Pagājušā gadsimta 60.-70. gados uz padomju kinoteātru ekrāniem iznāca franču filma “Anželika – eņģeļu marķīze”, kas savāca pilnas zāles. Pēc tam skatītāju uzmanībai tika liktas priekšā vēl četras kinolentes, kas vēstīja par vēsturiskiem notikumiem un apburošās francūzietes dēkām.

Mazliet vēlāk uz bibliotēku plauktiem parādījās grāmatas ar līdzīgu nosaukumu, izrādījās, ka tās bija sarakstījis literārs duets – vīrs un sieva Anna un Seržs Goloni.

Tikšanās zem Āfrikas saules.

1921. gada 17. decembrī, Tulonas pilsētā tālbraucēja kapteiņa Šanžē ģimenē piedzima meitiņa, kuru nosauca par Simonu. Vēl bērnībā vecāki pievērsa uzmanību tam, ka meitenei ir dotības uz literatūras daiļradi. Jau septiņu gadu vecumā viņa sāka rakstīt skolas burtnīcā īsus stāstiņus, bet tekstu ilustrēja ar saviem zīmējumiem. Turklāt, kad viņas tēvs aizrāvās ar aviāciju un nolēma izdot grāmatu, ilustrēt to viņš uzticēja savai meitai. Nopietni nodarboties ar žurnālistiku meitene sāka 16 gadu vecumā un izrādījās pieprasīta vairākos izdevumos, kas rakstīja pusaudžiem.

Pēc tam Simona ar pseidonīmu Žoela Danterna sarakstīja grāmatu ar nosaukumu “Valsts aiz manām acīm”, ko lasītāji uzņēma visai labvēlīgi. Sākoties Otrajam pasaules karam Franciju okupēja Vācijas karaspēks. Taču viegla avantūrisma gars neļāva Simonai atteikties no ceļojuma ar velosipēdu uz kaimiņzemi Spāniju. 1940. gada vasarā meitene devās šajā braucienā. Ceļa vidū, pārbaudot dokumentus lauku žandarmērijas virsniekam radās aizdomas, ka velosipēdiste ir Pretošanās kustības dalībniece un pat deva rīkojumu, par viņas arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometni. Taču pārliecinājies, ka molberts un pa ceļam uzzīmētās ainavas nekādas briesmas nerada, tomēr meiteni atlaida. Daži avoti gan sniedz ziņas, ka Šanžē jaunkundze tomēr ir bijusi Pretošanās kustības Šerbūras šūniņas sakarniece.

Pēc kara beigām Simona turpina nodarboties ar literāru darbību un žurnālistiku, raksta scenārijus un grāmatas. Viens no viņas romāniem - “Nevainīgā svētā patruļa” - pat saņēma prēmiju. Lepnas dzīves atribūti viņai bija sveši, tāpēc naudu Šanžē nolēma iztērēt ceļojumam uz Āfriku, patīkamo apvienojot ar derīgo: gan iespaidus smelties, gan vākt interesantus materiālus žurnālam “France 47”, kā dibinātāja un galvenā redaktore viņa pati arī bija. Simonai pat prātā neienāca, ka šis ceļojums pamatos izmainīs viņas personisko dzīvi. Tieši Āfrikā, krievu emigranta Vsevoloda Golubinova personā, viņa satiks savu īsto mīlestību.

Aristokrātu dzimtas pārstāvis.

Mūsu stāsta otrais galvenais varonis, kas piedzima 1903. gadā, bija dēls Krievijas konsulam Persijas pilsētā Isfahanā. Tur arī pagāja viņa bērnības gadi. Neskatoties uz to, ka viņam nācās mācīties mājās, gudrais zēns sekmīgi “grauza zinību granītu”. Īpaši viegli viņam padevās valodas. Taču pat labākie mājskolotāji nevarēja puisēnam dot pilnvērtīgu izglītību. Tāpēc ar ģimenes padomes lēmumu 14. gadus veco Sevu nolēma sūtīt uz Sevastopoles ģimnāziju. Taču tad – revolūcija, otrā, Pilsoņu karš. Taču šīs politiskās kataklizmas nenobiedēja jaunieti. Acīmredzot, viņu sargāja liktenis, tāpēc ka, radiniekus meklējot, viņam izdevās nokļūt līdz Petrogradai. Tur viņš uzzina, ka ģimene ir emigrējusi uz Franciju, un atgriežas Krimā. Te – atkal veiksme. Stipro puisi pieņem darbā uz kuģa par kurinātāja palīgu saslimušā jūrnieka vietā. Jau pēc trīs mēnešiem viņš apskauj radiniekus.

