Slavenākie fantāzijas žanra uzrakstītie darbi ir Dz.R.R.Tolkina Gredzenu pavēlnieks un Dz.K.Roulingas Harijs Poters. Latviešu literatūrā fantāzijas žanru pārstāv M. Putnins, G.Berelis, V.Kaijaks, J.Jurkans, M.Rungulis, kā arī S.Kvaskova ar savām grāmatām Monika un Mežs un Monika un dimantu Ciltstēvs u.c. autori. Par nozīmīgu fantāzijas literatūras attīstības veicnātājfaktoru literaturzinatniece Milena Mileva Blazika uzskata straujas pārmaiņas sabiedrībā un politika. Viņa akcentē arī to, ka pēc 1990.gada bērnu literatūrā atspoguļojas raizes par tādiem bērna psihi traumējošiem notikumiem kā dzīvesvietas maiņa, vecāku šķiršanas, karš,slimība, nāve, alkoholisms, narkotikas, vardarbība. Tajā pašā laikā Dienvidaustrumeiropas autori attīsta jaunas žanra formas un dažādo tautas un literāro pasaku, līdz ar to paradās jaunas tendences fantāzijā. (Blazic 2005; 181) Fantāzijas žanrā rakstītie darbi pamazām paradās arī latviešu literatūrā. Bet kas tad īsti ir fantāzijas žanrs? Ilze Stikane raksta, ka jēdziens fantāzija ''parasti tiek lietots, lai apzīmētu autora radītus darbus, kas nav reālistiskā proza. Bieži pasakas un fantāziju aplūko kopā.''(Stikane 2005; 130).
Savukārt Bārbala Stroda uzsver: "Kā atzīst literatūrkritiķe R.Dzeksone, terminu fantāzija nereti mēdz bez kādas izšķirības piemērot jebkuram literatūras žanram, kura prioritātēs neietilpst realitātes attēlošana iespējami tuvi fiziski redzamajam, tādejādi šai kategorijā ietverot gan mītu, gan leģendu, tautas pasaku, utopiju, sirreālistiskos tekstus, šausmu tekstus, zinātnisko fantastiku, utt." (Stroda 2005; 213) Pēc I.Stikanes un B.Stordas teiktā, varam secināt, ka literatūrzinātnē vēl nav skaidras definīcijas par to, kas īsti ir fantāzijas žanrs, un tajā iekļaujas literārie darbi, kas nerada reālo pasauli un reālos notikumus. Tiem ir literāro pasaku, mitu, leģendu iezīmes un elementi.
Kā zināms, latviešu literatūrzinātnē fantāzijas žanrs nav izdalīts. Šis apzīmējums ir pārņemts no Rietumeiropas literatūrzinātnes. Tāpēc rodas jautājums – kas ir fantāzijas žanrs mūsu izpratnē? Gan Bārbala Stroda, gan Ilze Stikane to definē ka literāro pasaku ar romānam raksturīgu izvērstu vēstījumu, tātad pasaka -romāns. Varam secināt, ka fantāzija ir robežžanrs starp pasaku un romānu – par pasaku to nevar nosaukt, jo vēstījums pārāk apjomīgs, savukārt, romāns tas nevar būt, jo satur pasakai raksturīgus elementus. 2002.gada Preses nama grāmatu konkursā uzvar Signe Kvaskova ar grāmatu Monika un Mežs. Tas ir stāsts par meiteni Moniku, kura dodas uz neparasto Mežu meklēt savu pazudušo vecmāmiņu. Tur viņa iepazīstas ar citiem bērniem – Rutu, Ralfu un Arvilu. Viņi klust par draugiem un izdzīvo neparastus piedzīvojumus. 2003.gada iznāk otra S.Kvaskovas grāmata Monika un dimantu Ciltstēvs, kur Monikas un viņas draugu piedzīvojumi turpinās. Pēc šo grāmatu iznākšanas S.Kvaskovai arvien biežāk jautā, vai viņa ir ietekmējusies no Dz.K.Roulingas Harija Potera. Taču viņa absolūti noraida iespēju, ka jau Monikas un Meža radīšanas laikā būtu ietekmējusies no Potera māmiņas – viņa šo grāmatu rakstījusi 2000.gada, kad latviski bija izdota tikai pirmā grāmata Harijs Poters un Filozofu akmens. (Nagle 2003) Tomēr ir saskatāma Dz.K.Roulingas grāmatu recepcija S.Kvaskovas darbos.
