Nevar teikt, ka Amerikas pilsoņu kara veterāna dēlam Edgaram Berouzam dzīves ceļš bija rozēm kaisīts. 35 gadu vecumā viņš bija kļuvis par neveiksmīgu biznesmeni, kurš tik tikko spēja turēties virs ūdens un centās ķerties pie jebkāda darba, lai uzturētu savu ģimeni. Un tad, 1911. gada vakaros, savā birojā, pēc darba beigām, zaudējis kārtējo klientu, viņš raksta fantastisku romānu, par Marsu un amerikāni Džonu Kārteru, kurš mīklainā ceļā iemiesojas tur tēlā, kam lemts kļūt par varenākās Marsa impērijas valdnieku. Neticot, ka viņa darbu kāds nodrukās, viņš tomēr piedāvā darbu žurnāla «All Story» redakcijai.  Neticamais notiek, ar nosaukumu "Zem Marsa mēnešiem" romānu publicē žurnāla numuros. Berouzs saņem čeku par 400 dolāriem, kas tajos laikos ir fantastiska summa par fantastiku. Kaut arī literārā ziņā romāns nav izcils, attēlotā, pavisam svešā pasaule to atsver. Tā paša 1912. gada otrajā pusē žurnāls sāk publicēt Berouza pirmo romānu par Tarzānu.

Kas tad ir tas, kas liek Amerikai, un vēlāk visai pasaulei iemīlēt Džonu Kārteru un Marsu - Barsumu? Autoram izdodas apvienot romānā divas lietas: amerikāņu uzņēmības garu un tajos gados ļoti populāro Marsu. Uz tā nesen atklātie "kanāli" neliek mieru cilvēku prātiem, domājot par to: ir vai nav dzīvība uz Marsa. 

Barsuma sērija sastāv no sekojošiem darbiem:

"Marsa princese" [A Princess of Mars] (1912) - tā nosauc pirmo romānu, kad to izdod atsevišķā grāmatā; "Marsa dievi" [The Gods of Mars] (1912); "Marsa valdnieks" [The Warlord of Mars] (1913); "Marsa jaunava Tuvija" [Thuvia, Maid of Mars] (1920); "Marsa šahs" [The Chessmen of Mars] (1922); , "Marsa lielais prāts" [The Master Mind of Mars] (1928); "Marsa karotājs" [A Fighting Man of Mars] (1931); "Marsa zobeni" [Swords of Mars] (1936); "Marsa mākslīgie cilvēki" [Synthetic Men of Mars] (1940);  “Llana no Gatolas” [Llana of Gathol] (1948) - romānu  veido agrāk žurnālā publicēti četri garstāsti :

"Sen nomirušais" [The Ancient Dead] (1941), "Barsuma Melnie pirāti" [Black Pirates of Barsoom] (1941), "Marsa dzeltenie cilvēki" [Yellow Men of Mars] (1941), "Marsa neredzamie cilvēki" [Invisible Men of Mars] (1941).

Berouza dēls Džons Kolmens Berouzs saraksta garstāstu bērniem "Marsa gigants" [The Giant of Mars] (1941).  Viņš ir arī tēva grāmatu ilustrators. Pats Edgars Berouzs saraksta "Cilvēkus-skeletus no Jupitera" [Skeleton Men of Jupiter] (1943), kam būti jāsāk jauna sērija par Džonu Karteru, darbam ir atklātas beigas, taču nekas jauns tā arī netiek uzrakstīts. Vēlāk, jau pēc Edgara Berouza nāves abi darbi iznāk vienā grāmatā "Marsietis Džons Kārters" [John Carter of Mars] (1964). 

