Dzimis, lai nogalinātu.

Ebolas drudža izraisītājs pieder pie filovīrusu dzimtas, kas izraisa saslimšanu cūkām, primātiem un cilvēkiem. Tas izsauc hemoralģisku drudzi, ko pavada asins sarecēšanas traucējumi. Asinīs parādās sabiezējumi, kas palēnina tās kustību. Sabiezējumu kļūst arvien vairāk, tie palielinās apjomā un aizsprosto kapilārus, pārtraucot asins piegādi dažādām ķermeņa daļām.

Sāk atmirt smadzeņu, nieru, aknu, plaušu, zarnu trakta, ādas gabali. Notiek asinsizplūdumi zem ādas, to sāk klāt sarkani plankumi. Ebola skar visus orgānus, izņemot kaulus un muskuļus. Inficētais cilvēks burtiski sadalās dzīvs, notiekot gan iekšējai, gan ārējai asiņošanai. Paralēli, vīruss izdala vielu, kas traucē antiķermenīšu rašanos.

Ebolas vīrusa efektīgi ārstēšanas līdzekļu un vakcīnas pret to neeksistē, dažus slimniekus izdodas izglābt ar blakus simptomu terapiju, cīnoties ar organisma atūdeņošanu ar vēnu injekciju palīdzību. Slimības inkubācijas periods ir no divām dienām līdz trīs nedēļām. Pilnīgi skaidrs, ka Ebola cilvēkā nonāk no savvaļas dzīvniekiem, taču kā tieši – vēl līdz šim nav konstatēts.

Ebolavirus ģintī ir piecas variācijas, kas nosauktas pēc tā, kur bijis pirmais fiksētais uzliesmojums: Zairas, Kotdivuāras, Sudānas, Bundibugio un Restonas. Pēdējā, domājams, nav bīstama cilvēkiem, bet skar tikai pērtiķus. Ebolas radinieki ir Marburgas drudža izraisītājs un Lloviu vīruss. Pirmo atklāja 1967. gadā, kad hemoralģiska drudža uzliesmojums notika vācu pilsētā Marburgā, mērkaķu audzētavā, par otro ir zināms visai maz, jo tas saslimšanu izraisa vienīgi sikspārņiem.

Vairāk skaidri zināmu lietu par vīrusu nav. Bez tam, Ebola ir ideāla slepkavošanas mašīna. Tam pašam AIDS vīrusam ir vajadzīgi līdz 10 gadi, lai tiktu galā ar upuri un visu laiku slimības izraisītājs dzīvo no upura resursiem. Ja mirst nēsātājs, tad mirst arī vīruss. Ebola nogalina dažu dienu laikā un atšķirībā no daudziem nāvējošiem mikroorganismiem lieliski saglabā savas īpašības pēc nēsātāja nāves. Citiem vārdiem sakot, vairums slimību izraisošu organismu tikai parazitē uz upura, nogalinot to ar saviem darbības blakus produktiem it kā nejauši. Bet Ebola cenšas nogalināt pēc iespējas ātrāk un precīzāk.

Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka šis vīruss ir cēlies no masalām, trakumsērgas un tamlīdzīgām slimībām, bet evolūcijas gaitā ir uzņēmis sevī visas pašas bīstamākās īpašības. Apbrīnojami, bet Ebolas vīruss, atšķirībā no citām infekcijas slimībām, joprojām nav devies “iekarot” pasauli. Slimība parādās ne no kurienes, ierobežotā teritorijā skar gandrīz visus cilvēkus un pazūd bez pēdām.

Pirmā tikšanās.

1976. gada septembrī Zairas [tagad Kongo DR – t.p.] ziemeļos uzliesmoja noslēpumaina epidēmija. Praktiski vienlaicīgi 55 ciematos, kas bija izmētāti pa tropu mežiem Bumbas rajonā! Par skartā rajona centru kļuva ciemats, kurā bija izvietojusies apvidū vienīgā medicīnas misija. Pirmo slimnieku no džungļiem atgādāja jau pie miršanas. Tālāk infekcija sāka izplatīties visā rajonā, bet slimnīcas pacienti un personāls nomira praktiski viss.

