8.Mājas elfi

8.1 Dzīvesvieta

Mājas elfi dzīvo labi paslēptajās burvju mājās, un citās burvju iestādēs. Tā kā burvju mājas parastajiem cilvēkiem nav viegli pieejamas, tad arī šis elfu veids nav īpaši pazīstams. Mājas elfi ir piesaistīti sava saimnieka burvja pavēlēm, un, visbiežāk, arī mājai, līdz tos atbrīvo kāds saimnieka apģērba gabals. Tad tie var arī doties dzīvot citur.

8.2 Izskats

„Ļoti nelieli humanoīdi ar milzīgām sikspārņveidīgām ausīm un nedabīgi lielām acīm.” Šiem elfiem nav garu, skaistu matu un nav arī sejas apmatojuma. Tie ģērbjas dvieļos, spilvendrānās, un citās lupatās.

8.3 Izturēšanās

Šie elfi ir verdziski pakalpīgi burvjiem, taču pilnīgi nekontaktējas ar citiem radījumiem, piemēram, cilvēkiem. Viņi ir ļoti čakli, mazgā traukus, veļu, grīdas, slauka putekļus un veic jebkurus citus saimnieka uzdotus darbus.

Mājas elfiem nav savas pārvaldes sistēmas, nedz arī atsevišķu grupu. Tie individuāli pieķeras savam saimniekam, un, iespējams, mājas elfa pēcnācējs manto saimnieku . Kā arī saimnieka pēcnācējs manto mājas elfu.

Mājas elfi ir verdziski pakļauti saviem saimniekiem. Atsevišķi indivīdi var tikt atbrīvoti, taču viņu pašapziņa ir pārāk zema, lai organizētu sacelšanos pret pastāvošo kārtību.

9. Tumšie elfi

9.1 Dzīvesvieta.

Tumšie elfi dzīvo pazemē vai kalnu alās, tumsā un noslēgtībā. Iespējams, ka turp tos padzinuši gaišie elfi (Tie varētu būt augstie, sudraba un meža elfi pirms sadalīšanās.) vai arī tie sev tādu dzīvesvietu ir izvēlējušies paši. Iespējams, tie dzīvo Ašenveilas mežā (kartē apakšā, centrā.)

9.2 Izskats

Lai gan tas varētu būt pašu elfu burvestības radīta ilūzija, tomēr šķiet, ka tie biežāk ir tumši radījumi. Tumšiem, melniem matiem, vai nu ar tumšu ādas krāsu, jeb bāli. Daži no elfiem ar uzvedību kāda raksturīga tumšajiem elfiem tiek raksturoti šādi: „Tad viņa pamanīja pa ceļu nākam mazos cilvēciņus sarkanās cepurēs un zilos un zaļos svārkos.” Autors uzskata, ka šī ir tumšajiem elfiem raksturīga nekaunības izpausme, kad tie ar burvestības palīdzību liek skatītājam no malas viņus redzēt kā pavisam citu elfu veidu.

9.3 Izturēšanās un attiecības

Šie šķiet visnekaunīgākie no elfiem. Tie reizēm atļaujās ķircināt cilvēkus, kā arī nodarīt diezgan ievērojamus kaitējumus. Tumšie elfi mēdz nolaupīt mazus bērnus, un izmantot tos kā kalpus vēlāk. Ja cilvēki pārspēj elfus izturībā, tad tie var pat apbalvot cilvēku par to.

Tumšajiem elfiem ir sava karaliene, kura gan ir diezgan haotiska un cietsirdīga, līdz ar to, tāda ir arī tumšo elfu pārvaldes sistēma.

10. Fejām līdzīgie elfi

10.1 Dzīves vieta

Šādi mazi, fejām līdzīgi elfi visbiežāk sastopami ezeru malās, uz salām, mežu klajumos un līdzīgās vietās, ja vien tās nav populāras citām radībām, piemēram, cilvēkiem.

Tā kā šie ir ļoti maziņi elfi, tad daudzi no viņiem dzīvo puķēs. Naktīs tie dejo mēnessgaismā, dienās tie ir noslēpušies savās puķēs un kokos.