Marsa cikls nosacīti iedalās sekojošās daļās:

1) pirmā triloģija: "Marsa princese", "Marsa dievi" un "Marsa valdnieks", kas veltīta virdžīnieša Džona Kārtera, Heliuma princese Dejas Torisas, tarku vadoņa Tarsa Tarkasa, Kārtera dēla Kartorisa un Ptarsas princeses Tuvijas piedzīvojumiem; 

2) trīs darbi, kas veltīti Kārtera bērniem un mazbērniem: "Marsa jaunava Tuvija" (galvenais varonis Kartoriss), "Marsa šahs" (varone Tara no Heliuma, Kārtera un Torisas jaunākā meita), "Llana no Gatolas" (varone - Taras meita, Kārtera mazmeita); 

3) romānā "Marsa lielais prāts" parādās vēl viens amerikānis, kas nokļuvis uz Marsa - Uliss Pakstons;

4) romāns "Marsa karotājs" veltīts vienam no Džona Kārtera bruņiniekiem - Tanam Hadronam no Hastoras, tam var pieskaitīt divus romānus, kas atkal veltīti Džonam Kārteram: "Marsa zobeni" un "Marsa mākslīgie cilvēki";

5) atsevišķi stāv Berouza dēla darbs un nenotikusī sērija par Kārtera piedzīvojumiem uz Jupitera.

Marsa sērijas galvenā vērtība ir valdzinoši neparastā pasaule , ja runā par literārajām vērtībām, spēcīgāki ir pirmie divi romāni, pārējie – niknāks literatūras kritiķis tos pieskaitītu masu produkcijai. Berouza sarakstīto romānu skaits iespaido, taču mūsdienu skatījumā tās ir tikai tādas plānas grāmatiņas.

Mēģināsim sīkāk iepazīties ar Marsu – Barsumu, tā nosaukums tulkojumā no izdomātās marsiešu valodas ir Astotā planēta (bar – astoņi, soom – planēta), jo pēc marsiešu priekšstatiem planētas ir arī Saule, Zemes Mēness un abi Marsa pavadoņi.

Berouzs savu Marsu veido pēc zinātnes popularizētāja Kamila Flamariona priekšstatiem par Marsu, kā mirstošu pasauli. Venēra ir kā Zemes pagātne, Marss – nākotne. Turklāt Flamariona romānā „Urānija” (1889) jau ir aprakstīts, kā cilvēka astrālais ķermenis no Zemes nokļūst uz Marsa. Marsa kanāli, savukārt ir populārs zīmols tā laika astronomijā. Lielākoties pateicoties astronomam Parsivalam Lovelam.

Edgars Berouzs visu informāciju par Marsu ir „ieguvis”, personīgi tiekoties ar savu tēvoci Džonu Kārteru, kad Marsa valdnieks laiku pa laikam ierodas uz Zemes, tāpat viņš pa radio ir sarunājies ar Ulisu Pakstonu un marsiešiem Tanu Hadronu un Voru Daju.

Romānu darbības laikā Marss ir Zemei līdzīga planēta, vienīgi tās okeāni ir iztvaikojuši. Apdzīvoti ir tikai kontinenti un salas. Okeānu gultnes ir apaugušas oranžām sūnām, tajās ganās zaļo klejotāju – tarku un varhunu ganāmpulki. Bijušo jūru krastos atrodas pamestu pilsētu drupas, kas kalpo par apmetnēm klejotāju vadoņiem. Vienīgie, lielākie ūdens avoti ir pazemes jūra Korusa dienvidpolā, Arktikas sniegi un Lielā Tunoliānas slīkšņa.

Barsumieši ir uzbūvējuši globālu kanālu tīklu, kuru krustpunktos atrodas modernās pilsētvalstis. Tā kā marss ātri zaudē atmosfēru, tad gaisa trūkumu kompensē īpašas fabrikas, kas ražo skābekli tieši no pasaules ētera. Klimats uz Marsa ir vienāds, izņemot ledus klāto Arktiku. Dienas ir siltas, bet naktis – aukstas. Berouzs izstrādāja arī Marsa kalendāru, taču tas ir nepareizs, ka Marsa gads ilgst 687 dienas (pēc Zemes kalendāra). Marsa gadā ir 669 dienas (pa 24 stundām, 37 minūtēm). Berouzs īpaši nav aprakstījis marsiešu tehniku, tāpēc tagadējiem māksliniekiem ir pilnas iespējas izvērsties , ,

