„Atkal kaut kādas plikadīdas!” Irmas tante nosodījās, veroties uz Forum Cinemas lielajiem plakātiem, kas solīja jau drīzumā uz lielajiem ekrāniem demonstrēt jaunāko kases grāvēju. Kā parasti uz dažādiem reklāmas plakātiem pretī vērās izaicinoša brunete, kuplām krūtīm, apaļīgiem gurniem  un visai apetītelīgām formām, ko visu piesedza daži niecīgi koši sarkani apģērba gabali, kas visai attāli līdzinājās stilizētiem bruņu fragmentiem.

„Un to viņi rāda mūsdienu jaunatnei!” tieši tik pat nosodošā balsī piebalsoja Olga, novērtēdama brunetes figūru, kas atgādināja viņas pašas jaunības dienas formas.

Saruna ar to arī būtu beigusies vai pārgājusi pie jaunāko ziņu, kaimiņu vai vedeklu apspriešanas, ja nebūtu izgadījies sastrēgums uz 11. Novembra krastmalas. Līdz ar to gan Irmas tantes, gan Olgas skatiens palika pievērsts filmas plakātam.

„Un kas tas vispār ir? Bruņojums!” Klaji nicīgā balsī Olga turpināja. „Uz ko tas vispār turas?”

Arī Irmas tante pievērsa uzmanību brunetes apģērba piegriezumam. „Dies, pas’! Fig viņ sazin!” pensionāre atbildēja, nesaskatīdama nekādu loģiku. Apģērba gabali šķita kā pielīmēti pie sievietes auguma, nekur neatklājot kādus stiprinājumus, saitītes vai ko tādu, kas to visu mantību varētu noturēt vietā.

„Un šito saskatās jaunieši un viņiem mūsu pašu daiļavas šķiet par prastu un apģērbtu! Plikām pakaļām jāskraida! Nu, gan!” Irmas tante teju sašutušā balsī piebalsoja, domādama par savām meitām. Atlika vien nogrozīt galvu.

„Un kad viņa ieelpo...” sarunā iesaistījās Ervīns, neizdevies aktieris, kas tagad pensijas laikā piestrādāja par konduktoru. Viņa acis bija piekaltas brunetes kuplajām krūtīm, bet lūpu kaktiņos vīdēja sapņains smaids.

„Fu, rupeklis!” Olga iesaucās tik skaļi, ka nevarēja saprast, vai tie daži autobusā kājās stāvošie ir apkrituši dēļ viņa sauciena vai dēļ tā, ka autobuss bija strauji uzsācis savu kustību luksofora virzienā. Bet saucējai tas bija vienalga, jo konduktora virzienā tika raidīti aizvainoti un sašutuši acu skatieni.

„Jaunatne...” noburkšķēja Irmas tante, vērojot, kā plakāts ar knapi piesegto daiļavu aizpeld aiz autobusa loga apmales.

***

Dzimšanas dienā es saņēmu adītu rozā jaciņu, izcakinātu ar mežģīnēm un visādām rišiņām. Dāvana ātri iegūla kastē pie pārējām vecāsmātes dāvanām. Bet izrādījās, ka man vēl ir labi – dāvana ir nobāžama un nekad ārā nevelkama. Bet manai dvīņu māsai Emīlijai gan gāja sliktāk. Viņai tika ne tikai adīta jaciņa līdzīgos toņos, bet papildus vēl kamols ar dziju un divas branga izmēra adāmadatas. Dāvana, kas būtu gluži piemērota kundzītei labākajos gados, bet ne jau mums, jaunām meitenēm, kam jāsāk pēc vīra lūkot. Un ne jau šādā mazā ciematiņā, kur katrs citus pazīst labāk par pieciem pirkstiem. Ieraudzīt mūs tādās rišiņās – tās būtu nevalodas uz ilgu laiku.

