Tas bija gados, kad Parševa grāmatas „Kāpēc Krievija nav Amerika” un par to, ka nafta beidzas, saviļņoja visu zemi. Izlasot viņa darbus, kas pilni grūtsirdības un draud visiem mums ar pasaules katastrofu, man kļuva skumji. Melanholija mani vajāja visai ilgi, līdz pārgāja pati no sevis, izzūdot dabiskā optimisma dzīvinošajā spēkā, kas bagātīgi izstaro no mana garīgi veselā organisma. Man piemīt spēcīga imunitāte, un tomēr daudzas stundas es pavadīju drūmā noskaņojumā, ar kuru mani saindēja Parševs. Ko tad lai saka par citiem, kuriem kopš dzimšanas piemīt nosliece uz skumjām?
Parševs baida mūs ar civilizācijas norietu. Norietu izraisa tas pats iemesls, kas aptur automašīnu, kad tai beigusies degviela. Mūsu civilizācijas degviela ir nafta. Akadēmiķis Veļihovs ne velti reiz nosauca mūsu civilizāciju par naftas civilizāciju. Tieši nafta strauji palielināja zemeslodes iedzīvotāju skaitu no viena miljarda 19. gadsimta beigās līdz vairāk nekā sešiem miljardiem 20. gadsimta beigās. Naftai mums jāpasakās par visu. Nafta ir cilvēces enerģijas avots. Civilizācijas organisma asinis. Cik ilgi mums šo asiņu pietiks? Un kas būs pēc tam?
Savulaik es pavadīju ne vienu vien stundu sarunās ar Parševu, cenšoties atrast viņa galvā atbildes uz šiem jautājumiem. Centos iztaujāt šajā jautājumā arī citas, ne mazsvarīgākas galvas...
Pirmā nodaļa
Parševa pareģotās šausmīgās beigas
Vispār gan Parševa, gan Veļihova naftas lomas vērtējumi ir pilnīgi pareizi. Lai par to labāk pārliecinātos, izdarīsim domās eksperimentu. Visā pasaulē piepeši izzudusi nafta. Kas notika?
Ja rītdien piepeši beigsies nafta, parīt sāksies bads, aizparīt – kanibālisms. Tā ir visai triviāla doma, un es kā saprātīgs cilvēks pie šādas domas nonācu uzreiz. Parševs, dzerot kopā ar mani vāju tēju bez cukurs, šo manu saprātīgo domu tikai apstiprināja:
- Tieši kanibālisms... Tāpēc, ka mums vienkārši nebūs ko ēst, nāksies ēst citam citu. Lai iegūtu vienu pārtikas kaloriju, mūsdienu lauksaimniecība izlieto līdz 10 kalorijām. Kas tās par kalorijām? Tās ir minerālu izejvielu kalorijas! Tā ir nafta – dīzeļdegviela un tehniskās eļļas. Lauksaimniecība bez traktora un kombaina samazinās darba ražīgumu desmitiem reižu. Bez naftas gluži vienkārši nebūs nekā, ko ēst... Pat ja darba ražīgums nesamazinātos! Ar ko atvedīs pārtiku uz pilsētu? Zirgu vairs nav: dzelzs zirgs sen nomainījis zemnieka zirdziņu. Un ja vakar vakarā izbeidzās nafta, tad no rīta viss transports ir apstājies.
Lai aizstātu visus pašreizējos vilcienus un kravas automašīnas, vajadzēs tik daudz zirgu, ka tie aprīs visu, ko izaudzēs strauji panīkusī lauksaimniecība. Un kur gan ņems tik daudz zirgu?... Un visbeidzot, lai izgatavotu ratus visiem šiem zirgiem, būs droši vien jānocērt puse Eiropas mežu.
Un nevajag domāt, it kā cilvēce no saviem sešiem „naftas” miljardiem atkal iekļausies vienā „ogļu” miljardā. Tāpēc, ka iepriekšējā gada infrastruktūras, kas baroja „ogļu” miljardu, vairs nav – nav tik daudz zirgu, nav tvaika lokomotīvju, bet galvenais ir tas, ka vairākums iedzīvotāju vairs nesaimnieko laukos, bet mīt pilsētās un neaudzē pārtiku bez traktora.... Nafta ir mūsu maize, pārtika un siltums...
