Juku laiki Krievijā iestājās pēc Ivana Bargā jaunākā dēla - careviča Dimitrija bojā ejas. Līdz šai dienai nav zināms, vai viņu nokāva Godunova ļaudis, vai arī viņš gāja bojā neuzmanības dēļ. Krievijas viltvāržu rindas sākumā parādās kāds Osinoviks, kurš sauc sevi par cara Ivana Bargā mazdēlu. Šī viltvārža raduraksti tā īsti nav zināmi. Bija viņš vai nu no kazakiem, vai vienkāršs zemnieks? Parādās viņš Astrahaņā, viņu atbalsta arī par carevičiem uzdevušies Lavretijs un Ivans-Augustīns. Trijotnei izdodas pārliecināt Donas un Volgas kazakus, ka "jāmeklē taisnība" Maskavā, un viņi sapulcina karagājienu uz galvaspilsētu. Taču pa ceļam "careviči" sastrīdas un kautiņa laikā Osinoviku nogalina. Pēc citas versijas "zagli un viltvārdi" pakar kazaki, kas apjautuši patiesību. Tautas atmiņā Osinoviks un divi viņa kompanjoni tā arī paliek kā "mužiku careviči".
Viltusdimitriju rinda.
Par Viltusdimitriju I kļūst, iespējams, pats pazīstamākais viltvārdis Grigorijs Otrepjevs [ir gan versijas, ka tas varēja būt arī kāds cits, pat īstais carevičs - t.p.] - aizbēdzis mūks, kas kāpa Krievijas tronī 1605. gadāValdīja viņš tikai gadu, bet tad tika nogalināts tautas nemieru laikā.
Pēc viņa parādās Viltusdimitrijs II, kas pazīstams kā Tušinas zaglis. Viņš uzdeva sevi par Viltusdimitriju I, kuram tomēr esot izdevies izbēgt no bajāru tiesas, un viņam izdevās pārņemt savā varā lielu Krievijas teritorijas daļu, lielā mērā tāpēc, ka viņu atbalstīja poļi. Viltusdimitrija I sieva Marina Mnišeka atpazina viņā savu laulāto un dzīvoja ar viņu kopā. Viltusdimitriju II nogalināja Kalugā, 1610. gadā.
Pēc sešiem gadiem Krievijā parādījās Viltusdimitrijs III - Pleskavas zaglis. Viņš kādu laiku nocietinājās Pleskavā, viņu atbalstīja vietējie iedzīvotāji un daļa kazaku. Pēc vienām ziņām par careviču Dimitriju uzdeva no Maskavas atbēgušais diakons Matvejs, pēc citiem - kriminālists Sidorka. 1617. gadā sazvērestības laikā Viltusdimitriju III nogalina.
Pēc Viltusdimitrijiem nāca viņu viltus pēcnācēji, kas ieguva iesaukas Viltusivaškas. Viņi centās uzdot sevi par Viltusdimitrija I un Marinas Mnišekas dēlu. Uzskata, ka viņu īsto dēlu, ko sauca par Ivašku Zaglēnu, pakāra Maskavā pie Serpuhovas vārtiem. Un te parādās poļu šļahtičs Jans Luba, kas paziņo, ka viņš nav neviens cits, kā brīnumainā kārtā izglābies Ivaška. 1645. gadā Lubu izdod Maskavai. Viņš atzīstas, ka ir viltvārdis un viņu apžēlo. 1646. gadā, jau Stambulā parādās vēl viens Viltusivaška. Par to uzdodas ukraiņu kazaks Ivans Verguņenoks, kuru gan neviens neņem nopietni.
Savukārt ierēdnis no Vologdas Timofejs Ankudinovs par viltvārdi kļūst, pēc visa spriežot, gadījuma pēc. Šis, mūsdienu valodā runājot, korumpants sapinās finansēs, tāpēc bija spiests bēgt uz ārzemēm, paķerot līdzi pieklājīgu summiņu. Papriekšu nodedzinot pats savu māju kopā ar sievu. Ārzemēs Timofejs kā no ķēdes norāvās - 9 gadus viņš brauca pa Eiropu, uzdodot sevi par Lielpermas kņazu un cara Vasīlija Šuiska dēlu (kaut arī bērnu Šuiskim nebija vispār). Pateicoties savam artistismam, personīgai pievilcībai un izgudrošanas spējām Ankudinovs ieguva tādu ievērojamu cilvēku, kā Romas pāvests Inokentijs X, hetmanis Hmeļņickis un Zviedrijas karaliene Kristīne, uzticību. Visiem sasolījis, ka tiklīdz kāps Krievijas tronī, noteikti atdos viņiem kādu Krievzemes daļu, viņš rakstīja un parakstīja par to lēmumus. Taču ilgi tas tā turpināties nevarēja. Beigu beigās "Lielpermas kņazu" izdeva caram Aleksejam Mihailovičam, nogādāja uz Maskavu, kur viņam nocirta galvu.
