- Aizveries!

- Es negribu mirt‚ es negribu mirt‚ es negribu…

Monotono činkstoņu pārtrauca mīksts bukšķis‚ pēc kura rosība stūrī uz brīdi pieklusa. Tomēr nekur nepazuda problēma‚ kuru atgādināja apnicīga balss. Kopš izlūkkuģis bija avarējis‚ drīzāk nogāzies nekā piezemējies uz svešās planētas‚ viņi visi bija faktiski miruši. Dzīvības uzturēšanas sistēmas bojātas‚ arējās izlūkošanas sistēmas bojātas‚ vieglāk būtu pateikt, kas vēl bija kārtībā: tas prasītu gaužām maz laika. Viņiem nebija iespējas uzzināt‚ kas notika ārpus kuģa sienām‚ taču tas nebija svarīgi‚ jo planēta‚ kuru viņi bija redzējuši no orbītas‚ nebija nekas cits kā nāves slazds. Tā bija acīmredzami nepiemērota cilvēka izdzīvošanai‚ tā solīja vienīgi neizbēgamu bojāeju. Pārējie komandas locekļi… Viņu vairs nebija‚ gluži tāpat kā kuģim vairs nebija kajīšu‚ atpūtas telpas‚ mašīntelpas. Bija četri cilvēki‚ komandtiltiņš‚ ierobežots daudzums skābekļa un skaidrs gala iznākums. Plus inde‚ ar kuru katrs viņu elpas vilciens piepildīja šauro telpu. Gaužām maz un tomēr… Un tomēr sastatot šīs nedaudzās lietas‚ katrs no viņiem bija nonācis pie cita rezultāta.

Visvieglāk bija Polam‚ viņš bija padevies liktenim un tā vietā‚ lai pretodamies padarītu aiziešanu vēl grūtāku‚ viņš mēģināja sevī atrast spēku‚ lai cienīgi sagaidītu galu. Viņa stāvokli padarīja vieglāku rūpes‚ kuras viņš bija uzņēmies par ievainoto Džordanu‚ varbūt arī iespēja pretnostatīt sevi abiem pārējiem komandas locekļiem‚ kurus viņš‚ lielākoties klusēdams‚ vēroja.

Džordana ieguldījums viedokļu dažādošanā bija visnecilākais. Viņa izvēles iespējas bija ierobežotas‚ viņš vienkārši slīdēja nebūtībā ātrāk par citiem‚ citā veidā‚ un viņam bija nezināšanas priekšrocība. Ja viņam būtu iespēja‚ Džordans‚ visticamāk‚ izvēlētos cīņu‚ ne velti viņš katastrofas brīdī neatradās drošībā savā vietā‚ jo līdz pēdējai sekundei mēģināja kaut ko saglābt.

Klods un Marks bija nāves rūpju bērni: viņi nespēja samierināties. Abi bija līdzīgi savā izmisīgajā vēlmē dzīvot‚ tomēr starp viņiem bija vismazāk vienprātības. Klodu māca izmisums‚ viņs bija uz nervu sabrukuma robežas vai drīzāk jau aiz tās. Viņš bija drudžaini svaidījies pa šauro telpu‚ klīdis no viena kakta uz otru‚ trīsošā balsī uzsācis sarunas‚ pats pārtraucis tās pusvārdā‚ līdz Marks bija iedzinis viņu stūrī. Arī tur viņš turpināja nemierīgi grozīties‚ kas vēl ļaunāk‚ viņa nemiers rada sev jaunu izpausmi šņukstos un nebeidzamā asarainā murmināšanā.

Marka dzīvotgriba‚ turpretīm‚ izpaudās ļoti racionāli. Tieši viņš bija tas‚ kurš uzstāja‚ ka viņiem iespējami maz jākustās‚ jārunā‚ jāelpo reti un sekli. Viņiem jātaupa skābeklis. Pols neiebilda‚ viņam bija vienalga. Klods neiebilda‚ bet arī neklausīja‚ un Marks sāka pret biedru karu‚ kurā visas uzvaras piederēja viņam vienīgajam. Sākumā viņš piespieda Klodu palikt uz vietas‚ tad ar dūres palīdzību pielika punktu vaimanām. Pols klusībā uzdeva sev jautājumu‚ kurš no abiem atradās tuvāk realitātei - Klods‚ kura izmisums bija gluži pamatots‚ vai Marks‚ kurš domāja‚ ka viņam palīdzēs izdzīvot nedaudz sataupīta skābekļa un racionāla attieksme pret dzīvi. Piesakoties darbā uz izlūkkuģa‚ ir jārēķinās‚ ka nelaimes gadījumā līdz Zemei būs neskaitāmi gaismas gadi un palīdzību gaidīt nav vērts.