10.2 Izskats

Šī ir vismazākā elfu rase. To augums nepārsniedz 30cm. Elfu ķermeņa uzbūve ir pavisam smalka, un to locekļi ir gari un slaidi. Ne velti autore tos sauc par fejām līdzīgajiem elfiem, tie arī ir ļoti līdzīgi fejām.

Iespējams, ka vienīgais, kas tos patiešām atšķir no fejām, ir pagarinātās, spicās austiņas.

Apģērbs tiem visbiežāk ir gaišs un plandošs.

10.3 Attiecības

Šie elfi no cilvēkiem, vai jebkādiem citiem viņu deju vērotājiem visbiežāk baidās. Ja tie pamana, ka tos kāds vēro, tie tūdaļ slēpjas. Atsevišķos gadījumos tie mēdz būt arī draudzīgi vai labsirdīgi. Biežāk tad, ja attiecīgā persona, vai kāds tās radinieks ir iepriekš izdarījis kaut ko labu pašiem elfiem.

11. Metodes elfu rasu radniecības noskaidrošanai

11.1. Filoģenētiskie koki

Tradicionāla metode radniecības noskaidrošanai starp kādas dotas kopas organismiem vai būtnēm ir t.s. filoģenētiskā koka konstruēšana. Metode balstās uz pieņēmumu, ka visas apskatāmās būtnes ir sākotnēji cēlušās no viena kopīga senča (tas tiek novietots bināra koka saknē) un katra zarošanās vieta šajā kokā attēlo brīdi, kad viena būtņu suga ir sadalījusies divās dažādās. Pētāmās būtnes tiek novietotas šāda koka „lapās”. Tiek uzskatīts, ka metodes pamatpieņēmums (izcelšanās no viena kopīga senča) labi atbilst augsti attīstītiem organismiem/būtnēm, bet var izrādīties nepiemērots vienkāršākiem organismiem (piem., baktērijām). Metodes pielietojamība tieši elfiem vai līdzīgām būtnēm, cik darba autorei zināms, gan pagaidām nav pētīta, bet, ņemot vērā, ka elfi ir uzskatami par salīdzinoši augsti attīstītām būtnēm, ir pamats cerēt, katā arī šajā gadījumā dos labus rezultātus.

11.2. Filoģenētisko koku veidi un to konstruēšanai nepieciešamie ieejas dati

Vienkāršākais filoģenētisko koku veids ir t.s. kladogrammas (no grieķu vārda κλαδοσ – asns vai kas tml.; šajā gadījumā ar to tiek saprasts hipotētiskais (varbūtējais) sencis kādai dotai būtņu kopai). Kladogramma uzrāda kādā kārtībā ir notikusi evolūcija, bet neko nepasaka par laikiem, kad izmaiņas ir notikušas. Tālāk ir parādīts iespējamās kladogrammas piemērs dažām autorei tuvām lietām (būtnēm).

Cits filoģenētisko koku veids ir t.s. filogrammas. Filogramma papildus koka struktūrai norāda arī koka „zaru” garumu. Katrām divām būtnēm tiek uzskatīts, ka to kopīgais sencis ir dzīvojis pirms laika, kas proporcionāls „ceļa garumam” līdz šim sencim (ideālā gadījuma abām būtnēm šie garumi būs vienādi). Jāatzīmē, ka tradicionālās filogrammu iegūšanas metodes dod tieši šos koka zaru garumus, bet var nedot zarošanās punktu sakārtojumu; par „kopīgo senci” var izvēlēties to zarošanās punktu, kas dod „vissabalansētāko” koku. Zemāk skat. filogrammas piemēru.

Kaut kādā nozīmē vispilnīgākais filoģenētisko koku veids ir t.s. ultrametriskie koki. Var teikt, ka ultrametrisks koks ir ideāla filogramma – attālumi no koka saknes līdz visām tā lapām ir vienādi, resp., informācija par evolūcijas laikiem šeit ir nepretrunīga. Ja no dotiem datiem ir izdevies iegūt ultrametrisku koku, tad jau ir pietiekami drošs pamats to uzskatīt par „pareizu”. Zemāk parādīts ultrametriska koka piemērs.