Pētera laiki.
Pagāja Juku laiki, taču viltvāržu skaits Krievijā nemazinājās. Daudzi Pētera I pasākumi, īpaši pēc tam, kad viņš ilgi bija pabijis Eiropā, tautā izsauca nesaprašanu. Šajā sakarā laiku pa laikam izplatījās baumas, ka Krievijas tronī atrodas „samainīts vācietis” un tūlīt pat parādījās „īstie cari”. Terentijs Čumakovs no Smoļenskas bija pirmais Viltuspēteris. Šis pa pustrakais cilvēks „slepeni pētīja savas zemes, kā arī sekoja tam, kas un ko runā par caru”. Smoļenskā viņu arī sagūstīja, kur viņš nomira, neizturējis spīdzināšanu.
Vēl viens „Pēteris I” bija Maskavas tirgonis Timofejs Kobilkins, kuram reiz nācās pēc tam, kad viņu pie Pleskavas bija apzaguši „brašie ļaudis”, iet mājās kājām. Lielceļa traktieros, kur viņš palika pa nakti, Kobilkins uzdevās par Preobraženskas pulka pirmo kapteini Pēteri Aleksejevu, par to saņemdams cieņu un godu, bet galvenais – bezmaksas pusdienas un dzērienus „apetītes uzlabošanai”. Tas jau nebūtu nekas, taču grādīgie dzērieni viņu tā sakarsēja, ka viņš sāka sūtīt vietējiem vojevodām depešas ar norādījumiem un draudiem. Stāstam fināls bija bēdīgs: tikko Kobilkins aizkļuva līdz mājām, viņu arestēja, spīdzināja un pēc tam nocirta galvu.
Viltvāržu, kas sevi uzdeva par Pēteri III, bija desmitiem. Imperatora nāve Ropšā, kas notika pēc viņa sievas organizēta valsts apvērsuma 1762. gadā, radīja jaunus viltuscaru uzplūdus. Paši pazīstamākie no tiem ir divi: Donas kazaks Jemeļjans Pugačovs un dezertējis karavīrs Gavrila Kremņevs. Pugačovs kļuva par trīs karu varoni: Septiņgadu karā no 1756-1763. (kara mērogs bija tik liels, ka Vinstons Čērčils to vēlāk nosauca par „Pirmo pasaules karu”), pēc tam Krievu-turku karā 1769. gadā (tur Jemeļjans bija jau horunžijs) un beidzot paša iesāktajā un 2 gadus ilgajā Zemnieku karā , kas sagādāja daudzas raizes Katrīnai Lielajai. [Starp citu, padomju laiku vēsturē, ko mācīja skolā, tas, ka Pugačovs uzdevās par caru un gribēja iesēsties Krievijas tronī, netika pieminēts ne ar vienu vārdu. Tas taču būtu kauna traips šim zemnieku vadonim! – t.p.] Viņš praktiski bija analfabēts, tāpēc spēja dot tikai mutiskas pavēles, ja viņam bija jāuzraksta kāds dokuments, viņš imitēja rakstīšanu ar bezjēdzīgiem švīkājumiem. Pārsteigtajiem cīņubiedriem viņš stāstīja, ka rakstot latīņu valodā. Neskatoties uz to, uzdodot sevi par brīnumainā kārtā izglābušos Pēteri III, Pugačovs spēja savākt milzīgu kazaku, izbēgušu dzimtcilvēku, kā arī mazo tautu pārstāvju armiju no Pievolgas un Urāliem. Taču līdzgaitnieki viņu nodeva, viņš nokļuva gūstā un 1775. gadā, Maskavā viņu sodīja ar nāvi.
Ja Pugačovam izdevās sakurināt lielu karu, tad nākošais „Pēteris III”, Kremņevs, dabūja tikai 500 cilvēku atbalstu un, lai apspiestu viņa sacelšanos, pietika tikai ar vienu huzāru pulku. Atšķirībā no Pugačova, Kremņevu pažēloja un tikai aizsūtīja trimdā uz Sibīriju, kur viņa pēdas arī pazuda.
