Viņš daudz ceļoja un paspēja strādāt Spānijā, Japānā, Īrijā un Francijā. Millers studēja radošās rakstīšanas tehnoloģiju Austrumanglijas universitātē un 1995. gadā saņēma doktora grādu kritiskajā un radošajā rakstniecībā Lankasteras universitātē. Endrjū Millers tagad dzīvo nelielajā Witham Friary ciematā, netālu no Somersetas pilsētas (Anglija). Viņa pirmais romāns “Ilgas pēc sāpēm” iznāca 1997. gadā un ir ieguvis vairākas literāras balvas. Grāmata ir tulkota 36 valodās. Endrjū Millers ir saņēmis Džeimsa Taita Bleka piemiņas balvu (par daiļliteratūru), Dublinas literāro balvu un Itālijas itāļu Grinzanes Kavūras balvu. Sižeta gājiens par zēnu, kurš nezina, kas ir sāpes, un par to nemaz neuztraucas, ko vada nevis sāpju, bet gan zināšanu un veiksmes slāpes, pateicoties kurām viņš kļūst par lielu ķirurgu, aukstu un mierīgu, un pēc tam zaudē savas spējas, 21. gadsimta intelektuālā elite ļoti augstu novērtēja sāpju apmaiņu, kas viņam reiz bija nodarīta. Milleru pelnīti salīdzina ar Faulsu un Zīskindu, pat kaut kur daļēji ar Gogoļi, viņa grāmatas ir tulkotas daudzās planētas valodās un ir pasaules bestselleri. Cits Millera romāns “Skābeklis” tika iekļauts Bukera balvas sarakstā. Rakstnieka populārāko grāmatu sižeti ("Ilgas pēc sāpēm", "Casanova") veidoja filmu pamatu, viņa romāni katru gadu tiek pārpublicēti dažādās valstīs.
Bibliogrāfija.
1997 — Ilgas pēc sāpēm / Ingenious Pain
1998 — Kazanova / Casanova
2001 — Skābeklis / Oxygen
2005 — Optimisti / The Optimists
2008 — Putnam līdzīgs rīts / One Morning Like a Bird
2011 — Tīrība / Pure
2015 — Pāreja / The Crossing
https://www.livelib.ru/author/6785-endryu-miller
Cita biogrāfija.
https://www.koob.ru/miller_an/
Ilgas pēc sāpēm.
Kā cilvēkam vajadzētu justies bez sāpēm? Nezināt, kas ir fiziskas vai morālas ciešanas? Kāda varētu būt viņa pasaule? Kas notiek, ja kādu dienu viņš iegūst spēju just?
Par to - "Ilgās pēc sāpēm" - Endrjū Millera pirmajā romānā.
Sākot no Anglijas līdz Krievijai, sākot no prasmīgākā ārsta līdz pacientam trako mājā, galvenais varonis Džeimss Dejers iziet cauri debesīm un ellē, lai saprastu, kas ir mīlestība, līdzjūtība un sāpes. Romāns “Ilgas pēc sāpēm” par cilvēku, kurš Kristus vecumā pirmo reizi atklāj sevī vienkāršas cilvēku jūtas, tagad tiek izdots krievu valodā.
Endrjū Millers ir jauns angļu rakstnieks. “Ilgas pēc sāpēm” ir viņa pirmais romāns, kas tulkots deviņpadsmit valodās.
https://www.koob.ru/miller_an/ingenious_pain
Recenzija par romānu „Tīrs”.
”Tīrs” ir stāsts par pirmsrevolūcijas Parīzi, ”stāsts, kurā patiešām notikušais savijas ar izdomāto, lai gan Svēto Nevainīgo baznīca un kapsēta nenoliedzami pastāvēja, un gandrīz tā, kā tas še aprakstīts.” Tas bija neaizmirstams gads jaunā, ambiciozā inženiera Žana Batista dzīvē – izaicinājuma, mīlestības un draudzības piesātināts gads. (no oficiālās anotācijas).
