Iedomājieties ainu: drosmīgais arheologs pārī ar savu skaisto, taču dumjo draudzeni iekļūst senās faraona kapenēs. Norauj kādu-nebūt viltīgu sviru. Uzkāpj uz akmens plāksnes. Ar izteiksmi lasa skaļā balsī pārīti hieroglifu uz sienas. Pēc dažām minūtēm saspringtas gaidīšanas uz viņu izlec briesmonis, kurš ietīts netīros apsējos. Tas idod pretīgas skaņas, atver zobanu rīkli, vārdu sakot – viennozīmīgi dod ziņu, ka šodien kādam stipri nepaveicies. Paradums saglabāt savu senču ķermeņus ir raksturīgs daudzām tautām – no Dienvidamerikas indiāņiem līdz aziātu klejotājiem. Tas saistīts ar cilvēku priekšstatiem par aizkapa dzīvi un viņu dabisko vēlmi iemūžināt atmiņu par sevi. Dotajā rakstā runa būs par ēģiptiešu mūmijām – jo taču senajā Ēģiptē to ražošana bija “konveijerizēta”. Dzirdot vārdu “mūmija” mēs domājam par Ēģipti. Dzirdot vārdu “Ēģipte” atceramies mūmijas. Kas tad tāfds interesants va būt parastā, liekas, sabintētā līķī? Nedziļi kapi
Kā jebkura cita tauta, kurai ir attīstīta mītu un reliģisko ticējumu sistēma, ēģiptieši jau izsenis izjuta stipru nepieciešamību rīkoties ar saviem mirušajiem brāļiem un māsām kā nebūt īpaši. Slāvi saedzināja savus mirušos, vikingi sūtīja pēdējā peldejumā laivās, Australijas aborigēni bieži apēd savus mirušos, pēc kā izkar to atliekas kokos, bet daži indusi līdz pat šim laikam apglabā mirušos tikai naktīs, pie kam iepriekš apspļauda viņus (tiešā vārda nozīmē).
Senie ēģiptiesi izrādīja šajā sveicamu oriģinalitāti – viņi ātri apķēra, ka viņu valsts klimats dod viņiem lielisku iespēju saglabāt nomirusos pirmsākuma veidolā ar dabiskās mumifikācijas palīdzību. Bet galvenais, sausi! | Noteiktos apstākļos (sauss gaiss, lava ventilācija un paaugstināta tepmeratūra) var notikt dabiskā mumificēšanās. Vēl viens labvēlīgs faktors – neliels tauku slānis (alkoholoķiem, bērniem un pensionāriem ir papugsitnāta iespējamiba mumificēties). Līķa ādas pārklājums kļūst blīvs, brūns, gabalains. Iekšējie orgāni pilnībā izžūst, strauji samazinās izmēros un kļūst par sausiem bezformīgiem veidojumiem plevju veidā.
Jaundzimušo līķi pie labvēlīgiem ārējiem apstākļiem var pilnībā mumificēties 3 – 4 nedēļu laikā. Pieauguša cilvēka līķa mumifikācijai nepieciešams ievērojami ilgāks laiks – līdz 3 – 4 mēnešiem, bet daži autori uzskata, ka tam nepieciešams ne mazāk par 6 – 12 mēnešiem. Līķi mumifikācijas procesa saglabājas nenoteikti ilgu laik | Pirmsdinastiju laika Ēģiptē apbedīšanas ceremonija (4 tūkstošgade pirms mūsu ēras) bija neprātīgi vienkārša: miruso nolika embrija pozā (kājas saliektas ceļos, zods piespiests ceļiem, rokas uz krūtīm saliktas), ietina audumā un ieraka smiltīs. Kapā tāpat tika ievietoti vienkārši mājas sadzīves priekšmeti.
Mitruma un augstu temperatūras dēļ cilvēka ķermenis, kurš šādā veidā apglabāts, ātri izžuva. Veidols ļoti stipri izmainījās, līķis deformējās – tomēr trūdēšanas process nenorisinājās, tādēļ mirušais lieliski saglabājās daudzas simtgades.
Ievēribas cienīgs tas, ka bagātu un ievērojamu cilvēku apbedījumu vietas atšķīrās no nabagu apbedījumu vietam tikai ar sadzīves lietu skaitu, kā arī (vēlāk) – akmens vai koka apdari kapa sienās.
