Tad es pat iedomāties nevarēju, ka viens no tagadējiem dumpinieku barvežiem, Borodaja kungs, gandrīz vārds vārdā atkārtos manu rakstu:
«Krievu pasaules robežas ir daudz plašākas nekā Krievijas Federācijas robežas. Es izpildu vēsturisku misiju krievu nācijas, superetnosa vārdā, kuru stiprina kopā pareizticīgā kristietība. Tāpat kā Kaukāzā, es Ukrainā cīnos pret separatistiem, šoreiz ne pret čečeniem, bet pret ukraiņiem. Tāpēc, ka ir Krievija, lielā Krievija, Krievijas Impērija. Un tagad ukraiņu separatisti, kas atrodas Kijevā, cīnās pret Krievijas Impēriju».
Ļoti gribētu ticēt, ka Doņeckas dumpinieku vadonis no Maskavas nav vainīgs plaģiātā. Ka viņš to ir izdomājis pats. Ka es neesmu viņam un viņa līdzbiedriem palīdzējis formulēt viņu ideoloģiju. Tajā pašā laikā liberālā sabiedrība, kurai grūti pārmest simpātijas pret šo kustību, turpina cītīgi dēvēt dumpiniekus par separatistiem. Ar to faktiski morāli leģitimējot proimpērisko dumpi, atvieglojot tā vadoņiem iespēju demagoģiski apelēt pie tautas tiesībām uz pašnoteikšanos un uzspiest uz jūtīgākām vietām demokrātiskāku uzskatu cilvēkiem.
Borodaja kunga feijerisko interviju ievēroja tikai viens pats Andrejs Piontkovskis. Nedaudz agrāk Andrejs Ilarionovs nocitēja fragmentu no «Ukrainas, Jaunkrievijas un Piekarpatu Krievzemes Atbrīvošanas tautas frontes» manifesta. Lūk, te tas ir:
«Vai cīņa Dienvidaustrumos (Jaunkrievijā) ir separatisms? Nē, cīņas teritorija ir visa Ukrainas teritorija... Mēs radīsim jaunu, brīvu, sociāli atbildīgu tautas varu visā Ukrainas un Jaunkrievijas teritorijā».
Vai kāds vēl ir komentējis šo «manifestu», to es nezinu. Taču šis dokuments ir ļoti interesants. Piemēram, par nākotni topošajā «sociālajā tautas republikā» ir teikts, ka tiks «atļauta visa privātā un kolektīvā iniciatīva, kas nāks par labu tautai un tās attīstībai», taču «aizliegts banku aizdevumu kapitālisms, kas dzīvo uz aizdevuma procentu rēķina». Uzreiz atmiņā nāk «parazītiskā banku kapitāla» pretnostatījums ražošanas kapitālam, «darba kapitālam» un, protams, «nacionāli orientētajam», kas bija iemīļots paņēmiens XX gadsimta klasiskajām fašisma kustībām. Saskaņā ar viņu «politekonomiju», produktu pārpalikuma atsavināšana par labu ekspluatatoriem notiek nevis ražošanas sfērā, bet tikai kredīta sfērā. Fašisti šo kreatīvo ideju aizņēmās no agrākiem labēji konservatīvajiem, kapitālisma «feodālajiem» kritiķiem, papildinot to ar zināmo «aizdevuma procenta» nacionālo identifikāciju. Ar šo priekšrocību arī apmierinājās visa viņu «antikapitālistiskā» ritorika.
Vēl viņi mīlēja parunāt lielo īpašumu sabiedrisko kontroli. Attiecīgais punkts ir arī redzams manifestā. Tā arī visa manifesta sociāli-ekonomiskā programma. Ja, protams, neierēķina sociālo garantiju uzskaitījumu, kas pa tiešo ir paņemts no tik ienīstās, izvirtušās, «liberastiskās» Rietumu pasaules.
Fašistiskais «antikapitālisms» tieši tika virzīts, nevis pret darbaļaudis ekspluatējošo eliti, bet pret liberālismu, humānismu, cilvēktiesību prioritāti, varas tiesisko ierobežošanu. Ļoti raksturīgi, ka manifestā sīki ir aprakstīta «tiešas tautas varas» sistēma ar padomju un referndumu palīdzību, taču neviens vārds netiek teikts par politiskajām brīvībām (vārda, preses, sapulču, sabiedrisko organizāciju utt.). Nekādas «personības neaizskaramības garantijas» nedrīkst ierobežot «tautas gribu».
Starp citu tautas varas orgānus ir jāveido pēc «delegātu pārstāvniecības principa no teritorijām, darba kolektīvu un profesionālo korporāciju un savienību delegātiem, politisko, reliģisko un sabiedrisko organizāciju delegātiem». Mūsu priekšā ir Musolini, Salazara, Franko, Petēna un viņu mazāk zināmo līdzinieku korporatīva valsts. Ar korporatīvu pārstāvniecību viņi mēģina atdzīvināt Viduslaiku kastu sistēmu.
«Jauno Viduslaiku» faktiskā garīgā līdera, bet bieži arī dumpinieku praktiskā padomnieka — fašista Dugina — sapņus ir analizējis Vladimirs Abarinovs. Dugina sapņi vārds vārdā atkārto tā sauktās konservatīvās revolūcijas ideologu, kas bija tiešie fašisma un nacisma priekšteči, spriedumus. Attaisnojot šos rafinētos intelektuāļus un pusbohēmiskos estētus, kas sapņoja par varoņu pasaules atdzimšanu, kas sagrautu garīgi nabadzīgo, mietpilsonisko tirgoņu un patērētāju pasauli, var teikt, ka viņi nespēja pat iedomāties, ar ko tas viss beigsies. Taču mēs to labi zinām. Mēs zinām, ar ko beidzās mēģinājums no jauna radīt «sabiedrību, kas balstījās uz tradīciju, hierarhiju un karavīru un priesteru dominanti». Šāda «koncepta», kā to sauc pats Dugins, ietvaros dumpinieku barvežu izturēšanās ir pilnīgi loģiska. Loģiski ir tas, ka viņi jau no paša sākuma pilnīgi atteicās no kaut kādiem mierīgiem politiskās cīņas veidiem. Izdarīja visu iespējamo, lai izslēgtu pašu varbūtību, ka pretējās puses risinātu konfliktu mierīgā ceļā. «Varoņu sabiedrībā» politiskā cīņa nenotiek pārrunu, konferenču un parlamentāru procedūru garā. Varoņiem viss ir jāiegūst ar zobenu. Politisku pārrunu iespējamība ar dumpiniekiem, kompromisa iespēja un dzīvošana tiem līdzās — tā ir atsevišķa, smaga tēma, kas pārkāpj dotā raksta robežas. Taču, pirms sākt runāt par šo tēmu, jābūt pilnīgā skaidrībā par to, ar ko mēs esam saskārušies. Mums jābūt skaidrai saprašanai, ka mēs esam saskārušies ar klasisku, fašistisku dumpi.
Bērnībā pietiekami neizspēlējušies ar tanciņiem un lielgabaliņiem rekonstruktori un lomu spēlmaņi, kas dzīvo fantāzijas pasaulē ar tās Viduslaiku estētikas kultu, šodien mēģina sagraut sienu starp šo virtuālo pasauli un reālo pasauli, kurā mēs dzīvojam. Ja viņiem tas izdosies, tad mūsu dzīve pārvērtīsies par elli.