Svelme matos, nogurušajās rokās, kutēšana iegurnī...
...un tad durošas sāpes deniņos, it kā kāds galvai durtu cauri adāmadatu!
Eiša salecās un atvēra acis. Galva sāpīgi pulsēja. Kaut kas uzbāzīgi pīkstēja. Nebija ne mazākās nojausmas cik varētu būt pulkstenis, bet ārā bija tumšs. Pa pusatvērto logu plūda iekšā karstums, viegli plivinot puscaurspīdīgos aizkarus. Pēc brīža Eiša atspiedās uz elkoņiem un piecēlās pusguļus. Kailā āda atlipa no mitrajiem, piesviedrētajiem palagiem un uz brīdi pār slapjo muguru novēdīja vēsums. Kādu laiku blenzusi sienā, viņa beidzot saņēmās un izrāva vadu no kontakta pakausī. Atkal trulas sāpes... Mazītiņais šķidro kristālu displejiņš uz naktsgaldiņa iepīkstējās un parādīja paziņojumu par neirālās saiknes pārtraukšanu un sapņa ierakstīšanas pārtraukšanu. Tas pats pīkstiens, kas sākumā. Nez kas bija bijis tik svarīgs, ka vajadzēja viņu modināt? Bet Eišai bija slinkums skatīties History failus, lai to uzzinātu. Galva bija dīvaini smaga, it kā pārpildīta.
– Jauki... – Eiša noteica un piegāja pie pusatvērtā loga, bailīgi taustot sāpošo pakausi. Viņa palūkojās uz ielu, kas atradās kādus trīsdesmit stāvus zemāk. Tā bija steidzīga, pilna mazu, krāsainu gaismiņu. Pāris metrus virs asfaltam līdzīgā ceļa seguma planēja neskaitāmi sīki robotiņi, kas zem sevis nesa milzīgas hologrāfiskas reklāmas. Tās visas bija uzbāzīgi spilgtās krāsās un piedāvāja pēdējos mēslus. Viņa jutās varen apmierināta, ka dzīvoja salīdzinoši augstu, jo spamojošie lidoņi nespēja uzlidot augstāk par desmit metriem, tomēr zemajos stāvos dzīvojošie regulāri dabūja trūkties no uzbāzīgas reklāmas tieši savā logā. Bet par laimi logiem varēja mainīt tumšumu un caurspīdību pēc sirds patikas...
Caurspīdīgie aizkari Eišā radīja savādu pasargātības sajūtu. Aizkari bija pagājušo laiku relikts. Neviens tādus vairs nelietoja, bet Eišai tie nez kāpēc patika. Viņa zināja, ka pa atvērto logu varēja ielidot sazin kas, bet tomēr nekad to nevēra ciet. Varbūt viņa cerēja, ka kādreiz pa to iespīdēs saule. Ja logu aizvērtu, tad pie spilgtas gaismas tas automātiski satumšinātos un saule nevarētu ienākt viņas mājoklī. Logs taču bija jātur vaļā.
Bet sauli viņa gaidīja velti, jo debesis jau divpadsmit gadu bija pavisam tumšas. Bija kā mūžīgā naktī. Pa retam varēja samanīt kaut ko zilganu un sarkanīgu, bet tās bija tikai gāzveida vielas, kas atstaroja pilsētas gaismu. Debesis bija saindētas. Eiša atcerējās zilas debesis un sauli, jo pirms divdesmit diviem gadiem, kad viņa piedzima, pasaulē vēl tikai pamazām sāka izmantot alternatīvu kurināmo naftai, kam izmešu procents bija tikpat liels cik produktivitāte, pretstatā ārkārtīgi lētajām izmaksām. Un tā, gadu pa gadam, kamēr debesis klāja bieza melnu mākoņu kārta un siltumnīcas efekta rezultātā vidējā temperatūra šeit, Skandināvijas rajonā, bija pacēlusies līdz 30 grādiem pēc celsija.