Viltusromanovu leģioni.
Pasaule nekad nebija pieredzējusi tādus viltvāržu plūdus, kas radās un noturējās ne mazāk kā veselu gadsimtu, pēc traģiskās Krievijas pēdējā imperatora Nikolaja II ģimenes bojā ejas, ko nošāva boļševiki Jekaterinburgā, 1918. gada jūlijā. Patiesībā gan neviens necentās uzdot sevi par pašu imperatoru, taču uz katru no bojā gājušiem cara bērniem (to bija pavisam pieci) atradās milzums pretendentu. Pavisam tādi ir zināmi 229 (!). Lūk, kā sadalījās lomas: par lielkņazieni Olgu uzdevās 28 viltvārdes, par Tatjanu – 33, par Anastasiju – 34, bet par Mariju – pat veselas 53. Taču visas pārspēja cezarēvičs Aleksejs – viņa vārdu bija piesavinājies – 81 viltvārdis! Dabiski, ka pat īsumā pastāstīt par katru no viņiem vai vismaz dot viņu sarakstu raksta ietvaros nav iespējams. Minēsim tikai dažus no šiem avantūristiem.
Laikam pati sekmīgākā Viltusolga bija Mārdža Budtsa (Marga Boodts), kas pirmo reizi parādījās Francijā pirms Otrā pasaules kara sākuma. Tur viņa vāca naudu priekš „brīnumainā kārtā izglābušās un iztikas līdzekļus zaudējušās lielkņazienes”. Viņu arestēja par krāpniecību. Tiesā atzinās, ka viņa īstenībā ir poliete. Atkal viņa parādās 50. gadu sākumā un runāja, ka viņai nav nekā kopīga ar pirmskara afēristi. Šoreiz viņai izdevās pārliecināt pat Oldenburgas princi, kas maksāja viņai mūža pensiju, kas ļāva „Olgai” pavadīt savus pēdējos gadus gleznainajos Komo ezera krastos Itālijā. Par sevi viņa stāstīja, ka 1918. gadā neviens, izņemot viņu, nebija izglābies, bet savu dzīvību viņa glāba, pateicoties kādai zemniecei, kas labprātīgi nolēma viņu aizvietot Ipatjevu namā pirms nošaušanas.
Cita „Olga” – Končeta Fedele – nomira Argentīnā. Tagad viņas bērni cenšas atgūt savu „īsto uzvārdu”. Galvenais pierādījums ir Končetas fotogrāfija, kurā viņa „kā divas ūdens lāses” ir līdzīga Olgai Nikolajevnai. Viņas izglābšanās versija ir būvēta uz tā, ka Romanovu ģimene (vai tās daļa) paspēja aizbraukt uz Poliju un tālāk uz Vāciju, pateicoties slepenam līgumam starp padomju valdību un ķeizaru.
Kāda Mišela Anšē parādījās Francijā 1920. gadu sākumā, it kā taisnā ceļā no Sibīrijas. Patiešām, viņa bija visai līdzīga kņazei Tatjanai. Par to, kā viņai izdevās izglābties no nošaušanas Jekaterinburgā, viņa runāt nevēlējās, paziņojot, ka visu atklāšot tikai savai "vecmāmiņai" – atraitnei-imperatrisei Marijai Fjodorovnai. Taču šī tikšanās tā arī nenotika. Viltvārde gāja bojā mīklainos apstākļos savā mājā, vienā no Parīzes priekšpilsētām. Pase uz Mišelas Anšē vārda izrādījās viltota, bojāejas faktus Francijas policija paturēja slepenībā. Tas tūlīt radīja baumu vilni, ka „izglābtajai Tatjanai” ir tikuši klāt boļševiki.
Česlava Šapska parādījās Rumānijā 1919. gadā, kur apprecējās ar Nikolaju Dolgorukiju. Pēc viņas liecībām esot izglābušies visi, izņemot bijušo caru un kalpiem, kurus patiešām nošāva Ipatjeva namā. Viņa uzdeva sevi par lielkņazieni Mariju, sauca par savām „māsām” Mārdžu Budtsu (ar kuru pat tikās), Annu Andersoni un citas viltvārdes. Viņas dēls Nikolajs Dolgorukijs-jaunākais līdz pēdējam laika pretendēja uz Krievijas kroni.