Aizgāju ciemos pie Emīlijas uz blakus istabu. Šī, nabadzīte, sēdēja uz gultas maliņas un šņukstēja. Bet ne tik daudz dēļ dāvanas, cik dēļ tā, ka nevarēs piedalīties nedēļas nogales turnīrā. Mūsu ciemam tieši šobrīd cauri brauca kāda cirka trupa, kas organizēja maģiskos turnīrus – viens pret otru varēja sacensties ar maģiju apveltīti indivīdi. Jā, gan man, gan māsai bija maģiskas spējas, tikai Emīlijai bija vēl kas. Ja es biju mierīga, nosvērta un nekur degunu iekšā nebāzu, tad Emīlijai ļoti patika visur kur piedalīties, aizstāvēt vājākos un cīnīties. Kā ciema kalējs teica – mēs esam kā vairogs ar zobenu – Emīlija uzbruka, bet es stāvēju kā klints aizsardzībā. Mani turnīrs neinteresēja vairāk kā skatītāju, taču Emīlijai tā bija kā medusmaize. Pēdējo reizi cirks šajā pusē bija tad, kad mēs vēl knapi ar deguniem pāri galda malai varējām trāpīt. Tad galvenais prieks bija skatīties un just līdzi. Bet tagad pēc daudziem gadiem, kad spējas bija izkoptas, varētu piedalīties, ja vien... ak, vai!

Emīlija piedzima ar nelielu dīvainību. Par nelielu gan to uzskatīja tikai vecāmāte un citas viņas gadagājuma sievas, kam šķita pareizāk maģiju izmantot tikai labas dzīves nodrošināšanai un vīra apčubināšanai. Visiem pārējiem, kas daudz maz draudzējās ar galvu un saprata maģijas plašās pielietošanas spējas, tā šķita bez maz vai katastrofa. Proti, Emīlija maģiju varēja lietot tikai neapģērbta. Kailai viņai padevās vislabāk, daļēji apģērbtai jau sliktāk, bet pilnīgi tērptai no galvas līdz kājām – praktiski nekā. Ja vasarā mājas darbos tas nekā netraucēja, tad turnīrā tas varētu būt gaužām liels traucēklis. Uzbrūkošo maģiju varēja bloķēt divos veidos – maģiski, ja paspēj un vari, vai ar bruņām, ko vajadzēja vienmēr. Nekad nevarēja zināt, kurā brīdī tevi pāršalks burvju naglu lietus vai ežu uzbrukums. Lai arī tā bija tikai savērpta maģija, tomēr bojājumus spēja nodarīt tieši tādus pat, kā ja tevi tiešām mēģinātu vajāt satrakojušos ežu bars.

Es zināju, cik ļoti Emīlija grib piedalīties. Kā arī to, ka viņai ir gluži labas izredzes uzvarēt ja ne visus, tad kādu pārīti vietējo nīkuļu pavisam noteikti. Pie tam reģionu apvienošanas kārtībā turnīrā tika aicināti piedalīties arī tuvāko kaimiņu ciemu burvji. Tāpēc vēl jo gaužākas man šķita māšeles asaras. Es nolēmu palīdzēt.

„Em, neraudi! Vai tad nu mēs neko neizdomāsim?” centos viņu mierināt.

„Ai, Aivij! Es taču nevaru tur iet plika!” viņa šņukstēja. „Ko par mani padomās! Un ko es darīšu, ka man uzsviedīs kaut kādu tur drazu virsū? Man vajag vismaz kaut ko!”

Māsas balss šķita tik izmisusi. Kādu brīdi paaijāju viņas plecus un tad pasniedzu kabatas lakatiņu. Viņa izšņauca degunu, noslaucīja asaras un atdeva slapjo lupatiņu atpakaļ.

„Sakopies un atnāc uz manu istabu!” es viņai ierosināju, dzirdēdama, ka elsas kļūst jau mierīgākas. Man bija doma!

Emīlija manu istabu ieraudzīja tādu, it kā tur tiešām būtu uzdzīvojis traku dzīvnieku bars. Es biju izvandījusi visas atvilktnes, kumodi, drēbju skapi un lādes, izvilkdama visādus gan sen nobāztus, gan jau aizmirstus un par nevalkājamiem uzskatītus apģērba gabalus, dažādus striķīšus, rotas lietas un citus mājsaimniecībā vairāk vai mazāk noderīgus krāmus.

„Aivij, ko tu domā darīt?” Emīlija vaicāja un ar spēku atgrūda daļēji aizbarikādētās durvis.