Pa logu ievēlās kārtējais karstuma vilnis, kas lika Eišai pakāpties atpakaļ. Viņa palūkojās uz savām drēbēm, kas bija nevērīgi nomestas uz grīdas, bet, sajutusi jaunas sviedru lāses uz sava kailā ķermeņa, tūdaļ novērsās. Nebeidzama tveice... Kā karstā vasaras dienā, kad spīd saule. Saule... Cauri viņas galvai izskrēja domu virtenes, kas aicināja un pavēlēja vēlreiz ieraudzīt sauli. Viņa mēģināja par to nedomāt, bet domas bija tik uzmācīgas... tik pavēlošas... tik uzbāzīgi skaistas... Saule, kas apspīd klinti, kuras smaile atrodas mākoņos. Jāredz saule!!! Par katru cenu ir jāredz saule...
Viņa pēkšņi paķēra mazo displejiņu un ielūkojās tajā. Pa visu ekrānu pletās cipari, kas skaitīja laiku. Līdz nākamajai dienai bija palikuši divarpus cikli. Eiša novicināja roku gar sensoru, kas atradās displeja sānos un cipari nozuda.
– Atver meklētāju – Eiša nokomandēja ekrāniņam, kurš paklausīgi nopīkstēja un atvēra meklētāja interfeisu – Meklēt visus hoverreisus no Zianoras tuvāko divu ciklu laikā! Projicē uz lielo!
Kamēr uz sienas parādījās hologrammas plakne ar hoverreisu sarakstu, Eiša sāka ģērbt mugurā drēbes, kas bija samestas uz grīdas. Ielūkojusies hologrammā, viņa paķēra mazo displejiņu un, bāzdama to kabatā, devās uz liftu. Likās, ka viss notiek pārāk lēni. Likās, ka šī pasaule ir pārāk lēna un nesaprotoša. Viņai taču jāsteidzas. Jāsteidzas ieraudzīt saule. Beidzot lifts bija nobraucis lejā un viņa metās skriešus cauri vestibilam, kur mudžēja cilvēki un visāda veida kalpotāj mašīnas, kas staipīja čemodānus, reģistrēja apmeklētājus un nēsājās apkārt ar atspirdzinošu dzērienu paplātēm, lai tveices nogurdinātie varētu atveldzēties. Pie velna sviedrus. Pie velna sāpes pakausī. Pie velna visu, kas nav Saule. Ir jāsteidzas! Domas vēja ātrumā jaucās pa viņas galvu. Izdalījās adrenalīns...
Uz ielas viņa ātri noķēra taksi un tas, klusi rēcot ūdeņraža motoram, ātri aizvizināja Eišu līdz Gaisa Kuģu ostai. Iespiedusi savu īkšķi taksometra skaitītāja skenerī, viņa atkal metās skriet gar nebeidzamajām piestātnēm, kas stiepās gar pilsētas robežu. Viņai vajadzēja piestātni M - 73, reisu numur XPU - 169394, kuģi... Draņķība! Kuģi viņa neatcerējās. Viņa skrienot nolādēja sevi par skaitliskās atmiņas uzlabošanas programmu, ko bija ļāvusi ieinstalēt savās smadzenēs, jo tā, tādos satraukuma brīžos kā šis, mēdza nomākt visu pārējo atmiņu. Tāda īpatnība bija tikai viņai un servisa centrā viņai palīdzēt nespēja. Teica, ka jādzīvo ar to kas ir, jo tā programma esot ieinstalēta smadzeņu joslā, kuru labāk nevajadzētu dzēst, jo mīti par “dzēšgumiju” dēvētā ierīce nejauši varētu paraut līdzi visus refleksus un sazin ko vēl. Ieinstalēt smadzenēs bija viegli, bet kaut ko izdzēst maksāja bargu naudu. Viņa neatcerējās kuģi, bet atcerējās piestātni. Gan jau viņa atradīs... Gan jau viņas plāns izdosies. Tam vajadzētu izdoties.
Beidzot skatienam parādījās M - 73 doks ar visu tajā esošo gaisa kuģi, kuram uz sāniem bija nobružāta un padilusi plāksnīte ar nosaukumu “Amons Ra”. Asociācijas nostrādāja, Eišai pašai to nemaz negribot. Viena no viņas galvā iebāztajām programmām automātiski atrada attiecīgo vārdu savās datubāzēs un pavēstīja, ka tas esot šausmīgi senas kultūras – ēģiptiešu – saules dievs, kas tiek uzskatīts par elkdievību un pagānismu vispār, kas mūsdienās oficiāli ir aizliegts. Bet Eišu neinteresēja tā daļa par pagānismu. Viņa bija sapratusi tikai vārdu SAULE. Atkal jau saule. Viņa to pēc brīža redzēs.