Līdzības var manīt jau galveno varoņu tēlos, kaut ari neiedziļinoties šķiet, ka galvenie tēli Dz.K.Roulingas un S.Kvaskovas grāmatās ir pilnīgi atšķirīgi, piemēram, dzimuma ziņā – zēns un meitene. Taču ir manāmas līdzības izskatā un raksturā.
Grāmatā Harijs Poters un Filozofu akmens Hariju mēs ieraugām no sākuma bērnībā, kad viņš ir zīdainis, vēlāk gaidot viņa 11.dzimšanas dienu – tātad desmit gadu vecumā. Monika arī ir desmit gadus veca meitene. Abiem ir kraukļa melnuma mati un zaļas acis. Gan Harijam, gan Monikai ir kopīgs izredzētības statuss. Harijs – vienīgais cilvēks, kas izdzīvojis pēc ļaunā burvja Voldemorta nāvējošā lāsta. Visa burvju pasaule viņu apbrīno, bieži pat pielūdz. Taču mēs redzam Hariju kā puisēnu, kas neuzskata sevi par īpašu un bieži ilgojas būt parasts zēns. Savukārt Monika ir meitene ar īpašam spējām. Viņai ir Acs, tas nozīmē, ka ar domu palīdzību Monika spēj redzēt to, kas notiek citā telpā vai citā pasaulē. Arī Monika ir parasta meitene, kurai patīk spēlēties un rotaļāties ka citiem bērniem. Ne mazāk svarīga līdzība ir tā, ka Harijs un Monika abi ir bāreņi. Jāpiebilst, ka fantāzijas literatūrai ir raksturīgs tas, ka varonis bieži ir ārlaulības sakaru auglis vai bārenis (Stroda 2007; 145). Harija vecāki mirst no Voldemorta nāvējošā lāsta vakarā, kad Harijam izdodas izglābties. Viņš dzīvo pie savas tantes Petūnijas ģimenē, kura pilnīgi noliedz burvju pasauli un slikti izturas pret Hariju.
Monikai palaimējas vairāk – viņa dzīvo pie saviem vecvecākiem, tiek lutināta un mīlēta. Ir saskatāmas līdzības arī abu bērnu raksturā. Vitolds Valeinis raksta, ka raksturam kā individualitātei piemīt dažādas īpašības, bet viena vai dažas ir noteicošas. Šis īpašības sauc par dominantēm (Valenis 2007; 54). Harija un Monikas rakstura dominante ir drosme un piedzīvojumu kāre.
B.Stroda formulē sešus galvenos elementus fantāzijas žanrā, no kuriem viens ir vērtīgs priekšmets, kas jāatrod (Stroda 2005; 216). Tie kļūst par atslēgtēliem fantāzijas žanrā. Dz.K.Roulingai tas ir Filozofu akmens, S.Kvaskovai – dimantu Ciltstēvs.
Harijs ar Filozofu akmeni saskaras, kad ar draugiem vēlas noskaidrot, kas tik rūpīgi tiek sargāts Cūkkarpā. Viņi nojauš, ka šo priekšmetu savā rīcībā vēlas iegūt Voldemorts. Šis priekšmets ir Filozofu akmens. Monika par dimantu Ciltstēvu dzird jau pirmajā grāmatā Monika un Mežs, kad ierodas Alukemu midzeni, lai glābtu nolaupītās vecmāmiņas. Taču īstā darbība ap dimantu Ciltstēvu notiek S.Kvaskovas otrajā grāmatā. Filozofu akmens ir leģendāra substance ar satriecošam īpašībām. Akmens spēj pārvērst jebkuru metālu tīrā zeltā. Ar tā palīdzību var izgatavot nemirstības eliksīru (Roulinga 2001; 215). Būtiski pieminēt, ka ideja par nemirstības eliksīra izgatavošanu un Filozofu akmeni sakņojas daoisma filozofijā, konkrēti alķīmijā – daoisti mērķtiecīgi darbojās pie metāla transformēšanas, izgudrojot arvien jaunas receptes burvju dziru pagatavošanai (Āąńčėüåā 1983; 290). Savukārt, Dimantu ciltstēvs ir akmens, kas spēj pārvērst jebkuru ogli par dimantu, ja to bieži lieto, tas spēj atdot īpašniekam savu spēku (Kvaskova 2003; 35). Abu šo tēlu funkcijas ir līdzīgas. Šiem atslēgtēliem piemīt īpašība pārvērst parasto un nevērtīgo vērtīgajā. Tādā veidā cilvēki kļūst bagāti, taču īstā vērtība šiem akmeņiem slēpjas to spēkā.