Sāls – baltā nāve
Pakāpeniski līķu dabiskā mumifikācija (izžūšana) pārstāja ēģiptiešus apmierināt, un viņi pārgāja pie sarežģītāka un drošāka balzamēšanas procesa – tas ir ķermeņa ķīmiska saglabāšana.
Visaugstēko pilnūbu šī māksla sasniedza apmēram 16.gadsimtā pirms mūsu ēras. Ar monopols balzamēšanā bija priesteriem – pašam ietekmīgākajam un izglītotākajam slānim Senajā Ēģiptē. Ēģiptieši ticēja, ka pirmo momifikāciju veica Anubiss – mirušo dievs ar šakāļa galvu. Dieva Osirisa, kuru nogalināja un saskaldīja daļās Sets, mumifikācijā, viņam palīdzēja Izīda, Osīrisa dzīvesbiedre. | Sadalīšanās process (pūšana) visātrāk atsaucas uz mirušā iekšējiem orgāniem. Balzamējot tos bija nepieciešams izņemt pirmajā kārtā. Tas palīdzēja attīrīt mirušā dvēseli no gremošanas orgānu sliktās ietekmes – tika uzskatīts, ka iekšas piesārņoja miesu, bet caur to arī cilvēka astrālo ķermeni. Balzamētāju komanda tradicionāli sastāvēja no pieciem cilvēkiem, pie kam katrs no viņiem iemiesoja kādu ēģiptiešu dievu. Galvnākais viņu vidū bija Anubiss (lielākai ticamībai priesteris uzvilka masku). | Aizgājēja smadzenes ar dzelzs āķi izvilka caur nāsīm (dēļ tā tika izmantotas speciālas karotes). Smadzeņu audu atliekas tika iznīcinātas ar speciālu kodīgu šķīdumu palīdzību.
Ar rituālu akmens nazi tiek veikts iegriezums cirksnī, caur kuru tika izņemtas visas iekšas, izņemot sirdzi un nieres. Kermeni rūpīgi iztīrīja un apmazgāja ar palmu vīnu. Sirds pret spalvu | Sirdi atstāj nelaiķim lai tas izietu pēdējo pārbaudījumu – “psihostasi”. Tā tika realizēta dieva Osirisa priekšā zāle Patiesību Gars. Vienā svaru kausā tika likta mirušā sirds, bet otrā – visvieglākā Patiesības Spalva, Maat simbols – kārtības un taisnīguma dievietes. Gudrības, skaita un rakstības dievs Tots pierakstīja svēršanas rezultātu. Ja spalva izrādījās smagāka par sirdi, tad cilvēks nokļuva “paradīzes dārzos”. Ja sirds bija smagāka grēku dēļ, tad tās saimnieku apēda briesmonis Amts (lauva ar krokodila galvu).
125-jā “Miuršo grāmatā” (svētās literatūras apkopojums, kurš sastām no 186 savā starpā nesaistītiem ruļļiem) Вtiek uzskaitīti galvenie cilvēka pamatgrēki (tā saucamā “negatīvā grēksūdze”). Priekš Paradīzes dzīves pēc ēģiptiešu priekšstatiem vajadzēja būt padevīgam un pacietīgam, nezagt. Neapdraudēt tempļa īpašumu, nesacelties, nezaimot faraonu, bet galvenais – būt ar skaidru sirdi (“es tīrs”, “es tīrs”, “es tīrs” – tā bija jāsaka mirušajam tiesā). | Nākošais balzamēšanas etaps – apstrāde ar natronu (sāli, kuru iegūst no izžuvušiem tuksneša ezeriem). Tas bija hlora, karbonāta un nātrija sulfāta, kā arī kalija nitrītu maisījums.
No sākuma zinātnieki pieņēma, ka mirušo ievietoja šķidrā natrona šķīdumā,tomēr tagad noskaidrots, ka audu konservācijas procesam tika izmantota tikai sausā sāls. Tās iedarbība bija tik stipra, ka līķim nokrita nagi – tieši tāpēc tos piestiprināja pie pirkstiem ar drātīm, vai arī uz tiem uzvilka speciālus uzpirksteņus.
