu organismos ir ķīmiskas dabas un norisinās šķīdumos. Uzbūvēt šūnu var, darbi šajā virzienā jau tuvojas noslēgumam, taču reāla eksponenciāla mašīna būs vienkārši vēl viens dzīvs organisms ar visiem tam piemītošiem trūkumiem.
Tjūringa tests.
Ko vēl varētu neizbēgami aizvietot mākslīgais intelekts, izņemot minēto atmiņas paplašināšanu un spēju skaitīt? 1950. gadā matemātiķis un filozofs Alans Tjūrings lika priekšā par mākslīgā intelekta novērtēšanas kritēriju pieņemt programmas spēju sekmīgi uzdot sevi par cilvēku. Ja kvalificēts, īpaši eksperimentam gatavojies eksaminators, kas precīzi zina, ka viens no neredzamajiem sarunu biedriem ir robots, bet otrs – cilvēks, kļūdīsies, noskaidrojot, kurš no sarunu biedriem ir robots, kurš – cilvēks, 30% gadījumos, mēģinot saprasts kurš ir kurš, tad jau varēs teikt, ka mašīna ir iemācījusies domāt. Kāpēc tieši 30, bet ne 50, kas jau nozīmēs, ka atšķirību nav principā un uzminēt izdodas tikai nejauši? Tāpēc, ka priekš patiesi īsta meļa ir vajadzīga kāda “drošības rezerve”, tas arī viss.
Tjūrings pamatoti domāja, ka datora uzvara nozīmēs to, ka mašīna varēs aizvietot cilvēku. Robotu varēs nosēdināt pie telefona un otrā pusē neviens nepamanīs atšķirību. Programma pateiks to, ko pateiktu cilvēks un pat dos tādus pat norādījumus, ko tās vietā dotu cilvēks.
Pašreizējā mirklī boti jau cieši ir pietuvojušies šai barjerai. Pesimisti uzskata, ka tā tiks pārvarēta tuvāko piecpadsmit gadu laikā, optimisti uzskata, ka panākumus jau var sākt svinēt. 1997. gadā, tā laika pasaules čempions šahā Garijs Kasparovs spēlēja pret datorprogrammu Deep Blue. Kasparovs zaudēja un bija tik sarūgtināts, ka atteicās atzīt sacensību rezultātus un zvērēja, ka ar robotiem vairs nekad nespēlēs. 2012. gada augustā krievu programma “Jevgeņijs” testā savāca 29,2%. Un runa taču bija par robota sacensību ar speciālistiem, kas centās atmaskot botu ar komplicētām un viltīgām metodēm. 2012. gada septembrī uzreiz divi boti, kas parādījās spēļu serverī Unreal Tournament 2004, veica Tjūringa testu ar rezultātu 52%, tas ir, izrādījās cilvēciskāki par dzīviem spēlētājiem.
Pašā tuvākā nākotnē realitāte kļūs tāda, par kādu fantastiem pat pietrūkst iztēles. Parādīsies telefoni, kas pēc dažāda laika sprīžiem (lai nerastos aizdomas par pārlieku punktualitāti) zvanīs saimnieka vecākiem radiniekiem, pajautās par viņu veselību, pacietīgi uzklausīs viņu stāstus par redzētiem seriāliem un to varoņu pēdējām gaitām, griķu cenas kāpuma analīzi un pat sāks aktīvu polemiku par pūdeļu audzēšanas jautājumiem. Darba laikā šāds aparāts varēs veikt pārrunas ar klientiem un murmināt atvainošanos, ja izdzirdēs bargā priekšnieka balsi. Kuras īpašnieks tajā pašā laikā varbūt darbosies tajā pašā spēļu serverī, kur padotie, rūpīgas vadības imitāciju uzticot savam telefonam.
Runa jau ir tikai par imitāciju, vai ne? Robots pārdod saldējamās iekārtas, sarunājas forumos, turklāt bliežot pēdējās muļķības un viņu pat var izslēgt par nekaunību... Tomēr, programma nedomā, bet tikai imitē cilvēka domāšanas procesu, izskaitļojot, kādus lēmumus dotā situācijā būtu pieņēmis pats cilvēks. Arī šaha superdators īstenībā šahu nemaz nespēlē. Viņš tikai pārveido ienākošo signālu ar sarežģīta algoritma palīdzību.
Vai mums neķerties pie...