Jāsaka, ka Vsevolodam precīzās zinātnes padevās tikpat viegli, kā lingvistika. Tāpēc viņš ar sekmēm beidz Nansī universitāti, saņemot uzreiz astoņus maģistratūras diplomus. Taču visvairāk Golubinovu interesē ģeoloģija un mineraloģija. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka nākošos divdesmit gadus Vsevolods pavada ekspedīcijās, galvenokārt Dienvidaustrumāzijā, bet 1940. gadu sākumā dodas uz Franču Kongo. Te ar žurnālista palīdzību viņš saraksta grāmatu par saviem bērna un jaunības gadiem “Rezahana dāvana”. Uz titullapas redzams autora pseidonīms – Seržs Golons. [Varbūt vārdu spēle, jo franču valodā “balodis” - krievu “golubj” - ir “colombe” - t.p.] Pēc dažiem mēnešiem varenās Kongo upes krastos, 1947. gadā notiek žurnālistes Šanžē tikšanās ar zelta raktuvju direktoru, kuram ir dīvains uzvārds – Golubinofs, kuru Simona grasās intervēt. Neskatoties uz gadu starpību, kas ir gandrīz divdesmit gadi, abi sajūt abpusēju simpātiju, kas strauji pāraug mīlestībā. Un jau pēc gada viņi salaulājas. Jaunlaulātajiem par nelaimi, šajā laikā visā kontinentā uzliesmo nacionālās atbrīvošanās kustības un eiropieši izrādās “persona non grata” stāvoklī.

Iedvesmai – pāri okeānam.

Nācās atgriezties Parīzē, kur laulātie draugi apmetās nelielā istabā, priekšpilsētā Versaļā. Ak vai Vladislavam darbs neatradās, bet par galveno pelnītāju ģimenē kļuva Simona, kas sarakstīja divas grāmatas, kur izmantoja materiālus, ko viņa bija savākusi ceļojot pa Āfriku. Pēc dēla piedzimšanas 1950. gadā viņa piedāvāja vīram izveidot literāru duetu. Tā dienas gaismu ieraudzīja vēl divas grāmatas, kur sižeta pamatā bija liktas Vsevoloda atmiņas par piedzīvoto viņa ekspedīcijās. Taču tas vēl nebija viss. Paralēli laulātie draugi sāka strādāt pie jauna projekta – lai sarakstītu vēsturisku romānu par mīlestības piedzīvojumiem un intrigām. Īstenībā romānu rakstīja Simona, bet Vsevolods, strādājot arhīvos, radīja vēsturiski ticamu vidi. Pirmo grāmatu no “Anželikas” sērijas izdevēji uzņēma ar sajūsmu. Kaut gan francūži tik ļoti novilcināja grāmatas izdošanu, ka laulātie piedāvāja to vācu izdevniecībai. Tā nesāka vilkt garumā un 1956. gadā izdeva “Anželiku – eņģeļu marķīzi” ar visai pieklājīgu tirāžu. Pēc gada arī izdevniecība dzimtenē deva grāmatai zaļo gaismu. Vienīgais, ko tur lūdza izdarīt, bija nomainīt uz vāka sievietes vārdu uz diviem – sievietes un vīrieša. [Sākotnēji autori bija izvēlējušies pseidonīmu Seržeanna Golona – t.p.] Vēl izdevniecība palūdza sadalīt 900 lapaspušu garo grāmatu divos sējumos, otrajam dodot nosaukumu “Ceļš uz Versaļu”. Tā dienas gaismu ieraudzīja duets Anna un Seržs Goloni. Pāris strādāja galvas nepacēluši un 1961. gadā dienas gaismu ieraudzīja jau piektā un sestā cikla grāmata. Nabadzības rēgs atkāpās un ģimene, kurā tajā laikā jau bija četri bērni, varēja atļauties pārcelties uz pašiem piederošu māju Šveicē, kur Seržs sāka izmēģināt spēkus kā mākslinieks. Viņa pirmajai gleznu izstādei bija panākumi, taču tālāko darbu pie ainavām nācās pārtraukt. Pēc autoru ieceres nākošajā grāmatā galvenās varones sarežģītie piedzīvojumi notiks aiz okeāna. Tāpēc visa ģimene uz dažiem gadiem pārcēlās uz ASV. Galu galā, lasītāju vērtējumam tika nodots romāns “Anželika Jaunajā Pasaulē”.