Lai kā‚ konflikts bija savā veidā atrisināts‚ viņu pēdējā dežūra uz komandtiltiņa turpinājās. Atkarotajā klusumā laiks uzņēma gliemeža gaitu. Klods savā stūrī bija sarāvies mazs un aizvēris acis‚ viņš sīki drebēja. Marks truli vērās sarkanā spuldzītē uz pults‚ viņa dūre neapzināti savilkās un atlaidās. Kopš Klods bija pierimis‚ arī Markam vairs nebija nodarbošanās. Visas mazās skaņas‚ kuras bija nomākusi Kloda balss‚ atgriezās un ieguva jaunu spēku. Savi un sveši sirdspuksti‚ elpa‚ sīko kustību švīkstoņa no nenozīmīga un nedzirdama fona pārtapa vienīgajā realitātē‚ piebrieda‚ līdz katra smalkākā skaņa atbalsojās apziņā ar neciešamu skaidrību. Pols pieķērās vienai skaņai‚ vienam ritmam‚ Džordana ieelpa un izelpa kā paisums un bēgums iezīmēja laika plūdumu un šķita‚ ka starpposmā paiet stundas. Par spīti visam Pols grima miegā‚ no kura vairs nebija atgriešanās…

* * *

Viņš pamodās ar nenoteiktu briesmu sajūtu‚ ar slēptas kustības ēnu jutekļos. Līdzās jaudās Džordana siltais ķermenis‚ viņš bija aizmidzis sēdus un miegā noslīdējis blakus biedram. Vēl neatvēris acis‚ Pols pārdzīvoja divkāršu šoku: viņš atradās uz kuģa; viņš bija pamodies. Tumšs. Pols sakustējās. Netīkami tuvu‚ netīkami kluss pār viņiem bija noliecies svešs augums.

- Ko… ko tu gribi?

Ar atvieglojumu Pols atpazina Marku‚ taču vaicātais neko neatbildēja un atvirzījās tālāk. Pols pieslējas sēdus. Nenosākāms laika posms bija pagājis kopš viņa aizmigšanas‚ ne pārāk ilgs‚ jo ilga viņiem nebija. Klods vēl aizvien klusēja‚ starp sarkanajām spuldzītēm uz pults nemainīgi mirgoja viena dzeltena. Nekas nebija mainījies‚ tikai pēc gulēšanas nedaudz sāpēja galva un slāpa. Pols tumsā sataustīja pudeli‚ iedzēra un tad noliecās pār ievainoto.

Džordana stāvoklis bija nemainīgs kopš katastrofas. Viņš neasiņoja‚ nebija redzamu ievainojumu‚ tomēr viņš ne uz brīdi nebija atguvis samaņu. Polam bija visai miglains priekšstats par to‚ kā kopjams cilvēks Džordana stāvoklī‚ tomēr viņš darīja‚ ko varēja. Tagad Pols domāja‚ ka cietušo vajadzētu padzirdīt‚ vismaz apslapināt viņa lūpas - viņš pieliecās vēl tuvāk un beidzot pamanīja to‚ ko sen būtu sadzirdējis‚ ja netraucētu paša rosība un domas nekavētos pie citām lietām. Klausoties Džordana elpā‚ Polam pašam uz brīdi šķita‚ ka viņš smok‚ krūtis sažņaudza primitīvas bailes. Nolādēts‚ Džordanam bija problēmas ar elpošanu!

Pols lika lietā visas savas zināšanas‚ šķiet‚ līdzīgos apstākļos tā rīkojas un tas bija vienīgais‚ ko viņš šobrīd varēja izdomāt. Saudzīgi saņēmis ievainoto‚ Pols mēģināja viņu pagriezt.

- Mark! Palīdzi man noguldīt viņu uz sāna.

Ar Marka palīdzību Pols ātri īstenoja iecerēto. Džordans gulēja uz labā sāna ar murskulī savīstītu kombinezonu pagalvī‚ kustinot viņam‚ kā likās‚ nebija nodarīts nekas ļauns. Pat ja nebija īstas pārliecības, ka tas tiešām palīdzēja Džordanam, vismaz Pols jutās labāk. Turklāt viņam šķita, tik tiesam šķita‚ ka Džordana elpa kļuvusi vieglāka.

Pols novērsās no ievainotā. Viņa skatiens atdūrās pret negaidīti tuvu šķērsli. Marks nebija atvirzījies‚ viņš sēdēja pastieptas rokas attālumā un ar koncentrētu‚ uzmanības pilnu skatienu raudzījās Polā.

