16 Jul 2010
Šoreiz autors izlēmis par labu pēdējiem diviem variantiem, izrādās, pārnesta ir ne tikai pilsēta, bet arī viena lidmašīna ar pasažieriem, kas nolaidusies ne vairāk ne mazāk kā haitu teritorijā. Un salinieku ciematā sākas neliels militārs apvērsums. Tad nu vis sižets risinās ap šiem diviem notikumiem. Lasītājs šo to jaunu uzzina par haitu civilizāciju (vairāk gan nākas piedomāt pašam), palasīties pāris prison break cienīgas bēgšanas epizodes, ir arī pāris Austrālijas vēstures cienīgi „last stand” un veiksmīgas izglābšanās no nāves.
Tā kā pēdējo cikla grāmatu lasīju kaut kur gadu atpakaļ, tad jāatzīst, neko lāga neatcerējos no iepriekšējiem notikumiem. Sākot lasīt, atmiņa sāka ataust, un pašam par brīnumu, lielāko daļu atcerējos. Te nu būtu vietā pasūdzēties par triloģiju un megaloģiju autoru slinkumu. Tev, cilvēkam, izlasot, teiksim, cikla pirmo grāmatu, nākamo nākas gaidīt veselu gadu. Gaidīšanas procesā tu paspēj aizmirst to, kas bija pirmajā. Sadabūjis otro grāmatu, tu nemaz vairs lāga neatceries, par ko bija pirmā grāmata (tādēļ jau es rakstu savu blogu, lai saliktu sev atmiņai ceļazīmes un atcerētos).
Kopumā grāmata viduvēja lieku 7 no 10 ballēm, sižets ar īpašu oriģinalitāti vairs neizceļas. Grāmatas galvenais varonis Oļegs pretiniekus klopē bariem, ideoloģiskos ienaidniekus nospiež ar intelektu un, kā jau ģeologam pienākas, atrod pa kādai rūdas iegulai. Un lai ar cik kritiski es te neizteiktos, grāmatu izlasīju vienā paņēmienā no vāka līdz vākam.