Vēsturiskais aspekts

No materiālā viedokļa – viss ir ļoti vienkārši. Ēna ir aizsegta gaismas avota pazīme. Vai, ja runā pavisam zinātniskā valodā – telpiski optiska parādība, kas izpaužas kā ar redzi uztverams siluets uz jebkuras virsmas objekta klātienē starp to un gaismas avotu. Viss.

Taču oficiālā zinātne nekādi nespēj izskaidrot, kāpēc tik daudzās kultūrās ēna vieš bijību un bailes, kāpēc ir tik daudz ar ēnām saistītu rituālu, kāpēc tie pastāv praktiski visās kultūrās, kādas vien bijušas civilizācijas vēsturē?

Droši vien tāpēc, ka daudzām tautām ēnas skaitās tumšas būtnes, kurām piemīt pašām sava daba. Ēnu bieži uzskata par cilvēka dubultnieku vai pat dvēseli. Daudzās valodās ēnu un dvēseli apzīmē viens un tas pats vārds. Ēģiptes jaunās valsts kapenēs ir daudz attēlu, kuros nomirušā cilvēka melnā ēna putna-dvēseles pavadībā pamet kapu. Bet “Mirušo grāmatā” lasāms: “Lai ceļš ir atvērts manai ēnai, manai dvēselei, lai tiesas dienā viņpasaulē varētu skatīt vareno dievu.” Savukārt Saules dieva templis Amānā tā arī saucas – “Ar ēna”.

Pastāv arī no pavisam neatminamiem laikiem nākuši interesanti klinšu zīmējumi, kuros cilvēkam ir dīvainas, izstieptas, siluetam līdzīgas aprises. Zinātnieki pauž ideju, ka tie nemaz nav cilvēki, bet viņu ēnas. Attēlot pašus bija aizliegts.

Ēnas-dvēseles eksistē pa pusei materiāli un spēj iejaukties dzīvo lietās. Tieši no šī uzskata cēlušies dažādi apbedīšanas rituāli, kuru mērķis, no vienas puses, palīdzēt mirušajiem, bet no otras, - tos pielabināt.

Ēnas trūkums liecina, ka cilvēks ir miris. Tieši tāpēc vampīriem nav ēnas, arī sātanam nav, jo viņš ir gaismas ienaidnieks visās jomās. Starp citu, tie, kas noslēdz ar viņu līgumu, arī pazaudē ēnu. Ja cilvēks nav “noformējis” nekādus pret Dievu vērstus līgumus, bet tomēr savu ēnu neredz – viņš drīz mirs.

Māņticība vai… ?

Vēl joprojām pastāv ticējumi, kas nākuši no sirmas senatnes. Ļoti daudzi cenšas neuzkāpt savai un arī uzmanās, lai neuzkāptu kāda cita ēnai. Dažās ciltīs uzkāpšana ēnai pielīdzināta nāvīgam apvainojumam. Senajos laikos, ja vergs uzkāpa sava saimnieka ēnai, viņu tūlīt pat nogalināja. Bet starp faraona pavadoņiem allaž bija cilvēks, kas cītīgi sekoja, lai valdnieks neuzkāptu pats savai ēnai.

Pie serbiem rituālās apgaitas dalībnieki gāja ar seju pret sauli, lai netīšām nesabradātu savas ēnas. Starp citu, viņi izšķīra ēnu-dvēseli (sen) un priekšmetu ēnu-dubultnieku (seka). Ēna-dvēsele piemīt ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem, kokiem, akmeņiem, kas dod tiem maģisku spēku.

Bulgāri Ivana Kupalas dienā (Jāņos) vēroja savas ēnas pirmajos rīta saules staros. Ja tā bija vesels, tas nozīmēja, ka gads būs labs.

Krievzemē ticēja, ka ēna var kļūt par cēloni nelaimei, kuras dēļ cilvēks izģindst un izkalst. Tādā gadījumā ēna jāiznīcina. Lai to paveiktu, slimnieku nostādīja pie sienas, ar krītu apvilka svītru ap viņa ēnu vai arī apspraudīja tās malas ar adatām un diegu. Diegu pēc tam sadedzināja, bet adatas palika zem sliekšņa, lūdzot ēnu paņemt slimību sev. Līdzīgi rīkojās arī baltkrievi. Viņi saulainā dienā iznesa slimnieku pagalmā, noguldīja uz dēļa un apvilka auguma kontūras. Dēli pēc tam sadedzināja.

Ir vēl kāds baiss, no pagātnes nācis rituāls. Šodien ļaudis brīnās, kāpēc daudzas senās ēkas un būves nesagrūst. Tāpēc, ka tās pamatos allaž iemūrēja kādu dzīvu radījumu vai viņa ēnu. Starp citu, rituāls allaž bija viens un tas pats – upuris nomira, bet māja kļuva stipra, jo iztraucētais zemes gars, saņēmis upuri, nomierinājās.

Dažkārt celtnieki ar nolūku ievilināja jaunceltnē cilvēku, kas, neko ļaunu nenojauzdams, tiem sekoja. Tur viņa ēnai slepus aplika apkārt virvi, un to iemūrēja zem pirmā akmens. Cilvēks, kuram šādi nolaupīja ēnu-dvēseli, 40 dienu laikā nomira, bet viņa gars kā sargs apmetās jaunceļamajā mājā līdzās tur iemūrētajai virvei. Lai nejauši nenodarītu pāri paši savai ēnai, senie mūrnieki nekad nestrādāja tā, lai ēna kristu uz darbavietu.