Filoģenētisko koku iegūšanai mēdz izmantot divu veidu ieejas datus. Viena no iespējām ir t.s. attālumu matrica, kas katram būtņu pārim norāda to radniecību (jo būtnes radniecīgākas, jo šis attālums mazāks). Attālumu matricas ļauj iegūt filogrammas, vai, ja paveicas, ultrametriskus kokus. Zemāk redzamas matricas, no kurām var iegūt jau šeit parādīto filogrammu un ultrametrisko koku.

Visvienkāršāk šādu attālumu matricu ir iegūt no molekulārās bioloģijas datiem (piem., salīdzinot dažādu būtņu DNS vai proteīnu molekulas). Diemžēl, par elfiem šāda veida dati joprojām nav pieejami. Principā ir iespējams attālumu matricas veidot izmantojot tikai būtņu ārējās pazīmes, taču labu matricu iegūšana prasa ļoti rūpīgus bioloģiskus pētījumus, kas, elfu gadījumā, ir grūti izdarāmi.

Otrs ieejas datu veids ir t.s. pazīmju matrica. Var uzskatīt, ka pazīmju matrica ir n×m bināra matrica, kuras katrai rindai atbilst kādai no n pētāmajām būtnēm un katrai kolonnai kāda no m izvēlētajām pazīmēm, piemēram, „ir garas ausis”. Matricas i-tās rindas un j-tās kolonnas vērtība ir „1”, ja i-jai būtnei piemīt j-tā pazīme, un „0”, pretējā gadījumā. Var izmantot arī ne-bināru matricu (piem., ar 3 vērtībām: „0” – „īss”, „1” – „vidējs”, „2” – garš), dažas pazīmju vērtības var nebūt zināmas, vai arī pazīmei vienlaicīgi var piemist vairākas vērtības (polimorfisms). Šāda gadījumā matrica vispirms ir jāpārveido par bināru matricu, kas principā nav pārāk grūti izdarāms. Pazīmju matricas ļauj iegūt kladogrammas; zināmos gadījumos arī kladogrammu var uzskatīt par „pilnīgu” (skat. tālāk par parsimonijas principu un kladogrammu konstruēšanu), kas arī ir visai drošs pamats, lai rezultātu uzskatītu par pareizu, taču pazīmju matricas nedod iespēju novērtēt evolūcijas attālumu. Tajā pat laikā, ir jau diezgan vienkārši iegūt pazīmju matricas no tās informācijas par elfiem, kas šobrīd ir autorei pieejama. Tālāk dota pazīmju matrica šeit redzamajai kladogrammai.

11.3. Filoģenētisko koku konstruēšana no pazīmju matricām, parsimonijas princips

Filoģenētisko koku konstruēšana no pazīmju matricām balstās uz t.s. parsimonijas principu. Saturīgi parsimonijas princips nozīmē to, ka par „vispareizāko” tiek uzskatīts koks, kurā kopējais pazīmju izmaiņu skaits ir vismazākais. Tiek uzskatīts, ka pazīmes mainās zarošanās punktos (divām būtņu sugām atdaloties), katrā šādā punktā var mainīties viena vai vairākas pazīmes. Ideālā gadījumā, katra no pazīmēm mainīsies tikai vienu vienīgu reizi, iegūto rezultātu tādā gadījumā mēdz saukt arī par perfektu filoģenētisko koku. Ja dotajai pazīmju matricai atbilst perfekts filoģenētiskais koks, nav grūti parādīt, ka tāds ir viens vienīgs. Arī algoritms šāda koka konstruēšanai ir ļoti vienkāršs. Bez tam, nav grūti pārbaudīt, vai dotajai matricai eksistē perfekts filoģenētiskais koks – katrām divām matricas kolonnām to rindu indeksu kopām, kurās šajās kolonnās ir „1”, ir jābūt vai nu disjunktām (pilnīgi atšķirīgām), jeb vienai ir jābūt otras apakškopai. Diemžēl perfektus filoģenētiskos kokus izdodas iegūt reti, arī šajā darbā tālāk lietotā pazīmju matrica neatbilst šai prasībai.

