Bet divus desmitus gadu pirms tam – vēl arī neapstrīdams angļu rakstnieku-dumpinieku “Jaunā viļņa” garīgais līderis, ar visiem tā stila atradumiem, epatāžu un speciālo kreisumu. Viņš arī bija nerimtīgs ceļotājs, viens no pirmajiem Rietumu kultūras darbiniekiem, kas devās atklāt “jauno” Ķīnu 1970-to gadu beigās. Un kļuva par tikpat aktīvu rakstnieku tiesību aizstāvi, ilgus gadus vadot Britu rakstnieku ģildes attiecīgo komisiju.
Nu un protams, tādu darbu autors, kurus grūti attiecināt uz vienu un to pašu rakstnieku. Te ir gan kanoniskā “Siltumnīca”, kas atnesa debitantam Oldisam uzreiz divas Hugo prēmijas (otro nominācijā “Pats daudzsološākais jaunais autors”); un visekstravagantākie absurda ZF piemēri; un mūža nogalē sarakstītā, gandrīz “reālistiskā” triloģija par planētu Helikonija – pati grandiozākā zinātniskās fantastikas pasaule pēc “Kāpas”; un īsais stāsts uz piecām mašīnraksta loksnēm - “Superrotaļlietas ir domātas vasarai”, kas iegājis, ne tikai literatūras, bet arī kino vēsturē. Pēc šī stāsta savu kārtējo episko šedevru gribēja radīt pats Stenlijs Kubriks, taču “ģēnija melnrakstus” pabeidza Stīvens Spīlbergs. Rezultātā iznāca skaudra un reti cilvēciska filma “Mākslīgais intelekts”...
Rakstnieka biogrāfija jebkuram pētniekam ir tāda pati “puzle” kā Oldisa daiļrade.
Iepriekšminēto stāstu par mākslīgo zēnu, kurš patiesi ticēja, ka ir dzīvs, vienmēr esot vientuļš visā visumā, varēja uzrakstīt tikai cilvēks, kam arī pašam nav bijusi saulaina bērnība. Kā tas ir – pazaudēt vecākus, brāļus, māsas, paša bērnus (runa obligāti nav par nāvi) – Braians Vilsons Oldiss zināja no personīgās pieredzes.
Viņš piedzima 1925. gada 18. augustā, nelielajā Derhemas pilsētiņā, Norfolkas grāfistē. Viņa tēvs bija tipisks neveiksminieks – jaunākais dēls sekmīgam galantērijas veikala īpašniekam, kas pēc tēva nāves, kad lietas pārņem vecākais brālis, faktiski no ģimenes biznesa ir laukā un arī no dzimtās pilsētas tāpat.
Bērnībā, pēc kāda konflikta ar māti Braianam sākas nekontrolējama vemšana. Ārsti uzstāda diagnozi: žultspūšļa saslimšana. Kas gaida zēnu ar šādu diagnozi skolā, viegli iedomāties... Viņš nomaina vairākas skolas, bet nevienu nepabeidz.
Taču tieši skolas gados viņam iepatīkas ZF. “Un tad,” - atceras jau slavu ieguvušais rakstnieks, - “es sajutu providences roku: tā pieveda mani pie šiem grāmatu plauktiem ar lētajiem žurnālīšiem uz slikta papīra un piespieda iztērēt uz tiem visu sīknaudu kabatā. Tāpēc, ka es pēkšņi sapratu: šī makulatūra arī ir reālā pasaule, tā ir svarīgāka par visu, ko es biju uzzinājis līdz šim... Kaut arī pirms “Astounding” es uzskatīju sevi par dinozauru speciālistu un varētu novadīt stundas par tiem ne sliktāk par mūsu skolotāju. Es jau biju lasījis Velsu un viņš bija daudz respektablāks, nekā šie žurnālīši. To jaukums bija tajā apstāklī, ka tā izrādījās literatūra, ko jūsu vecāki noteikti aizliegtu jums lasīt.”