Rumānijā vēl joprojām notiek ēnu zagšana. Pavisam nesen pat notika tiesas process, kurā viens kaimiņš apsūdzēja otru sava tēva ēnas zādzībā. Apsūdzētājs apgalvoja, ka apsūdzētais, ceļot savu jauno namu, ar virves palīdzību “paņēmis ēnu” un iemūrējis to nama pamatos. Rezultātā viņa tēvs – pilnīgi sveiks un vesels vīrietis – negaidīti nomiris. Liecinieki tiesā liecināja, ka mirušā rēgs vēl joprojām klīst ap māju, kuras pamatos iemūrēta viņa nozagtā dvēsele.

Baznīcas ēnu uzskatīja par ļoti svētīgu, tāpēc apbedīšana dievnama pavēnī skaitījās goda lieta, jo aizgājējs tur nonāca tiešā Visaugstākā aizgādībā.

Ēnu lamatas

Mūsdienās arī iesakņojušies daudzi rituāli, kuros galvenā loma atvēlēta ēnai. Ja negrib šķirties ar savu iemīļoto, tad jāpiesprauž ar kniepadatu viņa ēna pie sava aizkara vai apģērba. Var arī savākt putekļus no vietas, kur tikko krita viņa (viņas) ēna, ielikt pudelītē un nēsāt pie sirds. Lai nešķirtos, var arī vienkārši apvilkt ēnu ar krītu vai kaut ko tamlīdzīgu.

Gribat uzvarēt strīdā – uzkāpiet ar kāju sava oponenta ēnai uz kakla! Vēlaties tikt vaļā no ļauna nedrauga kantorī – notveriet viņa ēnu: pielipiniet to pie grīdas ar līmlentu vai basku, pēc tam, uzkopjot grīdu, “uzslaukiet” ēnu uz lāpstiņas, uzspļaujiet tai un izmetiet ārā.

Tikai saistoties ar ēnu valstību, atcerieties, ka tie ir ļoti viltīgi radījumi un no tiem var gaidīt pilnīgi visu. Rotaļas ar sevi ēnas nekad nepiedod. Un ja ēna sāk cilvēku ietekmēt, jāpasaka senie buramvārdi: “Ēna, ej savā vietā!”

Ko saka zinātne?       

Britu un itāliešu zinātnieki nesen veica interesantu eksperimentu: ar dažādiem stimulatoriem iedarbojās uz eksperimenta dalībnieku ēnām. Atklājās ļoti interesantas lietas: viņi reaģēja uz roku ēnu stimulēšanu pilnīgi tāpat kā tad, ja stimulētu pašas rokas. “Rezultāti apstiprināja intuitīvas saiknes starp cilvēku un tā ēnas kontūru,” teica eksperimenta vadītāja, profesore Margarēta Livingstone. “Visi mēs bērnībā baidījāmies uzkāpt savai ēnai. Tas nozīmē, ka smadzenes, nosakot ķermeņa stāvokli telpā, izmanto vizuālos signālus, kurus iegūst ne tikai no mūsu ekstremitātēm, bet arī no to ēnām.” Bet varbūt smadzenēs glabājas informācija par mistiskajām ēnu īpašībām, kuru zināja mūsu senči, gan arī – kā izturēties pret pašu ēnu?

Psiholoģijā ar terminu “ēna” saprot dvēseles intuitīvo daļu, kas bieži ir apslāpēta. Psihologi apgalvo, ka ēna ir personības pretējās puses projekcija: ja jūs esat labs, tad jūsu ēna – ļauna. Un otrādi. Sapņos ēna parādās kā dažādi briesmoņi vai defektīvas personas. Sevišķi bieži tas notiek personības veidošanās periodā. Ēna arī signalizē, ka laiks mainīt paša uzvedību.

Mistika un fizika

Vēl pastāv tā dēvētās Hirosimas ēnas. No vienas puses tās ir fizikāla parādība: Hirosimas ēnas ir efekts, kas rodas no spēcīga gaismas izstarojuma kodolsprādziena laikā, un izpaužas kā silueti uz izdegušā fona vietās, kur izstarojuma ceļā stāvējis cilvēka vai dzīvnieka ķermenis.

Hirosimas sprādziena epicentrs bija pie Aijonas tilta, uz kura palika deviņu cilvēku ēnas. Taču varbūt intensīvais starojums nevis vienkārši pienagloja cilvēku siluetus pie tikta, bet, tāpat kā līmlente vai kniepadata, izdarīja to pašu ar ēnām un dvēselēm, uz mūžiem piesaistot tās pilsētai?

Racionāli nav izskaidrojams arī kāds cits ar karu saistīts gadījums. Vācijā ir neliela pilsētiņa Bitigheima, kurā notiek baisas lietas. Proti, uz māju sienām reizi desmit gados pašas no sevis parādās un kā dzīvas kustas cilvēku ēnas. Tā notika 2011.gadā, tāpat arī 2001., 1991. un, iespējams, arī agrāk. Minētās ēnas parādās baisa notikuma – ebreju masveida iznīcināšanas – gadadienā. Toreiz, 1941.gadā, tūkstošiem cilvēku izveda ārpus pilsētas un nogalināja. Kas tas ir – atgādinājums dzīvajiem no viņpasaules, pilsētas lāsts vai ēnu atriebība?