2015.gada 8.augustā, mēs – es, Kaspars Bērziņš, Arnis Voitkāns un Ilmārs Bite – ar Arņa mašīnu devāmies uz Līgatni, lai apskatītu tur padomju laika pazemes bunkurus. Doma par ekskursiju bija radusies jau pērn, kad devāmies ekskursijā uz Irbenes lokatoru.
Par ekskursiju runājot.
Piebraucot pie ēkas, nelikās, ka daudztelpu bunkuri tik meistarīgi noslēpti zem monstrozās sanatorijas ēkas. Klīdām pa gaiteņiem, apskatījām daudzās darba telpas, kas paredzētas darbam ekstremālos pazemes apstākļos. Redzējām pat vietēja mēroga elektrostaciju, kura darbojas vēl joprojām nodrošinot apgaismojumu pazemē un, vajadzības gadījumā, spēj to nodrošināt arī virszemes celtnēm. jaudas pietiek.
Mūs pat ieveda pazemes ēdnīcā un pabaroja ar pelmeņiem un kaut ko kompotam līdzīgu. Porcijas bija tik nelielas, ka pat man ar visu mazo rumpīti bija par maz, kur nu vēl pieaugušam, nobriedušam vīrietim.
Pēc bunkura apskates aizgājām līdz Gaujai, kas šajā vietā neradīja varenas upes iespaidu.
Tāpat kā iepriekšējo reizi, arī šī ekskursija izvērtās par braucienu vēl kaut kur. Aizdevāmies apskatīt Āraišu ezera pili. Mans iespaids - ēkas uz ezera tik nelielas, ka tajās vietas pietiek knapi vienam cilvēkam ar visu viņa iedzīvi. Nespēju šajā šaurībā iedomāties ģimenes dzīvi. Un kādreiz taču šī pilsētiņa ir bijusi biezi apdzīvota.