1972. gadā tika pabeigts romāns “Anželika un dēmons”. Tagad laulātie draugi domāja pārvietot varones darbošanās vietu uz Kanādu un tāpēc atkal devās ceļojumā. Taču brauciens izrādījās liktenīgs – pēc divām dienām Kvebekā, 12. jūlijā, Vsevolods nomira no plaša insulta. Protams, Simonai tas bija neatsverams zaudējums: no dzīves aizgāja, ne vien viņas mīļotais, ar kuru kopā viņa bija nodzīvojusi ceturtdaļgadsimtu, ne tikai Žofreja de Peiraka prototips, bet vēl arī uzticams palīgs. Tomēr, sakopojusi spēkus, Anna Golona turpināja literāro daiļradi, papildinot sērijas grāmatu skaitu līdz 13. Kaut gan daudzi – gan kritiķi, gan lasītāji – ir vienisprātis: pēdējie romāni izskatās daudz vājāki – varbūt tāpēc, ka tandemā vairs nav “otrās pusītes”, varbūt arī tāpēc, ka ne vienmēr kvantitāte pāriet kvalitātē.

Tomēr Anna, neskatoties uz lielo vecumu, vēl šodien turpina nodarboties ar literāro daiļradi un pat kā goda viese apmeklēja Maskavas starptautisko grāmatu izstādi. Un tur, ar viņai raksturīgo ironiju, izteica izbrīnu par to, ka Krievijas grāmatu tirgū ir parādījušās grāmatas “Anželika un kazaks” un “Anželika tatāru zemē”. Kā arī daudzas citas, ko viņa nemaz nav sarakstījusi. Taču francūziete laikam saprata, ka pakaļdarinājumu parādīšanās – tā jau arī ir īstā popularitāte.

No Vikipēdijas.

Pamatā sērijā ir 13 romāni, kam dažādos izdevumos ir dažādi nosaukumi:

“Anželika – eņģeļu marķīze” (1957), “Ceļš uz Versaļu” (1958), “Anželika un karalis” (1959), “Nevaldāmā Anželika” (1960), “Dumpīgā Anželika” (1961), “Iemīlējusies Anželika” (1961), “Anželika Jaunajā Pasaulē” (1964), “Anželikas kārdinājums” (1966), “Anželika un dēmons” (1972), “Anželika un spoki” (1976), “Anželika Kvebekā” (1980), “Cerību ceļš” (1984), “Anželikas uzvara” (1985).

Jau šajā gadsimtā sāk izdot jaunu versiju par Anželikas piedzīvojumiem, kurā atsevišķi romāni ir sadalīti vairākos sējumos. Sērija tiek pabeigta 2011. gadā (Vikipēdijā trūkst precizākas informācijas) ar jaunu romānu “Anželika un Francijas karaliste”.

Saite.

Anželikas un Golonu fanu lapa no Lielbritānijas:

http://www.jannaludlow.co.uk/Angelique/Anne_Golon.html

Tepat arī īss visu 14 grāmatu apraksts.