Arnolda vecāki bija Gustavs Švarcenegers (1907–1972) un Aurēlija Švarcenegere, dzimtā Jadrnija (1922–1998) kuri dzīvoja Talas tirdzniecības kopienā netālu no Grācas, Štīrijas galvaspilsētas. Viņi apprecējās 1945. gada 20. oktobrī, kad Gustavam bija 38, bet Aurēlijai 23. Ģimene bija katoļu ticībā un katru svētdienu apmeklēja baznīcu. Viņu vecākais dēls Meinhards Švarcenegers dzimis 1946. gada 17. jūlijā. 1947. gada 30. jūlijā piedzima jaunākais dēls, kurš tika kristīts kā Arnolds Aloizs Švarcenegers. Uzvārds Švarcenegers cēlies no Šveices ciema Švarcenegeras vārda, kas ir daļa no Unterlangenegas komūnas.
Pēc Austrijas anšlusa 1938. gadā Gustavs Švarcenegers pievienojās NSDAP un SA. Kara laikā viņš dienēja lauka žandarmērijā, kur saņēma hauptfeldfebeļa (vecākā seržanta) pakāpi, jo īpaši viņš piedalījās militārajā operācijā, lai bloķētu Ļeņingradu, kur tika ievainots.
Pēc denacifikācijas Gustavam tika atļauts strādāt par vietējās policijas priekšnieku, jo netika atrasti pierādījumi par kara noziegumiem. Ģimene dzīvoja nabadzībā; Švarcenegers ledusskapja iegādi dēvē par vienu no spilgtākajām jaunības atmiņām.
Arnoldam bija sarežģītas attiecības ar ģimeni, jo austriešu vecākiem vispārpieņemto noteikumu ievērošana bija svarīgāka par bērna personību. Protestējošais jaunais Arnolds Švarcenegers vienmēr gribēja kļūt bagāts un slavens.
Tēva iespaidā Arnolds sāka spēlēt futbolu, bet 14 gadu vecumā deva priekšroku kultūrista karjerai. Viņu iedvesmojuši tādi slaveni kultūristi kā Regs Parks, Stīvs Rīvss un peldētājs Džonijs Veismillers, kuru viņš bieži redzēja filmās Tarzāna lomā. 2001. gadā Švarcenegers par šiem gadiem runāja šādi:
“Mans tēvs gribēja, lai es būtu policists, tāpat kā viņš. Mamma ieteica aiziet uz tirdzniecību.
14 gadu vecumā, saskaņā ar Arnolda memuāriem, Jurija Vlasova uzvara un personīgā tikšanās ar viņu aizkulisēs viņu ļoti ietekmēja. Viņš mājās izkāra Vlasova fotogrāfiju, kas izraisīja konfliktu ar viņa tēvu, kurš tika ievainots netālu no Ļeņingradas.
Viņš katru dienu strādāja Liebenaueras sporta zālē Grācā; lai gan klubs nestrādāja sestdienās un svētdienās, Arnolds tomēr strādāja brīvdienās, iekāpjot pa logu pa kāpnēm.
1971. gada 20. maijā Arnolda brālis Meinhards gāja bojā autoavārijā, vadot automašīnu dzērumā. Arnolds uz Meinharda bērēm neieradās, jo tikai trīs dienas pēc notikušā uzzināja par brāļa nāvi. Brālis bija precējies ar Ēriku Knapu un atstāja trīs gadus vecu dēlu Patriku. Arnolds vēlāk apmaksāja Patrika izglītību un palīdzēja viņam emigrēt uz ASV. Gadu vēlāk Gustavs Švarcenegers nomira no insulta. Arnolds nebija sava tēva bērēs, jo viņam tika veikta ceļgala operācija un viņš bija ģipsī.