- Tu arī to dzirdi. Dzirdi taču?

Marka skatiens urbās Polā‚ pieprasīja apstiprinājumu.

- Viņš mirst‚ Pol‚ tas ir skaidrs. Tas jau tagad ir tik pat kā līķis‚ tikai sirds pagaidām pukst un viņš elpo. Viņš vienalga nav glābjams‚ bet katrs mirklis‚ kad viņš vēl dzīvo‚ nē‚ eksistē‚ atņem mums mūsu dzīvības mirkli‚ mūsu elpu.

- Un? - Pols patiesībā negribēja dzirdēt atbildi‚ viņa tonis izteica to skaidrāk par vārdiem.

- Mēs varētu atvieglot viņa ciešanas.

Džordana elpa bija devusi signālu‚ un pirmais maitasputns bija klāt.

- Viņu sauc Džordans‚ Mark. Jūs esat draugi.

Marka balss skanēja ļoti pārliecinoši‚ ļoti saprātīgi‚ tai bija pat sāpīgas nepieciešamības pieskaņa.

- Mēs bijām draugi. Viņš nav nācis pie samaņas jau stundām ilgi. Viņš vairs nevar paelpot‚ tā arī nomirs bezsamaņā. Varbūt viņa smadzenes jau tagad ir mirušas‚ tikai ķermenis negrib padoties…

Pols atcerējās‚ kā Marks, dzirkstošām zilām acīm mirdzot, mēdza kaut ko stāstīt Džordanam un pats smējās‚ līdz arī Džordana atturīgajā sejā parādījās smaids un beidzot izlauzās smiekli.

- …viņš pat nezinās‚ kas ir noticis. Galu galā viņam tagad vienalga.

Pols nedaudz pieliecās uz priekšu:

- Zini‚ Mark…

Marks neapzināti atkārtoja viņa kustību. Pola roka lidoja zibenīgi‚ viņš sagrāba Marku aiz skausta un parāva uz priekšu.

- Zini‚ Mark‚ es tev kaut ko pateikšu‚ mēģini paturēt prātā, lai man, pasarg Dievs, nebūtu jāatkārto.

Marka spēcīgā roka bija krampjaini ieķērusies Pola delmā‚ bet viņš to nejuta.

- Es gribētu, lai tu vismaz uz beigām saproti un ielāgo dažas vienkāršas lietas: mēs te visi esam līķi‚ kas tikai nejaušības dēļ vēl staigā apkārt, un tajās pavisam nedaudzajās stundās‚ kas mums atlikušas‚ tu neatbrīvosi no ciešanām ne Džordanu‚ ne Klodu‚ ne mani. Te visi darīs‚ ko gribēs‚ elpos kā gribēs‚ bet tu sēdēsi ļoti‚ ļoti klusu‚ lai es nejustu smirdoņu. Tāpēc ka tad, kad tu atver muti, te smird.

Pols saspieda Marka skaustu vel ciešāk - Saprati? - un tad no visa spēka atgrūda viņu‚ nerūpēdamies‚ ka otrs nokritīs.

* * *

Laiks bija iestrēdzis pavisam. Pols un Marks sēdēja katrs pie savas sienas‚ Pols atspiedies ar muguru pret pulti‚ Marks ar sānu pret viņu it kā nevērīgā pusguļus pozā. Ar katru stundu kļuva grūtāk nosēdēt‚ palikt nomodā‚ laiks viņiem vienādojās ar mokošajām sajūtām‚ ko tas viņiem sagādāja. Bija nepanesami smagi klausīties Džordana nevienmērīgajā elpā‚ ar katru minūti grūtāk‚ pat Polu tā darīja vai ārprātīgu. Klods bija pametis savu stūri‚ viņš pārcēlās pie ārējās sienas‚ pa ceļam apmetot palielu līkumu Markam. Tur tagad skanēja dzelžu šķindoņa‚ šņirkstoņa‚ apslāpēta murmināšana. Marks mēģināja apklusināt bezjēdzīgo aktivitāti‚ taču pietika ar īsu Pola "Es brīdināju"‚ lai viņš pierimtu. Tomēr arī pašu Polu tracināja nepārtrauktais troksnis. Kādā brīdi viņa pacietības mērs bija pilns‚ viņš nervozi pārvilka roku pār seju un ar riebumu sajuta‚ ka ir viscaur slapjš no lipīgiem sviedriem.

- Dieva dēļ‚ Klod‚ ko tu tur dari?

