Te koncentrējās apmēram divas trešdaļas no visas Tuvo Austrumu tirdzniecības: pārējais bija Ēģiptes un Feniķijas rokās, to kuģi kursēja pa Volgu un Donu līdz lielajam kažokādu tirgum Maskavā. Ēģiptiešu vārds „moskau” nozīmē tirgošanos ar kažokādām.
Ekspedīcijā piedalījās vairāki kuģi, katrā bija apmēram 50 cilvēku apkalpe.
Jāsons bija mazdēls (vai mazmazdēls) Stromboli valdniekam Eolam. „Argo” – vārds meistaram, kurš bija piegādājis kuģi. Mīts vēsta, ka Jāsonu bija padzinis viņa tēvocis, lai atgūtu troni, viņam vajadzēja no Kolhīdas atvest zelta aunādu. [Metafora. Ar aunādām tajos laikos upēs skaloja zeltu, tā gabali esot ķērušies vilnā, kamēr gludie oļi izskalojušies – t.p.]
Kad ar laupīšanas karagājienu viss bija skaidrs, bet vajadzīgie kuģi uzbūvēti vai nolīgti, tad Jāsonu izvēlējās par karagājiena vadoni. Melno jūru tolaik sauca par Aksīnu – „neviesmīlīgo” – tāpēc, ka ceļotājiem visu laiku iznāca sadursmes ar vietējām zvejnieku ciltīm. Vēlāk nosaukums tika nomainīts ar Eiksīnu – „viesmīlīgo”, tā kā Hellādas kuģi kļuva pietiekoši apbruņoti, lai atvairītu katru uzbrucēju.
Maršruts gāja caur Hellespontu [tagad, Dardaneļiem – t.p.], gar Melnās jūras dienvidu krastu un veda uz Kolhīdu no dienvidiem.
Argonautiem izrādījās veiksmīga tikšanās ar Mēdeju. Ja nebūtu viņas, helēņu liktenis būtu cits. „Jo Eets pēc savas dabas bija cietsirdīgs, visus svešzemniekus lika nogalināt. Tā kā Mēdeja arvien vairāk pret to sacēlās, tad viņš lika viņu ieslodzīt cietumā, no tā viņa izbēga tieši tajā pašā naktī, kad Jāsons turp ieradās no Taurijas Hersonesas. Uzzinājuši no viņas par viņas tēva pieņemto lēmumu, helēņi uzslavēja viņu par izrādīto līdzcietību un atklāja viņai savus mērķus. Jāsons zvērēja, ka apprecēs viņu pateicībā par palīdzību”. Tā rakstīja Diodors.
Knosas Mīnoja sievas Pāsifajas brālis Eets valdīja Kolhīdā. Mēdeja bija viņa meita, arī – dievietes Leikotejas augstākā priesteriene un ļoti pieredzējusi dziedniece, kas atdeva „varonīgajam Jāsonam jaunības spēku, padzinusi vecumu ar viltīgu paņēmienu, lietojot zāles, kas vārījās zelta traukā”.
Zelta aunādu viņi ieguva tad, kad Mēdeja runāja ar sargiem, kas apsargāja tempļa žogu, aiz kura tika glabāta simboliskā āda. Pēc citas versijas Jāsonam tā bija jāsaņem pēc tam, kad viņam būtu jāsavalda vērši ar ugunīgu elpu, kā samaksa par šo grūto darbu; taču Eets atteicās pildīt līgumu...
Sagrābusi ādu, ekspedīcija bēga. Eeta flote pasteidzās bloķēt izeju uz Dardaneļiem. Tāpēc argonautiem nācās meklēt citus atkāpšanās ceļus. Ja nebūtu atvieglojošu apstākļu, viņiem neizdotos izglābties – „laupītāji” nezināja vietējo ģeogrāfiju. Uz Kolhīdu viņus atveda dezertieri, kas glābās no cietsirdīgā Eeta – bēgļi no Kaukāza; atpakaļ viņu izveda Mēdeja. Leikotejas augstā priesteriene zināja ne vien vietējos ceļus, bet arī ceļus, kas veda uz Baltijas jeb Ziemeļjūru.