Tiek pieķauts, ka ķermenis gulēja sāļos 70 dienas. Skaitlis 70 ēģiptiešiem skaitījās svēts – tieši tik dienas dieviete Izīda vāca saskaldītā dieva Ozīrisa gabalus pirms viņu mumificēt.
Pēc tam nelaiķi apmazgāja un izžāvēja. Galvaskausu piepildīja ar linu bintēm, kuras bija piesūcinātas ar sveķiem vai bitumu. Eksistēja arī “progresīvāks” variants – galvu piepildīja ar uzsildīriem sveķiem, kuru ielēja caur nāsīm izmantojot piltuvi. Mūmijas galvā ievietojās vidēji 8 metri marles saišu. | Cilvēku apvalki | Ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēks, līdzīgi sīpolam, sastāv no vairākiem “slāņiem” (citādi sakot – dvēselēm). Šajā viņi bija rekordisti – sarežģīt atrast vēl vienu reliģiju, kurāteikts, ka cilvēkam ir veselas septiņas dvēseles.
Pirmais cilvēka apvalks – Sah. Tas ir lietišķais cilvēka ķermenis. Tas ēd, dzer, piesārņo pa ceļam sevi un citus apvalkus. Tieši tāpēc mumifikācijas laikā ēģiptieši izņēma nieres, kunģi un tā tālāk. Tādā veidā senie atjaunoja Sax’a “ekosistēmu”.
Otrais apvalks – Ka. Tas ir ēterisks ķermenis, cilvēka dvēsele-dubultnieks. Pēc ēģiptieša nāves Ka dzīvoja kapličāā pieņemot veltes. Biresmu gadījumā Ka, daudz nedomājot, pameta mūmiju un iemiesojās statujā- kopijā.
Trešais apvalks – Ba. Tā ir cilvēka būtība, viņa dvēsele. Ba bija ne visiem, tika uzskatīts, ka dvēsele ir dieviem, faraonem un augstākajiem priesteriem. Pārējiem varenie dievi nedeva Ba.
Cilvēka ceturto, piekto un sesto apvalku sauca vienādi – Eb. Taču loma visiem Eb bija dažāda. Ceturtā sevī iekļāvā cilvēka apziņu, piektā bija veltīta cilvēka dzimšanas vietai un laikam kā arī vina kaitēm. To var saukt par likteni. Sestā – dvēsele-jēga. Ļāva cilvēkam sekot domu gājienam.
Septito apvalku sauca Ax, un tas bija daļa no Visuma pamata. | Iekšējās lietas
Īpašu interesi izraisa tas, kā balzamētāji rīkojās ar no līķa izņemtajām iekšām.
Katram mirušajam tika izgatavoti speciāli trauki – kanopi. To vāki tika izpildīti dieva Gora dēlu galu veidā.
Kanopi bija četri gabali. Pirmajā, kuru nslēdza cilvēka galva (dieva Imotepa atveidojums) tika ievietotas aknas. Otrs trauks, ar vāku šakāļa galvas veidā (dievs Duamutefs) saturēja kunģi. Trešais – ar pērtiķa galvu (dievs Hapi) bija veltīts plaušām.un, beidzot, ceturtais trauks ar vanaga galvu uz vāka (Kabek-Snevefs) galbāja zarnas.
Tādā veidā aizgājēja orgāni tika nodoti dievišķo radījumu aizsardzībai, lai cilvēks viņpasaulē nejustu badu vai slāpes. Par citu orgānu “likteni” (О “судьбе” прочих органов (aizkunģa dziedzeris, liesa, dzimumorgāni) nekas nav zināms. | Kanopas varēja būt dažāda izmēra (no 10 centimetriem augstumā un vairāk). Tās izgatavoja no alebastra, bazalta un māla. Kanopu miniatūrie atveidojumi tika ievietoti atbilstošajās ķermeņa dalās. Pēc tam līķi piepildīja ar marres saitēm, kuras bija piesūcinātas ar sveķiem.
Iegriezumi, kuri bija veikti lai izņemtu orgānus no līķa, vispirms tika sašūti – to malas vienkārši savilka kopā un salīmēja ar vasku vai sveķiem. Tomēr vēlāk (no 1700 gada pirms mūsu ēras) balzamētāji sāka tos sašūt. Jebkurā gadījumā virs iegriezuma lika plāksni no vaska vai metāla.