Eiša steidzīga solī devās garām reģistrācijas robotam, kurš, ar nepanesamajā karstumā aizsvīdušajiem sensoriem, izmisīgi mēģināja kontrolēt pasažieru plūsmu. Un veiksmīgi. Robots nespēja viņu ievērot, jo viņa vienīgais darbojošais apkārtnes sensors bija pievērsts bariņam noplukuša izskata ļaužu, kas mēģināja aizlavīties viņam garām pa otru pusi.
Tikusi uz kuģa, Eiša žigli devās uz kontroles telpu, kur varen viegli izdevās tikt iekšā, jo atslēgas mehānisms nebija viss ar pirksta nospieduma skeneri, bet gan ar parastu koda atslēgu, kas ātri padevās Eišas mazā displejiņa atkodēšanas programmai. Viņa aizvēra kontrol telpas durvis no iekšpuses un atsēdās mīkstajā, veclaicīgajā pilota krēslā. Pārlaižot skatienu pultij, viņa saprata, ka uz tās nav neironu porta, tāpēc nāksies visu vadīt ar pašas rokām un acīm. Viņa ielūkojās savā displejiņā. Šis kuģis devās uz blakus salu - Maienu, kas bija tikai pārsimt kilometru attālumā. Noteikti tiek izmantots autopilots, viņai priekšā teica loģikas programma.
Un patiešām -pēc pāris brīžiem atskanēja dzinēja troksnis, iemirdzējās pults viņas priekšā un metāla ķepas, kas turēja kuģi dokos, atvērās. “Galamērķis Maiena. Jūs apkalpo AcroSoft bots - autopilots” parādījās uz ekrāna. Eiša ļāva kuģim izlidot no dokiem un atstāt Zianoru zem sevis. Viņa raudzījās pa logu uz pilsētu, kas balstījās uz milzīgiem pāļiem, bet kur beidzās pāļi - viņa nezināja, jo to klāja bieza migla. Viņa zināja, ka tur, apakšā zem pilsētas, nekas labs noteikti nav. Vēl viņa zināja, ka pār pilsētas malu tiek mesti atkritumi. Varbūt pilsēta balstījās uz atkritumiem...? Varbūt.
– Nu ko, Amon Ra! – Eiša noteica – Šis būs mūsu lidojums pretī saulei. Šis būs mūsu lidojums pretī gaismai un skaistumam, ko visa šī tumsa no mums ir noslēpusi. Sākam...
Eiša izslēdza autopilotu, saņēma rokās nodilušo stūri un parāva to pie sevis. Gaisa kuģis jūtami sasvērās un viņa izjuta neizsakāmu gandarījumu. Kaut kur kā ne no šīs pasaules atskanēja pasažieru kliedzieni un vaimanas. Atskanēja dispečera balss mazajās, čerkstošajās tumbiņās, kas neizpratnē jautāja par kursa izmaiņām. Bet Eiša visu ignorēja. Viņai svarīgs bija tikai viens - izkļūt cauri mākoņiem un nokļūt pie saules. Gaisa kuģis kā liels un paklausīgs zvērs mierīgi slīdēja cauri tumšajai mākoņu biežņai. Lēnām un noteikti. Pasažieru kliedzieni pēc palīdzības kļuva aizvien skaļāki un paniskāki, bet Eiša tiem nepiegrieza nekādu vērību. Viņai bija vienalga. Kāda gan atšķirība - piecdesmit cilvēku vairāk vai mazāk? Zianorā notiek slepkavība vidēji katrās desmit minūtēs. Kam gan interesēs visu šo cilvēku dzīvības? NĒ, viņiem nav nozīmes...