Starp citu, misiju apkalpoja visai kvalificēti beļģu ārsti un medmāsas. Taču uz vietas viņi neko nespēja izdarīt. Vienu no saslimušajām medmāsām nogādāja klīnikā, Kinšasā. Tur viņa arī nomira, izsaucot šausmas personāla vidū. Aculiecinieki atceras, ka palātas sienas bija notašķītas ar asinīm, bet upura ķermenis bija pārvērties želejveidīgā masā.

Paralēli no epidēmijas pieveiktā Bumbas rajona sāka nākt baumas par šausmīgu un noslēpumainu infekciju. Zairas galvaspilsētu pārņēma panika: nezināma slimība divus miljonus lielajā megapolē, turklāt vēl ar zemo Āfrikas medicīnas līmeni!.. Valsts prezidents Mobutu Sese Seko pavēlēja armijai aplenkt slimnīcu Kinšasā un visu Bumbas rajonu. Visus, kas censtos pamest šīs vietas, tika pavēlēts nošaut.

Uz notikumu vietu devās VVAO misija. Taču pētīt vairs nebija ko. Ar Bumbas rajonu pārtrūka pat radiosakari. Daži izdzīvojušie ciemati atsacījās ielaist svešiniekus savā teritorijā, bet saslimušos vienkārši sadedzināja. Karantīna deva rezultātus: uz vietas ieradušies Rietumu mediķi neatrada nevienu slimnieku. Vienīgais, ko izdevās – no dažiem atlikušiem bioloģiskiem paraugiem tika iegūti slimības izraisītāja paraugi. To nosauca par Ebolu – par godu upei, kas tecēja caur Bumbas rajonu.

Tad mediķi nolēma, ka vīruss tiek pārnēsāts caur asinīm vai citiem cilvēka organisma šķidrumiem. Bet epidēmiju norakstīja uz šļirču daudzkārtēju izmantošanu bez pietiekamas sterilizācijas. Apmēram tajā pašā laikā līdzīgas infekcijas uzliesmojums notika Sudānas ziemeļos. Tur arī pēkšņi inficējās kompakts rajons. Un slimība tikpat pēkšņi atkāpās. Zairā gan nomira deviņi no desmit cietušajiem, bet Sudānā – tikai divas trešdaļas. Mediķi pat nodomāja, ka runa ir par citu ierosinātāju, taču pētījumi deva viennozīmīgu atbildi: tā ir Ebola, kaut arī nedaudz citādā variantā. Arī tajā gadījumā tas, no kā sākās slimība, palika noslēpums.

Gadījums audzētavā.

ASV, netālu no Vašingtonas, ir Restonas pilsētiņa. Tur atrodas karantīnas mērkaķu audzētava, kur tiek turēti primāti, kas tika ievesti valstī zinātniskiem eksperimentiem.

1989. gadā tur atveda zaļo mērkaķu partiju no Filipīnām – simts gabalus. Viņiem bija jāiztur mēnesi ilga karantīna, taču praktiski tūlīt viņiem atklāja noslēpumainas slimības simptomus. Kad sākās krišana, viņu audu paraugi tika nosūtīti uz Fortdetriku, kur atrodas ASV Armijas pētniecības centrs. Rezultāti satrieca amerikāņus – eksperti viennozīmīgi atpazina Ebolas vīrusu. Taču mērkaķi bija cēlušies no Āzijas un nekādi nebūtu varējuši saskarties ar saviem Āfrikas sugas brāļiem.

Tajā pašā laikā epidēmija pārmetās arī uz audzētavas vecajiem iemītniekiem. Tātad, slimība ir tikusi pārnēsāta pa gaisu pilieniņu veidā. Šis secinājums apgrieza kājām gaisā visu, ko tolaik mediķi zināja par Ebolu. Izrādījās, ka slimība ir daudz reizes bīstamāka un infekcija vieglāk iegūstama , nekā tika uzskatīts līdz šim. Vispār, neviens cilvēks, kas kontaktēja ar saslimušajiem mērkaķiem necieta, tāpēc tika izdarīts piesardzīgs secinājums, ka dotais celms cilvēkiem nav bīstams.

