Saule jau rietēja. Visi trīs zemnieki pameta bažīgus skatienus uz kvēlojošajām vakara debesīm virs Juras kalniem un steidzās tālāk. Kopš brīža, kad mazajā Doles pilsētiņā Francijas austrumos bija ieradies vilkacis, viņi, tāpat kā citi pilsētas iedzīvotāji, pēc saulrieta labprātāk neuzturējās ārā. Nezvērs jau bija nogalinājis trīs bērnus, un neviens nezināja, kad tas uzbruks atkal.

Piepeši klusumu pārtrauca šaušalīga skaņa: garš vilka kauciens un jaunas meitenes izmisīgie kliedzieni. Zemnieki pārvarēja bailes, paķēra cirvjus un siena dakšas un metās skriet. Viņi atrada meiteni krūmos. Viņa bija mirusi.

Zemnieki redzēja kādu bēgam. Savādā būtne skrēja uz četrām kājām un kustējās kā vilks. Bet mirkli pirms tā pazuda, zemnieki paguva saskatīt, ka bēglim ir cilvēciski sejas vaibsti. Tas izskatījās pēc vientuļnieka Žila Garnjē.

Likumus pielāgo ķeceru medībām

15. – 17. gadsimtā cilvēki Eiropā visā nopietnībā ticēja vilkaču eksistencei. Teologi un juristi sacerēja par tiem zinātniskas disertācijas, un iebaidītā tauta naktīs iebarikādējās savās mājās. Paši senākie nostāsti par vilkačiem ir vairākus tūkstošus gadu veci, bet visvairāk no šīm dēmoniskajām būtnēm baidījās agrajos jaunajos laikos. Viens no iemesliem, kāpēc vilkaču histērija piemeklēja Eiropu tieši tajā laikā, bija izmaiņas vairāku valstu likumos. Ilgu laiku Eiropas likumi balstījās uz romiešu tiesību sistēmu. Starp saglabātajiem likumiem bija, piemēram, „Lex Talionis” jeb atmaksas likums. Ar tā palīdzību romieši varēja saukt uz tiesu cilvēku, kas viņus nepatiesi apsūdzējis. Tātad bija riskanti celt pret kādu apsūdzību grūti pierādāmā lietā, piemēram, buršanā.

15. gadsimtā kristīgā baznīca centās pārvarēt Lielo shizmu, kuras gaitā tā bija sašķēlusies divās nometnēs. Vairākos koncilos mēģināja mainīt baznīcas organizāciju, vienlaikus cīnoties par ticības vienotību un tīrību. Tomēr nekādi baznīcas centieni vairs nespēja novērst reformāciju un protestantiskās baznīcas izveidošanos.

Tagad katra kristīgās baznīcas konfesija cīnījās par savas mācības tīrību un patiesumu pat ar visnežēlīgākajiem līdzekļiem. Raganu prāvas izmantoja arī valsts vara, lai sekmētu pavalstnieku bezierunu pakļaušanos, turklāt liela loma bija arī kopējai krīzes un tās izpausmju (neražas, bads, sērgas, dārdzības pieaugums) izjūtai šajos juku laikos. 1408. gadā Šveicē apsūdzēja pirmo vilkaci. Turpmākajos 300 gados baznīca un dažādas varas institūcijas nolēma nāvei tūkstošiem cilvēku.

Vilkacis Žils Garnjē

Viens no vilkačiem bija Žils Garnjē, pazīstams kā Doles eremīts. Žils bija bailīgs vientuļnieks, kurš izvairījās no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Viņš bija kārns un bāls ar pinkainu bārdu un kuplām uzacīm. Kad Dolē mīklainos apstākļos pazuda pirmais bērns, tās iedzīvotājiem bija tikai viens aizdomās turamais – netīkamais Garnjē. Ilgu laiku šim pieņēmumam nebija nekādu pierādījumu, līdz trīs zemnieki kādā vakarā ieraudzīja savādo vīru iebēgam krūmos.

1573. gada novembra vidū pazuda vēl viens bērns – desmit gadu vecs zēns, kuru atrada mirušu uz lauka. Kāds bija norāvis un apgrauzis puisim vienu kāju. Tagad pilsētnieku mērs bija pilns. Viņi notvēra Garnjē un aizveda pie tiesneša. Par notikušo tiesu ir saglabājies protokols:

„Ir pierādīts, ka Žils Garnjē dažas dienas pēc Svētā Miķeļa dienas uzbruka 10  -12 gadus vecai meitenei pie vīnadārza de Šantenuā pusjūdzi aiz Doles. Garnjē bija vilka izskatā. Viņš nogalināja meiteni ar zobiem un rokām, kas izskatījās pēc ķetnām, un ievilka viņu Delaserras mežā. Garnjē viņu izģērba un kāri ēda miesu no ciskām un rokām – mazliet gaļas viņš aiznesa mājās arī sievai Apolīnai, ar kuru kopā viņš dzīvoja Senboro, netālu no Amanžas”.