Palūkojieties visapkārt. Visur nafta. Ceļi – tas ir asfalts, bet asfalts – naftas smagā frakcija. Izzudīs nafta, un ceļi pēc 10 – 15 gadiem bez remonta vairs nebūs izbraucami. Un visātrāk tas notiks Krievijā, kur ziemā bieži mainās fāzes – ūdens pārvēršas par ledu un atpakaļ. Sasalstot ceļa seguma plaisiņās, ūdens burtiski saplosa ceļa segumu. Tāpēc nav brīnums, ka Krievijā ceļi jāremontē katru pavasari. Oklahomā tas jādara daudz retāk. Taču arī tur ceļi bez remonta agri vai vēlu saplaisās.
Mendeļejevs reiz teica: kurināt ar naftu ir tas pats, kas kurināt ar asignācijām. Nafta taču ir ne tikai degviela, bet arī izejviela. Un pirmām kārtām plastmasas ražošanas izejviela. PSRS pēdējos gados un Amerikas Savienotajās Valstīs daudzu preču ražošanā bija praktiski sasniegta paritāte. Taču Amerikas Savienotajās Valstis bija desmitiem reižu pārākas orgsintēzes jomā. Plastmasas ražošanā. Bet 20. gadsimts bija plastmasu gadsimts. Un mēs šo gadsimtu zaudējām...
Plastmasas bez visa pārējā ir arī apģērbs. Kāpēc sintētika atrodama gandrīz visos apģērbos? Paši redzat, uz etiķetes rakstīts „40 % cotton”, bet pārējais – polimēri... Tāpēc, ka cilvēku uz Zemes kļuvis tik daudz, ka bez plastmasas (lasiet, naftas), tikai ar lauksaimniecības palīdzību vien viņus apģērbt nav iespējams.
Cilvēce jau sen un stabili sēd uz naftas adatas. Pat tad, kad vēl nebija automašīnu, kad visa civilizācijas struktūra vēl nebija kļuvusi par „naftas” civilizāciju, jau tad vajadzība pēc naftas bija pavisam nopietna1 vai atceraties Bulgakova „balto gvardi”? Ko zemnieki pieprasīja no pilsētas? Viņi prasīja, lai pilsētnieki neatņemtu zemniekiem maizi un lai vestu no pilsētas viņiem petroleju. Nevar taču sēdēt pie skala uguns!... Pat Afganistānā, kas līdz šim laikam vēl nav tikusi ārā no četrpadsmitā gadsimta, dehkani nāca pie pašiem karavīriem ar kanniņām – iemainīt dīzeļdegvielu petrolejas lampām un prīmusiem. Tāpēc, ka nekas nav labāks par šķidro degvielu.
- Iļjiča spuldzīte.
- Spuldzīte? Varbūt... Bet apsildīt ar elektrību nav izdevīgi. Elektroenerģiju pārveidojot siltumā, lietderības koeficients sasniedz tikai 40 %. Tas nozīmē, ka elektriskā plītiņa virtuvē dod mums tikai 40 % siltuma, kas izlietots elektrības ražošanai, bet pārējie 60 % zūd ceļā uz pilsētu. Tāpēc katlumājas pilsētās kurina ar mazutu. Bez šķidrā kurināmā mūsu pilsētas gluži vienkārši nosaltu.
... Eksperiments izdarīts. Bads, augstums, miljardiem līķu – tāds ir rezultāts. Tagad pienācis īstais laiks uzdod jautājumu – cik ilgi mums vēl pietiks naftas?
Šajā jautājumā ir dažādi viedokļi. Daži apgalvo, ka naftas pietiks vēl 200 gadiem. Citi, piemēram, mans sarunubiedrs, domā, ka Krievijā naftas pietiks 20 gadiem un Sauda Arābijā – pusgadsimtam, taču diezin vai arābi dalīsies ar mums. Taču personiski es, cik sevi atceros, visu mūžu dzirdu sarunas, ka „naftas palicis tikai 30 gadiem”. Paiet desmitgades, un vēl aizvien – „30 gadiem”.
Sāksim ar jaunākajām prognozēm. Sliktākais pareģis šajā ziņā, protams, ir Parševs, kas iebiedējis visu zemi ar savām grāmatām. Viņš uzskata, ka naftas temats pasaules politikā ir līdzīgs seksa tematam pieklājīgā sabiedrībā: par to skaļi nerunā. Taču visu laiku par to domā...
