Progresa gaita.
Elektronika kļūst modernāka zibenīgi un pilnīgi iespējams, ka progress šajā jomā nekļūs lēnāks vēl piecpadsmit-divdesmit gadus. Taču nav jābaidās (vai jācer), ka tas tāds paliks arī tuvāko simts gadu laikā. Tehnoloģijas attīstība notiek lēcienveidīgi. Tā, no 1910. līdz 1960. gadam jaunu lidmašīnu izstrāde reizēm notika pāris nedēļu laikā, maksimums - mēnešus, citādi mašīna novecoja, vēl nedzimusi. Bet pēc tam, kā ar nazi nogrieza. Dažas lidmašīnas, kas parādījās piecdesmitajos gados, ir vēl ierindā patlaban. Ar titāniskām pūlēm, reizi piecos-desmit gados tiek radīti jauni modeļi, kuri ir tikai nedaudz drošāki, nedaudz ekonomiskāki, ar nedaudz lielāku komfortu, toties daudzas reizes dārgāki par iepriekšējiem. Nē, progress nav apstājies, tikai tā ātrums ir palēninājies līdz normai. Zināmā laikā izstrādājums kļūst tik ļoti piemērots savam pielietojumam, ka to uzlabot kļūst neiedomājami grūti un pat nevajag. Ņemsim par piemēru kaut vai cirvi, Vai to ir izdevies uzlabot pēdējo tūkstošu gadu laikā? Vispār, jā: cilvēki ir iemācījušies izgatavot asmeni un rokturi no viena materiāla kā vienu veselu. Taču tas ir vienīgais modernizējums.
Mūsdienu moderno mobilo iekārtu - telefonu, piezīmju datoru, planšetu, navigatoru - salīdzināšanai ar cirvi ir likumīgs pamats. Tie ir tikpat izplatīti, kaut arī nedaudz dārgāki un daudz uzticamāki. Pēdējais gan var likties strīdīgi: elektronika laiku pa laikam salūzt, bet cirvis, ko pircis vectēvs, kā guļ vasarnīcā, tā arī gulēs līdz laiku galiem pilnīgā lietošanas kārtībā. Taču tas ir tikai tāpēc, ka cirvi lieto samērā reti. Ja malku būtu jācērt tikpat ilgi, cik mēs tērējam laiku, runājot pa mobilo telefonu, kļūs skaidrs, ka telefons būs pat stiprāks.
Ierīču elektroniskā pildījuma modernizēšanas iespējas vēl ir neaptveramas. Taču fantasti var gulēt mierīgi. Principiāli, cilvēka tīkla draugi faktiski nemainīsies, jo ir jau sasnieguši lietderības parametrus. Mūsdienu mobilais telefons ir spējīgs risināt visas problēmas sakaru, navigācijas un informācijas saņemšanas jomā. Protams, pēc simts gadiem tehnoloģijas spēs padarīt to simts reiz miniatūrāku vai pat ievietot cilvēka ķermenī. Taču princips nemainīsies.
Virsskaņas aviolaineri “Concord” un Tu-144 ir raksturīgs piemērs “progresa ierobežotībai”. Pasažieru lidmašīnai lidot ātrāk par 800-900 km/stundā vienkārši nav jēgas (vai ir pārāk dārgi) un šādu lidmašīnu vairs nav ekspluatācijā.
Nākotnē mūs sagaida tikai visu mobilo iekārtu apvienošana kopējā tīklā, kur mobilais telefons pārraudzīs visas pārējās. Arī kabatas datoru varēs apgādāt ar lielāku monitoru, jo var iedomāties sensoru ekrānu, ko varēs salocīt.
Jau šodien mobilais telefons māk praktiski visu, taču nākotnes universālās mobilās iekārtas funkcijas būs vēl plašākas. Kāpēc, piemēram, navigators telefonā tikai saka, kurp un kā ir jāpagriežas? Ja jau tas ir tik gudrs, tad lai pats arī stūrē!
Protams, vadību var uzdot arī automašīnas datoram, taču tā jau būs pārmērība. Mašīnai nav vajadzības braukt bez pasažiera, bet cilvēks vairs nekur nedodas bez sava telefona. Tādā veidā kāds viens elektroniskais intelekts salonā vienmēr atradīsies. Priekš kam ir vajadzīgs vēl viens? Telefonu vienkārši pieslēgt automašīnai, ievieto slotā un – brauc.
Automašīna ar autopilotu nav fantastika jau šodien. Protams, nav grūti iedomāties situāciju uz ceļa, ar kuru robots netiks galā, bet – būsim atklāti – iedomāties situāciju, ar kuru galā netiks cilvēks, ir daudz vienkāršāk.
Vēl 1988. gadā autopilots sākumā pacēla, bet pēc tam nolaida no orbītas padomju atspoles tipa kuģi “Buran”. Tas tomēr ir daudz sarežģītāks uzdevums, nekā automašīnas vadīšana.
MI priekšnoteikumi.
Pagātnē futurologi nopietni baidījās, ka mašīnas, izspiedušas cilvēku no ražošanas sfēras, izsauks masu bezdarbu. Tādu uzvarošu tehnoloģiju pasauli redzēja, piemēram, amerikāņu fantasts Kurts Vonnegūts 1952. gadā publicētajā romānā “Mehāniskais pianīno”. Ar dziļu pesimismu bija pilni arī padomju autoru darbi, viņu iztēle zīmēja ainas, kas bija vēl šausmīgākas par Vonnegūta antiutopiju. Tika paredzēts, ka komunismā mašīnas aizvietos cilvēku visur, kur nav nepieciešams radošs darbs. Skatīsimies acīs patiesībai – uz radošu darbu vairums cilvēku nav spējīgi. Par to viegli pārliecināties arī mūsu laikā, paskatoties uz daudziem radošo profesiju pārstāvjiem. Šis moments ir labi aprakstīts brāļu Strugacku “Pasakā par troiku”: atnācējs Konstantīns strādā par sliktas dzejas lasītāju – kādam jau tas ir jādara! Viņa darbu taisnīgi uzskata par smagu un veselībai kaitīgu.