Ar šo Millera romānu man saistās kāds kuriozs. Domāju, ka grāmatas nosaukums ir varoņa iesauka, vārds vai uzvārds, iespējams flāmu izcelsmes, līdz atklāju, ka angliski romāns saucas “Pure”. Tāds ietilpīgs nosaukums un negaidīta tēma mani saintriģēja. Bez tam, Tējtasīte iedāvināja romānu Ziemassvētkos, tāpēc ķēros klāt. Bet vispār pirmais pamudinājums bija interesantais Elzas raksts.
Ļoti virspusīgi zināju par dažu labu veco kapsētu izvākšanu no Eiropas lielpilsētām, tomēr nekas konkrētāks par šo tēmu man nebija zināms. Autors min, ka Nevainīgo kapsēta bija un tika likvidēta, bet, vai viss notika tieši tā, negalvo. “Tīrs” ir vēsturiskais romāns, tomēr ne stingri dokumentāls darbs.
Patīkami pārsteidz autora spēja ar īsu, lakonisku aprakstu palīdzību, burtiski dažos teikumos, uzburt kolorītu Parīzes ainu tik lielā mērā, ka, lasot tekstu, pretī nāk ielu trokšņi un smakas. 1785. gada Parīze ir netīra un smirdīga vieta. Izdots likums, kas aizliedz naktspodu saturu izliet ielās pēc sešiem rītā, bet iedomājieties, kas darās pirms tam – vēlu vakarā un naktī? Teātri ir fantastiskas vietas – tur dod ēst un dzert, ložas kaktā var nokārtoties naktspodā un pēc izrādes vēl sirsnīgi izkauties. Un tad vēl tā drausmīgā kapsētas smirdoņa gaisā, kas ieēdusies apkārtējo māju iedzīvotājos, to elpā, drēbēs, ēdienā. Tas vairs nav izturams! Ar steigu tiek atrasts jauns inženieris Žans Batists un viņam uzdots nojaukt baznīcu un izvākt mirstīgās atliekas no kapsētas. Drausmīgs darbs, kuram inženieris nolīgst Normandijas ogļračus.
Paralēli inženiera grūtajam uzdevumam, tiek risināta ar daiļo dzimumu saistīta sižeta līnija. Tās visas ir savdabīgas sievietes. Žanna – ķestera mazmeita, enģelim līdzīga būtne, kura palīdz Žanam noteikt kopkapu atrašanās vietas. Marī – Monāru (ģimene, kuras mājā Žans īrē istabu) kalpone, lūriķe. Zigete – Monāru meita, kura izrādās tik ļoti pieķērusies kapsētai, ka nespēj pārdzīvot tās izārdīšanu. Un vēl ir daiļā Eloīze – tā kā prostitūta, tā kā ne. Uzminiet, kura Žanam iepatīkas? Gandrīz aizmirsu, iezīmējas vēl trešā sižeta līnija – pamazām tautā gruzdošais protests pret valdošo monarhiju. Naktīs slepeni uz vārtiem un māju sienām parādās aģitējoši, revolucionāri uzraksti, kuros zināma dalība arī mūsu jaunajam inženierim.
Te nu nonākam pie iebildēm sižeta sakarā. Ideja ir lieliska, bet izpildījumā pietrūkst miesas uz kauliem. Manuprāt, romānam ir nerealizēts potenciāls. Nav iets dziļumā, kur to varēja darīt. Teiksim, politiskais saspīlējums paliek tikai kā vāji iezīmēts fons. No vienas puses pareizi, jo tēma taču ir Nevainīgo kapsēta, bet tad varēja vispār šo lietu nepīt iekšā stāstā tādā veidā, kā tas tika darīts. Ap kapsētas un baznīcas nojaukšanu sagaidīju vairāk konfliktu. Arī varoņu attiecības šķiet vairāk notikumu diktētas, nevis balstītas personībās.
Kad tas ir pateikts, tomēr gribu norādīt, ka kopumā man romāns patika. Tēma laba un simpatizēja Millera “atskaites” stils, ļoti viegli un ātri lasāms. Iespējams, ka tieši patikas dēļ vēlos, kaut romāns būtu pamatīgāks. “Tīrs” labi derēs, ja vēlaties viegli lasāmu, neromantisku vēsturisko romānu. Noteikti lasāms kapsētu faniem.