Kā uzskata, Eišteins uzskatījis, ka šīs zināšanas pagaidām var tikai nodarīt ļaunumu cilvēcei. Kur ir šo darbu būtība? Par nožēlu, atbildi uz šo jautājumu zinātnieks uz visiem laikiem aiznesa sev līdzi kapā. Mēģinājums atminēt to noslēpumu piespiež mūs iekāpt pieļāvumu, domu, aculiecinieku atmiņu augsnē, kuru absolūtā patiesīgumā nekad nevar būt pārliecības. Taču cita ceļa šodien, par nožēlu, vairs nav.

Neredzamais kuģis

Pēdējos dzīves gadus Alberts Einšteins strādāja pie vienotā lauka teorijas radīšanas. Galvenā būtība bija tajā, lai ar vienas vienīgas formulas palīdzību aprakstīt trīs fundamentālo dabas spēku mijiedarbību: elektromagnētisko, gravitācijas un kodolu. Iespējams, negaidīts atklājums tieši šajā jomā arī pamudināja Einšteinu iznīcināt savu darbu. Taču, iespējams, vēl līdz tam, kā zinātnieks spēja pilnībā aptvert visu savu atklājumu bīstamību, Pentagons paspēja izmantot daļu no viņa teorētisko aizmetņu.

Ritēja Otrais pasaules karš, un militāristiem bija uzstādīts uzdevums radīt savus kuģus maz pamanāmus vai pat neredzamus pretinieka lokatoriem. Militārās pārvaldes dzīlēs radās ideja radīt elektromagnētisko lauku, kurš ļautu gaismas starus savākt kokonā, kurš padarītu objektu neredzamu kā priekš cilvēka, tā arī priekš ierīces. Einšteinam kā lielākajam teorētiķim šajā jomā uzticēja veikt aprēķinus.

Notikums, kurš norisinājās tālāk, kļuva par vienu no pašiem interesantākajiem XX gadsimta noslēpumiem. 1943.gadā Filadelfijā ar līnijkuģi “Eldridža” notika noslēpumains atgadījums. Saskaņā ar eksistējošo versiju, peldējuma laikā kuģis, uz kura bija uzmontēts “neredzamības ģenerators”, nevis vienkārši izzuda no novērotāju redzes un radaru ekrāniem, bet it kā iekrita citā telpā un parādījās tikai pēc kāda laika ar pa pusei neprātīgu ekipāžu uz borta. Pēc tam ar jūrniekiem sāka atgadīties brīnumainas lietas: vieni it kā “sasala” izkrītot no reālā laika plūduma, citi vispār “izšķīda” gaisā, lai vairs nekad neparādītos no jauna.

Pakāpeniski šis mīklainais gadījums apauga ar pašiem neticamākajiem sīkumiem. Tajā pašā laikā ASV JKF vadība oficiāli noliedza baumas šī eksperimenta sakarībā. Tomēr daudzi pētnieki ne bez pamata nosauca oficiālo versiju par falsifikāciju.

Saskaņā ar atrastiem oficiāliem dokumentiem, no 1943. līdz 1944.gadam Einšteins kalpoja jūras-kara departamentā. Atradās aculiecinieki tam, kas notika ar “Eldridžu”. Daži no lieciniekiem apgalvoja, ka turējuši rokās lapiņas ar aprēķiniem, kuri veikti ar paša Einštena roku, kuram bija visai raksturīgs rokraksts. Bez tam, tika atrasts tā laika avīzes raksta izgriezums, kurā tika stāstīts par jūrniekiem, kuri nokāpjot no kuģa izkusa aculiecinieku priekšā.

Tomēr visu to var apstrīdēt, par cik, par nožēlu, nav saglabājies neviens oficiāls dokuments, kurš apliecinātu notikušo. Lieta tajā, ka “Eldzidžas” kuģa žurnāli noslēpumainā kārā pazuda, bet pēc priekšnieka pavēles pavadkuģa “Fjurest” žurnāli vispār tika iznīcināti, kaut arī tas bija pretrunā visiem noteikumiem. Un melnrakstus, kuri varētu sniegt gaismu šajā stāstā, Einšteins nevēlējās atstāt. Patiešām, kur varēja iekrist vesels kuģis, kādā citā laiktelpā nokļūt, ja nekādu citu laiktelpu, izņemot mūsējo dabā neeksistē, apgalvoja skeptiķi. Ja viss būtu tik vienkārši…

Telpas “tūkas”

Mūsdienās zinātniekiem jau ir aksioma, ka telpas izliekšanās, kura ieslēgta gravitācijas kompasā, veido tā saucamo “Švarcšilda sfēru” jeb “melno caurumu”, kurā var būt iekļauts vesels visums. Dažos savos darbos akadēmiķis A.D.Saharovs atzīst, ka līdztekus novērojamajam Visumam eksistē arī daudzums citu. Ne mazums mūsdienu zinātnieku apgalvo, ka nokļūt paralēlās pasaulēs var neveicot ceļojumus kosmosā. Tajos var iekļūt nepametot Zemi, “caurdurot” telpu ar spēcīgu enerģētisku iedarbību.