Lielākā daļa no Barsuma iemītniekiem cilvēkiem līdzīgas būtnes, taču to bioloģija jūtami atšķiras. Marsieši dēj olas un var dzīvot pat 1000 gadu. Tikai pašā galējā vecumā viņi strauji noveco, bet tā visu mūžu ir veselīgi. Tomēr valdošā, vardarbīgā dzīvesveida dēļ tikai retais nodzīvo tik ilgi. Marsa reliģija pieprasa, lai 1000 gadus sasniegušie dodas svētceļojumā uz Issas upi, kas iztek no Korusas jūras pazemē. No svētceļojuma neviens neatgriežas, jo izrādās, ka viņi kalpo par barību Dienvidpola iemītniekiem. Visi marsieši ir telepāti, ieskaitot arī dzīvniekus. Paši savas domas viņi spēj slēpt vai uzsūta halucinācijas, tomēr tālākos romānos šīs spējas praktiski nav pieminētas. Neskatoties uz spēcīgām fizioloģiskām atšķirībām problēmu ar kopdzīvi „marsiete – cilvēks” nav!,

Visi marsieši runā vienā valodā, taču katrā valstī ir dažāda rakstība. Politika un tirdzniecība dažādos romānos aprakstīta savādāk, pirmajā triloģijā – pilsētvalstis ar kaimiņiem nekomunicē, vēlākos darbos minētas vēstniecības un lidostas.

Valsts iekārta visur ir absolūtā monarhija vai teokrātija. Pilsētas vai cilts vadoņa tituls ir džeds, ja pilsēta ir liela un tai ir vasaļi, tad – džedaks. Tā kā Džons Kārters vēlāk pretendē uz Marsa valdnieka titulu, tad viņa tituls ir džedaku džedaks. Sievietes-valdnieces tituls ir džedara.

Marsiešu sabiedrība ir arhaiska, tiek plaši izmantots vergu darbs. Īpaša kategorija sabiedrībā ir divām ļaužu kategorijā: profesionāliem slepkavām un pantaniem – karavīriem-algotņiem.

Marsieši nenēsā drēbes, tikai daudz dažādas rotaslietas. Izņēmums ir bruņas un aukstākos apgabalos – zvērādas, arī guļ viņi uz zvērādām. Filmās, protams, tā viņus rādīt nevar.

Marsieši iedalās sekojošās rasēs:

Sarkanie marsieši  – dominējošā rase uz Marsa – pati kulturālākā un tehnoloģiski attīstītākā, melnas asis un vara krāsas ādas tonis viņus atšķir no pārējām rasēm, un arīDžons Kārters savu ādu iekrāso viņu tonī.Citādi – ļoti līdzīgi cilvēkiem. Monogāmi. Tieši viņi valda daudzās pilsētvalstīs: Heliumā, Ptarsā, Kaolā, Zodangā, Tunolā, Fandalā un citās. Rase rūpējas par ūdeni un atmosfēru, tieši pie viņiem Uliss Pakstons spēja uzbūvēt radio sakariem ar Zemi.

Zaļie marsieši visvairāk atšķiras no citām rasēm: 10-12 pēdas gari: divas kājas un četras rokas, acis novietotas galvas sānos. Klejotāji, ļoti cietsirdīgi. Ģimeņu nav, privātā īpašuma arī nav, visu sadala pēc hierarhijas. Vadoņu maiņa notiek divkauju ceļā. Tehniskie līdzekļi un ieroči iegūtu maiņas ceļā no citām rasēm. Cilšu nosaukumu iegūti no pilsētu drupām, kur atrodas vadoņa mītne: Tarka, Varhuna, Torkasa, Tarda utt.

Dzeltenie marsieši  apdzīvo tikai Marsa Arktiku – Okaru, ne visur, jo daļā no ziemeļu zemēm dzīvo sarkanā rase – panari. Dzīvo pilsētās zem kupola. Aplaupa citus ceļiniekus, izmantojot magnētiskās lamatas. Viņu valstis: Kadabra, Illala, Marentina uc.

Baltie marsieši  – orovari - bija lielisko jūrasbraucēji, un viņu impērija stiepās pāri visai planētai. Taču tas bija pirms miljoniem gadu. Uzskata par izmirušiem, taču slepeni apdzīvo Horcas pilsētu. Visus svešos, kas nokļūst pie viņiem, nogalina arēnā. Lotariāņi skaitā ir tikai 1000, visi vīrieši, telepātiskās spējas izveidojuši līdz līmenim, ka spēj radīt savu senču projekcijas, ko izmanto par padotajiem, armiju un vergiem. Tarni apdzīvo Issas ieleju, audzējot cilvēkus-augus, tieši viņi radīja cietsirdīgo Issas kultu, lai upurētu citu rasu pārstāvjus. Kanibāli. Matu nav, tāpēc nēsā parūkas.

