Daudziem no mums ir zināms pasaules un cilvēka radīšanas stāsts, kādu to traktē Bībeles. Par to detalizēti stāstīts viena no Vecās Derības grāmatām – Pirmajā Mozus grāmatā. Pirmajā daļā tiek vēstīts par patriarhu jeb ciltstēvu dzīvi, pie kuriem pieskaitāms arī Ādams – pirmais Dieva radītais cilvēks, visu šodien dzīvojošo cilvēku ciltstēvs. Saskaņā ar Bībeli Dievs radīja Ādamu un Ievu un iemitināja viņus Paradīzes jeb Ēdenes dārzā. Tālāk Bībelē vēstīts par Ādama un Ievas grēkā krišanu un viņu padzīšanu no Paradīzes par nepaklausību. Rezultātā Ādams un Ieva (un pēc tam arī visi cilvēki uz pasaules) zaudēja spēju dzīvot mūžīgi, jo viņiem vairs nebija pieejams dzīvības koks. Viņi tika iesaistīti mūžīgajā labā un ļaunā cīņā.
Zinātne un reliģija
Cik lielā mērā Bībelē aprakstītie notikumi atbilst reālajiem vēsturiskajiem notikumiem?
Nepievērsīsimies detalizētam jaunāko arheoloģisko atradumu apskatam, kas apstiprina teoriju, ka cilvēks ir evolūcijas produkts, bet cilvēce radusies neolīta laikmetā. Svarīgi ir tas, ka arheoloģija devusi nopietnu triecienu civilizācijas rašanās Bībeles traktējumam. Daudzi Bībeles stāstu par Ēdenes dārzu sākuši uzskatīt par mītu.
Taču zinātne ir objektīva, un tā pati arheoloģija reizēm sagādā zinātniekiem īstus pārsteigumus, apgāžot jau nostabilizējušos un dziļi iesakņojušos uzskatus. Pirmajā Mozus grāmatā ir fakti, kas apstiprina to, ka Ēdenes dārzs ir reāli eksistējis. Mēģināsim tikt skaidrībā, vai tas patiešām tā ir bijis.
Bībele saka priekšā
Modernā antropoloģija un Bībele ir vienisprātis, ka cilvēce radusies pirms aptuveni septiņiem tūkstošiem gadu. Pirmās Mozus grāmatas otrajā nodaļā aprakstīta Ēdenes dārza ģeogrāfiskā atrašanās vieta. Šeit runāts par to, ka Dievs aptuveni pirms septiņiem tūkstošiem gadu Ēdenes austrumos radījis brīnišķīgu dārzu, kurā arī dzīvoja Ādams un Ieva.
No Ēdenes iztecēja upe, kas apūdeņoja Paradīzi un sadalījās četrās straumēs – „vienas vārds bija Pišona, tā plūst apkārt visai Havilas zemei, kur ir zelts. Un šīs zemes zelts ir labs. Tur ir arī aromātiskie sveķi un onikss. Otras upes vārds ir Gihona, tā plūst apkārt Kuša zemei. Bet trešās upes vārds ir Hidekela (Tigra), tā plūst austrumos no Asuras. Ceturtās upes vārds ir Eifrata”. Zināms, ka Eifrata un Tigra tecēja caur seno Mezopotāmiju, kas atrodas mūsdienu Irākas teritorijā. Pārējās divas Bībeles upes, kā uzskatīja viduslaiku zinātnieki, varēja atrasties Āfrikā vai Indijā. Tādējādi Ēdenes dārzs varēja būt visa Senā pasaule!
No četrām pusēm iežogots
Teologi uzskata, ka daudzu Bībeles sižetu pamatā ir Mezopotāmijas un Indijas senās teiksmas, ko apliecina arī arheoloģiskie atradumi. Britu muzejā glabājas sena māla plāksnīte, kas ir vecāka par trim tūkstošiem gadu. Šī plāksnīte vēsta par Pasaules plūdiem un to, kā šumeru varonis Gilgamešs (līdzīgi kā Bībeles Noass) no trakojošas stihijas izglābies ar šķirsta palīdzību. Tāpat muzejā glabājas zīmogs no Mezopotāmijas, kas izgatavots pirms vairāk kā četriem tūkstošiem gadu. Uz tā atveidots sižets, kas atgādina Ādama un Ievas grēkā krišanu.
Interesanti, ka Ēdenes dārza nosaukums ivritā norāda uz to, ka šis dārzs bijis no četrām pusēm iežogots. Šī dārza nosaukums seno persiešu valodā sasaucas ar Paradīzes nosaukumu romāņu valodās. Turklāt līdz mūsdienām saglabājušos seno persiešu un indiešu pilīs ir telpas, kas iežogotas no četrām pusēm. Centrā atrodas strūklaka un četras ūdenstilpnes, kas pils teritoriju sadala vienādās daļās.
