Nebiju gaidījis, ka viņai tik patīkams un silts balss tembrs. Klusēju un nesteidzoties mierīgi gaidīju, kad viņa sāks stāstīt, lai varētu dzirdēt patīkamo un suģestējošo balsi, stāstāmā saturs mani pilnīgi neinteresēja, es to pat negribēju dzirdēt. Vispatīkamāk būtu viņu dzirdēt dziedam.

- Nedziedāšu. Lai gan etiķetes pārkāpšanai drosmes pietiek atliku likām. Bērnībā tiku audzināta par ļoti ticīgu katolieti. Ticēju vienīgi dievam, bet ne māņiem. Kā to prasīja baznīcas grāmatas, neticēju ne „čapasliem”, ne „divredžiem”, pat nesapratu, ko ar šiem vārdiem svētie tēvi domājuši, kad ar tiem piesātinājuši pātaru grāmatu. Srī „pūsto ūdeni” vai „apvārdoto sāli” ne tikai nelietoju, pat nespēju iedomāties, kas tie tādi. Toreiz vēl nezināju, ka gan debesu valstība, gan elle ir tādi paši „čapasli”, kā viss pārējais baznīcas grāmatu tekstos. Ticēju tam, kam lika ticēt baznīcas grāmatas un neticēju tam, kam tās liedza ticēt. Manā bērnībā Bībele vēl nebija plaši pazīstama. Vien melnsvārču izvilkumi un absurdie skaidrojumi dziesmu grāmatās. Līdz pat pilngadībai mana dzīve ritēja dieva svētības zīmē. Viņas balss bija patīkama, bet vārdi tik muļķīgi, ka acumirklī tos aizmirsu.

- Biju nodomājusi studēt bioloģiju, tādēļ pilngadības svētkos saņēmu dāvanu – vienkāršu spoguļkameru – „Zenit-B”, derēšor augu uzņemšanai kursa darbiem.

Jaunā fotoaparāta numurs bija 72158102.

Protams fotografēšanu sāku ar niekiem. Pirms dažām dienām bija izšķīlies zosulēns – dzeltens un pūkains. Iestādīju gaismu un nospiedu slēdzi. Pēc divām dienām zosulēnu saknābāja un nomīdīja lielās zosis. Arī otrā perējuma zosulēnus piemeklēja līdzīgs liktenis pēc tam, kad pirksts tika iegremdējis slēdža pogu spoguļkameras korpusā.

Sapratu, ka notika kaut kādas nepatīkamas sakritības. Biju pārliecināta, ka šai sakritību ķēdei jāpārtrūkst. Viss bija vien nejaušības. Nolēmu pārliecināties. Cāli var noknābāt, bet kas gan varētu notikt tik dzīvīgam kaķēnam? Tiem nekad nekas nenotika. Arī pašlaik pagalmā spēlējās raibs, mīļš kamolītis. Piespiedu slēdža podziņu. Sienu vedot, kaķēnam nejauši uzmina zirgs. Tomēr arī pēc tam vēl ticēju dieva pasaulei un centos apspiest nelabās nojautas par savu ļauno aci. Nolēmu pārbaudīt – varbūt ar kreiso aci fotografējot, nekas nenotiks. Mūsu kolliju kuce nobeidzās krampjos. Tuvinieki joprojām nebija pamanījuši sakarību, pat uzstāja, lai beidzot taču uzņemu arī cilvēkus.

Neiedrošinājos pavērst objektīvu pret cilvēku. Dieva lūgšana nelīdzēja. Sapratu, ka man ļauna acs, kas uz dzīvo pasauli iedarbojas caur fotoaparātu. Pati vairāk neko nedrīkstēju uzņemt. Lai pārliecinātos, vai tas tiešām ir tā, iedevu mātei uzvilktu kameru, jo viņa gribēja uzņemt jauno taksīti, kurš bija iegādāts iepriekšējā vietā.

Kad sunīti sabrauca pašizgāzējs, tuvinieki lādēja visu šoferu dzimumu – īsto sakarību viņi nespēja uztvert. Es klusēju. Biju tikusi skaidrībā, ka vainīga nevis mana acs, bet spoguļkamera.