„Uztaisīsim tev bruņas!” es ar entuziasma pilnu balsi atbildēju un aizsviedu kādu vecu čību. „Vispirms tikai vajag zināt, kuras vietas vajag aizsargāt visvairāk, lai tomēr nav par daudz un tas netraucē tavai maģijai.”

Pagrozījusi rokas tā un šitā, apskatījusi sevi arī lielajā sienas spogulī, Emīlija izvēlējās plecus, elkoņus, ceļus, apakšdelmus, rokas, pēdas un galvu.

„Pārējie jau ir muskuļi, kur tik dikti nesāpēs!” viņa pamatoja savu izvēli. Nācās vien piekrist. Man kā mierīgajai māsai nebija nācies diži saskarties ar maģiskiem uzbrukumiem, jo dzīve ciemā ritēja mierīgu un netraucētu dzīvi. Emīlija gan mēdza ar citiem vienaudžiem patrenēties aiz vecās cūkkūts. Ne reizi vien nācās skriet ar ūdensspaini, kad kāda nomaldījusies dzirkstele bija kūtsaugšas siena pantā trāpījusi. Bet Emīlijai ievainojumi dzija ātri. Cīņas laikā tie, protams, ļoti traucēja, bet raizes par palikušām rētām varēja atstāt citai reizei – Emīlijai to vienkārši nebija.

Priekšpusdienu mēs pavadījām, piemērojot dažādus apģērba gabalus gan no maniem, gan viņas krājumiem. Par apaviem derēja kaimiņu kurpnieka pērn pašūtie cietas ādas zābaki, taču ar citām ķermeņa daļām mums nevedās tik viegli. Darba procesā secinājām, ka ar to vien nepietiks, ja Emīlija negrib zaudēt savu tikumisko tēlu ciema acīs. Vajadzēja pagādāt arī gana izturīgu apakšveļas izmēra kārtu, kas aizegtu pašu svarīgāko, bet tomēr netraucētu. Sapratušas, ka ar to visu galā vienas netiksim, nolēmām vērsties pēc vietējo meistaru palīdzības.

Šuvēja izrādījās gluži saprotoša un piekrita pašūt vajadzīgos apakšveļas gabalus no kāda biezāka un blīvāka auduma, padarot tos arī pēc iespējas izturīgākus pret dažādām kataklizmām.

Atstājām viņu darboties un devāmies pie kaimiņu kurpnieka, apprasīties, vai viņš nevarētu arī izlīdzēt un pagatavot kaut ko galvā liekamu un apakšdelmus pasargājošu. Kurpnieks lēnām un prātīgi nomērīja Emīlijas galvu un rokas, cītīgi visu pierakstīja un novērtēja savus esošos ādas krājumus, pielīdzinot tos vajadzībai, pa vidu nepārtraukti cenzdamies atspēkot mūsu argumentus, ka tā būtu jāizskatās kaut kam mugurā velkamam. Taču beigu beigās viņš piekrita no kādas ādas strēmeles pagatavot kaut ko starp kroni un ķiveri, ar neilgu klusuma brīdi apdomādams mūsu lūgumu tam visam arī izskatīties labi. Ar apakšdelmu sargiem šķita krietni vienkāršāk, jo ko līdzīgu kurpnieks mēdza taisīt ciema puišeļiem viņu kaujās.

Pie pusdienu galda nospriedām, ka vieglākā daļa ir garām. Tagad atlika izdomāt, ko darīt ar ceļu, elkoņu un plecu sargiem. Neba nu izkalt tos būtu grūti, bet kur tos piestiprināt?

Ar šo pašu domu arī devāmies pie kalēja. Viņš ar smaidu uzklausīja mūsu sāpi un nopētīja Emīlijas formas.

„Tādam meitietim pie vīra sāniem būtu jāguļ, nevis pa turnīriem jānēsājas!” kalējs nosmēja, par ko dabūja mūsu abu niknos skatienus. Bet viņa teiktajā nejautās apsmiekls, drīzāk labsirdība. Viņš jau bija lāga zellis, tikai mēli pakulstīt viņam patika ja ne vairāk tad vismaz tik pat ļoti kā āmuru.