Pols pats nepazina savu balsi‚ tik aizsmakusi tā bija. Metāliskā šņirkstoņa‚ kas beidzot bija izvedusi viņu no pacietības‚ momentā apklusa. Sekoja klusuma brīdis‚ Klods stāvēja sastindzis kā sālsstabs. Nepagriezis galvu‚ viņš atbildēja nedabiski mierīgā tonī‚ it kā nebūtu bijis mēmā brīža starp jautājumu un atbildi:

- Es tūlīt beigšu‚ Pol. Nav vairs daudz palicis.

- Nav vairs daudz palicis kā? - gribējās jautāt Polam‚ bet viņš klusēja. Klods atsāka savu nodarbi‚ sākuma metāls slīdēja gar metālu piesardzīgi‚ zaglīgi‚ bet drīz vien viss atgriezās vecajās sliedēs. Ka likās‚ liktenis nenovēlēja viņiem šajās pēdējas stundās baudīt mieru un klusumu.

Sarunas laikā Marks bija pacēlis galvu‚ tagad viņš ar jaunu interesi vēroja Klodu. Viņš pat pieslējas sēdus‚ kas‚ savukārt‚ lika saspringt Polam‚ kurš bija sēdējis ar puspievērtām acīm‚ atbalstījis pakausi pret pulti.

- Tik tiešām‚ Klod‚ ko‚ ellē‚ tu tur dari?

Pols sajuta mokošu naidu pret Marku par to‚ ka tas neļāva viņam atpūsties‚ mokošu nevēlēšanos kaut ko uzsākt‚ jo tas nozīmētu nepieciešamību reizi par visām reizēm noskaidrot viņu attiecības‚ un viņs bija pārāk noguris civilizētam atrisinājumam.

- Mark‚ es tev trešo reizi saku‚ un trīs lietas ir labas lietas…

- Pie velna tavas cilvēktiesību deklarācijas‚ Pol‚ tu labak pasaki‚ ko viņš tur dara‚ pie ārējās lūkas?

Marka balss izskanēja gluži paranoiski. Viss‚ ko Pols vēl spēja just‚ bija bezgalīgs nogurums.

- Pie ārējās lūkas? Ko viņš tur‚ tavuprāt‚ varētu darīt? Iekšējā lūka ir bezcerīgi iestrēgusi‚ ārējo nav iespējams atvērt‚ ja iekšējā nav ciet‚ tāds vai zini‚ ir slūžu darbības mehānisms‚ nerunājot par to‚ kas Klodam ārpusē būtu meklējams.

- Nav iespējams atvērt‚ kamēr iekšējā lūka nav ciet, vai arī kamēr nav radīts iespaids‚ ka tā ir ciet‚ vai ne‚ Klod‚ pastāsti mums‚ tu taču esi speciālists.

Marks jau bija pieslējies kājās‚ viņa balsī skanēja ņirdzīgs izsmiekls.

Klods‚ kurš sarunas laikā ne uz sekundi nebija pārtraucis savu darbu‚ lai arī saprata‚ kāds atrisinājums gaidāms‚ šajā mirklī nometa zemē kaut ko īpaši smagu un piespieda plaukstas pie mitrā ārsienas metāla. Viss. Viņš pagriezās pret biedriem; viņi paši bija sapratuši‚ un tomēr viņš vēlējās paskaidrot.

- Piedodiet‚ puikas. Es vairs nevaru ilgāk gaidīt… Es nevaru…

Vārdi strēga rīklē‚ Klods nespēja runāt. Viņš pagriezās‚ lai pieliktu visam punktu‚ taču šajā mirklī Marks ar rēcienu metās uz priekšu:

- Gribi mūs visus nobeigt‚ maita!

Kloda roka tumsā uzdūrās kaut kam cietam‚ viņš sažņaudza to un‚ kad Marka pirksti ieurbās viņa plecā un viņš tika triekts pret sienu‚ viņa roka jau bija pacelta sitienam. Svešais tvēriens atslāba un Klods meklēja vajadzīgo sviru‚ domājot par vienu - Pols varēja‚ varēja pagūt. Beidzot viņa pirksti sakļāvās vajadzīgajā vietā un viņš stūma. Noklaudzēja metāls‚ Klods stāvēja aizturētu elpu‚ apžilbušām acīm vaļējā lūkā‚ sastindzis sava lēmuma piepildījuma gaidās netveramajā mirklī‚ kad vēl nekas nebija noticis. Spējš grūdiens mugurā izjauca trauslo līdzsvaru un Klods lidoja uz priekšu. Pēdējais‚ ko viņš redzēja‚ bija naida izķēmota‚ asinīm noplūdusi seja. Lūka aizcirtās.