Pusaudža elki
Gustavs Švarcnegers bija vietējā mēroga kērlinga čempions un mudināja arī dēlus pēc iespējas vairāk laika veltīt sportam. Zēni aizrāvās ar boksu un peldēšanu, kā arī spēlēja futbolu. 14 gadu vecumā Arnolds pirmo reizi iegāja trenažieru zālē – futbola treneris bija nolēmis uzlabor komandas fizisko furmu ar spēka vingrinājumiem. Tur cilāja svarus jauniešu grupa, kas nodarbojās ar tolaik Eiropā vēl īsti nezināmu sporta veidu – kultūrismu. Pusaudzis bija sajūsmā par puišu atlētiskajiem augumiem un drīz vien aizmirsa par futbolu, pavadīdams arvien vairāk laika pie trenažieriem. Tolaik Arnolds un citi kultūrisma entuziasti smēlās iedvesmu no ASV sporta žurnāliem, kur varēja izlasīt detalizētus muskuļu vingrinājumu aprakstus. Jaunos austriešus sajūsmināja tādas amerikāņu bodibildinga ikonas kā Regs Pārkss un Brūss Rendels. Neaizmirstamu iespaidu uz Arnoldu atstāja arī padomju smagatlēts un rakstnieks Jurijs Vlasovs, kuru viņam palaimējās satikt svarcelšanas pasaules čempionātā Vīnē 1951.gadā. Krievu slavenība iedvesmoja puisi turpināt cītīgi trenēties par spīti šaubām un dzīves grūtībām. Pēc daudziem gadiem Maskavā, filmējoties perestroikas grāvējā Sarkanā tveice (Red Heat), Švarcnegers pieprasīja iespēju satikties ar Vlasovu, kurš tolaik bija kritis Kremļa nežēlastībā. Kinozvaigzne uzdāvināja leģendārajam sportistam savu fotogrāfiju ar parakstu “Manam elkam Jurijam Vlasovam”. Līdztekus kultūrismam Arnolds Švarcnegers nodarbojās arī ar smagatlētiku un 18 gadu vecumā kļuva par Austrijas čempionu junioru klasē svarcelšanā. Taču sportista karjera bija uz kādu laiku jāpārtrauc, jo viņu iesauca obligātajā militārajā dienestā.
Jaunais tankists
Austrijas armijā Švarcnegers nokļuva tanku vienībā un ieguva mehāniķa vadītāja specialitāti – bruņotie spēkrati un smagā artilērija kļuva par vienu no viņa vaļaspriekiem uz visu mūžu. Nākamā slavenība, tiesa, nebūt nebija priekšzīmīgs karavīrs. Reiz viņš patvaļīgi aizgāja no kazarmām, lai piedalītos kultūrisma konkursā Misters Eiropa, saņemdams par šādu pārkāpumu bargu sodu – divus mēnešus militārajā cietumā. Grāmatā Kultūrista izglītība (The Education of a Bodybilder) Švarcnegers gan raksta, ka nosēdēja karcerī tikai vienu nedēļu, jo virsnieki nosprieda, ka viņa uzvara sacensībās sekmējmusi bruņoto spēku popularitāti jauniešu vidū. Citkārt no pienākumiem brīvajā laikā kareivis kopā ar dienesta biedru sarīkoja tanku sacīkstes. “Teicu savam draugam: pamēģināsim, kurš ātrāk nobrauks no kalna! Un tā nakts vidū mēs startējām – laidāmies lejā ar 60 kilometru stundā lielu ātrumu. Neredzējām, kur braucam, tāpēc ietriecāmies krūmos un kokos,” Švarcnegers dalījās atmiņās kādā ASV televīzijas šovā. “Es uzvarēju, kaut arī draugam bija daudz jaunāks tanks. Taču, jau traucoties lejā, atskārtu, ka citi kareivji, apruveni 15 cilvēku, joprojām sēž uz virsbūves. Biju pavisam aizmirsis pabrīdināt, lai viņi nokāpj! Puiši turējās, cik spēdami, tad krita zemē, un es dzirdēju kliedzienus... Pēc tam mēs tikām bargi sodīti,” stāstīja Švarcnegers. Būdams jau slavas virsotnē, aktieris ieguva savā īpašumā 50.gadu sākumā ražotu M47 Patton tanku – līdzīgu tam, kādu viņš vadīja dienestā, - un par 20 tūkstošiem dolāru pārveda to no Austrijas uz ASV. Šo 50 tonnu smago spēkratu aktieris joprojām izmanto, lai piedalītos televīzijas šovos un dažādos labdarības pasākumos.