Skaistums – briesmīgs spēks
Pēc visu šo procedūru veikšanas priesteri ieguva “produktu”, kurš diezin vai bija spējīgs izraisīt svētbijību cilvēkiem. Mirušā ķermenis zaudēja 75% svara, āda strauji mainīja krāsu (neizbēgamās balzamēšanas sekas), vaigi iekrita, zobi izspiedās uz āru. Citiem vārdieŅm, mūmija bija, maigi sakot, briesmīga.
Ņemot vērā iepriekšminēto īpaši izteikts radās jautājums par mirušā ārējā veidola atjaunošanu. Lielākā uzmanība tika veltīta sejai. Vaigus piepildīja ar skaidām, lai atjaunotu to pilnību. Plakstiņos ievietoja linu ieliktnīšus. Dažās “nokārušās” vietās zem ādas tikaievietotas tās pašas linu saites vai eļļas un sodas maisījums.
Vēlak (1100 gads pirms mūsu ēras) deformētos ķermeņus sāka labot ar sveķu palīdzību. To ievadija uzkarsētā stāvoklī. Tā aizpildīja visus tukšumus un, sacietējot, fiksēja tos vajaddzīgā stāvoklī. Reizēm mūmiju pārklāja ar zeltu – vai nu visu, vai ari tikai atsevišķas tās daļas (seju, pirkstus, ģenitālijas). | Mūmijas acis parasti bija aizvērtas, tādēļ linu marles zem plakstiņiem bija pilnībā pietikoši. Tomēr reizēm acu dobumos tika ievietoti mazi sīpoliņi vai akmeņi, kas piedeva mūmijai dabiskāku izskatu. Līķus ar eļļu neimportēsi | Īpašu interesi izraisīja tās eļļas, ar kurām tika apstrādātas mūmijas un ar kurām tka pesūcināts tās “pildījums”. Agrāk zinātnieki pieļāva, ka šo eļļu balzamējošās īpašibas tika nodrošinātas ar kadiķa komponentu. Taču vācu zinātnieki no Tubingeinas universitātes nesen noskaidroja, ka par galveno konservantu kalpoja viela, kuru iegūst no ciedra. Tā koksnē ir ķimikāts ar nosaukumu “gvajakols” (guaiacol). Tieši viņa antibakteriālais efekts pasargāja audus no sadališanās. | Pēdējā stadija ķermeņa sagatavošanai aizkapa dzīvei – ietīšana. Tieši bintes sastāda pamatu mūmijas “imidžam”. Tiek uzskatīts, ka priesteru vidū, kuri nodarbojas ar balzamēšanu, bija speciālisti atsevišķu ķermeņa daļu bintēšanā. Katrs kājas vai rokas pirksts tika bintēti atsevišķ. Pēc tam ar bintēm tika pārklāts viss ķermenis kopumā. Pirms ķermeņa iebintēšanas to pārklaja ar īpašu tuniku, uz sejas uzlika kavdrātveida auduma gabalu, virs kura bintes tika klātas lidzenās spirālveida kārtās.
Un, visbeidzot, fināla punkts mūmijas portretam – izrakstīta maska (vai nu vienkāršā koka tāfelīte, piestiprināta virs galvas), kura atainoja nomirušā sejasvaibstus. Ne miris tu aizgāji; tu aizgāji dzīvs.
Tipisks uzraksts kapenēs | Pēc tam, kad mūmija bija gsatava, viņu iesaiņoja “kartonāžā” – dažos desmitos linu vai papirusa palagos, kuri bija piesucināti ar sveķiem vai akācijas sulu. Izžūstot kartonāža kļuva stipra, kā koks. To iesaiņoja divās (vai vairāk) kastēs no ciedra vai sikomoras, kuras iegāja viena otrā kā matrjoškas. Kastēm piedeva cilvēka ķermeņa veidolu (uz tām tika izveidots zīmējums, kurš atainoja gulošo nelaiķi pilnā augumā). Tādas kastes arheologi sauc par “antropoīdiem”. Ja nelaiķis ir cēlies no bagātas vai slavenas dzimtas, viņa mūmiju ievietoja srkofāgā no marmora, granīta, smilšakmens vai slānekļa. “Sarkofāgs” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “gaļu ēdošais”. Senie ēģiptieši ticēja īpaša akmens eksistēšanai, kurš spēja sadalīt, “apēst” miesu. Tieši no tā viņi arī darināja zārkus. | Ekonomklase
Iepriekš pieminētais mumifikācijas paņēmiens bija pats darbietilpīgākais un izmaksāja milzu naudu. Tādēļ pilnu komplektu aizkapa pakalpojumu varēja atļauties tikai daži ēģiptieši.