Kad puisim palika astoņpadsmit, laukā bija 1943. gads – pasaulē noris karš un noskūto jauniesaucamo sakarnieku tūlīt pat nosūta uz tālo Birmu. Un kaut gan pēc paša teiktā, visa sava dienesta laikā Oldiss, ne tikai ne reizi nav izšāvis uz citu cilvēku, bet arī dzīvu japāni savām acīm nav redzējis, karš viņa atmiņās saglabājas kā īsts murgs.
No Birmas kalsnais un augumā garāks palikušais karavīrs-sakarnieks tika nosūtīts uz Indonēzijas Sumatras salu, ko bija okupējusi britu armija pēc Japānas kapitulācijas. Pēc tam viņu negaidot pārved uz Honkongu, tad uz Makao, kur viņš uz ilgu laiku aizmirstas leģendārajos, vietējos bordeļos...
Dzimtenē “dembelis” Oldiss atgriežas tikai 1947. gadā un pēc gada apprecas ar sava pirmā bosa – Oksfordā pazīstama grāmatu veikala īpašnieka – sekretāri. Viņiem piedzimst dēls, bet 1955. gadā Braians Oldiss debitē ar savu pirmo stāstu krājumu – tā vēl nav fantastika, bet veltījums savam dzimtajam grāmatu veikalam un tajā valdošajiem tikumiem. Grāmatu labi pērk, pēc tam iznāk vēl viena – zinātniski-fantastisku stāstu krājums “Telpa, laiks un Nataniels” un Oldiss var atstāt darbu veikalā. Viņu pieņem darbā par literatūras nodaļas redaktoru Anglijas visslavenākās universitātes pilsētas galvenajā avīzē - “The Oxford Mail”. Bet drīz viens no jaunā rakstnieka fantastiskajiem stāstiem saņem ne mazāk prestižo balvu konkursā, ko organizē viens no galvenajiem britu literatūras iknedēļas izdevumiem “The Observer”.
Likās, ka viss veidojas, cik vien labi var būt, taču Braians Oldiss pēc meitas piedzimšanas 1957. gadā pēkšņi aiziet no ģimenes. Ar vienu-vienīgu čemodānu rokā, atstājis pat nepieciešamo darba rīku – veco rakstāmmašīnu. Laulātie galīgi izšķiras pēc diviem gadiem.
Bet pēc gada iznāk viņa pirmais fantastiskais romāns (faktiski, savā starpā saistītu noveļu cikls) “Siltumnīca”. To, ne tikai labi pērk, tas atnes autoram-debitantam uzreiz divas augstākās prēmijas Hugo.
Un rakstnieku iesūc vientuļā mākslinieka bohēmiskā dzīve, kas pilna ar bezmiega naktīm, iedzeršanām, gadījuma sakariem un nepārtrauktu literāru tusiņu. Tomēr, šajos uzdzīves gados viņš spēj izdot savu otro ZF-romānu “Pelēkā bārda” un pat kļūst par Britānijas zinātniskās fantastikas asociācijas vadītāju. Kā arī satiek savu sargeņģeli, kas izvelk viņu no Bohēmas kloākas.
Eņģelis iemiesojas tās pašas “The Oxford Mail” galvenā redaktora sekretāres personā – skotietē Mārgaretē Mensonē. 1965. gadā, kad viņi apprecas, viņam bija 40, bet viņai – 31.
Atšķirībā no vētrainajiem jaunības romāniem, tā bija mīlestība uz visu mūžu. Paskrienot uz priekšu, var teikt, ka punktu – Mārgaretes mīlestībā un dzīvē, kas dāvāja rakstniekam dēlu Timu un meitu Šarloti – pieliek sievas nāvējošā slimība 1990-to gadu beigās. No tā laika Braians Oldiss dzīvo kā atraitnis. Cilvēki, kas viņu pazīst, visi kā viens apliecina, ka neglābjamais jautrībnieks un ķeceris savas dzīves beigās tikai izliekas, ka viņam joprojām viss ir pie vienas vietas...
Paša Oldisa dzīve pēc iespaidīgā literārā starta pilnīgi pieder literatūrai. Literatūrai vispār, jo viņš arī zinātnisko fantastiku savu spēju robežās ir centies padarīt literārāku. Un bezgalīgi ir cīnījies, lai to atzītu, ne tikai tā žanra “geto”, kura robežas stihiski izveidojās vēl pirms kara.