Armijas spraigā režīma apstākļos nākamā kultūrisma zvaigzne vienmēr atrada laiku treniņam, pat ja piedalījās militārajās mācībās, kad vienība nedēļām ilgi dzīvoja pārgājiena apstākļos. “Tieši dienot Austrijas armijā, es sasniedzu ievērojamus panākumus fiziskajā sagatavotībā. Kad pusotru mēnesi pie Čehoslovākijas robežas piedalījāmies manevros, man nereti piecpadsmit stundas dienā bija jāvada tanks, jāuzpilda degviela ar rokas pumpi, jācīnās ar lielām benzīna mucām un jāveic dažadi remontdarbi. Gulējām ierakumos vai zem tanka, diena sākās sešos, bet mēs kopā ar kādu dienesta biedru modāmies piecos un taisījām vaļā instrumentu kasti, kur glabājām savus pašdarinātos svaru stieņus. Tad vēl vienu stundu darbojāmies ar tiem dienas beigās. Vairs neesmu piedzīvojis tik skarbus treniņu apstākļus, tāpēc droši varu teikt: atrast laiku sporta nodarbībām ir tikai motivācijas jautājums.”
Autoritāte sportā
Atvaļinājies no dienesta, Švarcnegers nolēma sākt profesionālā sportista karjeru un devās uz Minheni, kur jauno un jau pazīstamo talantu gaidīja vācu kultūrisma pionieris, žurnālists Rolfs Putcingers. Atlētiskajam jauneklim uzticēja vadīt fitnesa zāli, kur naudas trūkuma dēļ viņš kādu laiku pat dzīvoja. Švarcnegeram tas bija visai trauksmains dzīves posms: viņš ne tikai trenējās, bet teju katru dienu, izklaidējoties klubos, iekūlās kautiņos un, joņojot ar auto, pārkāpa ceļu satiksmes noteikumus. “Biju kā nevaldāms vērsis, kas audzē gaļu!” viņš vēlāk atcerējās.
60.gadu otrajā pusē sportists izcīnīja vairākas nozīmīgas uzvaras, tostarp arī titulu Misters Visums, kas topošajai sporta un šovbiznesa zvaigznei pavēra ceļu panākumiem Amerikas Savienotajās Valstīs, kur kultūrisms jeb bodibildings bija attīstīts daudz vairāk nekā Eiropā. 21 gada vecumā jauneklis no Austrijas provinces piepildīja bērnības sapni – pārcēlās uz dzīvi ASV. Pirmos gadus Švarcnegers dzīvoja Santamonikā, Kalifornijā, kur strādāja sporta zālē Gold’s Gym, tiesa, ik pa laikam viņam beidzās vīza un nācās uzturēties valstī nelegāli. Tolaik austriešu kultūristis vēl pavisam vāji runāja angļu valodā, turklāt ar pamatīgu akcentu. Dzīve sakārtojās pēc pāris gadiem, kad viņš izcīnīja uzvaru prestižajā konkursā Misters Olimpija Ņujorkā. Vairākus gadus Švarcnegers bija teju neuzvarams un ieguva šo titulu vēl sešas reizes, kā arī uzvarēja citās starptautiskās sacensībās. 1975.gadā 28 gadu vecumā bodibildinga zvaigzne pēkšņi paziņoja, ka aiziet no lielā sporta – kopā ar biznesa partneriem viņš pirmo reizi izmēģināja spēkus filmu industrijā, kā arī sāka pats organizēt sporta sacensības. Starta kapitāls jau bija nopelnīts ar treniņu aprīkojuma un uztura bagātinatāju tirdzniecību. 1977.gadā satriecošus panākumus guva Švarcnegera autobiogrāfija Kultūrista izglītība, pēc tam sekoja vēl citi dižpārdokļi, uz kādu laiku padarot viņu par vienu no visvairāk lasītajiem autoriem pasaulē. 70.gadu otrajā pusē sporta zvaigzne ar vairākiem pārtraukumiem studēja Santamonikas koledžā, kā arī Kalifornijas un Viskonsinas universitētēs, līdz ieguva bakalaura grādu biznesa administrācijā un mārketingā. 1980.gadā veiksmīgais uzņēmējs uz brīdi atgriezās lielajā sportā, lai izcīnītu uzvaru sacensībās Misters Olimpija Sidnejā. Pēc tam, kā atzina pats čempions, motivācijas trūkuma dēļ viņs pārtrauca profesionālo karjeru uz visiem laikiem, taču kļuva par iecienītāko bodibildinga popularizētāju grāmatās un žurnālos. 1989.gadā Švarcnegers nodibināja sacensības Arnold Clasic, kas mūsdienās kļuvušas par prestižākajām un arī vērienīgākajām – uzvarētāju prēmijas rakstāmas ar sešiem cipariem.
