Edvards Peidžs Mičels bija pirmais.

Par ceļojumiem laikā pirmo reizi sāka runāt XIX gadsimta beigās. 1881. gadā Ņujorkas žurnālā "Sun" tika publicēta Edvarda Mičela novele "Pulkstenis, kas gāja atpakaļ", kur pirmo reizi tika atspoguļots hronoceļojums. Lasošā publika toreiz praktiski neievēroja šo pavērsienu. Jāsaka, ka Herberta Velsa "Laika mašīna", kas iznāca 1895. gadā arī neizraisīja tik milzīgu sajūsmu. Varbūt, ka tajā aprakstītās lietas bija pārāk fantastiskas un pietiekami nopietnas. Pats interesantākais, ka Mičels savā stāsta izsaka zinātniskus pareģojumus, ko vēlāk apstiprina fiziķi. Konkrēti, runa ir par dažiem Einšteina relativitātes teorijas pieņēmumiem, kas tiek publicēti tikai 1905. gadā.

 

 

Edvards Peidžs Mičels (Edward Page Mitchell, 1852—1927) ir amerikāņu žurnālists un rakstnieks, viens no agrīnajiem zinātniskās fantastikas pārstāvjiem. Dzimis viņš Batas pilsētā, Menas pavalstī. Astoņu gadu vecumā, kopā ar vecākiem viņš pārceļas uz Ņujorku. 1863. gada dumpja laikā ģimenene pārceļas uz Taru, Ziemeļkarolīnā. Te 14 gadus vecais Edvards sāk publicēties "The Bath Times" ar maziem rakstiņiem. 1872. gadā, braucot uz koledžu, viņam acī trāpa oglīte no lokomotīves skursteņa un viņam steigšus jāarstē redze, jo arī otra acs paliek akla, operācijā to izdodas saglābt, bet pirmā ir pagalam. Drīz pēc šī traģiskā notikuma, atjaunojot veselību, Edvards saraksta savu pirmo fantastisko stāstu "Tahipumpis", kas anonīmi tiek publicēts avīzē "Scribner’s Monthly" 1874. gada sākumā (Vēlāk "Sun" iznāk stāsta pilns variants).

Mičels profesionāla žurnālista karjeru sāka Bostonas avīzē "Daily Advertiser", kur viņa aizbildnis bija Edvards Everets Heils, arī viens no amerikāņu fantastikas sākotnējā perioda rakstniekiem. No 1875. gada Mičels strādā Ņujorkas avīzē "The Sun", kur nostrādā kopumā 50 gadus, noejot ceļu no reportiera līdz galvenajam redaktoram. Visas dzīves laikā Mičelu interesē paranormālas parādības, viņa publikāciju virkne ir veltīta šai tēmai, konkrēti, spokiem. Kādu laiku viņš uzturēja pazīšanos ar krievu okultisti J. Blavadsku, taču beigās uzskati viņam mainījās, viņš nolēma, ka viņa ir šarlatāne. Mičela kolēģu vidū avīzē "The Sun" nakts izdevuma redaktors Garets Sērviss arī bija rakstnieks-fantasts un zinātnes popularizētājs. Kopš 1874. gada Mičels ir precējies ar Ennu Sjūelu Velču, laulībā viņiem piedzimst četri dēli. Pēc sievas nāves 1912. gadā viņš apprecas vēlreiz un šajā laulībā piedzimst viņa piektais dēls. 1926. gadā Mičels pensionējas un pēc gada nomirst ar asinsizplūdumu smadzenēs. Apglabāts viņš ir Glenridžā.

No 1874. gada decembra līdz 1886. gada janvārim Mičels publicē avīzē "The Sun" 29 nelielus zinātniski-fantastiskus stāstus. Savos darbos Mičels ievērojamāki agrāk par citiem fantastiem apraksta daudzas fantastiskas tehnoloģijas un priekšmetus: tā, jau pirmajā savā stāstā "Tahipumpis" (1874) viņš apraksta ceļojumu ar virsgaismas ātrumu, stāstā "Caurspīdīgais cilvēks" (1881) apraksta neredzamo cilvēku 16 gadus pirms Herberta Velsa romāna, stāstā "Pulkstenis, kas gāja atpakaļ" (1881) aprakstīts ceļojums laikā - 14 gadus pirms Velsa "Laika mašīnas" iznākšanas, stāstā "Pats gudrākais cilvēks pasaulē" (1879) aprakstīts cilvēka un domājošas mašīnas hibrīds (pēc būtības kiborgs), stāstā "Cilvēks bez ķermeņa" (1877) fantastikā tiek ieviesta teleportācijas ideja, bet darbā "Dvēseļu apmaiņa" (1877) ir viena no pirmajām apziņas ielādēšanām.

Mičela darbi nereti satur vairākas fantastiskas idejas vai tehnoloģijas. Piemēram, 1879. gada stāstā "Senatora meita", kur darbība notiek 1937. gadā, ir varākas drosmīgas prognozes attiecībā uz nākošām tehnoloģijām, ieskaitot ceļojumus pneimatiskā caurulē, elektrisko apsildīšanu, avīžu drukāšanu mājās, tās tiek pārraidītas ar elektrības palīdzību, barības tabletes-koncentrāti, starptautiskie radiosakari, kā arī dzīvu cilvēku anabioze tos sasaldējot (krionika). Stāsts satur arī vairākas sociālas prognozes, ieskaitot balss tiesības amerikāņu sievietēm, karu starp ASV un Ķīnu (tajā uzvar Ķīna) un starprasu laulības.

Pēc literatūras zinātnieku domām uz Mičela daiļradi visai lielu iespaidu ir atstājuši Edgara Po darbi, konkrēti, tāda iezīme, kā personāžu "runājošie" vārdi (piemēram, "profesors Dummkopfs" stāstā "Cilvēks bez ķermeņa").

Mičela darbi tika publicēti vienīgi avīzēs un netika izdoti kā atsevišķas grāmatas, tāpēc tie drīz vien tika aizmirsti. Tikai 1970. gados, pateicoties amerikāņu rakstnieka un fantastikas vēsturnieka Sema Moskovica pūlēm, tika sastādīts un 1973. gadā izdots E. Mičela stāstu krājums "Caurspīdīgais cilvēks" ("The Crystal Man"). S. Moskovics savos darbos dēvēja E. Mičelu par "amerikāņu zinātniskās fantastikas zaudēto ģēniju".

Izmantoti materiāli no Vikipēdijas un izdevuma "Taini XX veka", 2015. gada 27. numura.

Raksts Vikipēdijā.

https://en.wikipedia.org/wiki/Edward_Page_Mitchell

Mičela darbi internetā:

http://www.forgottenfutures.com/game/ff9/tachypmp.htm