Melnie marsieši jeb pirmdzimtie  apdzīvo pazemes Korusas jūras krastus Dienvidpolā. Pēc leģendas pirmie radušies no Dzīvības koka. Citi marsieši uzskatīja viņus par Marsa mēnešu Turijas un Hlorusa iemītniekiem. Pēc dzīvās „dievietes” Issas bojā ejas pirmdzimto valsts sadalījās sīkās valstiņās, kas nodarbojās ar gaisa pirātismu. Vienā no šādām valstiņām – Kamtole - nodibinās tik totalitāra iekārta, ko vada kaut kāda Lielā Mašīna, ka tās atmiņā ievietojas visu valsts iedzīvotāju nervu sistēmas refleksi. Ja marsietis attālinās no mašīnas receptoriem: viņu gaida mokoša nāve, ko katrs iedzīvotājs nēsā īpašu signālaproci. Pirmdzimto valdnieku tituls ir dators.

Bantumas valsti apdzīvo kaldani , kas bioloģiski laikam ir tuvi kukaiņiem: sfēriska galva, kas apgādāta ar sešām zirnekļveida kājām, viņus vada māte-valdniece Luudoma. Neemocionāli, toties spēcīgi attīstīta abstraktā domāšana un loģika. Rase vēlas pilnīgi norobežoties no apkārtējās pasaules un nodarboties tikai ar apceri. Tāpēc visu laiku vāc krājumus, lai varētu ne par ko citu nedomāt. Tā kā fizisku darbu nespēj veikt, tad viņi izmanto rikorus – mākslīgi izveidotas cilvēkveidīgas būtnes bez galvas. Tās vietā sēž kaldans. Rikori ir nomaināmi, kad tie nolietojas.

Vēl ir daži retāki radījumi: ķengurcilvēki un hormadi, ko marsiešu zinātnieks Rass Tavass ir izveidojis mākslīgi. 

Kopumā visi marsieši ir labi veidoti, vīrieši – muskuļoti, sievietes seksīgi skaistas. Vismaz tā tās zīmē lielākā daļa no māksliniekiem tad un arī tagad.  Tādi tie ir gan komiksos, gan kino.

Marsa florai Berouzs nepievērš daudz uzmanības taču dzīvnieku saraksts ir visai plašs.

Kaolianas mežus apdzīvo siti, milzīgi, indīgi, sirseņiem līdzīgi kukaiņi.  Arī rāpuļi parasti ir indīgi: darseens ir līdzīgs hameleonam, silians dzīvo Korusas jūrā.  No putniem Berouzs apraksta milzīgo malagoru no Tunolianas purviem. 

Visi Marsa zīdītāji ir ar lielāku kāju skaitu, vismaz sešas, un tos var iedalīt mājdzīvniekos un savvaļniekos.

Pie pieradinātajiem pieder soraks, mazs, seškāju radījums, līdzvērtīgs kaķim. 

Kaloti pilda lielu suņu lomu, tā mute ir līdzīga vardes mutei ar trīsām zobu rindām un tam ir desmit kājas. Arī Džonam Kārteram pieder savs kalots vārdā Vula, kas pavada viņu piedzīvojumos. 

Toats ir Marsa zirgs, tam ir astoņas kājas un plata, plakana aste. Lielāko toatu daļu izmanto zaļie marsieši un plecos tas ir apmēram 10 pēdas (3 m) augsts. Mazākus toatus audzē sarkanie marsieši. Toati ir šīfera krāsā ar baltu pavēderi un dzeltenīgām kājām. 

Zitidars ir mastodontiem līdzīgs dzīvnieks. 

Savvaļas dzīvnieki ir:

Apts – liels, balts Arktikas iemītnieks ar sešiem locekļiem, četras kājas tam dod iespēju ātri skriet un divas bezspalvu rokas ļauj satvert laupījumu, tam ir ilkņi un kukaiņiem līdzīgas acis. 