„Izkalt jau es jums viņas varu! Rau, kādas es Remo izkalu,” viņš ar lepnumu norādīja uz kādu bruņu komplektu, kas bija izgreznots ar dažādiem krāšņuma elementiem. Šķita, ka pleci ir pūķu galvas, kas spļauj uguni, bet pārējās bruņas ir teju rožu dārzs.

„Skaisti!” aizgrābta noelsās Emīlija, reizē cenzdamās iedomāties vietējo skaistuli Remo šajās bruņās un sevi kaut kādās līdzīgās, tikai stipri pieticīgākās tērptu. Pēc neilgas kaulēšanās un vēlmju saskaņošanas, kalējs piekrita pagatavot rotātus plecu, ceļu un elkoņu sargus, ar smaidu piezīmējot, ka par stiprināšanu gan lai mēs pašas domājot.

Kas gan mums cits atlika? Pateicāmies un devāmies mājās, lai klusumā apdomātu variantus, kā to visu mantību piedabūt pie ķermeņa tā, lai ne tikai turās, bet arī nekrīt nost, kad jācīnās turnīrā.

Vakaru pavadījām, cenšoties kaut ko līdzīgu dažādos veidos piestiprināt Emīlijas ķermenim. Ar vienu saitīti tas griezās padusēs un locītavās un jau pie pirmajiem soļiem vai rokas vēzieniem solījās krist nost. Savukārt saitīšu mudžeklis draudēja izvērsties par kārtīgu aizsegu viņas kailajam ķermenim. Pie tam īpaši ērtāk un funkcionālāk piestiprināt neizdevās. Gulēt nācās doties ne pārāk iepriecinātā omā, tomēr cenšoties nezaudēt cerību, ka vēl ir pāris dienas laika.

No rīta Emīlija izskatījās vēl vairāk saņurcīta kā iepriekš. Izskatījās, ka viņa nebija labi gulējusi. Elkoņus klāja noberzumi, kas bija liecība vakardienas pūliņiem.

„Nekas, tas ātri sadzīs!” māsa ierunājās, redzēdama, ka es elkoņiem pievēršu uzmanību. „Ne jau par to mums tagad jādomā!” Tur nu nācās piekrist – bija svarīgākas lietas!

Vismaz šuvēja mūs sagaidīja ar platu smaidu. Nez kāpēc man viņas sejas izteiksme atgādināja tupeli, kuras purns „prasa ēst”. Toties ziņas bija gluži iepriecinošas.

„Nāk, nu, mīlīši, iekšā!” viņa mūs vedināja doties dziļāk uz darbistabu. „Rau, rau, kas man sanāca!” sieviņa ar tik pat platu smaidu no galda pacēla divus niecīgus apģērba gabalus, kas vairāk izskatījās pēc zirglietām. Pieticīgie striķīši un pāris trīsstūrīši vairāk vedināja domāt par ziedu kārtojumu, nevis par kaut ko mugurā velkamu.

„Te no ādiņas un te, no labākās, cieši noaustās vilnas!” šuvēja lielīja savu darbu, rādot te uz striķīšiem, te uz mazajiem trīsstūrīšiem. „Un oderītai smalks, balināts liniņš!”

Emīlija uz mani paskatījās tā, it kā būtu tikko krupi bučojusi. Viņas sejas izteiksme pauda te izbrīnu, te riebumu, te nesapratni.

„Kur šito... uzvelk?” viņa beidzot noprasīja šuvējai, ar diviem pirkstiem deguna augstumā paceldama ražojumu.

„Kā, kur?” sieviņa bija neizpratnē. „Tur, kur prasījāt!”

Izgrozījusi apģērba gabalus rokās, Emīlija tomēr beidzot piekrita ļaut šuvējai ierādīt, kā tas velkams. Kādu brīdi abas pabubināja aiz aizslietņa un tad šuvēja atgriezās, turpinādama lielīt savu darbu. Emīlija pa to laiku centās tajā visā tikt iekšā.