= Gadā cilvēce iegūst un izmanto 3 miljardus tonnu naftas. No tiem 1 miljardu patērē Amerika. Trešo daļu visas pasaulē iegūtās naftas! – Draudoši paceļ pirkstu ekonomisko trilleru autors. – Proti, viens amerikānis iznīcina 15 reižu vairāk naftas nekā vidējais zemeslodes iedzīvotājs. Protams, Amerikai nafta vajadzīga vairāk nekā citiem. Tāpēc tā vairāk par citiem arī rosās šajā sakarībā. Ja Amerikas Savienotās Valstis izmantotu tikai savu naftu, tad šo krājumu tām būtu pieticis tikai 3 – 4 gadiem. Astoņi miljardi tonnu naftas ir Venecuēlā, 6 miljardi – Meksikā. Galvenie pasaules naftas krājumi atrodas Persijas līča zemēs – tur ir vairāk nekā 70 miljardi tonnu. Tāpēc amerikāņi tur visu laiku ganās ar savu floti...
Visā savā vēsturē cilvēce jau ir izlietojusi 100 miljardus tonnu naftas. Zemes dzīlēs vēl palikuši 140 miljardi tonnu. Tie ir pierādīti krājumi, izpētīti. Ir vēl prognozēti krājumi, tos vērtē uz 60 – 70 miljardiem tonnu.
- Bet cik naftas ir Krievijā? – es piesardzīgi painteresējos.
- Nav nekādas skaidrības! Trūkst pareizu skaitļu. Dati ir ļoti atšķirīgi. Sevišķi lieli optimisti apgalvo, ka jau atklātas naftas mums pietiks 50 gadiem. Pesimisti pirms desmit gadiem domāja, ka jau 2015. gadā mēs nevarēsim iegūt naftu. Ne tāpēc, ka tās vairs nebūs mūsu dzīlēs, un ne tāpēc, ka naftas cena noslīdēs zem pašizmaksas, nē – nafta pasaulē kļūs tikai dārgāka, tāpēc ka tās kļūs aizvien mazāk, - iemesls būs cits: enerģijas daudzums, ko vajadzēs izlietot, lai iegūtu kilogramu naftas, līdzināsies šajā pašā naftas kilogramā esošās enerģijas daudzumam! To sauc par ieguves enerģētisko efektivitāti. Pēc Otrā pasaules kara tā bija 1:50, tas ir, iztērējuši kilogramu naftas, mēs ieguvām 50 kilogramus. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū enerģētiskā efektivitāte noslīdēja līdz 1:8, bet, ņemot vērā arī nogādi pie patērētāja, - līdz 1:5. un apmēram 2015. gadā tai jānoslīd līdz 1:1. gāzei kritiskais laiks pienāks 10 – 15 gadus vēlāk nekā naftai...
Vispār dati par Krievijas naftas krājumiem svārstās no 6 līdz 20 miljardiem tonnu. Izdaliet ar gada naftas ieguvi un iegūsiet pesimistisko un optimistisko prognozi – 20 un 50 gadu. Ir zināmas cerības iegūt naftu šelfos, taču cik ilgi tās tur pietiks, nav īsti zināms. Diemžēl naftas atradņu atklāšanas bums sasniedza kulmināciju apmēram iepriekšējā gadsimta vidū. Tad tika atklāts vairāk atradņu nekā izmantots. Bet tagad pasaulē no jauna atklāto atradņu naftas krājumi nesedz izlietotos. Ik gadu atklātie krājumi pieaug par 0,8 %, bet ik gadu tiek izlietoti 2 % pasaules naftas krājumu. Tātad vidēji pasaulē, ņemot vērā bilanci „atklāts – izmantots”, naftas pietiks līdz 2070. gadam. Pēc tam viss. Alles caput. Bet Krievijā nafta beigsies vēl agrāk. Katrā gadījumā jāapzinās, ka naftas krīzes pēdējā stunda ir tuvu, to piedzīvos mūsu paaudze…
- Andrej Petrovič! Tomēr 20 un 50 gadi ir pārāk liela atšķirība. Pēc 20 gadiem es vēl būšu visai možs. Bet pēc 50 gadiem man nafta, pie velna, vairs nebūs vajadzīga. Lai par to domā dēls, es viņam atstāšu mantojumā rezerves patronas un ieroču eļļu. Pat ne dēls, bet mazdēls!... Dēlam taču būs krietni pāri sešdesmit, velns parāvis!... Vai nevar tomēr kaut kā precīzāk? Izklāstiet, lūdzu, savas domas…
- Var mēģināt aprēķināt precīzāk, - Parševs pamāja ar galvu. – Valsts plāna laikos bija tāds likums: saglabāt neaizskaramu apstiprinātu naftas krājumu rezervi 30 gadu ieguvei. Proti, ņemot vērā, ka 1990. gadā mēs ieguvām 516 miljonus tonnu naftas, apstiprinātie krājumi bija apmēram 15 miljardi tonnu. Kopš tā laika iegūti aptuveni 6 miljardi tonnu, un nekas jauns, cik zinu, nav atrasts. Tātad pašreiz mums jābūt 8 miljardiem tonnu naftas. Teorētiski. Taču, ņemot vērā, ka apmēram kopš 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidus valsts plāna likumi vairs netika ievēroti, par nesamazināmo 30 gadu rezervi var aizmirst. Tad iznāk, ka naftas mums ir mazāk nekā 9 miljardi tonnu. Cik tieši?