Dokumentā ir uzskaitīta virkne Garnjē ļaundarību, piemēram, minēts, ka viņš 1573. gada rudenī nogalinājis un sakropļojis četrus bērnus. Garnjē atzinās visos noziegumos un paskaidroja, ka bijis izsalcis un noslēdzis līgumu ar kādu dēmonu, kurš iedevis viņam burvju ziedi. Tā vīrieti pārvērtusi par vilku, un viņš ieguvis spēju nogalināt cilvēkus un dzīvniekus, kad juties izbadējies.

Burvju ziede un vilka josta

Lai spētu pārvērsties, vilkacis kā daļu no „velna pakta” saņēma kādu maģisku priekšmetu. Garnjē gadījumā tā bija ziede – visierastākais burvju līdzeklis Francijā. Savukārt Vācijā ļaudis ticēja, ka vilkacis saņem vilka ādas jostu.

Kad franču vilkači gribēja pārvērsties atkal par cilvēkiem, viņi vāļājās rasainā zālē vai peldējās ezerā. Vācijā viņiem vienkārši vajadzēja noņemt savu vilka jostu. Tā vēstīja tautas nostāsti.

Vilkacis varēja pieņemt dažādus veidolus. Pārbaidītie cilvēki bieži iztēlojās, ka šīs būtnes gandrīz pilnībā pārvēršas par vilkiem, lai gan vilkacis bija lielāks, spēcīgāks un mežonīgāks. Turklāt tas saglabāja savu cilvēka gudrību un viltību. Dažos gadījumos vilkacim bija cilvēka acis, citos – trūka astes. Pēc kristiešu domām, tas bija tāpēc, ka Velns spēj radīt tikai nepilnīgas būtnes.

Žaks Rulē, kuru par vilkaci pasludināja 1598. gadā, paskaidroja, ka viņa rokas pārvēršoties par vilka ķetnām, bet galva paliekot normāla. Vilkaces Klaudija Gaijāra un Pernete Gandijona liecinieku aprakstā bija pa pusei dzīvnieki, pa pusei cilvēki. Gaijārai bijis vilka ķermenis un cilvēka kājas, net Gandijonai ķepu vietā 0 spalvainas rokas. Abas nogalināja 1598. gadā lielās vilkaču medībās Jurā netālu no Francijas Alpiem.

Arī Žila Garnjē gadījumā tiesa neatrada nekādus vainu mīkstinošus apstākļus. Viņš bija vilkacis, kurš vainīgs slepkavībā, kanibālismā un „diabolismā” (Velna pielūgšanā) – noziegumos, kam varēja būt tikai viens soda mērs. „Apsūdzētais jānodod tiesas bendem. Garnjē no šejienes ragavās jāaizved uz soda vietu, kur bende sadedzinās viņu pelnos. Viņam piespriests arī segt tiesas izdevumus”, - tā bija rakstīts tiesas protokolā.

Aizdomās turamo nežēlīgi spīdzina

Viens no zinātniekiem, kas rakstīja disertācijas par vilkačiem, bija teologs Pjērs Mamors. Grāmatā „Flagellum Maleficorum” („Raganu lāsts”, izdota 1490. gadā), viņš apkopoja tipiskus tālaika uzskatus: „Vilkacis ir šausmīgs nezvērs – vilks, kuru apsēdusi Elle un vada pats Velns!”

Parasti aizdomās turētos vilkačus pakļāva briesmīgai spīdzināšanai, līdz viņi atzina absurdās apsūdzības. Bieži viņi nodeva citus vilkačus cerībā, ka paši saņems maigāku sodu. Arī jaunos aizdomās turamos spīdzināja, kamēr viņi atzinās un nodeva vēl vairāk vilkaču. Juras apgabalā 1597. un 1598. gadā ar nāvi sodīja desmit cilvēku, bet Dienvidvācijā 1629. un 1630. gadā notiesāja un sadedzināja 15 cilvēku.

Tomēr liela daļa aizdomās turamo, tāpat kā Žils Garnjē, ātri atzinās, ka noslēguši paktu ar Velnu vai ir nelabā apsēsti. Pēc visa spriežot, viņi bija maniakāli slepkavas, kam uz sirdsapziņas daudz upuru, taču tiesā citas izvēles nebija, kā izskaidrot savas ļaundarības ar kristīgo ideju palīdzību. Lai paveiktu tādus briesmīgus noziegumus, viņiem vajadzēja būt nelabā apsēstiem. Citiem vārdiem sakot, viņi paši sevi uzskatīja par vilkačiem.