Kurts Vonnegūts kļūdījās, tas bija tipiski XIX gadsimta beigu līdz XX gadsimta vidus domātājiem, kas uzskatīja, ka cilvēkam var piemist kāds “saprātīgs” vajadzību līmenis. Filozofi nerēķinājās ar to, ka tehniskais progress apmierina tikai tās vajadzības, ko pats arī rada. Iedzīvotāju apgāde ar personīgajām automašīnām un personīgiem datoriem netika plānota, kamēr automašīnas un personīgie datori netika izgudroti – tas ir, piedāvājums rada pieprasījumu un nekad otrādi.
Mašīnas patiešām nomainīja cilvēkus pie darbagaldiem un tīrumos, taču tas neizsauca masveida bezdarbu. No fiziskā darba atbrīvotās masas uzsūca pārvaldes un apkalpojošās sfēras. Civilizācija iegāja postindustriālā stadijā un pēkšņi kļuva skaidrs, ka ražošana kā tāda vairs nav nekāda problēma. Jebkuras preces ražošanu jebkurā daudzumā, jebkurā laikā var noorganizēt Ķīnā, problēma tikai ar produkta realizāciju. Tātad, mūsdienu galvenais darbarūķis, kas rada nācijas bagātības, ir parasts menedžeris, kas laiku pa laikam paceļ klausuli un negribīgi atraujas no vētrainās dzīves sociālajos tīklos, lai pārvietotu failu no vienas mapes otrā. Tieši šī pārvietošana šodien arī rada pievienoto vērtību, par kuru menedžerim maksā algu.
Tehniskais progress nav izsaucis sociālu katastrofu. Arī nākotnē par to nav jāuztraucas. Pat, ja robotiem izdosies padzīt no iesēdētām vietām ofisu planktonu, paliks vēl apkalpes sfēra. Parādīsies jaunas specialitātes – kaut vai tie paši profesionālie lasītāji: kādam taču vajadzēs ņemt uz sevi informācijas lavīnas spēku, kas gāžas virsū cilvēkiem? Īpaši apmācīti cilvēki stāsies ceļā nekontrolējami augošai publikāciju gūzmai, izlasot no daudziem tūkstošiem tikai tās nedaudzās, ko ir vērts izlasīt (ož pēc cenzūras, vai ne?).
Daudz svarīgāks ir cits, noticis fakts, kas vēl pilnībā nav apzināts. Atbrīvojusi cilvēku no fiziskā darba, mašīna sāk uzņemties arī viņa smadzeņu funkcijas. Vai daudzi šodienas pieaugušie cilvēki māk rēķināt uz papīra vai gramatiski pareizi rakstīt bez “spellčekera”? Lai gan pēdējam nav nozīmes, jo saprast ķeburus uz papīra, ko rakstījusi roka, kas pieradusi pie klaviatūras, tāpat nav iespējams. [Gribas iebilst, jo arī pirms datoru ēras, daudzi cilvēki tāpat nemācēja pareizi izdarīt to pašu! - t.p.]
Pieeja informācijai un tās fiksācija ir vienkāršojusies līdz galam. Elektronika, nevis papildina cilvēka atmiņu – ar vien lielākā mērā tā to aizvieto. Bet, kā zināms, jebkuras spējas zūd, ja tās nevingrina. Var bezcerīgi cīnīties ar šo tendenci, var arī vienkārši samierināties ar to, ka līdz šī gadsimta beigām fundamentālās cilvēka izglītotības pazīmes – prasme skaitīt un rakstīt ar roku – izzudīs tāpat, kā kādreiz vispārēja prasme šaut ar loku. Kādreiz šī prasme bija nepieciešama, pēc tam – derīga, pēc tam, nevajadzīga, bet patīkama. Beigās loka šaušana pārvērtās par sportu. Iespējams, ka pēc piecdesmit gadiem skaitīšana galvā un glītrakstīšana kļūs par olimpiskajiem sporta veidiem.
Protams, situācija rada bažas. Pēkšņi ievajadzēsies sareizināt septiņi ar astoņi, bet dators nebūs pie rokas? Līdzīgas šaubas, iespējams, ka mocīja australopiteku, kas pirmo reizi paņēma rokās akmeni. Pieradīsi, bet izrādīsies, ka jāsasit kāds kauls, bet akmens nav pie rokas! Taču, ja australopiteks nolemtu neņemt akmeni, bet labāk trenēt žokļus, tas ne tikai būtu muļķīgi, tas aizvestu evolūciju uz pavisam citu pusi, saprātīgais cilvēks varētu pat nerasties. Mūs spēks, kas jau sāk līdzināties dievu spēkam, ir tieši tajā apstāklī, ka mēs nespējam iztikt bez darbarīkiem.
Pasaule mainās. Īstenībā, māka skaitīt ir vienlīdzīga mākai lietot kalkulatoru (vai, precīzāk, datoru). Tātad, tieši jāapgūst māka rīkoties ar šiem priekšmetiem. Lai mēs varētu rīkoties ar kalkulatoru, ir jāsaprot aritmētisko darbību, trigonometrisko funkciju, kāpināšanas, sakņu izvilkšanas, logaritma būtība. Bet zināt reizrēķina tabulu nemaz nav nepieciešams.