Skats, kas mūsu acīm pavērās, bija, maigi sakot, neparasts. Emīlijas krūtis un kājstarpi sedza nelieli trīsstūrīši, kas bija sastiprināti ar nelielām siksniņām un izcakoti ziediem. Šuvēja gan laikam bija mazliet pārpratusi Emīlijas izmērus, tāpēc šķita, ka gabaliņi ir krietni par mazu, bet pēc vairāku sparīgu kustību izdarīšanas, māšele atzina, ka kustēties esot ērti. Viņas sejā pat sāka iespīdēt smaids. Tāpat lēkādama, viņa devās apģērbties.

„Nebija nemaz tik slikti!” Emīlija gandrīz staroja, kad vērām ciet šuvējas dārza vārtiņus. „Ir jau pieticīgi, bet tā arī vajag! Nekur netraucē!” viņa lielīja jauniegūtos apģērba gabalus. Manī vēl kādu laiku neticība kaut kā tāda praktiskumam saglabājās, bet māsas prieks bija arī mans prieks, tāpēc devāmies tālāk.

Arī kurpnieks bija brangi pastrādājis. Roku sargos viņš bija iestrādājis nelielas metāla plāksnītes, tās piestiprinādams ar visai dekoratīvām kniedēm. Arī pēc izmēra tie labi derēja, un Emīlijas smaids kļuva platās. Galvas sargs gan vairāk izskatījās pēc kroņa ar spārniem, taču kurpnieks nodemonstrēja, ka tas spēja pasargāt no dažādiem triecieniem, tāpēc arī to pieņēmām kā gana labu esam. Pret pilnīgu maģijas aizsardzību varbūt tikai galvā uzmaukts spainis varētu līdzēt, bet Emīlijas situācijas dēļ šī ideja bija noraidāma jau tās saknē. Palūgušas spārnus izdekorēt ar līdzīgas krāsa maliņām, kā bija jauniegūtajam apakšveļas komplektam, atstājām meistaru strādāt.

Ēdot pusdienas, manījām kādā sānieliņā nozibam Remo, tāpēc nolēmām daudz nekavēties un doties pie kalēja pēc pārējām detaļām.

Kalējs mūs gaidīja savā smēdē, uz sola izlicis visas bruņu daļas, ko pasūtījām. Kāda garām ejoša večiņa bija piestājusi dīvainos veidojumus aplūkot, bet kalējs viņu patišināja prom, lai nejaucas, kur nevajag.

Ieraudzījis Emīliju, viņš ar nedaudz norūpējušos skatienu uzlūkoja meiteni, tad bruņas.

„Mēģināju, lai sanāk tavam augumam,” viņš nopietni teica un ar savām lielajām rokām padeva mums kalumus. „Raugiet nu, vai derēs! Par piestiprināšanu gan neko nezinu, bet varbūt tomēr kaut ko saštukosiet! Ja kas, nāciet, pielikšu kādu siksniņu!” viņš vēl piebilda un izvadīja mūs no smēdes.

Tieši laikā, jo arī kurpnieks bija beidzis savu darbu. Nu mūsu īpašumā bija vesels maišelis visādu dīvainu priekšmetu, kam teorētiski vajadzētu sargāt manu māšeli turnīrā un nest viņai vismaz daļēju uzvaru. Izskatījās gan tas viss gluži apšaubāmi, bet cerība mirst pēdējā.

Istabā mēs sākām lielo mērīšanu. Ar apakšveļu, roku sargiem un kroni problēmu nebija. Tie stāvēja labi, izskatījās arī ja ne labi, tad vismaz interesanti. Tomēr kaltās detaļas mums sagādāja galvassāpes. Siksniņas nelīdzēja, neko lielu mugurā vilkt nevarēja.

„Es pamēģināšu pievilkšanas maģiju!” Emīlija ieteicās pēc veltīgiem pūliņiem. „Pieturi!” viņa lūdza un uzlika sev plecus, elkoņus turēdama pati. Es pieķēros pie ceļu sargiem. Emīlija sastinga, sakoncentrējās un aizmiedza acis. Pievilkšanas maģija nebija tā, ko māsa bija praktizējusi. Cīņās vairāk noderēja dažāda veida atgrūšanas spējas. Ja vien negribēja paņemt pretinieku uz izbrīnu, pēkšņi pievelkot klāt, man prātā ienāca doma. Bet manas pārdomas iztraucēja elkoņa sargs, kas ar blīkšķi piezemējās tieši uz dēļu grīdas.

