Eksperiments "Visums" jeb Kuram tā Paradīze ir vajadzīga?

Konstantīna Karelova raksts no nedēļraksta "Taini XX veka", 2015. gada 1./2. numura.

Daudziem cilvēkiem jēdziens "Dzīve kā Paradīzē" stipri asociējas ar Bībeles Ādama un Ievas eksistenci: papilnam ēdamā un dzeramā, silts klimats, nav ienaidnieku un galvenais, nekādas vajadzības nodarboties ar fizisku darbu. Vairums cilvēku uzskata, ka tāda eksistences forma ir ideāla, taču tikai nedaudzi spēj iedomāties, ar ko tas viss var beigties.

Pilns komforts.

Vairāk nekā pirms četrdesmit gadiem amerikāņu pētnieks Džons Kelhuns nolēma pārbaudīt "Paradīzes dzīves" koncepciju un veica eksperimentu sēriju, ko nosauca par "Visumu". Eksperiments tika veikts ar grauzējiem, un tā jēga bija šāda. Sākumā tika uzbūvēta ideāla mītne pelēm - milzīga tilpne. Tajā nepārtraukti tika uzturēta grauzējiem visoptimālākā temperatūra (30 grādi pēc Celsija); "Paradīze" regulāri un bagātīgi tika apgādāta ar tīru dzeramo ūdeni un izmeklētu barību; iekšā tika izveidoti daudzi, omulīgi stūrīši - ligzdas grūsnām mātītēm vai dzīves vietas vientuļiem tēviņiem - pēc izvēles. Asenizatoru grupa novāca grauzēju radītos atkritumus, bet īpaša ārstu komanda sekoja "Paradīzes" iedzīvotāju veselībai, ārstēja tos, ja tie saslima un kontrolēja dzīvnieku skaitu, lai visiem viss pietiktu pārpārēm. Plēsoņu un infekciju uzrašanās bija izslēgta. "Paradīze" bija rēķināta ar komfortablu, vienlaicīgu, deviņu ar pus tūkstošu peļu eksistenci, taču reāli visā kolonijas eksistēšanas laikā tur dzīvoja nedaudz vairāk nekā divi tūkstoši.

 

 

Pirmie iemītnieki.

Tātad eksperiments sākās. Četri tēviņi un četras mātītes pirmie spēra soļus savos valdījumos. Saskaņā ar Kelhuna gradāciju, tā bija stadija "A" - nepazīstamās teritorijas apgūšanas periods. Drīz sākās stadija "B" - iemītnieki novērtēja lieliskos eksistēšanas apstākļus un sāka aktīvi vairoties - peļu skaits dubultojās katras 55 dienas. Taču jau pēc desmit mēnešiem, neskatoties uz to, ka vietas vēl bija pilnīgi pietiekoši, bet ūdens un barība - joprojām papilnam, sākās stadija "C" - populācijas pieaugums jūtami samazinājās. Tagad skaits divkāršojās katras 145 dienas. Momentā, kad iesākās stadija "C", "Paradīzē" dzīvoja apmēram 600 peles.

Krišanas sākums.

Trešajā stadijā "Paradīzē" vija izveidojusies stingra hierarhija. Bija peles-valdnieces, kas aizņēma labākās vietas gar sienām, peles-izstumtās - tās tika aizdzītas uz vidusdaļu. Izstumtās raksturoja noplucis izskats, rētas un asinsizplūdumi – sugas brāļi tām regulāri uzbruka, neskatoties uz to, ka ūdens, barība, mātītes un ērtu dzīvesvietu bija papilnam. Pateicoties ārstu pūlēm, grauzēju dzīves ilgums bija palielinājies par veselu trešdaļu, taču līdz ar to "veči" kļuva arvien agresīvāki un tieši viņi veica uzbrukumus jaunajām pelēm.

Arī mātītes stipri izmainījās. Tās sāka atteikties no pārošanās, bet daudzas vienkārši aprija savus metienus un aizgāja dzīvot no visas grupas tālākās alās, kur iekšā vairāk nevienu nelaida. Neskatoties uz to, ka "Paradīze" vēl nebija piepildīta pat līdz pusei, peļu populācija sāka pakāpeniski samazināties.

