Mana māsa Dī piedzima gadu un vienpadsmit mēnešus pēc manis. Viņas dzimšanas diena ir mana agrākā atmiņa, vismaz agrākā datējamā. Es attāli atceros spēlēšanos ar plastilīna gabaliņu virtuvē, kamēr mans tētis steidzās iekšā un ārā no istabas pie manas mammas, kas dzemdēja viņu guļamistabā. Es zinu, ka neizdomāju to, jo vēlāk salīdzināju detaļas ar mammu. Tāpat man atmiņā ir ļoti dzīvi iespiedusies aina, kad es roku rokā ar tēvu pēc brīža ieeju viņu guļamistabā un redzu mammu naktskreklā guļam gultā blakus manai starojošajai māsiņai, kas ir pilnīgi kaila, ļoti matainu galviņu un izskatās aptuveni 5 gadus veca. Kaut gan es skaidri zinu, ka salipināju šo dīvaino viltus atmiņu no sarunu gabaliņiem, kad biju bērns, tā ir tik spilgta, ka joprojām ienāk prātā, kad vien iedomājos par Dī dzimšanu.
Dī bija – un joprojām ir – ļoti tumši, gandrīz melni mati un tumšbrūnas acis kā mammai, un viņa bija ievērojami glītāka kā es (un joprojām ir). Kā kompensāciju, manuprāt, vecāki nolēma, ka man jābūt prātīgākajai. Mēs abas šīs etiķetes ņēmām ļaunā – es patiešām gribēju būt ne tik vasarasraibumaina un līdzīga pludmales bumbai, un Dī, kas tagad ir juriste, jutās attaisnojami aizkaitināta, ka neviens nebija pamanījis to, ka viņa nav tikai pievilcīga sejiņa. Tas viss neapšaubāmi sekmēja to, ka 3/4 mūsu bērnības mēs pavadījām kaujoties kā divas mežakaķes, kas kopā ieslodzītas pārāk mazā sprostā. Līdz pat šodienai Dī ir maza rēta virs uzacs no ievainojuma, ko es izraisīju, metot viņai ar bateriju – bet es negaidīju, ka trāpīšu, domāju, ka viņa izvairīsies. (Šis attaisnojums gan neko nepanāca sarunā ar mammu, kas bija niknāka kā jebkad agrāk).
Mēs pametām vasarnīcu, kad man bija 4 gadi, un pārcēlāmies uz Vinterbornu, arī Bristoles nomalē. Tagad mēs dzīvojām daļēji atsevišķā mājā ar KĀPNĒM, kas pamudināja Dī un mani atkal un atkal uzvest drāmu klints virsotnē, kur viena no mums karātos no augšējā pakāpiena, pieķērusies otrai pie rokas un lūgtu nelaist vaļā, piedāvājot visāda veida kukuļus un šantāžas iespējas, līdz beidzot kristu nāvē. Mums tas likās bezgala uzjautrinoši. Šķiet, pēdējoreiz šo klints spēli mēs spēlējām pirms diviem Ziemassvētkiem; manai 9 gadus vecajai meitai tas nelikās ne uz pusi tik jautri kā mums.
To mazo laika daudzumu, ko mēs nepavadījām ķīvējoties, Dī un es bijām labākās draudzenes. Es viņai stāstīju daudz stāstu, un dažreiz pat nevajadzēja sēdēt viņai virsū, lai viņa paliktu un klausītos. Bieži vien stāsti pārtapa spēlēs, kurās mums abām bija pastāvīgas lomas. Es biju ārkārtīgi komandējoša, kad organizēju šīs ilgstošās izrādes, taču Dī mani pacieta, jo es parasti viņai piešķīru galvenās lomas.
Mūsu ielā dzīvoja daudz bērnu, kas bija aptuveni mūsu vecumā, starp tiem arī brālis un māsa, kuru uzvārds bija Poteri. Man vienmēr paticis šis vārds, turpretī par savējo nebūt nebiju sajūsmā; Roulinga (pirmā zilbe tiek izrunāta ro kā vārdā rolmopsis, nevis rau – kā vārdā raudāt (oriģinālā ir angļu valodas vārdi boat un argument)) kļuva par pamatu tādiem nožēlojamiem jokiem kā Rowling stone, Rowling pin [mīklas rullis] un tā tālāk. Lai nu kā, šis brālis jau presei paziņojis, ka ir Harijs. Arī viņa māte ir stāstījusi žurnālistiem, ka mēs ar viņas dēlu mēdzām pārģērbties par burvjiem. Neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess; īstenībā viss, ko es par šo zēnu atceros, ir tas, ka viņam bija Chopper – velosipēds, ko septiņdesmitajos visi gribēja – un reiz viņš Dī iemeta ar akmeni, par ko es viņam stipri iesitu pa galvu ar plastmasas zobenu (es biju vienīgā, kam atļauts Dī ar kaut ko mest).
