Bērnību pavadījis Alsó-Rácegrespuszta Tolnas apriņķī, 1954. gadā absolvējis vidusskolu Szekszárdā un mācījis universitātē. Loránds Eötvess Budapeštā 1959. gadā. No 1958. gada viņš strādāja par žurnālistu dažādos laikrakstos un žurnālos, t.sk. "Jelenkor", "Élet és Irodalom" un "Új Idők".
Viņš galvenokārt rakstīja garstāstus un stāstus bērniem, kā arī radio lugas. Viņa īsais stāsts "Szegény Dzsoni és Árnika" kalpoja par scenāriju tāda paša nosaukuma filmai, kuras režisors ir Andrašs Soljoms.
Ervina Lāzāra sieva bija Zsuzsa Vathy, arī žurnāliste un rakstniece.
https://pl.wikipedia.org/wiki/Ervin_L%C3%A1z%C3%A1r
No grāmatas pēcvārda. Autore Elga Sakse.
Yai ungāru prozaiķu paaudzei, kas ienāca literatūrā sešdesmitajos gados, vajadzēja orientēties sarežģītā vēsturiskā laikmetā: bērnība - karš, studiju laikā - 1956. gada revolūcija, tad sociālisma ideoloģijas ietekme. Šīs grupas rakstnieki reālistiskajā tēlokumā ienesa savu stilu un īpatnu skatījumu uz pasauli. Viņu darbos viscaur daudz fantāzijas, poēzijas, pat ironijas.
Ervins Lāzārs ir viens no izcilākajiem rakstniekiem šai grupā, kas meklēja savu ceļu.
Rakstnieks dzimis 1936. gadā Tolnas komitātā Ungārijas dienvidos, viņa darbos bieži ieskanas kāda bērnu dienu atmiņu stīga. Pēc studijām Budapeštas universitātes Filoloģijas fakultātē Lāzārs nododas žurnālista darbam, sākumā kādā provinces avīzē, vēlāk galvenajā literārajā nedēļas izdevumā "Élet és Irodalom". Viņa literārās darbības sākumu iezīmē pasaka-romāns "Puisēns un lauvas" (1964). Savus jaunības dienu piedzīvojumus un pārdzīvojumus autors attainojis noveļu krājumos "Strupā ceturtdiema" (1966) un "Vienu lāpstu ogļu Nellikei" (1969). Romānā "Baltais tīģeris" (1971) galvenā tēma ir varaskāre un tās morāslās sekas. Turpmākie darbi ir "Buda ir noskumis" (1973) un "Mašoko Republika" (1981). Visos darbos autors savu sakāmo apvij ar rotaļīgu humoru.
Ervina Lāzāra īpatnais, rotaļīgais humurs jo sevišķi atmirdz viņa bērnu grāmatās. Šai krājumā apvienoti varāki E. Lāzāra darbi: "Beržiāns un Dideki" ( 1979). Ārnika un nabaga Džonijs", gandrīz visas pasakas no krājuma "Lauma septoņgalve" un dažas no "Četrstūrainā Apaļmeža".
Ervins Lāzārs ir apbalvots ar vairākām Ungārijas literārajām prēmijām, bet par "Beržiānu un Dideki" saņēmis arī starptautisko Andersena diplomu.
Apzīmējumu "bērnu grāmata" šajā gadījumā var lietot tikai nosacīti. Protams, šīs pasakas ir pirmām kārtām bērniem rakstītas, taču ikvienā pasakā slēpjas savs filozofijas graudiņš (it īpaši pasakā ."Beržiāns un Dideki"), pavīd doma, par kuru pieaugušais lasītājs var tikai pabrīnīties: "Ak. Dievs, cik tas ir vienkārši un pareizi, bet kāpēc neviens to nebija tik skaisti pateicis?"
Visbrīvākais colvēks pasaulē - tā autors saka par savas pasakas varoni Džoniju. Arī par autoru pašu gribas sacīt, ka viņš ir brīvs, atraisīts cilvēks, brīnišķīgs sarunu biedrs. Laikam tāpēc rakstniekam tik viegli iejusties bērnu pasaulē, kur viņš smeļas gan tēmas, gan savu varoņu personvārdus. Kāds mazulis vēl nevar pareizi izrunāt savu vārdu, un lūk, rakstniekam pasakā jau darbojas Titi Babo, kas pēc dokumentiem ir Kristi Sabo.
Par viņu arī te.