Džo Hila stāsti tikai publicēti daudzos žurnālos, to vidū: «Subterranean Magazine», «Postscripts» un «The High Plains Literary Review», kā arī dažādās antoloģijās, tajā skaitā «The Mammoth Book of Best New Horror» (sastādītājs Stīvens Džonss) un «The Year's Best Fantasy and Horror» (sastādītāji Elena Dtlova, Kellija Linka un Geivins Grants).
Četrpadsmit Hila stāstu iegāja viņa debijas krājumā «Divdesmitā gadsimta spoki», ko nelielā tirāžā publicēja angļu izdevniecība PS Publishing 2005. gadā. Priekšvārdu grāmatai sarakstīja Kristofers Goldens, pasakot tur, ka «Hila darbiem ir rakasturīgs elegantums un delikātums, kas mums atgādina aizejošo laikmetu, Džoann Eikenu un Ambrozu Bīrsu, Čārlzu Bomontu, Ričardu matesonu un Rodu Serlingu...». Citi kritiķi runāja par Hila stāstu tuvumu Kellijas Linkas daiļradei, tomēr atzīmējot to lielāku tradicionālismu. Krājumu apbalvoja ar «Bram Stoker Award» un «British Fantasy Award», bet tā autors 2006. gadā saņēma «William L. Crawford Award» kā labākais autors-debitants, kas raksta fantāzijas žanrā. Novele «Labprātīgs ieslodzījums» ieguva «World Fantasy Award». «Labāk kā mājās» autoram atnesa «A.E.Coppard Long Fiction Prize». Stāsti «Melnais telefons» un «Sadzirdēt, kā siseņi dzied» tika nominēti «British Fantasy Award» - 2005.
Pēc šī krājuma iznākšanas autora īstais vārds jau reti kuram palika noslēpums.
Lūk, kā pats Hils stāsta par to, kā viņš kļuvis par rakstnieku, par mēģinājumiem izdot grāmatas un īpaši, par daiļradi kopumā:
«Izdevēji pērk manus stāstus no tā paša brīža, kad es pabeidzu koledžu. Vēl es esmu sarakstījis 4 romānus, kurus neviens tā arī nenopirka, tajā skaitā vienu, pie kura es strādāju vairāk nekā trīs gadus, un veselu tonnu stāstu, kuri arī nevienam nebija vajadzīgi (daži tāpēc, ka tie bija drausmīgi). Es uzrakstīju daudzus meinstrīma stāstus un nekad neesmu bijis no tiem sajūsmā, kaut arī domāju, ka tehniski tie bija labi. Dažus no tiem es pārdevu (lielākā daļa tika noraidīti), taču neviens no tiem tā arī neieraudzīja dienas gaismu. Tikai viens no agrīnajiem stāstiem bija ko vērts. Tā bija tīra fantāzija ar nosaukumu «Plaukš Arts» («Pop Art»), par parasta zēna un piepūšama bērna draudzību, man bija tik jautri, kad es rakstīju šo stāstu!...
Stāsts «Divdesmitā gadsimta spoks» («20th Century Ghost»), ko es sarakstīju pēc dažiem gadiem, man kļuva par pagrieziena momentu. Mani ļoti satrauca šis sižets, man gribējās uzrakstīt vēl kaut ko šādā garā, tā kā gada laikā vai apmēram tik ilgi man jau bija sakrājusies vesela stāstu kaudzīte krājumam. Kad es vairāk sāku eksperimentēt ar sirreālistiskiem un fantastiskiem stāstiem, es jutu, ka vairāk uztraucos, aizraujos un morāli izliekos tajos. Tas bija lieliski — pacelt everģēlību karogu, sekot saviem instinktiem un rakstīt to, ko gribas, bet ne to, kas, kā jūs uzskatāt, patiks lasītājiem...
Galu galā, mans literārais aģents un es sastādījām krājumu «Divdesmitā gadsimta spoki» un izsūtījām izdevniecībām. Visur to atraidīja. Kā pēdējais, pie kā tas nonāca, izrādījās Pīters Krauzers no PS Publishing. Viņš izlasīja pirmos trīs stāstus, ļoti satraucās, palūdza: «Dodiet apskatīt pārējos» - bet pēc tam paņēma krājumu publicēšanai. Lūk, kāpēc tas tika izdots Anglijā — nevienam amerikāņu izdevējam tas nepatika. Daudzi mani stāsti ir izdoti Amerikā literārajos žurnālos, taču anglijā vairums sākumā tika izdoti žanru žurnālos, piemēram, «The Third Alternative» . Taču, lai kur tie arī netiktu izdoti, tie palika tādas pat dīvainas fantāzijas...
Daudzi cilvēki manos stāstos ir nelaimīgi. Par nelaimīgiem cilvēkiem vienkārši ir interesantāk rakstīt, nekā par laimīgiem. Man patīk rakstīt par cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā ir slikti — viņi pieņem nepareizus morālus lēmumus, slikti apietas ar saviem draugiem un melo paši sev. Ja jūs piespiedīsiet lasītāju uztraukties par šāda personāža, garīgi samaitāta cilvēka likteni, jūs dabūsiet to, pēc kā esat tiecies, tāpēc ka jūs daudz dziļāk esat iesaistījies procesā. Jūs iedziļinieties šajā cilvēkā, kas mēģina izvilkt sevi no bedres, kuru viņš pats sev ir izracis. Daudzi stāsti ir par sliktiem cilvēkiem, kas mēģina izcirst sev ceļu atpakaļ pie labā...» (Ņemts no intervijas žurnālam LOCUS, 2008. gada jūnijā).
Hila debijas romāns «Sirdsveida kastīte» («Heart-Shaped Box») iznāk ASV 2007. gada februārī (2007. gada martā — Lielbritānijā). Vēl pirms romāna iznākšanas kinokompānija «Warner Bros» nopērk tiesības to ekranizēt. Zināms, ka ar grāmatas kinoadaptāciju nodarbojas Toms Pabsts.
Bez tam, autoram vēl ir vesela rinda uzrakstītu, bet neizdotu romānu, ko viņš min augstāk dotajā citātā. Džo Hils ļoti interesanti, ar humoru stāsta par šim opusiem savā blogā: «14 gadu vecumā sarakstītais romāns «Midnight Eats» , liekas, ir maisījums no «Amerikāņu pīrāga» ar mūziklu «Cannibal» un komiksiem «Captain Underpants». «Jonah Who Could», kas uzrakstīts 18 gadu vecumā, jau ir «Gredzenu pavēlnieks», kas sajaukts ar K.R. Safona «Vēja ēnu» un Džona Normana «Goras verdzenēm». Vēlākais romāns «The Fear Tree», ko es pabeidzu, kad man palika 26 gadi, rāda, ne tikai Tolkina, bet arī Bernarda Malamuda, kā arī Stīvena Kinga fantāzijas «Pūķa acis» ietekmi.»
Pašlaik Džozefs ar savu sievu dzīvo Jaunaanglijā un turpina rakstīt stāstus, bet 2010. gada pirmajā pusē iznāk autora otrais, publicētais romāns «Ragi» («Horns»).
Saites:
http://territa.ru/blog/2010-10-25-1218
http://rutracker.org/forum/viewtopic.php?t=2680928