Tomēr tās visas ir teorijas. Bet ko prakse? Kā piemēru pieminēsim vienu interesantu faktu. Tā ir cilvēka liecība, kuram atombumba uzsprāga burtiski zem kājām. Sergejs Andrejevičs Aleksejenko strādāja Semipalatinskas atompoligonā kara celtnieka statusā. Viņa pienākumos ietilpa inženierbūvju, kuras tika sagrautas kārtējā lādiņa izmēģināšanas laikā, atjaunošana. 1973.gada vasarā viņš dienēja ģenerāļa K.M.Vertelova vadībā. Reiz, kad Aleksejenko kopā ar ģenerāli un vēl vienu pavadoni apskatīja aizbetonētu urbuma galotni, kurā bija ielikts lādiņš trīs kilometru dziļumā, kaut kas nenostrādāja, un kad “novērotāji” piegāja pie paša urbuma, nogranda sprādziens. Pats Aleksejenko atceras: “Es sajutu, kā mana kāja uzkārās kaut kādā bezsvara telpā. Kaut kas mani pacēla, man priekšā esošais Konstantīns Mihailovičs [ģenerālis Vertelovs] un Ivanovs pēkšņi izrādījās zem manis un kaut kādi samazinājušies. Es pārstāju sajust zem sevis zemi, likās, ka visa zemeslode ir izzudusi… Pēc tam sadzirdējās smaga ieilgusi nopūta kaut kur no apakšas, pēc kā es atjēdzos dziļa grāvja dibenā – Ivanovs bija izzudis no redzeslauka, bet Konstantīns Mihailovičs izrādījās kraujas malā, - es viņu ieraudzīju it kā caur milzīgu lēcu vairākkārtīgā palielinājumā. Pēc tam vilnis noplaka, mēs visi atkal stāvējām uz līdzenas virsmas, kura virmoja kā ķīselis… Pēc tam it kā strauji piecirta durvis uz citu pasauli, trīsas apstājās, un zemes virsma atkal sastinga atgriežot man reālās gravitācijas sajūtu…”.

Neakcentējot uzmanību uz vārdiem “durvis uz citu pasauli”, tos var norakstīt uz aculiecinieka emocionālo stāvokli, pievērsīsim uzmanību optisko efektu aprakstam. Kas tāds ir iespējams tikai pie gaismas staru izkropļošanās. Bez tam, Aleksejenko atceras par dīvainu slimību, ar kuru laiku pa laikam slimoja Semipalatinskas poligona darbinieki. Savā starpā visi to sauca par “sabiršanu” vai vēl “doktora Žarova slimību”. Kad doktors Žarovs preparēja dzīvniekus, kuri bija tikuši pakļauti tuvai atomsprādziena iedarbībai, viņš uzdūrās dīvainam efektam. “Sabirušais” dzīvnieks it kā izkrita no dzīves uz dažām diennaktīm – neelpoja, nekustējās, bet pēc tam pēkšņi piecēlās un sāka kustēties, it kā nekas nebūtu bijis. No sākuma, līdz Žarova atklājumam, “sabirušos” vienkāršii apglabāja, bet pēc tam, pēc Žarova izmēģinājumiem, viņiem vienkārši ļāva atgulēties. Slimie pēc tam atcerējās: “It kā kāds būtu izrāvis kontaktdakšu no kontaktligzdas, un tu pēkšņi pārstāji eksistēt…”.

Tas viss noslēpumainā kārtā atgādina notikušo ar līnijkuģa “Eldridža” ekipāžu, ne tā? Atcerēsimies aculiecinieku apgalvojumus par to, ka jūrnieki “it kā izkrita no reālā laika plūduma”. Jāatzīmē. Ka analoģiskas dīvainas saslimšanas tika novērotas firmas “Lokhid” strādniekiem, kuri vāca kopā “neredzamās” lidmašīnas, kuras sevi lieliski norekomendēja kara Persijas līcī laikā. Šo mašīnu izgatavošanas laikā tika izmantoti speciāli materiāli, kuru īpašību neparastums, iespējams, rodas to apstrādes ar “neredzamības ģeneratoru” laikā, līdzīgi tam, kas tika izmantots uz “Eldridža”.

Paralēlā realitāte

Vai tiešām tieši šo noslēpumu – realitātes izlaušanos citā telpā noslēpumu arī nolēma aiznest sev līdzi kapā nolēma Alberts Einšteins? Katrā gadījumā, šī versija daudz ko izskaidro. Piemēram, itāļu pētnieka Lučano Bokkone, kurš nofotografēja debesīs ar acīm nesaskatāmus radījumus ar speciālu ierīču palīdzību, eksperimentu neparastie rezultāti. Viņš pieļāva, ka šie “kritteri” (kas tulkojumā nozīmē “radījums”) – ēteriskās dzīvības formas, kuras nokļuvušas mūsu pasaulē no paralēlās telpas. Patiešām, ja katra atomsprādziena laikā veidojas sprauga uz citu pasauli, tad “kritteriem” bija ne mazums iespēju nokļūt uz Zemi. Jo tikai laika periodā no 1955. līdz 1973.gadam PSRS, ASV un Lielbritānija veica apmēram tūkstoti kodolizmēģinājumu.

Protams, pagaidām tā it tikai hipotēze. Tomēr šīs tēmas pētījumi turpinās. Un jau atrastas liecības Einšteina teorētisko darbu izmantošanas realitātei ne tikai pāriešanai citā telpā, bet arī darbojošam laika mašīnas modeļa radīšanai. Vai tiešām cilvēces sapņi, drosmīgās fantastu idejas beidzot sāk piepildīties?