Mājaslapa.
Biežāk uzdotie jautājumi.
https://erinmorgenstern.com/about/faq/
Bezzvaigžņu jūra. Starless Sea
Tālu zem zemes virsmas, Bezzvaigžņu jūras krastā ir labirintiska tuneļu kolekcija un telpas, kas piepildītas ar stāstiem. Ieejas, kas ved uz šo svētnīcu, bieži tiek paslēptas, dažreiz meža segā, dažreiz privātmājās, dažreiz redzamā vietā. Bet tie, kas meklē, atradīs. Viņu durvis viņus gaidīja.
Zaharijs Ezra Ravlins meklē savas durvis, kaut arī to nezina. Viņš seko klusai sirēnas dziesmai, neizskaidrojamām zināšanām, ka viņš domāts citai vietai. Kad viņš savas pilsētiņas bibliotēkas kaudzītēs atklāj noslēpumainu grāmatu, viņš sāk lasīt, viņu aizrauj pasakas par mīļotajiem ieslodzītajiem, pazudušajām pilsētām un bezvārdu akolītiem. Pēkšņi, pāršķirot lapu, Zaharijs nonāk šajā bērnībā neiespējami ierakstītajā viņa paša bērnības stāstā, kas ir vecāks par viņu.
Bite, atslēga un uz grāmatas rotāts zobens noved Zahariju pie diviem cilvēkiem, kuri mainīs viņa dzīves gaitu: Mirabelu, sīvu, sārtu matu gleznotāju un Dorianu, izskatīgu, basām kājām ar mainīgām aliansēm. Šie svešinieki vada Zahariju ar masku ballīšu dejām un čukstēja aizmugurējās istabas stāstus uz slepenas biedrības galveno mītni, kur durvju rokturi karājas pie lentēm, un visbeidzot pa durvīm, kas no krāsas uzburtas uz vietu, pēc kuras viņš vienmēr ir ilgojies. Liekot tuneļus, kas piepildīti ar grāmatām, apzeltītām balles zālēm un tumšiem vīna krastiem, Zaharijs nonāk apreibinošā pasaulē, kas iemērkta romantikā un noslēpumos. Bet cīņa notiek par šīs vietas likteni, un, lai arī ir daži, kas labprātīgi upurētu visu, lai to aizsargātu, ir tikpat daudz nodomu tās iznīcināšanai. Kad Zaharijs, Mirabels un Dorians, atrodoties dziļāk telpā, tās vēsturēs un mītos, meklējot atbildes un viens otru, atskan mūžīgs mīlas stāsts, uzburot pirātus, gleznotājus, mīļotājus, melotājus un kuģus, kas kuģo pa Bezzvaigžņu jūru.
https://erinmorgenstern.com/the-starless-sea/
Nakts cirks. The Night Circus
Viņas pirmais romāns
Cirks ierodas bez brīdinājuma. Pirms tā nav paziņojumu. Tas ir vienkārši tur, kad vakar tā nebija. Melnbaltās svītrainās audekla teltīs ir pilnīgi unikāla pieredze, kas pilna ar elpu aizraujošiem pārsteigumiem. To sauc par Le Cirque des Rêves, un tas ir atvērts tikai naktī.
Bet aizkulisēs notiek sīva konkurence - duelis starp diviem jaunajiem burvjiem, Sīliju un Marko, kurus kopš bērnības tieši šim nolūkam apmācījuši viņu dzīvsudraba instruktori. Viņiem nemanot, šī ir spēle, kurā stāvēt var atstāt tikai vienu, un cirks ir tikai posms ievērojamai iztēles un gribas cīņai. Neskatoties uz sevi, tomēr Sīlija un Marko ar galvu ieplūst mīlestībā - dziļā, maģiskā mīlestībā, kas liek gaismai mirgot un istabai sasilt vienmēr, kad tās tik daudz kā birst rokas.
Patiesa mīlestība vai nē, spēlei ir jāspēlējas, un visu iesaistīto cilvēku likteņi, sākot no ārkārtas cirka izpildītāju sastāva līdz patronam, karājas līdzsvarā, apturēti tikpat nedroši kā drosmīgie akrobāti virs galvas.
https://erinmorgenstern.com/writing/the-night-circus/
Latviski.
Erina Morgensterna “Nakts cirks” (2013)
Erina Morgensterna. Nakts cirks / no angļu val. tulk. Lauma T. Lapa. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2013. (Erin Morgenstern. The Night Circus. 2011)
Uz Morgensternas grāmatu es skatījos ar kāru aci jau no tās iznākšanas brīža, kad tās apraksti sāka klejot pa emuāriem angļu valodā un aizvien biežāk manīju to Goodreads lasītāju plauktos. Latviešu valodā “Nakts cirks” ir iztulkots salīdzinoši ātri, un par to jau ir uzrakstītas vairākas cildinošas atsauksmes no blogeriem, kas mani vēl vairāk pamudināja uz grāmatas lasīšanu. Nevarētu teikt, ka mans viedoklis pēc izlasīšanas būtu pilnīgi pretējs pārējo aprakstnieku viedoklim, tomēr es to nenosauktu par sajūsmu, drīzāk tādas diezgan remdenas izjūtas. Iespējams, es no grāmatas gaidīju pārāk daudz.