Fantastikā Braians Oldiss ielaužas, tā teikt, uz lielo metru pleciem – Hainlaina, Azimova, Klārka un citu, kurus izaudzināja leģendārais redaktors Kempbels, pleciem. Un ne tikai ar savu daiļradi turpina šo pašu angļu valodā sarakstītās science fiction “literaturizāciju”, bet arī savos citos, ne mazāk zināmos ampluā – literatūras kritikā un antoloģiju veidošanā. Viņš modernās ZF ģenealoģiju sāk, nevis no ierastākā Žila Verna, bet gan no anglietes Mērijas Šellijas “Frankenšteina”.
Oldiss rakstīja: “Šī romāna, kā arī tā jaunā visuma, kas atklājās zinātniskās fantastikas lasītājiem, būtība bija tā, ka šajā pasaulē nebija vietas Dievam.” Kā arī daudzi citi viņa spalvas brāļi, viņš visu savu dzīvi ir dzīvojis, kā pārliecināts agnostiķis, lai neteiktu – ateists. “Tā notika, ka visi, ar kuriem es stipri sadraudzējos savas dzīves laikā, bija ateisti... Viena lieta, sekot kultūras tradīcijām, pavisam cita – mēģināt apjaust reliģiju ar intelektu”.
Tieši tādi karojošie agnostiķi arī vadīja britu “Jauno vilni” vētraino 1960-to gadu sākumā. Viņi bija trīs – Braians Oldiss, tagad jau mirušais Džeimss Grēms Ballards un Džons Branners, bet viņiem sekoja Maikls Mūrkoks, Kristofers Prists un vesela aizokeāna rakstnieku plejāde, kurus mēs tagad pelnīti dēvējam par žanra korifejiem: Rodžers Želaznijs, Roberts Silverbergs, Semjuels Dilenijs, Hārlans Elisons un daudzi citi. Starp “Jaunā viļņa” standartiem, zem kuriem talantīgā, jaunā paaudze gāja graut savu angļu valodā rakstītās SF nostabilizējušos tradīciju un klišeju Bastīliju, bija arī divi Oldisa romāni - “Ziņojums par Varbūtību-A” un “Plikkājis galvā”. Pēdējā romāna milzīgi sarežģītā, literārā forma ļāva kritiķiem salīdzināt Ondisu ar Džeimsu Džoisu, bet pašu romānu nosaukt par “Zinātniskās fantastikas Finegana vāķēšanu”.
“Jaunais vilnis” un šīs apceres galvenā varoņa personības loma tajā ir atsevišķas sarunas tēma. Taču tajā pašā 1960-to gadu sākumā Braiana Oldisa dzīvē notiek vēl viens svarīgs notikums.
1964. gadā kopā ar Mārgaretu, ar vecu “lendroveru” rakstnieks kā viens no pirmajiem Rietumu kultūras darbiniekiem veic ielaušanos tā laika terra incognita – Balkānos, kas atrodas aiz “dzelzs priekškara”. Bet precīzāk, uz Ohridas ezeru Albānijas un tagadējās Maķedonijas pierobežā. Tajos tālajos laikos tas bija tas pats, kas pastaigāties pa Jaungvineju vai Antarktīdu – eksotika uz ekstrīma robežas! Bet Oldisu pāris, ne tikai pavadīja tur pusgadu, bet arī vēlāk ne reizi vien ciemojās bijušajā Dienvidslāvijā, aizvelkot uz turieni arī draugus – Hariju Harisonu un Kingsliju Emisu. Bet pēc tam noorganizēja “brīvajā pilsētā” Triestē patiešām pirmo, īsti starptautisko rakstnieku-fantastu tikšanos, kurā, par spīti Kiplingam, beidzot satikās Rietumi ar Austrumiem.