Netiešu recepciju mēs varam skatīt S.Kvaskovas radītā Meža florā. Piemēram, Dz.K.Roulingas Harija Potera audzēkņiem notiek Herbalogijas stundas, kur māca kopt maģiskos augus. Vienreiz Harijam un viņa draugiem nācās pārstādīt Mandragas. Jāpiebilst, ka šo augu Dz.K.Roulinga ir aizguvusi no mitoloģijas, kur Mandragora (Mandragora afficinarum) ir Vidusjūras piekrastē sastopams nakteņu dzimtas augs. Mandragoras sakne ir gara, konusveidīga un sazarota un atgādina cilvēka ķermeņa apveidus (Herders 1994; 94).
Harija Potera mandragas ir nelieli, kupli, sarkanzaļi dzinumi. Kad tos izrauj no poda, sākņu vietā paradās mazs, zemēm aplipis, neglīts bēbis. Tā kā audzēkņiem bija uzlikti aussargi, tie tikai varēja redzēt, ka bēbis visā spēkā kliedz. Vēlāk pasniedzēja paskaidro, ka Mandragas kliedziens spēj nogalināt (Roulinga 2001; 93). Savukārt Monika saskaras Meža ar pūpēžveidīgajiem. Tie ir balti radījumi, kas izskatās pēc pūpēžiem, tikai tiem piemīt cilvēciskas īpašības – tie ātri skrien un skali smej. "Tie nebija parasti smiekli – šie smiekli bija spalgi un nepārtraukti, un Monikai līkas, ka tā varētu smieties ārprātīgie..."(Kvaskova 2002; 48). Kaut arī šo augu izskats ir pilnīgi atšķirīgs, tomēr tiem ir līdzīgas balss variācijas. Harijs Poters otrajā grāmatā ar savu draugu Ronu, lidojot uz skolu ar apburtu mašīnu, ietriecas koka, kas pēc trieciena, sācis aizstāvēties. Tas bija Vālējošais vītols, kas spēja kustināt savus zarus.
S.Kvaskova iet vēl tālāk, viņas grāmatās par Moniku koki un krūmi spēj pārvietoties, meklējot sev labāku augsni. Fauna paralēlpasaulēs (Burvju pasaule un Meža) ir atšķirīga.
