Staburags, piektdiena, 2018.gada 21.septembris

Saistībā ar Eiropas Kulttūras mantojuma dienām Neretas novadpētniecības muzeja vadītāja Lidija Ozoliņakopā ar citiem entuziastiem sarīkoja novadnieka rakstnieka Jāņa Veseļa piemiņas dienu. Viens no pasākumiem notika arī pie rakstnieka piemiņas akmens, netālu no viņa dzimtajām mājām “Āniņi” Pilskalnes pagastā, kas pulcēja Vesela dzimtu, novadniekus, viņa talanta cienītājus un Latvijas Fantāzijas un Fantastikas literatūras biedrības pārstāvjus.

Eiropas Kultūras mantojuma pasakums Neretas novadā aizritēja vairākās daļās – pie Jāņa Veseļa piemiņas akmens pulcējās viņa dzimta, iestādīja kociņus, dalījās atmiņās un kopā fotografējās. Kultūras diena turpinājās Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņi” un vēlāk arī Neretas novadpētniecības muzejā, kur varēja noskatīties režisora Ivara Selecka 1988.gadā uzņemto filmu “Šķērsiela”, kurā ir stāsts arī par Jāņa Veseļa mazmeitu Daigu, kuru tolaik izliek no tēva mājām Rīgā, Čiekurkalnā.

Veselis un Latvija ir nedalāmi

Neretas novadpētniecības muzeja vadītāja Lidija Ozoliņa stāsta, ka domājot par kādu novadnieku un viņa devumu Latvijai, lai vina zīmē šogad varētu aizvadīt Eiropas Kultūras mantojuma dienas, par labu Jānim Veselim izškīrušies vairāku iemeslu dēļ.

“Jani Veseli Eiropas Kultūras mantojuma dienām izvēlējāmies tādēļ, ka viņš ir piedalījies Pirmajā pasaules karā, kura rezultāts bija jaunu valstu veidošanās Eiropā. Pēc kara dibinājās arī Latvijas valsts, Veseli iesauca dienestā jaunajā Latvijas armijā, kur viņš Brīvības kara laikā dienēja saimnieciskajā daļā, vēlāk štābā Rīgā, preses sektorā. Te sākās viņa aktīvais rakstniecības laiks, jo viņš kļuva pazīstams kā jauns, ražīgs, ipatnēju stilu autors. Tas savukārt ieinteresēja jaundibinātās izdevniecības un redakcijas. Veselis darbos, rakstniecībā, pārliecībā bija Latvijas patriots līdz pat 1944.gadam šeit, Latvijā, vēlāk Rietumu trimdā. Tur viņš meklēja un saglabāja saites ar latviešu rakstniekiem, māksliniekiem, inteliģenci, visu trimdas latviešu sabiedrību un turpināja ražīgi darboties dažādu žanru literatūrā. Viņš dzīvoja trimdā ar domām par Latviju, tās cilvēkiem, Latvijā palikušo ģimeni. Viņa darbi bija par Latvijas vēsturi, cilvēkiem, notikumiem. Literatūrzinātnieki, vēsturnieki, trimdas latvieši, kas Veseli pazina, viņa sabiedrisko darbību un literāro devumu vērtē, ka Veselis un Latvija – tas ir nedalāmi,” stāsta Lidija Ozoliņa.

Arī mūsdienās darbi spēj aizraut

Latvijas Fantāzijas un Fantastikas literatūras biedrības pārstavis, fantāzijas žanra eksperts un grāmatnieks Imants Belogrīvs pētījis gan rakstnieka Jāņa Veseļa biogrāfiju, gan darbus. Vai arī mūsdienās Jāņa Veseļa literatūra var aizraut lasītāju? Imants Belogrīvs teic, ka noteikti var aizraut Veseļa idejas, taču, lasot un vērtējot Veseļa darbus, atklājas, ka viņam bijušas grūtības un nepilnības apdarinot tos. Šadi darbi spēj aizraut tos, kuriem patīk šis žanrs kopumā, pretējā gadījumā nav iespējams pārliecināt cilvēku lasīt fantastiku, ja viņš ir ieņēmis galvā, ka tā nav laba literatura. Jānis Veselis ir daudz ietekmējies no saviem laikabiedriem, ārzemju autoriem, daudz lasījis vņu darbus un nenoliedzami mēģinājis atdarināt savos darbos.