"Skaistuļi" un "neatkarīgās".

Drīz sākās pēdējās stadija "D" - nāves stadija. Dzīvi palikušās, jaunās peles sāka uzvesties kā vergi, viņu psihe biežo uzbrukumu dēļ bija salauzta. Parasti tās ielīda kādā nomaļā stūrī, pat necenšoties izvairīties no "veco" tēviņu un mātīšu agresijas, kas centās iekarot arvien vairāk praktiski nevienam nevajadzīgās teritorijas. Mātītes atraidīja visus pēc kārtas, visādi pretojoties tam, lai vairotos. Vēl stadijā "D" sāk veidoties jauna peļu-tēviņu populācija, ko nosauca par "skaistuļiem". Šīs peles praktizēja homoseksuālismu, nodarbojās tikai ar to, ka ēda, dzēra, gulēja un tīrīja savu kažoku. Tiem neviens neuzbruka, bet arī tie dzīvē nekādu aktivitāti neuzrādīja, necīnījās ne par mātītēm, ne par teritoriju. Drīz peļu "Paradīzē" vairums iedzīvotāju bija "skaistuļi" - dzīvnieki-homoseksuāļi un tālajos stūros "vientuļās un neatkarīgās" mātītes, kas nevēlējās vairoties.

Kolonijas gals.

Stadijas "D" sākšanās brīdī vidējais peļu vecums jau bija 776 dienas, tas ir, par 200 dienām pārsniedza augšējo reproduktīvā vecuma robežu. Jauno peļu mirstība sasniedza 100 procentus, bet grūsno mātīšu skaits tuvojās nullei. Neskatoties uz barības pārpilnību, zēla kanibālisms, tēviņi praktizēja homoseksuālismu, bet dažas grūsnas palikušās mātītes attiecās audzināt mazuļus un vienkārši nogalināja tos. Eksperimenta 1780. dienā nomira pēdējais "Paradīzes" iemītnieks.

Neilgi pirms tik bēdīgā gala Džons Kelhuns paņēma no kolonijas dažas tēviņu "skaistuļu" un "vientuļo un neatkarīgo" mātīšu grupas un pārcēla peles uz citu "Paradīzi" ar tikpat ideāliem eksistences apstākļiem kā iepriekš turklāt tur bija vēl vairāk vietas. Zinātnieki cerēja, ka peles, nokļuvušas neapdzīvotā teritorijā, sāks uzvesties kā pirmie ieceļotāji, tas ir, sāks aktīvi vairoties. Taču brīnums nenotika - "skaistuļi" un vientuļās mātītes atteicās no ģimenes veidošanas un drīz vien nomira no vecuma.

Divas nāves.

Pēc eksperimenta rezultātiem Džons Kelhuns izveidoja divu nāvju teoriju. Pirmā nāve bija garīgā nāve, kad neskatoties uz neierobežotiem resursiem, jaunie nespēj atrast sev vietu dzīvē. "Skaistuļi"-tēviņi un "vientuļās un neatkarīgās" mātītes pēc Kelhuna domām bija tieša cilvēku analoģija, kuri, dzīvojot bez spiediena un stresa, vienkārši atsakās no savas sugas turpināšanas. Tādi cilvēki savu dzīvi velta rutīnas darbu veikšanai un vienkāršai eksistencei, kas sastāv vienīgi no sevis sakopšanas. Vēl vairāk, uz visiem laikiem attiekušies no cīņas par jebko, "skaistuļi" ātri vien zaudē jebkādas spējas uz spēcīgu rīcību, tas ir, pārstāj būt vīrieši tiešā un pārnestā šī vārda nozīmē. Bet pēc gara nāves fiziskā nāve ir neizbēgama un iestājas ļoti ātri.

Džons Kelhuns veica 25 līdzīgus eksperimentus, un visi tie beidzās līdzīgi. Cilvēkiem ir ko padomāt.