Dz.K.Roulinga vairāk izmanto mitoloģijā sastopamos tēlus. Turklāt viņas grāmatās ir manāms totēmisma kults. Ar īpašu cieņu burvju sabiedrībā izturas pret dažādiem dzīvniekiem. J.Meletinskis attēlo Djurgeima domu, ka totēmisms būtībā sakralizē ne tik daudz objektu, cik pašu cilti un noteiktu pasaules modeli (Ģåėåņčķńźčé 2006; 40). Izteikts totēmisma piemērs Dz.K.Roulingai ir pirmajā poteriādes grāmatā, kad lasītājs sastopas ar neprasto vienradža tēlu. Vienradzis tiek uzskatīts par sakrālu dzīvnieku. Cilvēks, kurš to nogalina, piesauc nelaimi savai dzīvībai. Mitoloģijā vienradzis ir dzīvnieks (agrākajās tradīcijās ar vērša ķermeni, vēlākajās – ar zirga ķermeni), kas guvis nosaukumu pēc izteiksmīgākas pazīmes – tam pierē ir taisns rags. Antīkajā kultūrā tas tiek traktēts kā tīrības un šķīstības simbols. Tātad vienradža tēlu Dz.K.Roulinga tieši pārņem no mitoloģijas, taču ir arī tādi mitoloģiskie tēli, ko autore individualizē. Kā piemēru var minēt baziliska tēlu grāmatā Harijs Poters un Noslēpumu kambaris. Bazilisks ir teiksmainais nezvērs ģermāņu un skandināvu mitoloģijā. Tam ir milzu ķermenis – gaiļa galva, vara knābis un vara nagi, krupja ķermenis un astes vietā trīs čūskas, un tam piemīt milzu spēks. Bazilisks ir bīstams ne tikai sava spēka vai indes dēļ, viņš var nogalināt arī ar savu acu skatienu, no viņa elpas kalst zāle un sprēgā klintis, taču pats viņš ir neievainojams. Vienīgā iespēja izglābties no viņa ir parādīt spoguli – briesmonis tā nobīstas no paša tēla, ka pārsprāgst (Mit. Encikl. 1.sej. 1993; 258)
Dz.K.Roulinga nedaudz pārveido šo mitoloģisko būtni, vienkāršo izskatā. Tā ir "milzīga, indīgi zaļa, spīdīga čūska, kuras ķermenis pamatīga ozola stumbra resnumā" (Roulinga 2001, 309). Baziliska ilkņi arī ir indīgi, tāpat kā mītiskajam baziliskam, šī čūska spēj nogalināt ar acu skatienu. Taču Harijs spēj pieveikt bazilisku, kad fenikss Fouks izknāba tam acis. Harijs nogalina čūsku ar zobenu – Roulingas bazilisks ir ievainojams.
S.Kvaskova no mītiskajām radībām izmanto tikai vadātāju. Vadātājs latviešu mitoloģijā blakus velniem, veļiem un seniem vēl viena ļauno garu šķira, kas maldina ceļiniekus, sevišķi pa mežiem un purviem (Mit. Encikl. 2.sej. 1994; 221).
Ja Dz.K.Roulinga savā burvju paralēlpasaulē faunu smeļas no mitoloģijas, tad Kvaskova rada dzīvniekus "sakrustojot" tos. Mežā, piemēram, līdzās mums jau pazīstamiem jenotiem un vīstam, lasītājs sastopas ar sargcuku. Tā ir ārkārtīgi nikno cūku šķirne, ko Meža ļaudis izmanto suņu vietā – liek tām sargāt būdas un tml. Recepciju S.Kvaskovas grāmatās varam saskatīt arī autoru iztēles radītajos tēlos. Līdzības starp Dz.K.Roulingas Atprātotajiem un S.Kvaskovas Alukemiem. Atprātotāji ir burvju cietuma Azkabanas sargi. Tās ir garos apmetņos tērptas būtnes, kuru seja zem kapucēm prasti nav redzama. Kad atprātotāji paradās tuvumā, apkārtējie sajūt aukstumu, kas saldē ne tikai ķermeni, bet arī jūtas. Liekas, ka kāds būtu izsūcis no pasaules visu prieku (Roulinga 2001; 87).