Kāda starpība starp “domā” un “nedomā”, ja rezultātu mēs iegūstam vienu un to pašu? Kur ir starpība starp kvalitatīvu pakaļdarinājumu, kas iespējams jau šodien, un saprātīgo droīdu C-3PO no kinofilmas “Zvaigžņu kari”, kas joprojām ir fantastika? Tīri teorētiski starpību varētu pamanīt. Piemēram, virtuāls vidējā ranga menedžeris, pārliecinājies, ka fotogrāfija kādas meitenes personīgajā lapā atbilst pievilcības kritērijiem, mēģinās sarunāt ar viņu satikšanos, neskatoties uz to, ka tā Milas Jovovičas fotogrāfija no “Piektā elementa” laikiem. Cilvēks tādu kļūdu nepieļaus. Taču tā ir teorija. Īstenībā programma zinās tūkstoš reižu vairāk visādu stiķu un metožu, lai tādas lietas atpazītu, nekā dzīvs lietotājs. Un noteikti vairāk par apburošo, taču lētticīgo droīdu. Visdrīzāk, bots uzlauzīs serveri un pārbaudīs meitenes foto ar pases datiem.
Tomēr, saprāts ir kaut kas vairāk par intelektu. Par saprātīgu var nosaukt tikai to mašīnu, kurai ir arī griba un apziņa. Kā ķerties pie to radīšanas, nav īsti skaidrs. Ne jau tāpēc, ka apziņa ir pārāk liels noslēpums. Vienkārši, tādi “dzelži”, kas varēs pavilkt tādu softu tiks radīti labi, ja pēc gadiem četrdesmit. Un tikai tad, ja saglabāsies pašreizējie elektronikas attīstības tempi, uz ko diezin vai var cerēt.
Dabā programmas ir beznosacījuma refleksi, kas tiek rakstītas nervu sistēmas skarošu mutāciju izlases ceļā. Tā ir galīgi neproduktīva metode, kas nodrošina pieņemamus rezultātus tikai sugām, kas izceļas ar lielu vaislību. Tieši šī iemesla dēļ mugurkaulnieku evolūcija aizgāja pa citu ceļu. Ilgi dzīvojošas būtnes analizē pieredzi, izskaitļojot sakarības starp notikumiem, pēc tam salīdzinot savā starpā iegūtās likumsakarības – un tā bez gala. Lai izveidotu nosacījuma refleksus, ir nepieciešamas lielas smadzenes, kas ir brīvas no “iedzimta softa”. Metode ir ļoti darbietilpīga, taču potenciāli ļauj piemēroties jebkuriem apstākļiem.
Taču botam nevajag uzkrāt un analizēt personīgo pieredzi. Viņam ir programmētājs, kas var iemācīt visu uzreiz, nevis miljonu gadu laikā, dabiskā atlasē. Tāpēc nav skaidrs, vai vispār principā ir jānodarbojas ar īsta mašīnas saprāta radīšanu, ja daudz vienkāršāk ir radīt programmu, kas atainos jebkuras īsta C-3PO reakcijas uz ārējiem kairinājumiem. Jo tās ir tikpat paredzamas kā cilvēkam. Uzturot sarunu, bots meistarīgi izspēlēs naivumu, gausu prātu un runas grūtības, kas pēc visu domām ir raksturīgas saprātīgiem robotiem. Ar intelektu, bet ne saprātu apveltīts bots būs kontrolējams – programma nekad nesāks dumpi pret saviem radītājiem. Tā nebūs personība un nebūs dzīva, tātad, izdzēšot to no diska, nevajadzēs ciest dvēseles mokas.
Turklāt, bots būs spējīgs mācīties un pat varēs radīt ko jaunu. Programmas jau sen raksta mūziku, saliekot notis tādā kārtībā, kas cilvēkam liekas harmoniskas – dzīviem komponistiem ne vienmēr izdodas panākt šādu pašu rezultātu! Boti spēj veikt pat izgudrojumus, jo viss jaunais ir sekmīga jau esošo komponentu kombinācija, bet visdažādāko kombināciju uzskaite ir tradicionāla mašīnu nodarbe.
Tātad, lai ko mums arī neteiktu analītiķi, mašīnu dumpja nebūs, tāpēc ka mākslīgais intelekts mūsdienu izpratnē nav nekas vairāk par imitāciju. Cits jautājums, cik reāla šāda imitācija var būt. Ja robots nodomās, ka cilvēku raksturīgākā īpašība ir savu sugas brāļu nogalināšana (un tā, starp citu, patiešām tāda arī ir), tad viņš var sākt šo nogalināšanu imitēt. Un jautrības nebūs nekādas. Tāpēc trīs Azimova likumus vēl neviens nav atcēlis. Un neatcels.