„Kamēr nepieskaršos aparātam, nekas ļauns nenotiks.” Tāpēc atkal piezagās šaubas, varbūt notikušais tikai nejaušu sakritību virkne, kura neturpināsies, kad nākošreiz piespiedīšu slēdzi. Izšķirošajai pārbaudei vajadzēja kaut ko lielāku. Ar govi baidījos riskēt. Izvēlējos pusauga teli. Pagāja viena diena, otra, trešā – nekas nenotika. Ceturtā dienā, pārnākot mājās, pamanīju, ka daži cilvēki mūsu telei mēģināja iebarot resnu un eļļainu pakulu virvi. Uzpūsta. Nekas nelīdzēja. Dienu vēlāk nācās aprakt. Ne pret dzīvniekiem, ne pret cilvēkiem fotoaparātu vairs nepavērsu.

Mācījos bioloģiju. Šķita, ka augiem nekas nekaitēja. Lai nejauši kadrā neiekļūtu kāds cilvēks, iegādājos labāku kameru. Par spīti draudīgajam nosaukumam – „Zenit_Automat” – otrs aparāts izrādījās pilnīgi nekaitīgs. Vienā aparātā liku melnbalto, bet otrā krāsaino lentu.

Bijām aizbraukuši ar kursu uz reto augu vietām. Vienai meitenei iestrēdza slēdzis. Viņa palūdza, lai līdz dienas beigām aizlienēju viņai vienu kameru. Iedevu. Kad vakarā gājām projām, zemi klāja ēnas.

Virs kāda pakalna norietošās saules stari vēl apspīdēja govju bara muguras, veidodami gaiši sarkanu krāsu laukumu virs zaļā krēslā tītās, ēnainās zemes. Draudzene pavērsa kameru turp. Es nepaguvu viņu aizkavēt. Cerēju, ka kadrā neiekļuva viss ganāmpulks. Pēc pāris gadiem no pazīstamas rajona partijas komitejas darbinieces dzirdēju informācijas noplūdi par to, ka nomaļajā fermā dažas dienas dzēruši lopkopji. Nebarotās govis pēc plosta parasti atkopās. Šoreiz sabojājās elektrība, tāpēc izbeidzies ūdens. Bijis nozagts telefons, bet pēdējo sakaru līdzekli – piena mašīnu – aizturējusi milicija un aizliegusi lietot, kamēr nebūs ieliktas bremzes. Šoferim bijuši iekrājušies darbi savā saimniecībā un apnicis pie priekšniecības muti dzesēt gluži veltīgi par detaļu sagādi. Apstākļu sakritība daļai lopu bija traģiska. Pēc lopkopju plosta novārgušos lopus pieveikusi tajā gadā pēkšņi uznākusī mutes un nagu sērgas epidēmija.

Tajā pašā vasarā aizgājām pie mežu sardzes, lai pārzīmētu apsekoto vietu kartes. Sirmais mežsargs stāstīja, ka šovasar viņš esot redzējis kaut ko tādu, ko nebija piedzīvojis visā savā mūžā. Tur kur agrāk augušas genciānas, tagad izkaltis un izdedzis augājs līdz pat melnai zemei. Iznīcinātie laukumi atgādinot dažāda izmēra kvadrātus vai vienādsānu trapeces īsākās malas. Neesot palicis vairāk neviena aizsargājamā augs.

Viss aizgājis bojā līdz pat melnai zemei.

Lai gan šaubu par vainīgo nebija, tomēr aizgāju pie draudzenes, kurai savulaik biju aizlienējusi aparātu. Palūdzu, lai uz laiciņu iedod tos diapozitīvus. Aizbraucu uz izpostīto klajumiņu. Attēlos un dabā redzamās robežas sakrita – ziedoši attēli un melna zeme – pazinu savas kameras kadra laukumus.

Atkal lieku reizi biju pārliecinājusies, ka vienkāršais, 760 gramus smagais fotoaparāts pat bez manas klātbūtnes darbojas kā nazis, ātršaujas ložmetējs un liesmu metējs. Bīstamo spoguļkameru noliku un nolēmu tai vairāk nepieskarties.