Vidējās klases cilvēkiem, kuri vēlējās padzīvot normalu dzīvi aizkapa pasaulē, eksistēja balzamēšanas “budžeta variants”.
Ar speciālas trubiņas palīdzību miroņa krūšu kurvī ievadīja ciedru eļļu. Iekšas netika izņemtas. Visas ķermeņa atveres aizdarīja, lai eļļa netecētu ārā, un lievietoja ķermeni sodas šķīdumā uz 70 dienām.
Noteikta laika beigās eļļu izlēja. Tā iedarbojās ļoti stipri, noteiktā laika posmā tā vienkārši izšķīdināka iekšējos orgānus. Rezultātā iekšas iznācā ārā kā viendabīga masa. Bet soda sadalīja taukus – un no cilvēka palika tikai izžuvis skelets, apvilkts ar ādu, savādāk pasakot – mūmija.
Principā, varēja rīkoties jau nu pavisam lēti un dusmīgi – aizvietot ciedru eļļu ar redisa sulu. Tāda “trešās sortes” mūmija navarēja saglabāties tūkstošiem gadu, tāpēc to glabāja parastā kapavietā.
Mumifikācijas laikā nereti ķermenī ielika mākslīgu sirdi skarabeja veidolā ar uz tā uzrakstītiem buramvārdiem. Skarabeja amulets tika ietīts virs mūmijas sirds. Amuletam bija jānodrosina labvēlīgas liecības tar nelaiķa zemes lietām Aizkapa Tiesā (par psohostāzes proceduru tika teikts iepriekš).
Tieši pirms bērēm bija nepieciešams veikt mirušā “mutes atvēršanas” procedūru (vārda tiešajā nozīmē). Tam tika izmantots speciāls metālisks instruments – “meštiu”. Mutes atvēršana skaitījās nepieciešams priekšnoteikums aizkapa dzīvei .
Pēdējais miteklis
Ēģiptieši uzskatīja, ka miruso zeme atrodas rietumos (jo tieši tur riet saule), tāpēc bēres notika Nīlas kreisajā krastā.Tā bija ieeja “citā zemē”. Pašus ietekmīgākos nelaiķus turp veda milzīgās laivās.
“Mītnes mūžībai”, kā dēvēja ēģiptieši savas kapenes, bija plašas mirušo piksētas, kuras gulēja ur rietumiem no dzīvo cilvēku pilsētām. Tur, kur Lībijas kalnu grēda pienāk tuvu Nīlai, kapenes tika izkaltas klintī (raksturīgi Augšējai Ēģiptei). Memfisā un citās vietās, kur vietas apstākļi bija savādāki, kapenes cēla uz zemes, pie kam celtnieki vienmēr rūpējās par to, lai Nīlas uzplūdi nesasniegtu mirušo pilsētas.
Viena no pašām pazīstamākajām kapsētām – tā saucamā Valdnieku Ieleja. Tā izvietojusies kalnos aiz senās pilsētas Tēbām. Šeit, roku veidotas alās – kapenēs, glabaja tikai faraonus un ietekmīgākos priesterus. Visos laikos atradās uzņēmīgi cilvēki, kuriem nedeva mieru ēģiptiešu kapeņu dārgumi. Radās veseli “mafijas sindikāti”: ciemati, kuri pelnīja ar uzlidojumiem mirušo pilsētām. Viņi darbojās tik veiksmīgi, ka līdz mūsdienām nav nonākusi neviena neskarta kapavieta. Piramīdas | Ikdienas cilvēka priekšstatos mūmijas ir cieši saistītas ar piramīdām – pašiem senākajiem akmens veidojumiem, kurus uzcēlis cilvēks. Pirmā četrstūrainā piramīda (2700 gads pirms mūsu ēras) tika velta valdniekam Džoseram. Tai bija kāpņveida forma, kam, domājams, vajadzēja atvieglot faraonam uzkāpšanu pie zvaigznēm. Nedaudz vēlāk tika uzceltas tris pašas pazīstamākās “varenās” Ēģiptes piramīdas – Heopsa (pareizāk teikt – Hufu), viņa dēla Hefrena un Mikerina. Pirmā no tam – vislielākā (no sākuma 146,6 metri augstumā, patlaban – 138). Kvadrāta malas garums piramīdas pamatā līdzinās 230,35 metriem (novirze pa horizontāli – ne vairāk par 2 centimeytriem). Šī giganta svars sastāda 5 200 000 tonas, apjoms – 2 600 000 kubikmetrus.