Man patika skola Vinterbornā. Tajā bija ļoti brīva atmosfēra; es atceros keramikas, zīmēšanas un stāstu rakstīšanas nodarbības, kas man bija perfekti piemērotas. Taču mani vecāki bija vienmēr sapņojuši par dzīvi laukos, un ap manu devīto dzimšanas dienu mēs pēdējoreiz pārcēlāmies – uz Tatshilu, mazu ciematu netālu no Čepstovas Velsā.
Pārcelšanās gandrīz precīzi sakrita ar manas mīļākās vecmāmiņas Ketlīnas nāvi. Vēlāk, kad man bija vajadzīgas papildus iniciālis, es pieņēmu viņas vārdu. Bez šaubām, manas dzīves pirmais smagais zaudējums ietekmēja izjūtas par manu jauno skolu, kas man nepavisam nepatika. Mēs visu dienu sēdējām pret tāfeli pavērstos solos. To virsmās bija iestrādātas vecas tintnīcas, bet manējā bija vēl viens caurums, ko ar kompasa adatu bija izgrebis zēns, kurš tajā solā sēdēja pirms manis. Bija skaidrs, ka viņš bija klusi strādājis ārpus skolotāja redzesloka. Es domāju, ka tas bija lielisks sasniegums, un ķēros pie darba, lai caurumu palielinātu ar savu kompasu. Līdz tam brīdim, kad šo klasi pametu, caur to ērti varēja izbāzt īkšķi.
Vaidīnas vidusskola, uz kuru es devos, kad man bija vienpadsmit, bija vieta, kur es satiku Šonu Harisu – cilvēku, kam veltīts Noslēpumu kambaris un kam piederēja oriģinālais Ford Anglia. Viņš bija pirmais no maniem draugiem, kas iemācījās braukt, un tā tirkīzkrāsas un baltā mašīna nozīmēja BRĪVĪBU un to, ka man vairs nevajadzēja prasīt, lai tētis mani aizved, kas tīnim ir vissliktākā lieta, dzīvojot laukos. Dažas no manām pusaudža gadu atmiņām iesaistīja aiztraukšanos tumsā Šona mašīnā. Viņš bija pirmā persona, ar kuru es pa īstam apspriedu manu nopietno vēlmi kļūt par rakstnieci. Tāpat viņš bija vienīgais, kas uzskatīja, ka man lemti panākumi, un tas man nozīmēja daudz vairāk, kā es viņam tobrīd pateicu.
Vissliktākais, kas notika manos tīņa gados, bija tas, ka mana mamma saslima. Kad man bija piecpadsmit, viņai tika diagnosticēta saliktā skleroze, kas ir centrālās nervu sistēmas slimība. Kaut gan lielākā daļa saliktās sklerozes slimnieku piedzīvo pierimšanas periodus – slimība uz laiku pārtrauc attīstīties, vai pat stāvoklis uzlabojas –, mammai neveicās; no diagnozes noteikšanas viņai lēnām, taču nepārtraukti kļuva sliktāk. Manuprāt, lielākā daļa cilvēku domā, ka viņu mātes ir neiznīcināmas; tas bija briesmīgs šoks uzzināt, ka viņai ir nedziedināma slimība. Bet pat tad es pilnībā neaptvēru, ko šī diagnoze nozīmēja.
Es beidzu skolu 1983. gadā un turpināju mācības Ekseteras universitātē, Anglijas dienvidu krastā. Es studēju franču valodu, kas bija kļūda; es biju pakļāvusies vecāku spiedienam mācīties noderīgas modernās valodas, nevis bet-ko-gan-tu-ar-to-tālāk-iesāksi? angļu valodu, un man patiesībā vajadzēja palikt pie sava. No otras puses, franču valodas studijas man deva iespēju veselu gadu dzīvot Parīzē mana mācību kursa ietvaros.
Pēc universitātes beigšanas es strādāju Londonā; mans ilgākais darbs bija organizācijā, kas cīnījās pret cilvēktiesību pārkāpumiem visā pasaulē, – Amnesty International. Bet 1990. gadā mēs ar tālaika draugu nolēmām kopā pārcelties uz Mančesteru. Tas bija pēc kādas dzīvokļa meklējumos pavadītas nedēļas nogales, kad es pārpildītā vilcienā biju ceļā uz Londonu un ideja par Hariju Poteru vienkārši iekrita prātā.
Es biju gandrīz nepārtraukti rakstījusi jau no sešu gadu vecuma, bet nekad nebiju bijusi tik satraukta par kādu ideju. Man par bezgalīgu neapmierinātību līdzi nebija darbojošās pildspalvas, un es biju pārāk kautrīga, lai kādam to palūgtu. Tagad domāju, ka tā pat bija labāk, jo es vienkārši sēdēju un domāju četras stundas (vilciens kavējās). Visas detaļas kūsāja manā prātā, un šis kaulainais, melnmatainais, briļļainais puika, kas nezināja, ka ir burvis, man kļuva arvien reālāks. Domāju, ka, ja man būtu vajadzējis idejas piebremzēt, lai tās notvertu uz papīra, dažas no tām būtu tikušas ierobežotas. Tomēr dažreiz es tā dīkdienīgi prātoju – cik daudz no tā, ko tajā braucienā iztēlojos, es jau biju aizmirsusi līdz brīdim, kad tiku pie pildspalvas.