Alukemi pēc izskata pilnīgi atšķiras no atprātotajiem -viņi ir maza auguma, lielas, augšdaļā nosmailinātas ausis, ieslīpas zaļas acis un lieli, pagari deguni (Kvaskova 2002; 126). Taču līdzīgas ir sajūtas abu šo tēlu klātbūtnē. Ja Atprātotāju tuvuma cilvēks jūtas emocionāli iztukšots un nelaimīgs, tad Alukemi iedveš apkārtējiem neizturamas bailes, tik lielas, ka rodas vēlme kliegt. Tātad abi tēli ietekmē cilvēka iekšējo, emocionālo stāvokli. Taču Alukemu tēlā vēl ir recepcētas darbības, ko burvju pasaulē var panākt ar burvju dziras vai buramvārdu palīdzību. Piemēram, Alukemi ar domu palīdzību spēj ietekmēt cilvēka apziņu, likt tiem darīt to, ko patiesībā viņi nekad nedarītu. Šī darbība analoģiska Pavelus lāsta ietekmei. Pavelus lāsta lietotājs savu pretinieku spēj padarīt par kalpu
Kā viena no fantāzijas literatūras svarīgākajam iezīmēm tiek mīnēta divu pasauļu – Primāras un Sekundāras – struktūra, varoņu nonākšana citās pasaulēs, pārvietošanās no vienas uz otru, atgriešanās. Gan Dz.K.Roulingas, gan S.Kvaskovas grāmatās galvenā varoņu darbība norisinās fantāzijas pasaulēs – Harija Potera ciklā tā ir Burvju pasaule, grāmatas par Moniku -Mežs. Vispirms jāatzime tas, ka abas paralēlpasaules – Burvju pasaule un Mežs – nevar pastāvēt bez tiešas vai netiešas maģijas. Vairāk gan maģijas jēdziens attiecināms tieši uz Dz.K.Roulingas grāmatām par Hariju Poteru. B.Stroda uzsver to, ka "katrā darbā, lai to varētu definēt kā fantāziju, jādarbojas maģijai, resp., tajā jābūt aspektiem, kas apiet empīriskās pasaules likumības un atrodas ārpus tā, ko tradicionāli uzskata par reālu."(Stroda 2006; 29). Dz.K.Roulingas grāmatās maģija izpaužas tiešā veidā, Burvju pasaule tā tiek izmantota ikdienā, savukārt S.Kvaskovas grāmatas tā izpaužas priekšmetiem, augiem piemītošajās neparastajās burvju spējās. Gan Dz.K.Roulingas, gan S.Kvaskovas grāmatas ir līdzīgi principi, pēc kādiem tika veidotas abas paralēlpasaules, piemēram, naudas sistēma abos daiļdarbos atšķiras tikai ar to, ka burvju pasaulē naudas monētām ir nosaukumi – zelta monētas, ko sauc par galeoniem, sudraba monētas jeb sirpi un bronzas monētas, ko sauc par knutam. Savukārt, Meža monētas tiek sauktas atkarībā no metāla, no kāda tās izgatavotas – zelta, sudraba, bronzas monētas.
Abās paralēlpasaulēs ir laikraksti, kas informē iedzīvotājus par jaunākajiem notikumiem pasaulē. Burvju pasaulē ir Dienas Pareģis un Varkskis, kas vairāk pieder pie tā saucamās dzeltenās preses. Meža iedzīvotājus informē Meža Avīze. Burvju pasaulē un Mežā ir iecienīti sporta veidi un sacensības, kuru norisei seko visi iedzīvotāji. Burvju pasaulē tā ir spēle Kalambols. To spēle, sēžot uz slotaskātiem, ar četrām bumbām un tas atgādina mūsu futbolu. Mežā iecienitas ir Ledus dejas, kas visuma atbilst mūsu daiļslidošanai. Taču Dz.K.Roulingas radītā Burvju pasaule ir veidota rūpīgāk, tajā lasītājs tiek iepazīstināts ar burvju skolu Cūkkarpu, uzzina, ka ir Burvestības Ministrija, kuras galvenais uzdevums ir slēpt maģijas pastāvēšanu no citiem cilvēkiem, eksistē arī Svētā Mango slimnīca, kur cilvēki tiek ārstēti no burvestību nodarītiem kaitējumiem. Tomēr, ja ņemt vērā, ka S.Kvaskovas grāmatās akcents tiek likts uz bērnu piedzīvojumiem (Dz.K.Roulingas grāmatās arī uz Burvju pasauli ka neatkarīgu struktūru), tad skrupulozs paralēlpasaules modelis nav tik būtisks.
No sit konspektīvā apskata var secināt, ka S.Kvaskova, rakstot grāmatas par Moniku, ir ietekmējusies no Dz.K.Roulingas darbiem. Recepcija saskatāma galveno varoņu izskatā un raksturā, atslēgtēlos, florā un faunā. Pēc līdzīgiem principiem tiek veidotas fantāzijas telpas – Burvju pasaule un Mežs. Būtiski piebilst, ka Dz.K.Roulinga bagātīgi izmanto mitoloģijā sastopamos tēlus, bet S.Kvaskova varoņus smeļas fantāzijā un iztēlē.