Gadījumā, ja nav iespējams iegūt perfektu filoģenētisko koku, parsimonijas principa pielietošana jau kļūst krietni sarežģītāka. Var parādīt, ka visparsimoniskākā koka atrašana ir NP-sarežģīta problēma (praktiski tas nozīmē, ka jebkurš algoritms šīs problēmas risināšanai darbosies laikā, kas aug eksponenciāli pazīmju matricas izmēriem, vai, ka „pilnīgi pareizu” risinājumu ir cerības iegūt tikai ļoti nelielām matricām). Tādēļ praksē tiek lietotas heiristiskas metodes, kas nedod optimālo atrisinājumu, bet pielieto zināmus „saprātīgus principus”, kas ļauj cerēt, ka atrisinājums nebūs daudz sliktāks par optimālo. Biologi parasti mēdz lietot Vāgnera (Wagner) un Kamina-Sokāla (Camin-Sokal) metodes, modernās šo metožu versijas pamatā pat atšķiras tikai par pieņēmumiem par evolūcijas „virzienu”, citādi koku konstruēšanas process abām šīm metodēm ir vienāds.

11.4. Filoģenētisko koku konstruēšana, Vāgnera un Kamina-Sokāla metodes

Tiek uzskatīts, ka Vāgnera metode sākotnēji ir aprakstīta darbā [3] (interesanti, ka pats Vāgners nav šī darba autors, darbā tiek formāli nodefinēta jau senāk praksē izmantota metode). Kamina-Sokāla metode tiek aprakstīta darbā. Pamatatšķirība šīm metodēm ir pieņēmums par evolūcijas „virzienu”: Vāgnera metodes gadījumā tiek uzskatīts, ka jebkura mutācija (pazīmes vērtības maiņa no „0” uz „1” vai no „1” uz „0”) ir vienlīdz iespējama; Kamina-Sokāla metode pieņem, ka iespējamas tikai viena veida mutācijas – pazīmes vērtības maiņa no „0” uz „1”. Līdz ar ko, pēdēja metode faktiski jau pašā sākumā izvēlas visām būtnēm „kopīgo senci” – acīmredzami, tā būs būtne, kam visas pazīmju vērtības ir „0”. pareiza „0” un „1” izvēle pazīmju kodēšanai, līdz ar to, jau ir netriviāla problēma, bet, ja ir sapratīgi apsvērumi par to, kāds ir bijis šis kopīgais sencim, ir cerības iegūt labāku filoģenētisko koku.

Paša koka konstruēšana tālāk notiek samērā vienkārši. Algoritms sākumā (nejauši) izvēlas 3 būtnes, un, pēc pilnās pārlases, atrod tām visparsimoniskāko koku. Tālāk katrā solī tiek izvēlēta tā būtne un vieta kokā, kurā šo būtni pievienot, kas minimizē mutāciju skaitu, kuru šajā solī var iegūt. Viegli saprast, ka rezultāts būs atkarīgs no tā, kuras 3 būtnes tiks pirmajā solī izvēlētas, tādēļ algoritms tiek darbināts vairākiem šādiem nejauši izvēlētiem trijniekiem un tiek izdots vislabākais atrastais rezultāts. Bez tam, jau atrastos „vislabākos” kokus tiek mēģināts „pielabot”, pa pāriem samainot vietām dažādus atrastā koka zarus, un saglabājot šādu izmaiņu, ja tā samazina mutāciju skaitu.

11.5. Darbā izmantotās koku konstruēšanas metodes un programmas

Koku konstruēšanai tika izvēlētas jau minētās Vāgnera un Kamina-Sokāla metodes. Šo metožu pielietošana, izmantojot papīru un zīmuli, ir visai darbietilpīga, tādēļ tika izmantotas speciāla programmatūra. Koku konstruēšanai tikai izmantots programmu komplekts PHYLIP. Konkrētāk, programma „mix”, kas konstruē filoģenētiskos kokus binārai pazīmju matricai (tiek atļautas arī nezināmas un polimorfiskas vērtības), izmantojot Vāgnera vai Kamina-Sokāla metodes (tas, kura metode tiek lietota, tiek norādīts kā parametrs, palaižot programmu)). Iegūto koku vizualizācijai tika izmantota programma TreeView.