Par vēl vienu Viltusmariju – Mariju Martī ir zināms maz. Mira viņa Argentīnā, pēc tam viņas bērni sāka uzstāt, ka viņu māte ir bijusi Krievijas imperatora meita. Pierādījumos tika pasniegts, ka viņas rokraksts esot bijis identisks lielkņazienes rokrakstam.
Taču visslavenākā no Romanoviem-viltvāržiem bija Anna Andersone, kas uzdevās par lielkņazieni Anastasiju. Viņai bija pietiekoši daudz piekritēju, kas uzturēja versiju par viņas carisko izcelsmi. Taču pēc Andersones nāves 1984. gadā, ģenētiskā ekspertīze parādīja, ka viņai ar Romanovu ģimeni nav nekāda sakara.
Ne tikai dāmas vēlējās iegūt monarha titulu, neatpalika arī vīrieši. Izvēle gan viņiem bija neliela.: tikai viens dēls pret četrām imperatora meitām. Tomēr, kā jau minējām viltvāržu skaits bija ievērojams, veseli 81.
Aleksejs Pucjato parādījās Sibīrijas ciemā Košagačā dažus mēnešus pēc cara ģimenes nošaušanas, pēc tam devās uz Omsku, kur tikās ar admirāli Kolčaku. Stāstīja, ka viņam esot izdevies izlēkt no vilciena, ar kuru cara ģimeni veda uz trimdu un paslēpties pie „uzticamiem cilvēkiem”. Atklāto blēdi visai drīz atmaskoja īstā cezarēviča skolotājs Pjērs Žiljārs, pēc tam viņam nācās atzīties, ka ir melojis.
Citu versiju sniedza Vasīlijs Filatovs. Viņš stāstīja, ka jau pēc nošaušanas viņam ir izdevies izkļūt no šahtas, kurā tika iemesti nošauto līķi un paslēpties ar sarkanarmiešu palīdzību, kuri slepeni juta līdzi cara ģimenei. Tālāk, dzīvojot padomju varas apstākļos, Filatovs saprotamu iemeslu dēļ klusējis. Viņa bērni vēl tagad aktīvi uzstāj, ka viņu izcelšanās ir cariska un pieprasa atpakaļ savu „likumīgo” uzvārdu.
Bijušais poļu izlūks un pēc dabas avantūrists Mihails Goļeņevskis, kas 1960. gados pārcēlās uz ASV un tur sāka stāstīt, ka viņš nav neviens cits kā izglābies cezarēvičs Aleksejs. Uz jautājumu, kāpēc viņš izskatās tik jauns un kāpēc neslimo ar hemofiliju, Goļeņevskis skaidroja, ka tieši šī šausmīgā slimība esot bremzējusi viņa organisma novecošanos un pēc tam pati brīnumainā kārtā ir pazudusi.
Pašlaik par „savām tiesībām” cīnās jau viltvāržu pēcnācēji. Tā, kāds Anatolijs Jonovs, jau mirušās Anastasijas Jakovļevnas Karetņikovas (vienas no Viltusanastasijas) dēls, oficiāli cer panākt, lai viņas mātes mirstīgās atliekas rod mieru cara kapenēs, bet pats viņš tiktu atzīts par „imperatoru trimdā”. Viņš ir rakstījis prezidentam Putinam, vērsies avīzēs, taču viņa pretenzijas nav saņēmušas atsauksmes. Katra „no nošaušanas izglābušos Romanovu” leģendas bija labi sagudrotas un pārliecināt spējīgas, taču pēc tam, kad Gaņinajamā pie Jekaterinburgas atrada visu cara ģimenes locekļu atliekas un tika veikta ģenētiskā ekspertīze, jautājums tika slēgts uz visiem laikiem.
Iespējams, ka viltvāržu – Krievijas troņa pretendentu – laiks ir pagājis, jo pašlaik nomainīt pašreizējos Krievijas „carus” vairs nemēģina neviens.
Interneta resursi, pēdējās saitēs arī par mūsdienām, jo PSRS sabrukums un tikai teorētiska iespēja, ka Krievijā varētu atjaunoties monarhija, izsauca jaunus viltvāržu un avantūristu uzplūdus:
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D0%B0%D0%BC%D0%BE%D0%B7%D0%B2%D0%B0%D0%BD%D0%B5%D1%86
http://storyfiles.blogspot.com/2014/07/blog-post_2386.html
http://atlasch.narod.ru/works/samozvanci2.htm
http://www.liveinternet.ru/users/3850401/quotes/
http://www.ogoniok.com/archive/1998/4584/49-14-20/