“Nakts cirks” ir stilistiski ļoti izturēta fantāzijas grāmata, kura realitātei pieskaras tikai tik daudz kā podnieks pieskaras mālam, lai veidotu kārtējos ķiņķēziņus. Divi burvji sūta sacensībā divus savus mācekļus, par sacensību vietu izvēlēts ceļojošais cirks, bet laiks šajā pasaulē ir ļoti relatīvs jēdziens. Morgensterna pēc izglītības ir māksliniece, iespējams, tādēļ viņas romāns vislabāk ir izjūtams pārsteidzoši skaistās bildēs — tā kā melnbalto cirku neveido tikai viena arēna, bet priekšnesumi un maģiskas darbības norisinās daudzās mazās teltīs, tad lasītāju acu priekšā tiek pacelts priekškars brīnumainām instalācijām, neticamām pārvērtībām, šokējošiem notikumiem. Abi burvji romānā attēloti kā maģiski leļļinieki, kuri rausta aiz aukliņām visus romāna tēlus, lai arī lielākai daļai par to nav ne mazākās nojausmas, bet dažiem — ilūzijas, ka viņi spēs to mainīt.
“Mīļā, mēs esam zivtiņas akvārijā, ” Cukiko viņai saka ar iemuti lūpas kaktiņā. “Ļoti uzmanīgi pieskatītas zivtiņas. No visām pusēm. Ja kāds uzpeld ar vēderu uz augšu, tā nav nejaušība. Bet, ja tā bija nejaušība, tad man bail, ka pieskatītāji nav sava uzdevuma augstumos.”
Iespējams, ka daudziem lasītājiem visvairāk patika romāna gaisīgums, izteikti vieglā un rotaļīgā noskaņa, varbūt ar to mēģināts iedvest grāmatai maģiskumu. Man tas bija trūkums, jo palika pārāk daudzi ‘kāpēc’ un neizprasta notikumu loģika, galvenie varoņi bija plakani un melnbalti kā marionetes rakstnieces striķīšos (un es jau romāna sākumā sapratu, kāpēc cīnās zēns un meitene). Laikam man vienkārši vajadzēja izlasīt šo grāmatu, lai es varētu nokaunēties un atvainoties cienījamajai Susannai Klārkai, par kuras “Streindžu un Norelu” pēc izlasīšanas neatsaucos supersajūsmināti. Lai arī Klārkas romānu joprojām uzskatu par izstieptu, tomēr maģijas attēlojums viņai izdevies nevainojams un pārliecinošs — tas ir kaut kas tāds, kas aiziet līdz kaulam un pavada ilgu laiku, kamēr Morgensternai sanākusi vienkārši jauka, melnbalta bildīte, kas ietīta vieglā, saldenā (karamele?) migliņā.
Es diezgan ilgi pārdomāju, kas man tomēr nepatika Morgensternas romānā (jo biju gatavojusies izjustai lasīšanai), un viens no iemesliem ir autores manierīgais rakstības stils (kas man nepatīk nevienam rakstniekam), otrs ir tas, ka es nevienu brīdi nenoticēju abu burvju mācekļu sacensībai, kurai vajadzēja būt drāmai ar asiņainu potenciālu; pirmkārt, nenoticēju pašai sacensībai kā tādai, otrkārt, tai trūka dinamisma un attīstības. Cirks kā metafora ir izteiksmīgs līdzeklis, tomēr arī šajā aspektā es dodu priekšroku Andželas Kārteres “Vakariem cirkā”. (Laikam jau dīvainā veidā jāsecina, ka līdz šim visa fantāzijas literatūra, kas man ir patikusi, nāk no Britu salām, bet amerikāņu autori nesniedz gaidīto.) Savu artavu deva arī tulkojums, kurš man subjektīvi nepatika; vienkārši tāda sajūta, ka tā nav mana latviešu valoda (piemēram, Vēlmju koks manā uztverē skan daudz labāk par Vēlēšanos koku utt.).
“Nakts cirks” ir skaista, bet virspusēja rotaļa ar maģisko telpu un laiku, kurā ir savērptas daudzas brīnišķīgas vārdu mežģīnes, tomēr — cīņa tikai cīņas pēc, bez skaidri zināma mērķa un pretinieka atstāj destruktīvu iespaidu. Maģija ir viltīga būšana — ja ar to aizbāž katru sižeta caurumu, tā var izspēlēt triku ar pašu rakstnieku.
https://burtkoki.wordpress.com/2013/10/14/erina-morgensterna-nakts-cirks-2013/