Atbaidošais pasaules glābējs
33 gadu vecumā aizgājis no lielā sporta, Arnolds Švarcnegers nolēma beidzot nopietni pievērsties aktiera karjerai Holivudā. Tāpat kā viņa jaunības elki bodibildinga čempioni Stīvs Pārkss un Kens Rīvzs, austriešu sportists bija mēģinājis nokļūt filmu uzņemšanas laukumos kopš brīža, kad ieguva iespaidīgu, muskuļotu augumu. Viņam tas izdevās, tikai kļūstot gana slavenam. Švarcnegera pirmā lielākā loma bija piedzīvojumu komēdija Herkuless Ņujorkā (1970). Titros gan viņu ierakstīja kā Arnoldu Strongu (Spēcīgo), jo, pēc producenta domām, austriešu uzvārdu amerikāņiem būtu pārāk grūti izrunāt. Turklāt, tā kā Švarcnegeram bija pārāk uzkrītošs akcents, viņa tekstus ierunāja cits aktieris. Honorārs arī bija visai pieticīgs – 12 tūkstoši dolāru. Pēc tam sekoja vēl dažas nenozīmīgas lomas, to vidū kurlmēms slepkava filmā Ilgās atvadas (1973) un Paliec izsalcis (1976). “Sākumā bija ļoti grūti – aģenti teica, ka mans augums ir pārāk biedējošs, man ir jocīgs akcents un pārāk garš uzvārds. Proti, man neesot nekādu iespēju nonākt uz ekrāna!” Vēlāk atminējās aktieris. Švarcnegers sāka apmeklēt angļu valodas un aktiermeistarības kursus, kā arī samazināja svaru, taču pagāja vēl daži gadi līdz pirmajai veiksmei. 1982.gadā uz lielā ekrāna parādījās fantāzijas žanra filma Konans Barbars, ko uzņēma pēc 30.gados populāras amerikāņu lubu grāmatu sērijas varoņa piedzīvojumiem. Filma acumirklī atnesa Arnoldam Švarcnegeram pasaules slavu, un Konans kļuva par vienu no viņa simboliskajiem tēliem, kas izrādījās būtisks arī pēc daudziem gadiem, politiskās karjeras laikā. Kad aktieris priekšvēlēšanu kampaņā atbalstīja prezidenta amata kandidātu Džordžu Bušu, prese viņu dēvēja par Konanu-republikāni. Savukārt, kļūdams par Kalifornijas gubernatoru, Švarcnegers darba kabinetā pie sienas piekāra tolaik jau par kulta tēlu kļuvušā barbara zobena kopiju.
80.gadu sākumā aktiera honorāri joprojām bija Holivudas vērienam salīdzinoši nelieli: par Konanu viņš saņēma 250 tūkstošus dolāru, par otro daļu Konans Postītājs (1984) – vienu miljonu. Tajā pašā gadā par galveno lomu – kiborgu slepkavu – leģendārajā Terminatorā aktieris tika atalgots ar 750 tūkstošiem dolāru. Taču producentus jau bija ieintriģējis Arnolda Švarcnegera tēls – vārdos skops un biedējošs milzenis, kurš cīnās par taisnību. 80.gadu otrajā pusē tapa vairāki grāvēji, kas, pateicoties neparastajam aktierim, kļuva par Holivudas klasiku: Komando, Plēsoņa, Skrienošais cilvēks, Sarkanā tveice un Atcerēties visu. Kritika gan arvien pretrunīgi vērtēja Švarcnegera aktierspēli, atzīmējot, ka kino veidotāji dzelzs Ārnijam apzināti neļauj daudz runāt uz ekrāna, turklāt viņš arvien parādās tikai “dzelzbetona slepkavas” ampluā. Komiķis Robins Viljams reiz intervijā teica, ka “filmās mazāk teksta nekā Arnoldam Švarcnegeram bijis tikai skotu aitu sunim Lesijai”. Lai aizbēgtu no pielipušā tipāža, aktieris sāka spēlēt cita žanra filmās – tapa tādas sirsnīgas komēdijas kā Bērnudārza policists, Pēdējais varonis un Juniors. 2003.gadā nāca klajā Terminatora trešasi turpinājums, par kuru Švarcnegers saņēma 30 miljonus dolāru, un viņš pārtrauca aktiera karjeru, jo kļuva par Kalifornijas gubernatoru.