Vispār, par Braiana Oldisa starptautisko darbību ir jāparunā īpaši. Viens no pašiem asākajiem un oriģinālākajiem ZF pasaules kritiķiem, autors desmitiem grāmatu par žanra vēsturi un teoriju, viņš nekad nav ierāvies šīs pasaules rāmjos, bet aktīvi propagandējis Eiropas bagāto fantastiskās literatūras tradīciju. Ko tur liegties, ZF joprojām absolūtam ASV un Anglijas lasītāju vairākumam liekas par tīri angļu valodā rakstītu fenomenu. Amerikāņiem – tiem jau vispār – kā amerikāņu fenomens, kā košļājamā gumija vai kokakola.
Bez tam, sākot ar sešdesmito gadu beigām, Oldiss pārī ar savu labāko draugu Hariju Harisonu pastāvīgi uzsāk dažādus starptautiskus projektus. Viņu mērķis bija tiltu mešana starp diviem toreiz gandrīz izolētiem fantastiskās literatūras un sabiedrības kontinentiem abās “dzelzs priekškara” pusēs. Šīs iniciatīvas rezultāts bija tagad visiem zināmais Eirokons, kas savāc savās ikgadējās sanākšanās Eiropas fanus un profiņus. Un vēl viena organizācija ar raksturīgu nosaukumu World SF.
Cita lieta, ka šajos starptautiskajos forumos mūsu ZF [protams, šeit, krievu ZF – t.p.] ilgu laiku pārstāvēja pavisam ne tie, kurus vēlējās redzēt un ar kuriem vēlējās sarunāties ārzemju rakstnieki, kritiķi, redaktori. Viņiem nācās vest sarunas ar šauru, “speciāli pielaistu” literatūras bonzu grupu no bēdīgi slavenās Rakstnieku savienības, kuriem bieži ar fantastiku nebija vispār nekāda sakara... Taču tur, bez šaubām, nebija organizētāju vaina. Un vispār jau laikos, par kuriem iet runa, pat tāds kautrīgs informācijas strautiņš bija liels ieguvums.
“Aukstā” kara beigas rakstnieks atzīmē ar tetraloģiju, kas iesākta vēl desmit gadus pirms Berlīnes sienas krišanas. Tās četru romānu nosaukumi runā paši par sevi: “Dzīve Rietumos”, “Aizmirstā dzīve”, “Atmiņu diena” un “kaut kur dzīves austrumos”. Tetraloģijas nobeigumu (pēdējais romāns iznāk 1994. gadā) fantastikai var attiecināt nosacīti – ja arī ne alternatīvai vēsturei, tad - “alternatīvai tagadnei”.Tajā ir nebeidzami lokālie kari Kaukāzā un parādās kāds tehnoloģisks jaunums, kas ļauj “izsūkt” cilvēka atmiņas ar tālāku to pārdošanu visiem, kas tās vēlas.
Bet daudzus gadus ilgusī mīlestība uz Dienvidslāviju izpaudās atsevišķā sējumā izdodot ceļojuma piezīmes un vienu no pašiem literārākajiem Oldisa romāniem - “Malaisijas gobelēnu”. Šajā Viduslaiku Dalmācijas alternatīvajā vēsturē, kas gandrīz ir sastingusi laikā, vienlaikus eksistē cilvēku civilizācija un dinozauri.
Taču pirms tam daudz kas vēl sagriezās šajā pa īstam fantastiskajā dzīvē. Mūsu kopējā un konkrētajā rakstnieka Braiana Oldisa dzīvē.
1970-tajos gados viņš jau bija paspējis izbaudīt panākumus un materiālo labklājību, nopircis sev plašu māju ar baseinu tuvumā jau par dzimto kļuvušajai Oksfordai. Viņam bija mīļotā sieva, divi bērni, viņš bija uzaicināts prestižās, literārās Bukera prēmijas žūrijā, kas viņa laikā tika piešķirta nežēlastībā kritušajam rakstniekam Salmanam Rušdi. Tad tas bija Lēmums – piešķirt prēmiju cilvēkam, kuru irāņu reliģiozie fanātiķi bija notiesājuši uz nāvi! [Cik es saprotu, tad konkrētajā Rušdi romānā pravietis Muhameds tika attēlots, kā perverss maniaks, vismaz ko tādu rakstīja. Es joprojām neesmu pārliecināts par to, cik tālu drīkst pulgot lietas, kas otram ir svētas? Tas jau ir tāpat, kā ar komentāriem avīzēs un forumos: ko tu vari pateikt par kādu citu un kas, vienkārši, nav ētiski - t.p.] Paša Oldisa grāmatas visai labi tika pirktas – galu galā, nauda, lai apmeklētu bezgalīgos konventus vai vienkārši ceļotu pa pasauli viņam bija.
