Ir jātiek pāri pirmajām 100 lappusēm, jāsaprot, par ko iet runa, un tad tālāk jau stāsts attīstās ātrāk, sakāpinātāk un pat ir grūti nolikt grāmatu malā, lai gan pulkstenis jau spītīgi rāda krietnu nakts stundu. Jā, grāmatā ir diezgan daudz atsauču uz astoņdesmitajiem gadiem un datorspēļu industrijas vēsturi, bet tas man kā cilvēkam, kas sevišķi daudz (labi, labi, praktiski neko) nezin ne par vienu, ne par otru, netraucēja it nemaz. Arī pirmajās lapās var sevišķi necensties rakstīt meklētājā visus minētos nosaukumus, jo lielu jēgu es tajā nesaskatu, jo tādu ir daudz.

Tas, kas man traucēja, ir strikti nenoteiktā laika līnija – kad notiek dzīve un kad Veids ienirst virtuālajā vidē. Jā, viņš apmeklē skolu uz planētas Ludus, bēg no spēcīgas industrijas reālajā dzīvē, bet pirmajās 100 lappusēs man tas viss likās tik ļoti nenoteikts, ka bieži vien juka kur atrodas galvenais varonis. Varbūt tagad, pēc grāmatas izlasīšanas, man būtu skaidrāka bilde, ja pārlasītu sākumu, bet tā tas nenotiks.

Un vēl. Ja man parasti lasot kaut kur dziļāk prātā ienāk aina par to, kā viss izskatās, tad šeit tas tā nebija. Paldies autoram, ka nebija lappušu garie apraksti kā izskatās katra no planētām, cik gari ir koki un kurā no zaļajiem toņiem ir zāle. Ainavisko aprakstu vietā nāk zināšanas par Halideju, Oāzi, datorspēļu vēsture 80. gadi. Iespējams, man nedaudz pietrūka tās vizualizācijas, bet nezināšana nav nekas tāds, kas sevišķi traucētu spēlēt līdzi Parzivālam Oāzē.

Galvenā doma jau ir pavisam jauka – caur spēles spēlēšanu pateikt, ka patiesībā šis viss ir bēgšana no realitātes un tas, ka tu potenciālajam darba devējam pateiksi, ka, piemēram, māki pārspēt Halideja rekordu Pacman tev neko nedos. Arī virtuālā draudzība nav tik spēcīga. Grāmatas beigas vien ir tamlīdzīgu atklājumu pilnas, bet par visu vairāk man patika Halideja teiktais pašās beigās:

Pirms aizeju, gribēju tev pasacīt vēl kaut ko. Kaut ko, ko pats nebiju aptvēris, kamēr bija jau par vēlu. [..] Es radīju OĀZI, jo reālajā pasaulē nekad nejutos kā mājās. Nezināju, kā sazināties ar cilvēkiem, kas tajā mīt. Es visu mūžu pavadīju bailēs. Līdz brīdim, kad nesapratu, ka mana dzīve beidzas. Tajā mirklī aptvēru, tik ļoti biedējoši un sāpīgi, kāda vien realitāte spēj būt, ka tā arī ir vienīgā vieta, kur tu vari atrast patiesu laimi. Jo tikai realitāte ir reāla.

Pieņemu, ka man grāmata patiktu vēl labāk, ja tajā nebūtu iepīta romantiskā līnija, bet, tā kā man šis “rīks” traucē teju jebkurā grāmatā, kuru lasu pēdējā laikā(nekā personīga), tad es ar to samierinos un nesāku nemaz par to runāt.

Vērtējums: 8/10. Vecāki drīkst šo grāmatu dot bērniem (ņemot vērā mūsdienu situāciju, vecuma ierobežojuma nav, bet ņemiet vērā, ka grāmatai ir ~450 lappuses), bet izdevniecībai liels cepums par šo grāmatu latviešu valodā.

Attēls no izdevniecības mājaslapas.

https://kurpjukaste.wordpress.com/2015/08/24/ernests-klains-spele-sakas/