Negaidot atnāca pirmā mīlestība, gaiša un nevaldāma. Abu vecāku bija pret mūsu laulībām – pārāk jauni, jāskolojas. Tad vēl sens, nevietā pateiktu vārdu naids. Bet jūtas plūda nevaldāmā plūsmā, jutos kā strauja upe palu laikā. Jau gaidīju bērniņu. Vecākiem nebija iespējams iestāstīt, ka turpmāk pat dienu nespēsim dzīvot šķirti. Tumšā izmisuma brīdī izstāstīju mīļotajam par spoguļkameru. Viņš noticēja. Nolēmām izvēlēties Romeo un Džuljetas likteni. Viņš pieskrūvēja aparātu statīvam. Es uzvilku autoknipsu. Nostājāmies pretī nāvi nesošajai „Industar-50-2” acij. Piespiedu autoknipsa palaišanas pogu. Mehānisms sāka strādāt. Atlika nepilnas deviņas sekundes. Viņš man aplika roku ap pleciem, es viņam piekļāvos. Mūsu pēdējais uzņēmums. Autoknipss aizgūtnēm, aizvien ātrāk atskaitīja no mūsu dzīves sekundes desmitdaļas.

Pār objektīvu pārskrēja paceltā spogulīša ēna. Kā nāves vējš nošalca spraudslēdža melnais zīds.

Nedēļu vēlāk mans mīļotais nositās ar motociklu uz ideāli taisna ceļa posma. Pretī brauca traktors. To pēkšņi apdzina kravas automašīna. Avārijas situācija nebija tik sarežģīta, lai no tās ar godu un dzīvs neizkļūtu. Senāk, mums kopā braucot, pāris reizes līdzīgi bija noticis ceļa nepārredzamā ārējā līkumā. Viņam pietika prasmes, lai nobrauktu no pilnā platumā aizņemtās asfalta klātnes un spētu savaldīt ar abām rokam izslīdējušo un svaidošos motociklu uz mitrās, nelīdzenās un slidenās nomales. Liktenīgajā reizē viņš mēģināja pārbraukt ceļa kreisajā pusē, lai apbrauktu lēno traktoru, tā iegūstot sekundes daļas un metrus. Kravas mašīnas vadītājs, sarūkošajās sekundes daļās samanījis, ka motocikls strauji virzās uz viduslīniju, svieda mašīnu atpakaļ savā joslā, priekšlaicīgi pabeidzot apbraukšanu. Bremzējot šķērsām samestā pagarā kravas mašīna aizšķērsoja ceļu gan traktoram, gan motociklam. Traktorists bremzes pedāli piemina tikai mirkli vēlāk. Visi trīs transportlīdzekļi sadūrās vienlaicīgi.

Gaidāmo bērniņu pazaudēju. Man vairāk nekad nevarēs būt bērni. Esmu palikusi viena pati.

Toreiz vēl nebiju samierinājusies ar likteni un nolēmu sadedzināt spoguļkameru. Šķīstīšana ar uguni. Skatījos, kā virs oglēm no nokaitētajiem ietvariem deformējas un lēnām tecēja laukā kvēlojošs optiskais stikls, salipa pelnos un pārvērtās par neko.

Tajā pat dienā vajadzēja iet vēlēt valstij pēdējo augstāko padomi. Nosvītroju kandidāta vārdu, tēva vārdu, ieņemamo amatu un profesiju.

Tad uz baltā laukuma uzrakstīju vārdu un uzvārdu kandidātei, kura pirmajā kārtā netika iekļauta sarakstā. Šajā brīdī nezkādēļ ienāca atmiņā kvēlojošais optiskais stikls. Pēkšņā uztraukumā nometu pildspalvu. Kandidāti ievēlēja citā vēlēšanu kārtā. Nedaudz vēlāk viņa kļuva par Sievieti Latviju. Es nenosaukšu pazīstamo vārdu, tāpat neatcerēsies. No visiem deputātiem tajā gadā mira tikai viņa viena, kuras vārds bija uzrakstīts ar pildspalvu, ko paņēmu pēc fotoaparāta sadedzināšanas. Viņas nāve šķita kā ticams nelaimes gadījums. Ārstiem bija šķitis, ka tālajā dienvidu jūrā viņai plīsusi sirds. Ko lai citu viņi domātu? No ārpuses nebija pat mazākās rētas. Kurš gan jurists spētu ko pierādīt? Slepkavības ieroci no noziegums vietas šķīra neiedomājama telpas un laika distance – daži mēneši un tūkstoši kilometru. Alibi nejaušai slepkavībai absolūts.