Šai idillei pienāca gals 1981. gadā. Kādā sliktā dienā Oldisu mājās ieradās viņu ģimenes jurists ar paziņojumu par to, ka pēdējo divu gadu laikā kaut kādas kļūdas dēļ nodokļu papīros rakstnieks, izrādās, ir palicis parādā attiecīgajai instancei velns sazin cik sterliņu mārciņu. Un parāds ir jāsedz tūlīt pat, citādi var būt ļoti slikti. Lai savāktu naudu, Oldisam nācās pārdot māju un savu milzīgo fantastikas bibliotēku – vairāk nekā piecus tūkstošus sējumu. To par laimi atpirka kāda universitāte Teksasā spontāni organizētās izsoles laikā. Oldiss, kā vienmēr palika uzticīgs sev – pusi no iegūtās summas viņš tūlīt pat iztērēja, lai nopirktu sievai zelta rokassprādzi. [Mjā, ar manu fantastikas bibliotēku arī, dzīvei ejot uz galu, uzrodas zināmi jautājumi. Maniem radiem tā nepavisam nav vajadzīga. Grāmatas viņi nelasa, bet fantastika vispār riebjas... kā tāda un pašreizējos apstākļos, izņemot vērtīgās, pārējām grāmatām viņu acīs ir tikai makulatūras vērtība – t.p.]
Nākošajā desmitgadē, ilgstošā depresijā, nevienam negaidot – vispirms jau pašam – tiek radīts gandrīz vai viņa galvenais dzīves ZF darbs. Grandiozā triloģija par planētu Helikonija. Šīs dīvainās planētas orbīta ir tik izstiepta, ka vietējais gads ilgst veselus Zemes tūkstoš gadus. Mainās paaudzes, bet apkārt – mūžīga ziema, pēc tam citas paaudzes nomaina viena otru, nezinot neko citu, kā vien pavasari, bet to vietā nāk “vasaras” un pēc tam “rudens” paaudzes...
Triloģija par Helikoniju kļūst par bestselleru un materiālais stāvoklis atkal sāk iet uz augšu. Laulātie draugi nopērk jaunu māju turpat Oksfordā, tād pārceļas uz trešo, iepriekšējo pārdodot pazīstamajam matemātiķim un fiziķim-teorētiķim Rodžeram Penrouzam.
Bet pēc tam ārsti diagnosticē Mārgaretei vēzi. Viņa burtiski sadeg trīs mēnešu laikā, un tas ir pats smagākais trieciens vecajam vīram, kuram jau iesācies astotais gadu desmits.
Savas dzīves radošās darbības 56 gados viņš ir sarakstījis daudz – vairāk nekā trīsdesmit romānus un vairāk nekā trīssimt stāstu un garstāstu, labākie no tiem ir apkopoti 26 krājumos. Un tas vēl neskaitot desmitiem savāktu un rediģētu antoloģiju (daudzas no tām kopā ar nemainīgo līdzautoru Hariju Harisonu), kritisku rakstu krājumu, 700 lapaspušu garus memuārus. Un vienu no labākajām un vispilnīgākajām uz šo dienu zinātniskās fantastikas vēstures grāmatām “Uzdzīve miljards gadu garumā” (1973.). Tā ieguva Britu zinātniskās fantastikas prēmiju un 1988. gadā tika izdota atkārtoti (palikusi apmēram divas reizes “resnāka”) ar nosaukumu “Uzdzīve triljons gadu garumā”.