„Nesanāk!” māsas balsī bija dzirdama vilšanās. „Es varu viņus pievilkt un noturēt, bet, kad sāku domāt par ko citu, tad nokrīt! Neesmu pietiekami trenējusies!” viņa skumji secināja un apsēdās uz gultas malas. Sapratām, ka pa šīm dienām arī to nevarēs iemācīties. Tāpēc bija jādomā kaut kas cits.

Nākamās dienas vizīte pie viru un dziru meistara arī nenesa lielas cerības. Tika piedāvātas dažādas lipīgas vielas, bet dažas neturēja metāla svaru, citas Emīlijai tā koda, ka no tām bija jāatsakās, vēl dažas uzreiz sakalta un nodrupa pie pirmās kustības.

Nākamais tika apmeklēts vietējais spēcīgākais burvis. Raudzījām no viņa dabūt padomu šajā kutelīgajā jautājumā. Tika izmēģināta gan Emīlijas ādas un metāla cieša sapārošana, gan pielīmēšanās burvestības. Taču ne viena, ne otra nenesa gaidītos rezultātus – bruņas turējās labi tikai tik ilgi, kamēr netika veiktas aktīvas darbības. Arī mēģinājums piespiest bruņām lidot līdzi māsas kustībām neizdevās, jo bruņas spēja sekot tikai lēnām un plūstošām kustībām. Uz asām virzienu maiņām tās sava svara dēļ turpināja kustību, gandrīz uzsizdamas nēsātājai zilu aci. Tāpēc arī no šī varianta nācās atteikties. Dienas pirmajā pusē iegūtais smaids Emīlijas sejā strauji zuda.

Taču, ja tik daudz ir izdarīts, padoties ir gaužām žēl. Tā mēs abas sēdējām pie virtuves galda un skumji vērāmies uz bruņu kaudzīti. Abām gandrīz vienlaicīgi ienāca prātā doma par rozā jaciņām, ko mēs ātri noraidījām, papurinot galvas un sasmaidoties par vienlaicīgo kustību.

„Es iešu atpūsties,” Emīlija vakarpusē paziņoja un aizgāja uz savu istabu. Es pa to laiku nolēmu izmēģināt vēl vienu variantu.

***

Manu klauvējienu pie Emīlijas durvīm pavadīja čaboņa, klusa nolamāšanās un samiedzies Emīlijas deguns pa durvju spraugu. Savukārt manu piedāvājumu dabūt labi daudz blusu pavadīja plati izbolītas acis un neizpratnes pilns elsiens. Nosēdināju māsu uz gultas malas un izstāstīju par savu vizīti pie blakus ciema burvja, kura galvenā specialitāte bija prāta kontrole. Es gan biju gājusi pie valdzināšanas burvja, bet tā kā viņi ir abi brāļi, tad dzīvo vienā mājā. Tāpēc satiku arī otru. Sākumā mans lūgums tika uztverts tikai ar smaidu, bet vēlāk pēc vairākām tasēm stipras tējas un pāris apkaltušām bulciņām mēs nonācām pie idejas. Nevis šādas tādas, bet tādas kārtīgas, kas tiešām darbojas. Vismaz uz manis.

Emīlijas skatiens bija kļuvis mirdzošs un ausis dzirdīgas.

„Nu, nu!” viņa dīdījās nepacietībā.

„Velc bikses! Iesim ciemos!” es īsi noteicu un izgāju no māsas istabas. Pa ceļam Emīlija mani tincināja, bet es sazvērnieciski klusēju.

Pa ceļam apciemojām ciema suņus, salasīdamas pēc iespējas vairāk blusu. Salikām tās burciņā un devāmies tālāk.

***

Pienāca tā diena, kad tauru skaņas un zvārguļu šķindoņa aicināja lielus un mazus, resnus un tievus, jaunus un vecus nākt skatīties aizraujošus trikus, brīnišķīgus meistardarbus un apkārtnes spēcīgākos un izveicīgākos burvjus. Bet mēs no tā dzirdējām maz. Emīlija stāvēja aiz kādas lielākas telts, ik pa laikam izdarīdama asas kustības. Es viņu vēroju no malas, izteikdama komentārus un turēdama vienu ceļusargu. Tur pat netālu uz neliela baļķēna sēdēja prāta kontroles burvis. Viņa seja bija tik sasprindzināta, ka izskatījās, ka viņš kaut ko spiestu. Taču tā varēja šķist tikai no malas skatoties. Patiesība bija tik ļoti savādāka.