Bants ir Barsumas „lauva”. Tas medī kalnos, kas aptver izzudušās jūras. Tas ir sens radījums ar gludu ķermeni, desmit kājām, lieliem žokļiem, kas aprīkoti ar vairākām ilkņu kārtām mutē, kas sniedzas gandrīz līdz ausīm. Apmatojums ir lielās krēpes ap kaklu. Citur rets. Tam ir lielas, zaļas acis. 

Ulsio ir sava veida Barsuma „žurkas” suņu lielumā. 

Baltais pērtiķis ir milzīgs, mežonīgs Marsa gorilla ar milzu ilkņiem. 

Vēl viens arktiskais plēsoņa ir orluks ar melni-dzeltenu svītrotu kažoku. 

Laikam pats baigākais Barsuma monstrs ir augcilvēks (Plant Men) no Doras ielejas. Tas ir 10 līdz 12 pēdas (3 – 3,7 m) augsti, cilvēkveidīgi radījumi ar platām, plakanām pēdām 3 pēdu (0,9 m) garumā un 6 pēdu (1,8 m) garu asti, apaļu bet galā lāpstiņveidīgi paplašinātu. Viņiem ir īsas, ziloņa snuķiem līdzīgas rokas, uz kuru plaukstām atrodas mutes. Tas uzbrūk Marsa svētceļniekiem, kas ceļo pa Doras ieleju, lai atrastu ieleju paradīzē. Viņa sejā mute nav, bet deguns ir kā atvērta brūce, vienu baltu aci ieskauj bāla josla ar 10 līdz 12 cm melniem matiem sliekas biezumā. Augcilvēki barojas vai nu ar vietējo veģetāciju, vai arī ar savu upuru asinīm. 

Neliela sazvērestības teorija vēsturiski saistās ar angļu fantastu Edvīnu Lesteru Arnoldu (1857-1935), kurš 1905. gadā publicē romānu „Leitnants Gullivars Džonss: Viņa brīvdienas”. Pēc sižeta arī viņš mistiskā veidā nokļūst uz Marsa un iemīlas marsiešu princesē. Berouzs savu romānu raksta pēc sešiem gadiem, taču visdrīzāk, par tādu autoru nemaz nav dzirdējis.

Savukārt romāns „Marsa aizmirstā jūra” saistās ar Maiklu Rezniku, dzimis 1942. gadā, viņš jau 1956. gadā kļūst par Reja Palmera kampaņas dalībnieku ar mērķi, lai tiek sarakstīts romāns „Tarzāns uz Marsa”. Taču neviens nemēģina apvienot populārākos Berauza sižetus. Viss beidzas ar to, ka Maikls pats arī saraksta šādu romānu (1965), kas tiek prezentēts kā turpinājums „Llanai no Gatolas”. Vēlāk Rezniks kļūst par populāru rakstnieku-fantastu (5 Hugo balvas). 

Edgara Berouza varoņi turpina dzīvot arī pēc autora nāves: citu autoru grāmatās, komiksos un arī filmās. Tulkojumos citu tautu valodās. Arī kino. Te gan jāsaka, ka, kaut arī pēdējā ekranizācija „Džons Kārters” tik slikta nebija, tomēr tās ienākumi tā laika krīzes apstākļos lika studijai attiekties no turpinājumu uzņemšanas. Tomēr, nenokaram galvu, ir ziņas, ka tiek veidots scenārijs filmai „Marsa dievi”, tikai tā vairs nebūs Disneja filma. 

Tomēr Barsuma romānu sērija jaunībā ir atstājusi lielu iespaidu uz tādiem vēlākajiem fantastikas dižgariem kā Rejs Bredberijs, Artūrs Klārks un Roberts Hainlains. Ar to vien tā ir pelnījusi neaizmiršanu.

Acīmredzot Barsumu nebija aizmirsuši arī „Zvaigžņu karu” veidotāji, jo tiek uzskatīts, ka princeses Lejas Organas tērps laikā, kad viņā kļūst par Džabas Hata verdzeni, izsauc asociāciju ar marsiešu princešu tērpiem.