Mērkaķus likvidēja un audzētavā veica stingru bioloģisko sterilizāciju, bet Pentagonā sāka domāt par to, ka jārada vakcīnu pret šausmīgo slimību. Militāristi nopietni sprieda, ka uz šī vīrusa bāzes kāds var mēģināt radīt neredzētas jaudas bioloģisko ieroci.

Vai pasaule uz pandēmijas sliekšņa?

Pēdējos 20 gados Ebolas drudža epidēmijas uzliesmoja dažādās Āfrikas vietās ne reizi vien: Zairā, Sjeraleonē, Ugandā, Sudānā. Katru reizi slimības izplatīšanos izdevās dzēst ar karantīnu un vīruss pēkšņi atstāja skartos rajonus, it kā aizejot atpakaļ džungļos. Taču pa šo laiku mediķi nav tikuši ne soli tuvāk Ebolas mīklas atrisinājumam. 2012. gadā amerikāņu militārie dienesti pārtrauca vakcīnas izstrādi. Pēc oficiālās versijas – finansējuma trūkuma dēļ.

Šī gada pavasarī Āfrikā uzliesmoja jauna epidēmija. Sākās tā Gvinejā, taču ātri pārvietojās uz Libērijas, Sjeraleones un Kotdivuāras teritoriju. Situāciju sarežģī tas, ka tās ir nabadzīgākās kontinenta valstis ar drausmīgu medicīnas attīstības līmeni. Arī robežas starp šī reģiona valstīm ir visai nosacītas, jo džungļos bēgļu pārvietošanos nav iespējams izsekot.

Bet iedzīvotāji no skartajiem rajoniem bēg milzīgā skaitā un saprast, kas ir inficēts, kas nav – nav iespējams saprast līdz brīdim, kad slimība pāriet atklātā fāzē. Taču tad jau ir par vēlu: atliek vienīgi karantīnas zonai pievienot jaunu rajonu.

Daudzos ciematos un pat nelielās pilsētās no Ebolas mirušo radinieki tādus faktus slēpj un mirušo apglabā slepeni. Ar to epidēmija izplatās vēl vairāk, jo vīruss neaiziet bojā ar mirušo, bet kļūst vēl agresīvāks.

Arī šoreiz Ebola uzvedas neparedzami. Taču pagaidām ticamas informācijas trūkst un teritoriju ar daudzu miljonu iedzīvotājiem ir pārņēmusi panika. Mirušo un saslimušo cilvēku skaits jebkādā ziņā ir pārsniedzis visus iepriekšējos rādītājus. Arī izplatības areāls šoreiz ir neparasti liels.

Kamēr Āfrikas džungļos nedaudzie entuziasti cenšas apstādināt Ebolas izplatību, pasaules spīdekļi strīdas, vai pasaulei draud globāla pandēmija. Viņi uzskata, ka vīruss agri vai vēlu izrausies no Melnā kontinenta un pamatīgi paretinās cilvēku populāciju ne sliktāk par buboņu mēri Viduslaikos. Citi vērš uzmanību uz augsto mirstību un ārkārtīgi straujo slimības gaitu. Tas viss, uzskata “optimisti”, neizbēgami vedīs pie tā, ka epidēmijas vietās tā izbeigsies un tas neļaus tai iegūt globālu raksturu.

Pagaidām mums atliek tikai zīlēt par to, kādas veidosies cilvēka un nāvējošā vīrusa attiecības. Amerikāņu virusologam Ričardam Prestonam ir interesanta teorija. Viņš uzskata, ka tādu slimību kā AIDS un Ebola drudzis izplatība ir radusies kā sekas tropisko mežu ekosistēmas iznīcināšanai. Pilnīgi iespējams, ka tas tiešām tā ir, jo dabai ir daudz iespēju atjaunot izjaukto līdzsvaru. [Respektīvi, plaši tropu meži spēja noturēt minēto vīrusu “rāmjos”, bet mūsdienu pasaulē, kad tropu mežu platības ir katastrofāli sarukušas, tas vairs neizdodas – t.p.].

Ja nu pēkšņi Ebola ir dabas aizsargreakcija? Tad agri vai vēlu nāvīgās slimības izraisītāji izlauzīsies no Āfrikas džungļiem un no sešiem miljardiem cilvēku uz Zemes var pāri palikt tikai seši miljoni.