Mūsu salasītās blusas apstrādāja valdzināšanas burvis, liekot viņām uz nedēļu neprātīgi iemīlēties metālā. Viņš teica, ka ar to pietikšot, lai tās turētos no visa spēka pie savām detaļām. Jā, arī mēs šo ideju sākumā uztvērām skeptiski, kamēr pārbaudījām, ka tas patiešām strādā. Arī uz Emīlijas.

Burvja brālis savukārt lika blusām gribēt turēties pie Emīlijas miesas tikai tām noteiktajās vietās. Sākumā mēs gribējām panākt, lai valdzināšanas burvis liek blusām iemīlēties gan metālā, gan Emīlijā, bet viņš teica, ka tā nevarot. Ja mīlēšot divus, tad nevienu pietiekami stipri, lai izturētu. Un tāpēc vienojāmies, ka blusas mīlēs metālu. Bet tā bija vieglākā daļa, jo piespiest viņām turēties pie miesas, bija sarežģītāk. Katrai blusai bija jāpasaka, tieši kur turēties. Pie tam efekts nebija ilglaicīgs, to pēc brītiņa nācās atkārtot. Knapi pietika laika visas blusas uzrunāt, lai jau nebūtu jāsāk no jauna. Tāpat, ja burvis sajauca katrai blusai sakāmo, tad gadījās visai amizanti, kad ceļu sargs pārvietojās uz plecu. Tas noteikti izraisītu smieklu šalti no skatītājiem, bet krietni apgrūtinātu cīņu, tāpēc to pieļaut nedrīkstēja.

Balsis skandināja cēlus vārdus, lika skatītājiem vērot trikus, līdz pēc kāda laika izziņoja turnīra sākumu. Emīlijai bija jācīnās otrajā pārī, tāpēc vēl bija nedaudz laika morāli sagatavoties. Burvis padzērās un novietoja savu dibengalu uz baļķīša netālu no cīņas ringa. Es savācu visas bruņu detaļas. Kad iepriekšējā cīņa beidzās, es pieliku bruņas attiecīgajās vietās un burvis tās „pielīmēja”.

Un tur jau viņa bija – mana māsa Emīlija, kareivīgi noskaņota brunete eksotiskā bruņojumā. Viņas augums bija gana formīgs un atlētisks, lai viņa izskatītos labi jau tāpat. Bet tagad, kad niecīgie trīsstūrīši un izgreznotās bruņas sedza vien pašu minimumu, viņa izskatījās reizē krāšņa un bīstama. Visiem vīriešu kārtas pārstāvjiem nez kāpēc nav, ko pastāstīt par cīņu, vien par to, cik labi Emīlija tās laikā izskatījās.

Cīņa bija spraiga. Brīžam šķita, ka bruņas Emīliju pievils, viņas kājas bija noskrāpētas, bet tomēr beigu beigās māšele vinnēja ne tikai savu cīņu, bet arī pusfinālu. Un pašā nobeigumā visiem par pārsteigumu satrieca pat kaimiņu ciema plātībnieku Viljamu. Uzvara bija krāšņa. Emīliju apsveica ne tikai draugi un paziņas, bet arī citi skatītāji. Šuvēja, kurpnieks un kalējs arī bija atnākuši noskatīties uz savu lepnumu un darba augļiem. Pēc uzvaras kalējs pacēla Emīliju plecos un apnesa goda apli. Kad meitene tika nolaista zemē, arī viņas bruņas pa vienai vien nokrita, bet tas nevienu vairs neuztrauca.

Taču nedrīkstēja aizmirst arī burvi, kurš no piepūles bija kļuvis gluži sarkans un grīļīgs. Izskatījās, ka viņš tiešām būtu kaut ko nežēlīgi un sāpīgi spiedis. Abas ar māsu sabučojām viņu.