Heopsa piramīdas unikalitāte (2590 – 2568 gadi pirms mūsu ēras) sastāta arī izteikta precizitāte malu orientācijā pēc kardināliem punktiem. Kļūda sastāda nelielu lielumu - 0,015%. Šodien tādas celtniecības precizitātes sasniegšanai būtu nepieciešamas lāzertehnoloģijas un topogrāfiskās kartes ar mērogu 10 metri.
Senatnē piramīdas bija apliktas ar nopulētām baltā kaļķakmens plāksnēm. To virsmas klāja metāla plāksnes, kuras spilgti spīdēja saulē. Kaļķakmens apšuvumu saglabājusi tikai Hefrena piramīda (tās atliekas, citu piramīdu pārklājumu arābi izmantos Baltās medreses celtnievībā Kairā).
Piramīdas bija apjostas ar sienu, ap tām atradās vesels komplekss rituālu celtņu (ieskaitot kapenes sievām). | Faraonu lāsts
Fantastikas filmās, grāmatās un spēlēs ēģiptiešu mūmijas vienmēr ataino kā ļaundabīgus radījumus, sirdīgi apsargājošus savas kapenes (tiesa, pēdējā laikā kinematogrāfisjās mūmijas būtiski paplašinājušas savu interešu loku un sākušas izrādit noslieci varas sagrābšanai pār visu pasauli – blokbasteri “Mūmija” un “Mūmija atgriežas”). Doma iedarboties uz trīs- vai četrtūkstošgadu vecām mūmijām ar elektrību būtu ja ne arī ne ļoti gudra, taču katrā gadījuā oriģināla...
Edgars Alans Po, “Saruna ar mūmiju” | Tāds priekštats radās pamatā no dabiskām cilvēku bailēm no mirušajiem (īpašī ņemot vērā to, ka šiem līķiem ir gandrīz 5 tūkstoši gadu), un tam nav nekā kopīga mūmiju dabusko nozīmi. To apbedījuma vietas tika apsargātas ar statujām un maģiskiem uzrakstiem.
Senie celtnieki izrādīja sveicamu pragmatismu – viņi, protams, ticēja mistiskajiem mirušo aizsardzības līdzekļiem, taču vienalga centās rūpīgi nomaskēt ieejas tajās (piekrāva īstās ieejas ar akmeņiem, taisīja dažas neīstas). Tā, ieeja Heopsa piramīdā atrodas nozīmīgā augstumā (13-tā plākšņu rinda, 17 metrus virs zemes).
Kapenes parasti sastāvēja no veirākām telpām (kamerām), ejas starp tām nereti tika aizmūrētas. Bez tam, koridoriem varēja būt virzieni, kuri noveda strupceļā. Taču, jebkurā gadījumā, tas ne visai daudz varēja apturēt laupītājus-entuziastus. Tā, ēras sākumā Mikerina piramīdu izroboja ziņkārīgie arābi. Nedaudz vēlak viņi paši arī izraka jaunu eju Heopsa piramīdā. Ņemot vēā kapņu celtniecību, var pieļaut, ka dažas no tām (īpaši piramīdas) bija aprīkotas ar vienkāršām lamatām (piemēram, dziļām akām), tomēr tādas aizsardzības sistēmas, kā kustošas sienas, nolaižamie griesti, no grīdas izlecošie asmeņi un īndīgu gāzu mākoņi, kas atbaidīja neaicinātus ciemiņus, paliek uz rakstnieku un Holivudas scenāristu sirdsapziņas.