Pa šumeru ziņneša pēdām
Ivritā vārds „gultne” skan kā „roš”, kas sasaucas ar ebreju svētku Roš Ašana nosaukumu (šie svētki iezīmē jauna gada sākšanos). Deivids Rovs uzskatīja: tā kā Bībelē šis vārds izmantots daudzskaitlī, tad runa ir par Ēdenes upju iztekām. Tāpēc Paradīze jāmeklē kalnu rajonos, kur šīs iztekas atrodas. Tur, kur aizsākas Tigra un Eifrata, kalnainā apvidū starp Turcijas austrumiem un Irānas rietumiem atrodas vēl divu upju, kas ietek Kaspijas jūrā, iztekas. Tāpēc zinātnieks nolēma, ka Ēdene atradusies tieši šajā vietā, un devās uz Irānu, Divupes rajonu, lai pārliecinātos par savu patiesību.
Senās Mezopotāmijas teritorijā līdz mūsdienām saglabājušies seno šumeru cietokšņi – zikurāti. Šumeru eposs līdz mūsdienām atnesis sāgu par vareno Urukas caru Enmerkaru, kurš reiz sūtījis ziņnesi pie Aratas cara. Arata atradās uz ziemeļiem no Divupes. Sūtnis savu ceļu sāka Sūzās – senajā pilsētā, kas atradās līdzenumā pie Kehres upes krastiem Irānas dienvidrietumos. Ceļā uz Aratu ziņnesis izgājis caur septiņiem vārtiem, par kādiem senajā pasaulē uzskatīja kalnu pārejas un aizas. Interesanti, ka senebreju eposā cipars septiņi tika uzskatīts par svētu, jo Ādams un Ieva dzīvojuši tieši Paradīzes septītajā līmenī. Ieleja, kurā ziņnesis nokāpa no kalniem, lai satiktos ar Aratas caru, seno šumeru valodā apzīmēta ar vārdu „edin”, tāpēc daudzi zinātnieki Ēdenes nosaukuma izcelsmi saista tieši ar minēto vārdu „edin”.
Asīriešu kaujas ratiem pa pēdām
Septiņi vārti pieminēti arī māla plāksnītē, kas glabājas Luvrā. Tajā aprakstīta asīriešu cara Sargona Otrā kaujas kampaņa pret Aratas valdnieku. Ceļā uz Manahanas ieleju cars pārvarējis septiņus kalnus, aizas, pārcēlās pāri kalnu upēm un beidzot kopā ar savu karaspēku nonāca līdz Surikašai mannu valstī. Pēc tam viņš devās tālāk uz ziemeļiem un nonāva Aratas ielejā – turpat, kur centās nokļūt cara Enmerkara ziņnesis.
Doktors Rovs izmantoja vietējās apkārtnes satelītfotogrāfijas. Lūk, ko viņš tajās atklāja! Viņa priekšā pletās ieleja, kuras rietumu daļā atradās Urmijas ezers. No ziemeļiem un dienvidiem virs ielejas slējās nepieejami kalni, bet austrumos starp kalnu korēm skaidri bija saskatāma šaura eja, kas ieleju savienoja ar apkārtējo pasauli. Uz ziemeļiem no ielejas – vietā ar senu nosaukumu Kuš (tajā pašā, par ko runāts Bībelē) – tek upe Arasa, bet pēc tam, kad musulmaņi ieņēma Persiju, ieguva nosaukumu Gihona. Uz dienvidaustrumiem no ielejas tek upe Kizela Vizona.
Bet kā persiešu Vizona pārtapa par Bībeles Pišonu? To var izskaidrot ar skaņu maiņu, tulkojot nosaukumu no seno irāņu valodas senebreju valodā. Arī persiešu nosaukums Nohdi ebreju valodā pārvērtās par Nodas zemi. Uz turieni pēc sava brāļa Ābela slepkavības tika izraidīts Ādama dēls Kains.
Laiku saikne
Un vēl daži spalvas vilcieni mūsu skicē, lai pabeigtu reāli eksistējošā Ēdenes dārza aprakstu.
Kā zināms, pēc Ādama un ievas padzīšanas no Paradīzes Dievs sūtīja eņģeli ar spārniem un uguns zobenu, lai tas sargā Paradīzes ieleju.
Senajā Nodas zemē, kas atrodas Palestīnas teritorijā, dzīvoja tauta haru. Šīs senās tautas garīdznieki reliģisko ceremoniju laikā nesa pie muguras piestiprinātus spārnus, bet rokās turēja zobenus, kas viņus padarīja līdzīgus Bībelē aprakstītajam eņģelim.
Interesanti ir arī tas, ka saskaņā ar Bībelē teikto Ādamu Dievs radījis no zemes pīšļiem, tas ir, no māla, bet pats vārds „Ādams” nozīmē „sarkanā zeme”. Tigras upes ielejas apkārtnes zeme ir bagāta ar sarkanajiem māliem, kurus vietējie iedzīvotāji jau kopš senseniem laikiem izmantojuši okera iegūšanai.
Šodien Tigras ielejā Ēdenes dārza vietā, kuru precīzi noteicis profesors Deivids Rovs, tieši moderna rūpniecības rajona sirdī atrodas pilsēta Zakesa, kas it nemaz nelīdzinās paradīzei zemes virsū. Tomēr pilsētas apkaimē, kalnu rezervāta nostūros palikušas vēl dažas civilizācijas neskartas vietas, kas var palīdzēt cilvēkiem iztēloties brīnišķīgo zemes paradīzes ainavu tādu, kādu to redzēja Bībeles Ādams.