Saskaitot visus internetā publicētos mūsu lielāko naftas kompāniju krājumus, iegūstam apmēram 8 miljardus tonnu. Nu, varbūt pēdējos gados kaut kas tomēr ir atklāts. Tātad mums krājumu ir mazliet vairāk – 8 – 9 miljardi tonnu. Divdesmit gadu ieguvei… starp citu, Krievijas ziņu avoti 2002. gada jūnijā paziņoja, ka mūsu nafta būs izsmelta pēc 20 gadiem. Domāju, ka tiem var ticēt. Viss sakrīt!
- Jā, es arī esmu dzirdējis šo skaitli no oficiālajiem avotiem. Divdesmit gadu… Pēc divdesmit gadiem es vēl gribēšu dzīvot, taču man vairs nebūs spēka cīnīties par savu dzīvību! Mundrs večuks, kuru ciltsbrāļi aprīs, iekams vēl nav sažuvis… Taču viss sāks brukt jau daudz agrāk, gadus piecus pirms fināla svilpes, kad visiem kļūs skaidrs: kanibālisma ēra vairs nav aiz kalniem.
- Tas ir skaidrs jau tagad. Naftas ieguves augstākais punkts pasaulē jau ir aiz muguras, Aleksandr. Dažādās zemēs tas notika dažādos 20. gadsimta otrās puses gados. Mēs jau ripojam lejā no kalniņa.
- Bet varbūt viss vēl nav nemaz tik ļauni? Cilvēcei paliks vēl hodroenerģija, atomenerģija, vēja enerģija, paisuma enerģija un pārējie sīkumi… Beigu beigās paliks arī gāze!
- Ar gāzi galvenā problēma nav tā, ka gāzes ir maz, galvenā problēma ir tās transportēšana. Naftu var ieliet tankeros un aizvest. Bet gāzi var transportēt vai nu pa cauruļvadiem, kuri jāierīko tūkstošiem kilometru garumā, vai ar kuģiem šķidrā veidā, kas izmaksā ļoti dārgi: lai sašķidrinātu, gāze jāatdzesē līdz – 1400C. Kas attiecas uz atomelektrostacijām, tad neaizmirstiet, ka urāna krājumi arī ir ierobežoti. Vēja ģeneratorus nevar visur izmantot… Turklāt elektroenerģija nav izdevīga sīkām vajadzībām, atšķirībā no šķidrās degvielas. Atomelektrostaciju automašīnā neierīkosi. Bet elektromobilis ir utopija: visas pasaules automašīnas patērē daudzkārt vairāk enerģijas, nekā saražo visas pasaules elektrostacijas! Turklāt jāņem vērā, ka, zaudējot naftu, mēs zaudēsim arī lielu daļu elektrostaciju… Vai jūs zināt, ka trešā daļa elektroenerģijas Amerikas Savienotajās Valstīs tiek saražota siltumelektrostacijās, tātad no naftas produktiem? Japānā naftas elektrības ir vēl vairāk – 50 %, pie mums – 25 %.
- Nav slikti rezultāti, Andrej Petrovič! Tikai par ceturto daļu būsim spiesti sašaurināties! Kā akmens novēlās no sirds.
- Lieciet akmeni atpakaļ... Krahs ir neizbēgams. Un mēs diemžēl kļūsim par šo lielo beigu lieciniekiem. Ar nožēlu jāatzīst, ka nākamības pasaulē varēs izdzīvot daudz mazāk cilvēku, nekā uz planētas mīt pašreiz. Tikai tad viņiem pietiks atjaunojamo resursu – biomasas, hidroenerģijas un vēja enerģijas. Protams, ar to nebūs zudušas visas problēmas. Tāpēc, ka nav saprotams, kur ņemt, piemēram, tādus retos materiālus kā niobijs vai tantals. Šie resursi arī nav atjaunojami... Galu galā cilvēcei būs jārisina daudz plašāks jautājums – par dzīves jēgu; mums jāatbild pašiem sev, vai patērēšana ir dzīves mērķis. Varbūt dzīves mērķis ir zināšanas?
