Kas par gabalu! Kas par asiņaini asprātīgu un brutālu gabalu! Džordžs R.R. Mārtins var nervozi smēķēt stūrītī. Ja jau sāku par Mārtinu, ar kura “Troņu spēlēm” šo Aberkrombija tiloģiju salīdzina, tad gribu pateikt – es nedomāju, ka Mārtins ir labāks, vai, ka Aberkrombijs ir labāks. Tomēr ir nianses. Salīdzinot, Mārtins šķiet pamatīgs grafomāns. Viņš vairāk laika velta pasaulei, aprakstiem. Aberkrombijs īpaši nelutina lasītāju ar aprakstiem, es pat teiktu, ka pēc grāmatas izlasīšanas man joprojām ir diezgan miglains priekšstats par pasauli, tehniskajiem sasniegumiem, maģiju, visiem tiem sūdabrāļiem un tā tālāk. Bet man tas patīk, man nevajag, lai visu ar karoti salej mutē.
Vēl – Aberkrombijam nav izteiktu labo un ļauno varoņu. Visi ir cilvēki ar labajām un sliktajām īpašībām, savu motivāciju un sāpēm. Nu labi, arhidiakons Salts izskatās kā ļaunuma iemiesojums, bet man ir nelabas aizdomas, ka viss nav tik vienkārši. Lotārs var šķist iedomīgs un patmīlīgs stulbenis, tomēr viņā iekšā ir kaut kas labs. Abas puses spilgti sadzīvo Deviņpirkstī, kura prātā autors ļauj vairāk ieskatīties. Īpašs tēls ir inkvizitors Sands dan Glokta, pret kuru vienā teikumā var rasties riebums, nākamajā jāsmejas par viņa cinisko humoru, bet trešajā jau žēlums kņudina pakrūtē. Mārtina grāmatās tomēr vairāk šķiet, ka labie varoņi ir labi un sliktie ir ļauni, bet neesmu izlasījusi visu, tāpēc varbūt kļūdos. Starp citu, “Pats asmens” anotācijā ir ļoti precīzi pateikts: “robeža starp varoni un ļaundari ir tik smalka, ka uz tās var sagriezties”.
Grāmatā ir daudz vardarbības, lai gan sākums ir samērā mierīgs. Ar vājiem nerviem lasot, varbūt nevajadzētu vienlaicīgi arī ēst, jo var gadīties, ka kāds tieši tajā brīdī izdomā kādam citam kaut ko nocirst vai uzšķērst. Esmu vairākkārt bijusi neapmierināta ar rakstnieku paštīksmināšanos vardarbības ainās, bet Aberkrombijs ir smalki pastrādājis – nekādas tīksmes nav, grāmatas tēli vienkārši dara to, ko apstākļi prasa. Tomēr man šķiet, ka viņi vairāk nosaka romāna gaitu, nekā reaģē uz notikumiem un tas ir forši. Domāju, ka psiholoģijas studijas un pieredze televīzijā un filmu veidošanā ir ietekmējusi rakstnieku Aberkrombiju.
Lasītājs notikumiem seko no vairāku varoņu skatu punkta. Tas ļauj aptvert plašāku “lauku”. Spriedze tiek vienmērīgi kāpināta, līdz rodas sajūta, ka šis romāns ir kā ūdens katls, ko pamazām uzkarsē līdz verdošai temperatūrai. Grāmata beidzas brīdī, kad ūdens sāk vārīties. Ja man būtu otrā daļa, es būtu automātiski pasniegusies pēc tās un turpinājusi lasīt. Domāju, ja man būtu vairāk laika lasīt, būtu “Pats asmens”izrāvusi cauri dažās dienās, tik aizraujošs tas ir un lasās ļoti raiti. Protams, Aberkrombijs mani “nopirka” arī ar tumšo humoru. Vienīgi pietrūka pasaules kartes, jo gribējās vizualizēt varoņu gaitas, bet tas tikai tāds subjektīvs iebildums. “Pats asmens” man ļoti patika un tikpat ļoti gribētos izlasīt turpinājumu, bet uz to būs jāpagaida.
Vērtējums: 5/5
https://gramatas.wordpress.com/2019/12/15/pats-asmens-dzo-aberkrombijs/