Es sāku rakstīt Filozofu akmeni tajā pašā vakarā, tomēr tās dažas pirmās lapas nav pat attāli līdzīgas pabeigtajai grāmatai. Es pārcēlos uz Mančesteru, līdzi ņemot augošo manuskriptu, kas tagad izpletās visvisādos virzienos, iekļaujot idejas Harija pārējai karjerai Cūkkārpā, ne tikai pirmajam gadam. Tad, 1990. gada 30. decembrī notika kas tāds, kas uz visiem laikiem mainīja gan manu, gan Harija pasauli – nomira mana mamma.
Tas bija šausmīgs laiks. Mans tētis, Dī un es bijām izmisuši; viņa bija tikai 45 gadus veca, un mēs nekad nebijām iedomājušies, ka viņa varētu mirt tik jauna – droši vien tādēļ, ka nespējām ko tādu apcerēt. Es atceros, ka jutos tā, it kā manās krūtīs būtu smaga akmens plāksne, burtiskas sāpes sirdī.
Pēc deviņiem mēnešiem, izmisīgi vēloties uz kādu laiku tikt prom, es devos uz Portugāli, kur atradu darbu kā angļu valodas skolotāja kādā valodu institūtā. Joprojām augošo Harija Potera manuskriptu ņēmu līdzi, jo cerēju, ka manas darba stundas (es mācīju pēcpusdienās un vakaros) ļautu nodoties manam romānam, kas bija ļoti mainījies pēc manas mammas nāves. Tagad Harija izjūtas par viņa mirušajiem vecākiem bija kļuvušas daudz dziļākas, daudz patiesākas. Pirmajās nedēļās, ko pavadīju Portugālē, es uzrakstīju savu mīļāko Filozofu akmens nodaļu – Sagli spogulis.
Es biju cerējusi, ka tad, kad atgriezīšos no Portugāles, man padusē jau būs pabeigta grāmata. Patiesībā man bija kas daudz labāks – mana meitiņa. Es biju satikusi un apprecējusi kādu portugāli, un, kaut gan mūsu laulība neizdevās, man tika dots visbrīnišķīgākais manā dzīvē. Džesika un es ieradāmies Edinburgā, kur dzīvoja mana māsa Dī, tieši laikā uz 1994. gada Ziemassvētkiem.
Es grasījos atkal sākt mācīt un zināju, ka, ja ļoti drīz nepabeigšu grāmatu, neizdarīšu to nekad; tāpat zināju, ka ar visu darbu labošanu, stundu plānošanu, un kur nu vēl mazas meitiņas aprūpēšanu vienai pašai, man vispār nebūtu brīvā laika. Tā nu es ķēros pie darba ar tādu kā apsēstību, apņēmusies pabeigt grāmatu un vismaz mēģināt tai atrast izdevēju. Kad vien Džesika savos ratiņos aizmiga, es traucos uz tuvāko kafejnīcu un rakstīju kā traka. Es rakstīju gandrīz katru vakaru. Tad man to visu vajadzēja pārrakstīt ar rakstāmmašīnu. Dažreiz es patiešām ienīdu grāmatu, par spīti tam, ka to mīlēju.
Visbeidzot tā bija gatava. Es jaukos plastikāta vāciņos iepakoju pirmās trīs nodaļas un aizsūtīju tās aģentam, kurš tās atdeva tik ātri, ka noteikti bija nosūtījis tās tajā pašā dienā, kad saņēma. Tomēr otrais aģents man atrakstīja un lūdza, lai es aizsūtu pārējo manuskriptu. Tā neapšaubāmi bija vislabākā vēstule, ko es jebkad savā dzīvē biju saņēmusi, un tā bija tikai divas rindiņas gara.
Manam jaunajam aģentam Kristoferam vajadzēja gadu, lai atrastu izdevēju. Daudzi grāmatu noraidīja. Beidzot 1996. gada augustā Kristofers man piezvanīja un paziņoja, ka Bloomsbury ir izteikuši piedāvājumu. Es īsti nespēju noticēt dzirdētajam. Tu gribi teikt, ka to publicēs? es visai muļķīgi jautāju. To pavisam noteikti publicēs? Pēc tam, kad biju nolikusi klausuli, es iekliedzos un priekā palecos; Džesika, kas tobrīd sēdēja savā mazuļu krēsliņā un baudīja tēju, izskatījās pamatīgi izbiedēta.
Un jūs jau droši vien zināt, kas notika tālāk.