Un nevar teikt, ka kādam no varoņiem viss būtu kārtībā, taču sliktākais ir tas, ka klīst baumas, ka gurki ir izsēdušies krastā Vidējās zemēs!
Triloģiju “Pirmais likums” var reducēt līdz vienai frāzei: “Neviens nedabū to, ko ir pelnījis”. Tik primitīvi? Tik sekundāri? Šādus jautājumus var uzdot tikai tas, kas nav lasījis romānu. Džo Aberkrombijam ir izdevies radīt patiešām “graujošu” cikla finālu – ar šo finālu viņš ir nodemonstrējis tādu meistarību, kas viņu ieceļ augstākajā līgā. “Pēdējais karaļu arguments” ir tā grāmata, kas apliecina, kāpēc Rietumu kritiķi tieši Aberkrombiju uzskata par Džordža Mārtina “mantinieku”.
Un vēl kļūst skaidrs, kāpēc triloģija tomēr ir “tumšā fantāzija”, nevis varoņfantāzija vai parastais eposs. Aberkrombijs nomet savu varoņu maskas. Līdzīgu paņēmienu viņš izmanto arī divos pirmajos sējumos, taču šeit atklājas cilvēku būtība... un jēdzieni ''labais'' un ''ļaunais'' pilnīgi izzūd.
Taču pamēģināsim paskatīties uz ciklu kopumā. Pirmais romāns ir iepazīšanās ar varoņiem, otrais – spēku sadale uz spēles laukuma, trešais – pati šaha partija. Tāda ir autora iecere, ko nedrīkst ignorēt. Par “Asinīm un dzelzi” daudzi runāja, ka tā ir vienkārša heroika, ne ar ko neizcēlās. “Pirms viņus pakārs” sauca par stieptu vēstījumu ar neobligātām epizodēm. Taču lieta ir tāda, ka tā liekas tikai pirms “Pēdējā karaļu argumenta” izlasīšanas. Aberkrombijs atklāti māna lasītāju ar pirmajiem diviem sējumiem. Patiesību mēs uzzinām tikai tagad un tā izrādās rūgta un “tumša”.
Galvenais “Pēdējā karaļu argumenta” spēks ir sižets un varoņu attīstība. Dinamika – neiedomājama, notikumi paātrinās ar katru nodaļu, lai tuvāk pie fināla jau nestos galopā. Un, ja atsevišķas epizodes vēl var izskaitļot (piemēram, kas un kā “tiks galā” ar Betodu, vai kā Baijazs atradīs cīņas paņēmienu ar gurkiem), tad šo epizožu sekas uzminēt principā nav iespējams. Autors tik ļoti ir nomaskējis notiekošā īsto jēgu pirmajos sējumos, ka pat detaļās atceroties spēku izvietojumu, neizdosies uzminēt, kur atrodas tas ierocis, kas izšaus dotajā mirklī. Kaut kas līdzīgs ir bijis tikai pie Mārtina.
Kas attiecas uz varoņiem, tad te arvien vairāk kļūst redzamas paralēles Baijazs – Gendalfs un Džezals – Aragorns, kā arī lieliski pārdomātā barbara loma vēsturē. Vispār, sen jau vajadzēja pārveidot burvja-palīga, burvja-aizstāvja lomu, kas jau kļuvusi par klišeju. Aberkrombijs ar to tiek galā uz visiem simt procentiem – viņa Baijazs ir tieši tāds, kādam ir jābūt burvim, kas dzīvo daudzus gadsimtus un sargā pasaules kārtību, ko pats ir radījis. Barbars Logens savukārt, nav Konans, kā varētu saprast no pirmajām divām grāmatām, taču tas, cik ļoti viņš nav cēlais barbars, ir pārsteigums.
Aberkrombijs nav tāds autors, kas atstāj varoņus gulēt uz lauriem, tāpēc triloģijas fināls pēc būtības sakļauj gredzenā Deviņpirksaiņa dzīvi. Ir sanācis skaisti, efektīgi un patiesi. Vispār, visa ziemeļnieku līnija, kas pirmajos sējumos likās, ja ne lieka, tad ne visai obligāta, finālā izvirzās pirmajā plānā. Tekstā redzamas tiešas paralēles starp Okšķera komandu un Glena Kuka Melno vienību. Paralēles, ne tikai nosaukumu līmenī, bet attiecībās pret dzīvi – ziemeļnieki nemāk neko citu, kā tikai cīnīties, darot to vislabāk par citiem. Taču karš, savukārt, nevar atstāt uz viņiem savas netīrās pēdas. Un pie Logena, Okšķera un visiem pārējiem tas ir redzams ļoti labi.
Džo Aberkrombijs ar savu debijas triloģiju ir spējis iekļūt mūsdienu fantāzijas labāko autoru vidū. Un gaidot viņa nākošos romānus, noteikti ne reizi vien gribēsies pārlasīt “Pirmo likumu”. Pārlasīt, lai zinot kopainu, novērtētu detaļas, kas palikušas apslēptas, līdz fināla romāna iznākšanai. Tas ir to vērts.
Andreja Zilberšteina recenzija no žurnāla “Mir fantastiki” 2011. gada maija numura.
Autors.
Džo Aberkrombijs (Joe Abercrombie, dzimis 1974. gada 31. decembrī, Lankasterā, Anglijā) – angļu rakstnieks-fantasts, Triloģijas “Pirmais likums” autors.
Beidzis Lankasteras karalisko vidusskolu un Mančesteras universitāti, kur mācījies psiholoģijas fakultātē. Pēc universitātes beigšanas sācis strādāt televīzijā, vēlāk kā montāžas speciālists – brīvmākslinieks. Darba pārtraukumos, 2002. gadā sācis rakstīt savu pirmo romānu “The Blade Itself” (krieviskā tulkojumā - “Asinis un dzelzs”), kuru pabeidzis 2004. gadā. Romānu publicē izdevniecība Gollancz 2006. gadā, pēc tam Aberkrombijs saraksta palikušās divas triloģijas “Pirmais likums” daļas: “Pirms viņus pakārs” (“Before They Are Hanged'') un “Pēdējais karaļu arguments” (“Last Argument of Kings”). Divas reizes viņa romāni ir atzīti par “gada grāmatām” balsošanā, ko rīko populārais, tematiskais resurss SFF World. 2008. gadā Džo piedalās BBC televīzijas projektā “World of Fantasy” kopā ar tādiem rakstniekiem kā Maikls Mūrkoks, Terijs Pračets, Čaina Mjevils. Pašlaik viņš dzīvo Batas pilsētā, Somersetas grāfistē. Viņam ir sieva un divi bērni. 2009. gadā viņš izdod romānu “Best Served Cold”, kura darbība notiek tajā pašā “Pirmā likuma” (First Law) pasaulē, tāpat kā jaunākais autora romāns “Varoņi” (The Heroes; 2011.). Šogad viņš ir noslēdzis līgumu ar Gollancz par to, ka uzrakstīs vēl 4 grāmatas par Pirmā likuma pasauli.
http://en.wikipedia.org/wiki/Joe_Abercrombie
Mājas lapa.