* * *

Viņš savilka kājas zem vēdera un brīdi palika šajā pozā‚ krājot spēkus turpmākajam. Galva bija kā pielipusi zemei‚ tā palika karājoties starp pleciem arī tad‚ kad viņš pieslējās uz visām četrām. Locekļos bija iezadzies pretīgs vājums‚ sirds sitās kā traka‚ likās‚ tā tūlīt izkāps pa muti. Klods saprata‚ ka vienalga nespēs stāvēt, un apsēdās‚ cenšoties pārāk negrīļoties. Neliels atbalsts no malas, un viņam būtu izdevies palikt sēdus‚ taču šoreiz viņš nogāzās uz muguras un raudzījās mākoņos‚ kas bija viņus piekrāpuši‚ tādos pašos kā uz Vēneras‚ Ksentura‚ Tarvas‚ citām planētām ar biezu un indīgu atmosfēru. Klods atradās planētas varā jau kādu laiku‚ varbūt minūtes‚ varbūt stundas‚ Dievs to zina‚ bet pretēji cerētajam tā nebija viņu nogalinājusi. Patiesībā viņš jutās daudz‚ daudz labāk‚ nekā uz kuģa kopš tā brīža‚ kad Džordans un Pols bija atnakuši nomainīt viņus ar Marku pēc diennakts dežūras. Viņš varēja brīvi elpot. Katastrofa ar tai sekojošajām tumsas un melnā izmisuma stundām‚ katru pavadītu pie pilnas apziņas domājot‚ domājot‚ domājot un klausoties smokošu cilvēku elsās‚ kad viņš Marka dēļ pat nebija varējis izpaust savu nemieru, bija kļuvusi par atmiņām. Klods tikko spēja saistīt savu tagadējo "es" un to svešādo‚ drudžainas atbrīvoties vēlmes pilno cilvēku‚ kurš bija atvēris ārējo lūku‚ lai vairs nebūtu jādzird un jādomā‚ jāgaida. Un tomēr atmiņas smeldza‚ tāpat kā smeldza līdz jēlumiem noberztās‚ sadauzītās rokas‚ līdz nelabumam sāpēja doma par kaut ko cietu‚ stūrainu‚ ko viņš bija triecis otram galvā‚ mierināja tikai mirklīgs bālas‚ asiņainas, naida izķēmotas‚ bet dzīvas sejas atspulgs.

Klods sažņaudza saujā smiltis‚ vējā putošas smiltis uz visām pusēm‚ cik vien tālu viņš redzēja‚ tās kā vienmēr nemanāmi slīdēja starp pirkstiem‚ aizķērās tikai daži graudiņi‚ kurus viņš noberzēja gar biksēm. Viņš sajuta slāpes un saprata‚ ka ir gatavs jaunam mēģinājumam. Klods apsvēra iespēju aizrāpot līdz kuģim‚ bet nē‚ viņš nerāpos. Viņš atkal pagriezās uz vēdera un sāka visu no sākuma‚ tikai šoreiz viņš piecēlās un drīzāk krita nekā gāja kuģa virzienā‚ līdz atsitās pret bortu. Tas viņu noturēja kājās.

- Ei‚ jūs tur‚ taisiet vaļā!

Par spīti tikko piedzīvotajam‚ Klods pat pasmaidīja‚ iedomājoties komandas biedru atvieglojumu par iespēju izrauties no sprosta. Balss tomēr neskanēja tā, kā gribētos. Klods sāka klaudzināt‚ bet viņa rokas, sadauzītas, smeldzošas… Izrādījās‚ ka ērtāk un arī vienkāršāk ir spārdīt kuģa sānu‚ arī vieglāk‚ un tas bija iespaidīgāk‚ viņš juta vibrācijas ar metālam piespiesto pieri. Ko gan viņi tur iekšā domāja‚ nevērdami vaļā? Klods sajuta dusmas‚ viņš spēra tiešām stipri‚ tā‚ ka pašam iesāpējās. Spēra vēlreiz. Neviens netaisījās atvērt viņam lūku. Sasodītie biezpiengalvas. Vai arī... Piezagās nelāga doma. Viņi taču nevarēja būt… Cik īsti laika?… Nē! Nē taču, viņi nevarēja. Klods sakoda zobus un stāvēja‚ atbalstījies ar pieri pret kuģa sānu‚ pats viscaur vibrēdams‚ un spēra vienmērīgi‚ skaļi‚ stiprāk‚ stiprāk. Lai taču sadzird‚ lai sadzird‚ lai sadzird… Sadzirdiet taču!

Slāpes…