12. Elfu īpašības un citas raksturīgas iezīmes

Lai varētu veikt koku konstruēšanu apskatītajiem elfiem, To izteiktākās īpašības tika apkopotas tabulā, kuru viegli pārveidot par bināru tabulu ar nezināmām un polimorfiskām vērtībām. Netika iekļautas īpašības, kuras ir visiem elfiem vienādas, jo tās neizmaina koka zarošanos. Pārkodējot bināri ir jāievēro īpašības atbilstība sencim. Tā tiek uzskatīts, ka mūža ilgums senākajiem elfiem ir garāks kā mūsdienu. Apmetņa nēsāšana tiek uzskatīta par nesenu mutāciju, bet nenēsāšana, par sākotnējo stāvokli. Tiek uzskatīts, ka sākumā visi elfi dzīvoja kaut kur dabā, un mājokļu izmantošana ir jauninājums. Autore uzskata, ka elfi sākotnēji ir bijuši īsiņi, tādēļ, ka tādi tie ir senākajos avotos, un vēlāk var būt paaugušies. Arīdzan burvju spējas šķiet piemīt jau elfiem skandināvu mītos, tādēļ tiek uzskatītas par īpašību, kas kopīga sākotnēji visiem elfiem. Droši, ka sākotnēji elfi bija mazāk pazīstami, un nerādījās mirstīgajiem cilvēkiem, tāpēc elfi, kuri ir nu jau redzēti, jeb tiek uzskatīti par redzētiem, atšķīrās no pārējiem nesenāk.

Lai par binārām padarītu visas vērtības, tās tiek vai nu pielīdzinātas (kā, piemēram, jautājumā par dzīves vietu, meži, kalni un ūdensmalas tiek uzskatīti par dabu, taču mājas par kaut ko citu nekā daba), vai sadalītas (kā izturēšanās, kur tiek iedalīts, vai izturēšanās ir cienīga vai mežonīga, un noslēpumaina tiek uzskatīta par vairāk cienīgu, nekā darbīgā, un tad tiek dalīts, kuri ir darbīgi, kuri noslēpumaini, uzskatot, ka cienīga ir vairāk noslēpumaina nekā darbīga un mežonīga ir pati senākā izturēšanās. Tā četrām dažādām pazīmēm, izveidojas divi bināri pazīmju „stabiņi”.

Īpašību tabula ne-binārā formā.

13. Elfu radniecības koks (pēc Kamina-Sokāla metodes)

Pēc Kamina-Sokāla metodes sākotnējā senča īpašības tiek pieņemtas sākumā.

Fairies- feju elfi, Winged- spārnotie, Sea-Jūras elfi, House- mājas elfi, Xmas- Salavecīša elfi, Dark- tumšie, Wood- meža elfi, Silver- sudraba un High- augstie elfi.

Hipotētiskais elfu sencis autores interpretācijā varēja būt maziņš, nemirstīgs, ļoti noslēgts radījums ar burvju spējām, kam bija spēja lidot. Ausis noteikti bija mazlietiņ pagarinātas un smailas, mati gaiši, blondi, līdz ar to, arī acis un āda. Izturēšanās, droši vien bija diezgan mežonīga, nekādu pašūtu apģērbu, apavu, vēl jo mazāk, īpatnēju apmetņu, kas padara nemanāmu, nebija. Tas dzīvoja brīvā dabā, un tas, protams, darīja, ko pats gribēja, jeb valdīja demokrātija.