Izlēmīgs politiķis
56 gadus vecais sporta veterāns un kinozvaigzne ieņēma gubernatora vietu vienā no ASV bagātākajiem štatiem, uzvarēdams ar pārliecinošu balsu vairākumu un pārspēdams vairāk nekā 130 citu kandidātu. To vidū bija arī pornoindustrijas magnāts Lerijs Flinns, kurš pat iekļuva pirmajā desmitniekā. Plašsaziņas līdzekļi atspoguļoja priekšvēlēšanu cīņu, dēvēdami Švarcenegeru par guvernatoru, apvienojot vārdus “gubernators” un “terminators”. Jau vēlēšanu kampaņas laikā no amata atsauca (recall – angļu val.) tolaik pie varas esošo Kalifornijas galvu, jo tas bija novedis štatu dziļā ekonomiskā krīzē, un nu prese apspēlēja arī grāvēja Atcerēties visu (Total Recall) nosaukumu. Pie varas nākušais republikānis Švarcnegers krasi samazināja budžeta izdevumus, pieņemdams virkni nepopulāru lēmumu, tomēr tika parvēlēts arī uz nākamo termiņu, un nu viņam bija jātiek galā ar citu katastrofu. 2007.gadā Kalifornijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis – mežu ugunsgrēki nodarīja štatam vēl nepieredzētus postījumus, aprīdami desmitiem apdzīvotu vietu un simtiem mājokļu, to vidū arī greznās villas Holivudā. Politiskās karjeras sākumā Arnolds Švarcnegers turējās pie konservatīviem republikāņu uzskatiem, kas ik pa laikam izraisīja skandālus mājās, jo viņa sieva Marija Šraidere nāca no pārliecināto demokrātu Kenediju klana. Reiz aktieris atzinās, ka Džordža Buša priekšvēlēšanu kampaņas laikā dzīvesbiedre liegusi viņam seksu divas nedēļas, pajokodams, ka politika nav nekāda medusmaize. Jau sēdēdams gubernatora krēslā, Švarcnegers aizstāvja vairākas demokrātu idejas, tostarp mainīja savus uzskatus par viendzimuma laulību reģistrēšanu, pretēji republikāņu nostājai atbalstīja Kioto protokolu klimata pārmaiņu ierobežošanai un pat iestājās pret karu Irākā, kas iedragāja viņa attiecības ar prezidentu Bušu. 2010.gadā Švarcnegers saņēma godalgu Zaļais gubernators – atzinību kā valsts aktīvākais štata vadītājs vides aizsardzības jautājumos. Tajā pašā gadā politiķis vēlreiz devās uz Krieviju, kur tikās ar toreizējo prezidentu Dmitriju Medvedevu un veltīja atzinīgus vārdus arī Vladimiram Putinam. Tiesa, pakāpeniski Švarcnegera attieksme pret Kremļa politiķiem mainījās. 2014.gadā viņš ierakstīja videozvanu, kurā aizstāvēja Eiromaidanu Kijivā un veltīja pārmetumus Krievijas atbalstītajam Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam. Šogad slavenība vērsās pie Krievijas iedzīvotājiem, pauzdams atzinību tiem, kuri protestē pret karu Ukrainā, un skarbi nosodīdams pie varas esošo politiķu rīcību un melus.