Un tad mākoņi pašķīrās un Eiša apžilba... Saule spīdēja viņai tieši sejā, žilbinādama viņas optiskos sensorus uz acs varavīksnenēm. Radiācijas līmeņa rādītājs noliecās uz kreiso pusi un palika sarkanajā joslā. Viņa priecājās. Priecājās kā bērns, jo bija skaisti. Saule apspīdēja tumšo mākoņu masu, kas nu jau bija palikusi zem kuģa, un tā laistījās visās varavīksnes krāsās... Saule, kas deva dzīvību. Saule, kas vairs nespēs nekad iespīdēt Zianoras cilvēku sirdīs. Saule, kas nekad vairs nekliedēs miglu zem Zianoras un Maienas... Uzliesmojums... Klints smaile, saules apspīdēta. Tā pati smaile, kas ir iesniegusies mākoņos. Tas pats radījums zelta maskā, kurš lec. Tas pats, kuram ir spārni, bet... šoreiz tie neizšķīst gaisā. Tie stingri turas. Un viņš lido... lido pretī saulei, kas apņem viņu ar savu mājīgo siltumu. Zelta maska smaida. Ne spalviņa neizkrīt no viņa spārniem...
Un atkal ceļš lejup. Kā ceļš uz Elli. Gaisma pēkšņi pazūd visu apņem truls pelēkums, kas iespiežas katrā brīvajā smadzeņu šūnā. Kratīšanās un raustīšanās izrāva Eišu no apjukuma, bet viņa nespēja pakustēties. Trulas sāpes pakausī. Pēc maz brīža arī deniņos. Viņa sāpēs iekliedzās un visu viņas ķermeni savilka spēcīga muskuļu spazma. Amons Ra kā milzu olis cēli krita cauri tumsai līdz apakšā kļuva saredzami Zianoras apveidi ar visām daudzajām gaismiņām un miglu, kas cēlās no šķietamā bezdibeņa. Kā nobrauciens bezdibenī. Bez atgriešanās... Eiša lūkojās pa logu uz tuvojošos pilsētu un sāpēs nespēja aptvert kas īsti notiek, bet te viņas skatiens pārsteigumā apstājās pie loga kabīnes sānos, aiz kura mierīgi plivinājās radījums ar spārniem. Viņam bija balti mati un balti spārni, bet pārējo ķermeni klāja kaut kas līdzīgs tumšām zvīņām, kas atgādināja dīvainu bruņutērpu. Lidonis lūkojās cauri zelta maskai uz Eišu ar skumīgām acīm un smaidīja. Viņam bija spārni, tie nebija izšķīduši... Viņam bija spārni! Pilsēta tuvojās aizvien straujāk. Pēc brīža spārnotais radījums palidoja sāņus un Eiša redzēja kā viņš smiedamies uzlido atpakaļ debesīs.
Tajā brīdī iepīkstējās viņas displejiņš. Pēdējiem spēkiem Eiša pastiepās pēc tā un ielūkojās paziņojumā “Jūsu neirālajā sistēmā atrasts DreamReaver 7.3.3 Klasifikācija: neirālais vīruss. Vēlaties redzēt detaļas?” Eiša nospieda “Jā” un uz ekrāna parādījās “DreamReaver 7.3.3 iekš McAffee virus scan 79.3 datu bāzēm tiek atpazīts kā vīruss pēc sekojošām pazīmēm: sapņu ierakstīšana 5%, sapņu failu analīze 3,07%, citu programmu izmantošana 27,02%, uztveres konfigurācijas failu maiņa 40%, ierakstīšana apziņas joslās 79,3%. Vai vēlaties iznīcināt?”
– Ak... – Eiša novaidējās un iesmējās. Viņa smējās sirsnīgi. Viņa smējās par sevi. Viņai viss bija apnicis. Visa šī pretīgi izkropļotā pasaule, kas spēja padarīt traku, ielaižot cilvēka galvā vīrusu. Nebija vairs nekādas cerības. Tikai naids...
Eiša, pārvarēdama sāpes, atkal saķēra stūri un pagrieza gaisa kuģi pret Zianoras debesskrāpju virsotnēm. Lai taču viņi beidzot saprot... Šī vairs nav pasaule, kurā iespējams dzīvot. Šajā pasaulē nekas vairs nav atlicis. Bet vai Dievs savā valstībā pieņem cilvēkus ar dzelžiem ķermenī un uzlabotu prātu? Vai viņš pieņem tādus, kuru prāti ir tīšām saindēti? Vai viņš vispār ir...?
Un tad Amons Ra visbeidzot sasniedza vienu no pilsētas debesskrāpjiem un izšķīda sīkās drumslās, nolīstot pār Zianoru kā spīdošu atlūzu lietus.