No šāda iedomāta radījuma atdalījās tādi, kas savu lidošanas prasmi attīstīja, proti, spārnotie un fejām līdzīgie elfi. Pārējie šo prasmi zaudēja. Tad atdalījās īsie un neveiklie, bet prasmīgie elfi. Tiem atradās paverdzinātāji, un vienīgi tiem, kas aizbēga ūdeņos izdevās palikt brīviem, un kļūt par ūdens elfiem. Citus iekaroja, un tie degradējās kļūdami mājas elfi, un Salavecīša palīgi elfi. Pārējie nelidojošie elfi ir spēcīgas būtnes, kas tagad ir par paraugu mirstīgajiem, to prototipi tiek izmantoti spēlēs, kurās cilvēki cenšas tiem līdzināties. No tiem visātrāk atdalījušies tumšie elfi, droši vien savu radikāli atšķirīgo uzskatu dēļ. Pārējie sadalās dzīves stila un dzīvesvietas atšķirību dēļ.

14. Elfu radniecības koks (pēc Vāgnera metodes)

Šādu koku programma izveidoja no dotajiem datiem, izmantojot Vāgnera metodi.

High- augstie elfi, Silver- sudraba, Winged- spārnotie elfi, Sea- jūras, Fairies-feju elfi, House- mājas elfi, Xmas- Salavecīša palīgi, Dark- tumšie un Wood-meža elfi.

No zīmējuma redzams, ka sākotnēji elfi sadalījās augstajos elfos, sudraba elfos, un kaut kādos trešajos, kas turpina sadalīties tālāk. Tas nozīmē, ka sākotnējam sencim varēja būt īpašības, kas raksturīgas augstajiem un sudraba elfiem, kā arī tās, kas kopīgas visiem pārējiem (skat. tālāk par hipotētisko elfu senci). Tālāk ir atsevišķi atdalījušies tumšie elfi un meža elfi, kuri tikai sadalās kaut kādā brīdī, no mežonīgajiem elfiem kļūstot par tumšajiem un par meža elfiem. Paralēli augstajiem, sudraba un mežonīgajiem elfiem, attīstās, un dalās dīvainie elfi. Pirmie atdalās spārnotie elfi, veidojot savas noslēgtās, noslēptās kopienas. Tad atdalās jūras, jeb ūdens elfi, izveidojot pilnīgi atšķirīgu dzīves stilu. Tad atdalās fejām līdzīgie elfi, puķu bērni un sapņainīši, pametot mājas elfus un Salavecīša elfus nežēlīgai pakļaušanai. Rodas iespaids, ka augstie un sudraba elfi atdalījās, kā aristokrātijas pārstāvji, kas pameta vienkāršo tautu. Meža un tumšie elfi bija pārāk mežonīgi, lai iekļautos sabiedrībā. Tie nošķīrās un palika pavisam īpatnēju uzskatu un dzīvesveidu piekopjoša sabiedrība. Iespējams, ka to šķelšanos izraisīja kādi radikālisti, kas ieviesa stingrus uzvedības ierobežojumus saviem sekotājiem. Un vispēdīgi palika elfu sabiedrības neveiksminieki, no kuriem daļu pakļāva burvji, un daļu Salavecītis.

15. Hipotētiskais elfu sencis

Lietojot Kamina-Sokāla metodi, hipotētiskais elfu sencis ir „jāiedomājas” vispirms. Autores interpretācijā tas varēja būt tāds, kā jau aprakstīts iepriekš. Maziņš, nemirstīgs, ļoti noslēgts radījums ar burvju spējām, kam bija spēja lidot. Ausis noteikti bija mazlietiņ pagarinātas un smailas, mati gaiši, blondi, līdz ar to, arī acis un āda. Izturēšanās, droši vien bija diezgan mežonīga, nekādu pašūtu apģērbu, apavu, vēl jo mazāk, īpatnēju apmetņu, kas padara nemanāmu, nebija. Tas dzīvoja brīvā dabā, un tas, protams, darīja, ko pats gribēja, jeb valdīja demokrātija.

Vāgnera metode noteica savu hipotētisko senci, kas diezgan spēcīgi atšķiras no autores iedomātā. Tas ir garš elfs, kas neprot lidot, kam ir blondi mati un cēla izturēšanās. Sabiedriskā sistēma ir monarhija, sabiedrība ir diezgan augsti attīstīta kā kulturālā, tā tehniskā ziņā.