Es vienīgā pazinu fotoaparāta rokrakstu, kurš pēc sadedzināšanas bija pārmiesojies rakstāmspalvā. Klusēju un baidījos, ka tik kāds nesāktu ar šo spalvu pārrakstīt cilvēku vārdus, dzīvokļu parādniekus un uzņēmējus. Laikam bija paveicies – lietošanas pēdas nebija manāmas. Varbūt kāds balsotājs nozadzis rakstāmo no kabīnes, un, ja nebija to laikus pazaudējis vai salauzis, tad, sev par brīnumu, var būt ticis vaļā no radiem un draugiem, kuru vārdus pieminējis sūtot vēstules un atklātnes.

Mans stāsts jums jāuzraksta kādai redakcijai. Tas nekas, ka neatcerieties nevienu gramatikas likumu un vāja atmiņa. Šoreiz atcerēsieties katru manis sacītu vārdu.

- Kāpēc nerakstiet pati? Kā jūs sauc? – sapratu, ka otro jautājumu biju pajautājis muļķīgu un negaidīju atbildi.

- Vai gan nosaukšu īsto vārdu? Varat mani saukt par Irēnu Vitkemu jeb Irēnu vides ietekmētāju. Pati vairāk nedrīkstu rakstīt, jo manis rakstītais vārds nes nelaimi. Vienreiz mēģināju uzrakstīt kādam žurnālam par dīvainajām sakritībām. Pastkastē iebīdīju aploksni, bet pēc pāris dienām vēstules vietā redakcijā ienāca nelaimes zīme, tērpta melnā mundierī un ar netīriem vārdiem mutē. Tad tika padzītas redakcijas un ieņemts viss preses nams. Izpildītāji pat nenojauta, ka bijuši vien sātaniska spēka rokās. Tāpēc es vairāk neko nerakstu. Arī uz vēlēšanām turpmāk nolēmu neiet. Jau pēc pāris gadiem valstī sāksies tik interesanti, sarežģīti un kontrastaini iekšējie procesi, ka vienkārši nevēlos, lai tās listes deputātus, par kuriem būtu balsojusi, arestētu parlamenta ēkā un vestu moku un nāves ceļā.

- Varbūt ziniet, kas nāks pie varas? – Viņa uzreiz neatbildēja, bet domīgi lūkojās man acīs. Tad izvairīgi atteica:

- Tas rakstīts svētajos rakstos.

- patiešām? – biju pārsteigts. Gribēju precizēt jautājumu, - Kā evaņģēlijā? Kurā nodaļā?

- Apokrifs. Jūdasa evaņģēlijs. Ceturtā nodaļa: „Katrai tautai ir neatņemamas tiesības brīvās, demokrātiskās un likumīgās vēlēšanās ievēlēt pašai savus nodevējus.” Ja domā, ka nepagūsi uzrakstīt šo stāstu, tad zini, es tev iedošu laiku, tava 14 gadus nedzīstošā brūcīte uz plaukstas dzīvības līnijas izzudīs. Tev vēl būs jādzīvo.

Dari ko tev liktenis liek. Vecajā derībā teikts: „Atlaid savu brāli vergu no verdzības.”

- Man nav neviena brāļa.

- Vistuvāko brāli. Vēl tuvāku par miesīgo. Tu kā neviens zini, par kādu brāli es runāju. Tevī mītošo garīgo brāli tu esi atdevis materiālā verdzībā. Uzraksti to kas tev jāuzraksta. Pat nedomā nerakstīt, savādāk nespēsi nopelnīt pat iztikai, tavi darba devēji cits pēc cita kļūs nīkulīgi, maksātnespējīgi un izputēs, bet reģions kurā tu dzīvosi taps par visnabadzīgāko Eiropas reģionu.

Neviena sieviete ar mani nekad tā nebija runājusi. Nevienai sievietei nebija tik maiga balss. Kad viņa piecēlās un gāja laukā, redzēju, ka nevienai citai sievietei nebija tik līgana un aicinoša gaita. Irēna izkāpa Serguntas stacijā.

Lai gan meklēju, vairāk es viņu nekur un nekad netiku sastapis.