Tālu ziemeļos dzīvo Noria, kas ir senas tējas meistaru dzimtas atvase. Pienākusi viņas kārta kļūt par pilntiesīgu tējas meistari un uzzināt senču rūpīgi glabāto noslēpumu. Laikā, kad pats lielakais noziegums ir ūdens slēpšana, militārās varas skatiens neizbēgami pievēršas tējas meistara namam.

“Ūdens sabiedrotā ir nāve. Tos nevas šķirt vienu no otra, un ne vienu, ne otru nevar šķirt no mums, jo galu galā no tiem abiem mēs esam taisīti: no ūdens mainīguma un nāves tuvuma. Ūdenim nav nedz sākuma, nedz gala, bet nāvei ir abi divi. Nāve ir abi divi. Reizēm nāve izplatās, paslēpta ūdenī, un reizēm ūdens nāvi padzen, taču tie vienmēr ir kopā, pasaulē un mūsos.”

“Noslēpumi noārda saites starp cilvēkiem. Reizēm ticam, ka tie šīs saites var arī izveidot: ja ielaidīsim otru klusajā telpā, kuru mūsos izveidojis noslēpums, vairs nebūsim tur vieni.”

“Es varēju laut, lai manu stāstu, ja tas vispār tiks stāstīts, izstāsta kāds cits: kāds, kas to sagrozīs un padarīs nepazīstamu, un varbūt izmantos saviem nolūkiem. Ja es savu stāstu atstāstu tiem, kas uzvilkuši uz manām durvēm zilo apli, tas vairs nebūs mans. Es vairs nebūtu daļa no tā. Es vairs nebūtu daļa no nekā.

Es varēju ļaut, lai tānotiek. Vai varēju censties atstāt pasaulē zīmi, piešķirot tai savu veidolu.”

“Kad ūdens beidzies, ceremonija ir galā.

Es neredzu tālāk par šo pagalmu. Es nezinu, vai pilsētas nav sabrukušas, un es nezinu, kurš šodien sauc zemi par savu. Es nezinu, kurš cenšas savažot savā varā ūdeni un debesis, nesaprotot, ka tie pieder visiem un nevienam. Nekādas cilvēku važas tos neaizturēs.”

Emmi Iteranta (Emmi, Itāranta; 1876) ir viena no pašlaik populārākajām un ārvalstīs atzītākajām somu zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanra pārstāvēm. “Ūdens atmiņa” (2012) ir viņas pirmais romāns, un tā tulkošanas tiesības pašlaik pārdotas 21 valstij vai valodas teritorijai, tas sanēmis dažādas balvas Somijā un bijis nominēts vairākām nozīmīgām zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanra balvam Eiropā un ASV.