“Brīnumainais” liks ķerties pie grāmatas

Imants Belogrīvs atklāj, ka viņa daiļradi pētījis, lasot visus atrdadamos periodiskos izdevumus un grāmatas, pašu ļoti aizrauj viņa darbs “Teiksmas”: Jāņa Veseļa lielakais nopelns meklējams citā jomā, un parasti tas netiek akceptēts. Dažreiz saukts par “teiksmotāju un zvaigšņu reģi”, literatūrā publicistikā viņš bija kaismīgs fantāzijas un fantastikas sludinātājs un visdrīzām tīri intuitīvi nojauta, ka fantastika varētu izaugt par XX gadsimta autentisku žanru. Cīņa pret laicīgumu literatūrā tiek pieteikt viņa rakstā “Tagadnību bai mūžību?”. Pagājušā gadsimta 20. – 30.gados fantastikas literatūrkritika vēl nebija izveidojusies, un pats jēdziens tikko bija parādījies, kur nu vēl runāt par to, lai kāds nopietni spriestu par žanra vājajām vai spēcīgajām pusēm, turklāt atsevišķi nodalītu un modernā izpratnē definētu fantāzijas žanru. Tas, par ko tolaik runāja Veselis, tagad ir iztikas pelnīšanas lauks rakstnieku leģionam, un tikpat daudz ir to, kas ar saviem vērtējumiem un definējumiem iestiguši blakus purvā. Rakstniek neatstāja nemirstīgās literatūras formulu, bet vienu gan mēs varam pieļaut – viņš ticēja, ka “brīnumainais”būs tas, kas liks lasītājam no jauna ķerties pie grāmatas. Savu “brīnumanā” izpratni viņš ielicis “Latvju teiksmās”, ko žurnāls “Daugava” sāka publicēt 1936.gadā, un “Tērauda dvēseles” trešajā daļā “Pa senajām upēm”, kas tapa 1946.gadā. trešā daļa ir uzrakstīta “Teiksmu” fantāzijas manierē, bet organiski pekļaujas iepriekšējām triloģijas daļām, turpinot ar cita personāža – Andreja Meikļa – gaitām: nokļūšanu veļu valstībā un piedalīšanos latvju vēstures griežos. Veseļa uzskatu lielākais atbalstītājs bija Jānis Grīns, skaidrā veidā to deklarēdams rakstā “Literārā fantastika.”

Uzziņa

Eiropas Kultūras mantojuma dienas ir tematiska, mantojuma vietu saimnieku, entuziastu un speciālistu veidota kultūras pasākumu proramma, kuras mērķis ir tuvināt cilvēkus kultūras mantojumam, vairojot izpratni par pieminekļu aizsardzību – aizsargājamo pieminekļu dažadību, vērtību apzināšanu, saglabāšanu, kā arī kultūras mantojumu kā resursu ilgspējīgai attīstībai.

Pieturzīmes

• Jānis Veselis (1896 – 1962) bija latviešu rakstnieks, darbojies dažādos periodiskajos izdevumos, literatūras kritikā, uzskatāms par vienu no talantīgākajiem prozaiķiem ar savu īpašo stilu un savdabīgu pasaules skatījumu īsās prozas darbos un romānos.
• Dzimis 1896.gada 1.aprīlī Neretas pagasta “Āniņos” zemnieku ģimenē, mācījies Neretas Andreja skolā un Jekabpils pilsētas skolā.
• Pirmā pasaules kara laikā, 1915.gadā, iesaukts Krievijas impērijas armijā, pēc demobilizācijas 1918.gadā dzīvoja vecāku mājās Degumniekos, netālu no Lubānas ezera, piedalījās Brīvības cīņās.
• 1920.gada aprīlī laikraksts “Republikas Sargs” iespieda viņa pirmo dzejoli “Nav žēl”, drīz vien vairāki dzejoļi un stāsts “Tuksnesī” parādījās arī laikrakstā “Latvijas Kareivis”.
• 1921.gadā Veselis pārcēlās uz dzīvi Rīgā, sākumā pārtikdams tikai no sava literārā darba. Rakstīja stāstus, noveles, romānus un radīja pats savu literārās izteiksmes veidu – teiksmas. Īpašu ievērību viņš ieguva ar romānu “Tīrumu ļaudis”, ko 1928.gadā godalgoja Kultūras fonds, bija laikrakstu “Latvijas vēstnesis” un “Jaunākās ziņas” lidzstrādnieks.
• Otrā pasaules kara laikā bija apgāda “Latvju grāmata” redaktors, 1942. gadā izdeva latviešu mitoloģijas iespaidā tapušās “Latvju teiksmas”.
• 1944.gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1950.gadā pārcēlās uz ASV, kur strādāja par latviešu grāmatu kolportieri jeb ceļojošu grāmatu pārdevēju. Miris 1962. gada 18.maijā, sakot runu “Daugavas vanagu” sanāksmē Milvokos, apglabāts Kalamazū Riversaidas kapsētā.