- Bet kur jūs ņemsiet naudu zināšanu ieguvei, Andrej Petrovič? Tas ir dārgs prieks elementārdaļiņu fizikas laikmetā. Es par to rakstu gandrīz vai visās savās grāmatās1 naudu zināšanām var dot tikai bagāta ekonomika, kas ātri attīstās, ražo virsvērtību, bagāta sabiedrība, kur cilvēki aktīvi pērk un maksā nodokļus, bet no tiem nodokļiem valsts finansē zinātni. Taču tā ir patēriņa ekonomika! Palūkojieties, zemes, kas var lepoties ar spēcīgu zinātni, ir bagātas zemes, tātad zemes ar patēriņa ekonomiku. Aktīvs patēriņš, protams, izraisa krīzes, arī neatjaunojamo resursu krīzi, toties krīzes liek domāt, meklēt izeju. Tās attīsta zinātni. Proti, jūsu minētās zināšanas.
- Bet vienu un to pašu sinhrofazotronu var apkalpot daudz patērējošie amerikāņi un maz patērējošie indieši. Taču zinātniskie rezultāti būs vienādi.
- Pirmkārt, indieši panāks amerikāņus. Tomēr pirmie sinhrofrazatronu izgudroja bagātie, kam bija lieka nauda tīrai ziņkārei. Pat Padomju Savienība, kas visu tērēja zinātnei un aizsardzībai, uzspļaujot nabadzīgajai tautai, daudzās zinātnes un tehnikas nozarēs bija nopietni atpalikusi. Tāpēc, ka tā nebija patērēšanas sabiedrība!... Un, otrkārt, gudrais indietis agri vai vēlu aizbrauks uz Ameriku. Tāpēc, ka tur dzīves līmenis ir augstāks, tur ir patēriņš. Citiem vārdiem sakot, patēriņš pats par sevi sekmē zinātnes attīstību tajā teritorijā, kur valda šis patēriņš. Patērē – un tu būsi vesels un bagāts. Bet indieši ir nabagi. Es, piemēram, negribu, kā indieši...
- Gribu, negribu... Tagad jautājums skan tā: vai izdosies saglabāt cilvēces civilizāciju? Skaitītājs ieslēgts. Uz šo jautājumu mums jāatrod atbilde nākamajos 50 gados. Ja neatradīsim – viss, beigas.
- Meklēju, meklēju, Andrej Petrovič, naktis neguļu... Zinu, ka kodoltermiskās enerģijas izmantošanai jūs neticat. Bet ģenētikai? Tieši ģenētiķi mums palīdzēs ar lauksaimniecības produkciju – lai visas šķirnes dotu rekordlielas ražas un būtu mazāk atkarīgas no minerālās degvielas. Vai vispār nebūtu atkarīgas. Iesēji graudu, tas izauga, vairojās un pats atnāca uz noliktavu ar mazām kukaiņu kājiņām. Ģenētiķis mums izaudzēs tādu zaļu govi, kas dos trīs reizes vairāk gaļas, turklāt neko neēdīs, tāpēc, ka tās ādā darbosies fotosintēzes process, bet slauks no tās uzreiz alu. Pilnīga bezatlikumu govs...
- Nav slikts variants.
- Plus vēl cilvēka ģenētiskā uzlabošana! Lai mazāk ēd, labāk asimilē barību un nemaz nekļūst apaļīgs, citādi daži izskatās gluži nepieklājīgi vispārējā bada priekšvakarā.
- Jums veicas. Jūs varat tā runāt. Bet iedomājieties, kas notiktu, ja es, Parševs, tā publiski izteiktos par cilvēku cilts ģenētisku uzlabošanu. Mani noēstu ar visiem kauliem un ādu. Kā es jūs apskaužu!
Es arī pats sevi apskaužu, biedri Paršev. Pat vaigi savelkas krampjuos.
... Tajā dienā, kad mēs sarunājāmies ar Parševu, Krievijas Federācijas valdības vadītājs parakstīja lēmumu, kas visas ziņas par mūsu zemes naftas krājumiem pasludināja par valsts noslēpumu. Bez naftas par valsts noslēpumu tika pasludinātas arī ziņas par gāzes, niķeļa, tantala, niobija, kobalta, berilija, litija, itrija grupas reto metālu, kā arī sevišķi tīras kvarca izejvielas krājumiem. Šķiet, ka no mums kaut ko slēpj...