Spriežot pēc literatūras avotu hronoloģijas, augstajiem elfiem nevajadzētu būt pašiem pirmajiem. Tie literatūrā parādās tikai 18.gs. vidū. Turpretim tumšie un fejām līdzīgie elfi minēti daudz senāk. Bildē abi iespējamie senči, autores zīmējums.

16. Secinājumi

Elfu starpā noteikti pastāv kāda radniecība. Izmantotās un citas aprakstītās metodes noteikti varētu diezgan precīzi noteikt, kāda radniecība starp tiem pastāv.

Elfu sencis Vāgnera metodes gadījumā ir gandrīz pilnīgi identisks augstajiem elfiem. Vienīgā atšķirība ir apģērbu krāsa, kas sencim bijusi pelēka, bet augstajiem elfiem ir visdažādākās. Pēc Vāgnera metodes sanāk, ka visi elfi ir radušies no augstajiem elfiem.

Pēc autores uzskatiem, tiem būtu jābūt radušamies no kāda atšķirīga radījuma, kas vairāk līdzinās feju un tumšā elfa krustojumam.

Pēc abām metodēm filoģenētiskie koki iznāk diezgan ticami, taču, tā kā tie ir atšķirīgi, tad tas nav perfekts filoģenētisks koks, un ir jāpamaina īpašības. Kamina­Sokāla metodes gadījumā, iespējams arī jāpārdomā hipotētiskā senča pieņēmums.

Pašreizējās īpašības nenodrošina pārliecinošu un perfektu koku. Daudz precīzāku un drošāku evolūcijas ceļu būtu iespējams izveidot pēc attālumu metodes. Tai nepieciešami daudz precīzāki dati, kā pašlaik ir pieejami. Lai iegūtu precīzākus datus, vajadzētu sīkāk apskatīt katru elfu rasi atsevišķi un ideālā gadījumā, patiešām iegūt kādus DNS paraudziņus no katras no tām.

Šajā darbā tiek apskatītas tikai populārākās elfu rases. Iespējams, ka kāda ne tik pazīstama rase veido kādu nozīmīgu posmu elfu evolūcijā, tādēļ būtu vēlams apskatīt visas elfu rases.

Izmantotā literatūra

1. Iespieddarbi

J.H.Camin and R.R.Sokal. A method for deducing branching sequences in phylogeny. Evolution, 1965, vol 19, pp.311-326.

D.Gusfield. Algorithms on strings, trees and sequences. Cambridge Uiversity Press 1997.

A.G.Kluge and J.S.Haris. A numeric approach to phylogenetic systematics. System Zoology, 1969, vol 18, pp. 1-32.

M.Kunnass and T.Kunnass. 12 Lahjaa Joulupukille. Helsingissä Kustannusosakeyhtiö, 1987.

J.K.Rouling. Harry Potter and the Order of Phoenix. Bloomsbury Publishing Plc, 2003.

J.R.R. Tolkien. The Lord of The Rings. Houghton Mifflin Company, 1954.

Drošais gans (īru tautas pasaka). No krājuma Burvju aka (A.Sprīvule red.). Sprīdītis, 1992, lpp.125-128.

Mazais Klids un elfas (velsiešu tautas pasaka). No krājuma Burvju aka (A.Sprīvule red.). Sprīdītis, 1992, lpp.48-51.

Princese Dženete (skotu tautas pasaka). No krājuma Burvju aka (A.Sprīvule red.). Sprīdītis, 1992, lpp.79-82.

2. Interneta resursi

http://evolution.genetics.washington.edu/phylip.html

http://fantasy.realmfeildon.com

http://taxonomy.zoology.gla.ac.uk/rod/treeview.html

http://www.blackdragonwbs.com

http://www.hp-lexicon.org/bestiary/house_elves.html

http://www.lffb.org

http:///www.santharia.com/races/elves.htm

http://zap-robo.net/libris/papers/kelvar.htm