Tātad, pa kādu ceļu argonauti varēja atgriezties mājās?
Hiosas Skimi, kurš dzīvoja ap 900. gadu p. m. ē., uzskatīja, ka Jāsons atgriezās mājās caur Baltiju. Viņš piemin Ziemeļu smaili, ko ieraudzīja helēņi – ļoti augstu kalnu, kas atrodas ķeltu zemju galā un iestiepjas tālu vētrainajā jūrā. Iespējams, ka tas Nordkapa rags.
Likoforons runā par 12 dienu ilgu kuģa vilkšanu, kad komanda nesa savu kuģi uz pleciem. Par to rakstīja arī citi senie autori.
Pēc visa spriežot, Jāsons varēja atgriezties pa trīs ceļiem.
Pirmais ceļš. Melnā jūra – Rifejas aiza (tagad – Žiguļi. Kādreiz te bija caurteka no Donas uz Volgu) – Istera (Volga) – Marimarusa (Sastāvējies ezers Volgas augštecē. Iespējams, ka šodienas Seligera ezers) – kuģa vilkšana līdz Eridānai (Rietumu Dvinai jeb Daugavai) – Rietumu Dvina (Daugava) – Baltijas jūra – Skageraks – Ziemeļjūra.
Otrais ceļš. Melnā jūra – Meotijas purvs (Azovas jūra) – Maniča (nosaukums, kā sākumā dēvēja tiešu caurteku no Melnās jūras uz Kaspijas jūru, vēlāk – upi) – Istera – Marimarusa – vilkšana līdz Eridānai – Eridāna – Baltijas jūra - Skageraks – Ziemeļjūra.
Trešais ceļš. Maršruts gandrīz tāds pats, kā pirmie divi, tikai no Azovas jūras ceļotāji ceļas augšā pa Donu un velk kuģi uz Volgu.
Kuģošana un klaiņojumi ilgst četrus gadus. Ja uzskata, ka piedzīvojumos Kolhīdā paiet ne vairāk kā trīs mēneši, tad praktiski visu pārējo laiku argonauti velta ceļojumam apkārt Eiropai.
Spriežot pēc visa, Mēdeja praktiski neko nezināja par Ziemeļjūru. Acīmredzot ceļotājiem palīdzēja vietējās zvejnieku ciltis. Tādu pašu palīdzību viņiem sniedza arī Donas, Volgas un Daugava iedzīvotāji, kad ar vēršu pajūgiem vilka kuģus, kas bija uzlikti uz riteņiem vai veltņiem. Bieži sanāca strīdi par samaksu. Reiz argonautiem nācās pat atdot upurēšanas trijkāji, kas atradās uz kuģa.
Žēl, ka grieķi, kas pierakstīja stāstu par argonautiem, pazaudēja lielu daļu no ģeogrāfiskajām zināšanām, ko bija ieguvuši viņu etrusku un mīnojiešu priekšgājēji. Ja tas tā nebūtu, mums nenāktos rekonstruēt maršrutu. Tomēr esmu pārliecināts, ka no agrīnajiem helēņu mītiem var iegūt daudz ziņu (kaut arī aptuvenu) par Ziemeļeiropas un Atlantijas ģeogrāfiju. Pret tiem jāizturas tāpat kā pret teiksmām par argonautiem, uzskatot tās par visai ticamu avotu. 
[Tas viss esot noticis XIV gadsimtā pirms Kristus, tāpēc jau sen kļuvis par leģendu – t.p.]
Saiksam veltītā mājaslapa.
Alternatīvās vēstures laboratorijas mājaslapa krievu valodā.
Argonautu mīta izklāsts.
http://www.greeka.com/thessaly/pelion/pelion-myths/jason-argonauts.htm
Citi argonautu ceļa varianti: vienkāršāki un pat vēl fantastiskāki.