Priekšvārdā šim fundamentālajam, kaut arī ne pilnīgi no subjektīvām atkāpēm brīvajam darbam autors velta divas rindkopas kolēģiem-kritiķiem: “Tikai pāris vārdu, kas adresēti tiem kritiķiem, kas nemīl zinātnisko fantastiku. Šīs literatūras superproduktivitāte ir kļuvusi par tās aprunāšanas objektu. Tās esot pārāk daudz un tā ir pārāk populāra; dažiem kritiķiem ar to pietiek, lai viņi uzspiestu fantastikai zīmogu un vairāk par to vispār nerunātu. Jautājumu jautājums, pret kuru ir salūzuši tik daudzi literatūras kritikas pārstāvji, ir tāds: ja tā (fantastika) ir laba, tad kāpēc tā ir tik populāra un, ja tā ir tik populāra, tad – vai tā var būt laba?
Šajā grāmatā es pieturēšos pēc manām domām daudz saprātīgākam viedoklim: zinātniskā fantastika nes baudu milzīgām ļaužu masām. Mūsu uzdevums ir salīdzināt šīs baudas dažādos līmeņus. Jebkādā gadījumā, es uzskatu, ka zinātniskā fantastika – tās daļa – ir augstākā mērā “lasāma”, kas vienlaikus nekavē to arī bagātināt mūsu apziņu ar jaunām domām un jūtām, citiem vārdiem sakot, tā ir Lielā Literatūra.”
Pats viņš visu savu dzīvi ir mēģinājis rakstīt tieši to – un viņam bieži tas ir izdevies. Jebkādā gadījumā fakts, ka 2005. gadā rakstnieks tiek apbalvots ar augstāko valsts apbalvojumu – Britu impērijas ordeni – nevienu no Oldisa līdzpilsoņiem neizbrīnīja. Zinātniskās fantastikas aprindas arī godināja rakstnieku: viņa literatūras trofeju kolekcijā ir divas Hugo prēmijas un viena Nebula (par garstāstu “Siekalu koks”), plus Zinātniskās fantastikas Lielmeistara tituls, ko piešķir tā pati Amerikāņu rakstnieku-fantastu asociācija. Un vēl trīs Britu zinātniskās fantastikas prēmijas (par pirmo un trešo no Helikonijas cikla romāniem un par romānu “Aptumsuma mirklis”), un memoriālā Džona Kempbela prēmija (par Helikonijas pirmo romānu).
Oldisa un Harisona sagatavotais sešu vadošo mūsdienu fantastikas meistaru autobiogrāfiju krājumu (Roberts Silverbergs, Alfrēds Besters, Daimons Naits, Frederiks pols un paši sastādītāji – Oldiss ar Harisonu) nešķiramie draugi nosauca “Elles kartogrāfi”. Tas bija piemiņas žests viņu kopējam draugam Kingslijam Emisam, pirmajam, kas sarakstīja nopietnu grāmatu par zinātnisko fantastiku “Elles jaunās kartes”. Mazliet agrāk Harisons velta savu slaveno romānu “Bils – Galaktikas varonis” savam draugam ar vārdiem: “Manam komandas biedram Braianam Oldisam, kas nolasa no sekstanta rādījumus un nosprauž kursu visiem mums”.
Kritiķis Maikls Kolings, kas ir sarakstījis monogrāfiju par Braianu Oldisu, komentē to tā: “Tas ir pats precīzākais raksturojums tam, ko ir paveicis Braians Oldiss mūsdienu zinātniskās fantastikas labā. Ja šī literatūra vispār kaut kur kustās, ja šai kustībai ir mērķis, tad Oldisu nešauboties var pieskaitīt tiem retajiem autoriem, kas vismaz saprot, kā šo mērķi iespējams sasniegt... Viņš ir gan Prometejs, kas skatās uz priekšu un piedāvā jaunas idejas. Viņš ir gan Prometejs, kas stimulē lasītāju intelektuālo adaptāciju mainīgajā pasaulē, norādot viņiem vietu Visumā un attieksmi pret šo pašu Visumu. Taču, vēl vairāk, viņš arī apraksta tās jaunās teritorijas, kurām pretī ved mūsu kopējais kuģis. Ar vienu vārdu sakot – kartogrāfs.”
Papildus informāciju par šo rakstnieku var iegūt saitēs:
http://en.wikipedia.org/wiki/Brian_Aldiss
P.S. Latviešu valodā var sastapt arī autora vārdu, rakstītu šādi: Braians Aldiss.
Kā pareizāk, lai izšķir valodnieki.