Šādu atzīšanos varēja izraisīt arī maldīgas idejas, ko radījusi psihiska saslimšana. Mūsdienu psihiatrijā ir zināma tāda slimība kā klīniskā likantropija. Ar to sirgstošie cilvēki patiesi ir pārliecināti, ka spēj pārvērsties vilkačos. Šīs diagnozes pacientu izmeklēšana ir uzrādījusi novirzes no normas tajās smadzeņu daļās, kas veido ķermeņa formu un lieluma uztveri. Likantropijas upuri ne tikai domā, ka viņi spēj mainīt izskatu, bet sajūt šo pārmaiņu arī gluži fiziski. Tas, kas ir zināms mūsdienās, bija pilnīgi neizprotams un biedējošs pirms aprakstītajiem 400 gadiem.

Vilkači dodas klosterī

Tomēr arī viduslaikos cilvēkiem nebija gluži sveša doma, ka šī apsēstība varētu būt saistīta ar garīgu slimību. Tā 1603. gadā Žans Grenjē apgalvoja, ka vilka izskatā nogalinājis vairākus cilvēkus, bet pārsteidzošā kārtā tiesa viņu neatzina par vainīgu. Tiesneši nosprieda, ka Grenjē drīzāk ir slims, nevis ļauns, tāpēc viņu nepakāra, bet aizsūtīja uz klosteri.

Tiesas spriedums pamatojās uz cerību, ka kristīgā vēsts nelaimīgo Žanu izdziedinās. Taču jurists Pjērs de Lankrs, kas 1610. gadā apciemoja Grenjē klosterī, rakstīja, ka tam nav bijis īpaša efekta:

„Viņš bija neliela auguma, kautrīgs un nevēlējās skatīties nevienam acīs. Viņa acis bija dziļi iekritušas un nemierīgas. Zobi bija gari un izspiedušies. Nagi melni un dažās vietās nodiluši. Viņa prāts bija pilnīgi tukšs. Šķita, ka viņš nespēj saprast pat pašas vienkāršākās lietas. Viņš stāstīja, ka agrāk skraidījis pa mežu kā vilka, un sacīja, ka viņam joprojām kārojoties jēlas gaļas – it īpaši mazu zēnu miesas.”

Klosterī Pjērs de Lankrs pamanīja, ka ļaunums un kāre pēc cilvēka gaļas tur jauno vīrieti stingrā tvērienā:

„Viņš piebilda: ja nebūtu ieslodzīts, nepaietu ilgi, kad viņš atkal to nobaudītu. Viņš paskaidroja, ka Meža valdnieks (Velns – red. piez.) esot divas reizes apciemojis viņu klosterī, bet viņš to aizdzinis ar krusta zīmi.”

Pēdējā prāva Vācijā

Žans Grenjē bija galvenā persona vienā no pēdējām Francijas vilkaču prāvām, taču Vācijā to medības tolaik vēl tikai pastiprinājās. Niknās katolicisma un protestantisma cīņas izpostīja lielu daļu Eiropas, bet it īpaši Vācijas teritoriju. Daudzas pilsētas bija izlaupītas, raža sadegusi, un civiliedzīvotāji – noslepkavoti.

Nav brīnums, ka šādos posta laikos uzplauka māņticība. Tomēr pretstatā Francijas vilkaču procesiem par Vācijas prāvām vēsturnieki zina visai maz.

Bieži tiesas protokolos ir lasāmi tikai gari saraksti ar notiesāto vārdiem un nāvessoda izpildes gadi: Everts Dītrihs, zemnieks, 1630.; Klāra Hesmane, zemnieka sieva, 1630.; Johans Jakobs Heinrihs, skolotājs 1630. ... Vienkārši cilvēki, kuru liktenis ir nodots aizmirstībai. 17. un 18. gadsimta mijā notika krass pavērsiens cilvēku domāšanā un prāvu skaits strauji samazinājās. Pēdējās zināmās vilkaču prāvas vācu zemēs notika 17730. gadā, kad notiesāja ubagu Sīmonu Vandu, un 1793. gadā. Zviedru Vidzemē nāvessodu raganu prāvās pēdējo reizi piesprieda 17. gadsimta beigās, bet Kurzemes un Zemgales hercogistē – 1718. gadā. Beidzot vilkaču un raganu sārti lēnām, bet noteikti izdzisa. Savu gaismu pār Eiropu sāka mest apgaismības laikmets.