Aizsargājoši uzraksti uz kapenēm, skanoši apmēram kā mūsdeinu: “Nelien iekšā – nositīs!, kā arī priesteru aizsardzības buramvārdi – tas jau ir atsevišķs jautajums. No racionali domājoša cilvēka redzeslenķa tās diezin’ vai spētu paglābt kapenes no izlaupīšanas – jo laupītāji vienkārši nemācēja lasīt. Tomēr tas viss kompensējās ar lielu skaitu tenku un māņticības, ko izplatīja priesteri. Šis “melnais piars” bija tik efektivs, ka pat mūsu dienās cilvēku vidū klīst leģendas par kādu “faraonu lāstu”.
Vispopulārākais ir “Tutanhamona lāsts”. 1922.gadā britu pētnieki lords Karnāvons un Hovards Kārters izdarīja sensacionālu atklājumu – pirmo reizi visā eģiptoloģijas vēsturē viņi atklāja neaiztiktas kapenes, kurās bija apglabāts jaunais faraons Tutanhamons. - Nāve ātri panāks to, kurš patraucēs faraona mieru...
- Esmu tas, kurš ar uguni tuksnesīgu liks bēgt laupītāju, kurš būs iekļuvis kapenēs. Esmu tas, kurš sargā Tutanhamona kapu.
Uzraksti Tutanhamona kapenēs. | Drīzumā pēc tam sākās virkne dīvainu nāvju. Sers Karnāvons nomira 1923.gada 5.aprīlī pēc trīs dienas ilgas cīņas ar slimību (kuru izraisīja, domājams, moskīta kodums). Viņa nāves stundā Kairā notika neizskaidrojama elektrotīklu avārija. Sekojosajos mēnešos nomira lorda pusbrālis, viņa aukle, ārsts, kurš veica mūmijas apsekošanu, amerikāņu miljardieris, kurš apmeklēja kapenes, kā arī daži citi zinātnieki un vienkāršie apmeklētāji. Uz 1930.gadu no tiešo kapeņu atracēju skaita dzīvajos bija paicis tikai Hovards Kārters.
Eksistē faraonu lāsts vai nē – lai katrs lemj pats sev. Galu galā, pa dažiem simtiem dolāru jūs droši varat aizlidot atpūtā uz Ēģipti, apmeklēt vienu no lielajām piramīdām un personiski pārbaudīt senās leģendas.
Dzīve pēc nāves
Fantastikā mūmijas visbiežāk izpilda parastu zombiju funkcijas. Ir tikai dažas būtiskas atšķiribas starp senajām mūmijām un vienkārši atdzimušiem līķiem. Zombiji – sapuvuši, gļotas izdaloši kropļi ar nejauku smaku no mutes un tārpiem acīs. Salīdzinājumā ar viņiem – mūmijas – skaistuma konkursa finālistes.
Bez tam, ķermeņi kuri izgājuši mumifikāciju, sastāda vienu no noslēpumainības un mistikas auras galvenajiem elementiem, kuru okultēja senajos laikos. Simboliski, ka īstais Ēģiptes nosaukums – “Kem”- tulkojumā nozīmē “noslēpums, mīkla”. Cilvēku, kuri dzīvojuši pirms tūkstošiem gadu, līķi izskatās tā, it kā būtu nomiruši tikai vakar – tas ir lielisks iemesls aizdomāties par mūžīgo. Ieklausieties: senie lāsti, atriebība no kapa, izzudušas civilizācijas maģija, mīlestība cauri laikam. Skan?
Par nožēlu, mūmiju popularitātē ir arī negatīvas puses. Pa pēdējiem septiņdesmit ar nedaudz gadiem pārdošanā “senēģiptiešu miroņi un viņu piedzīvojumi musdienu pasaulē” netika pateikts praktiski nekas jauns. Tir paši lāsti, tie paši varoņi, tās pašas mūmijas. Un daudzkārt apspēlētais stāsts agri vai vēlu sāk apnikt. Režisori un rakstnieki ar apskaužamu pastāvību veido nelaimīgu lāstu un viņa vispārzināmās sekas.
Atliek cerēt, ka mūsdienu fantastikas raditāji saks pakāpeniski atiet no aobružātiem sižetiem, um mūmijas tirpinās savu varonīgo ceļu caur smiltīm un laiku. Jo, kā mēs tikko noskaidrojām, sālīti-pārsālītie, lupatām pievāztie un marlēs satītie līķi – tie nav ļaundabīgie un trulie kapliču sargi, bet tikai veids (ja tā tīk – instruments) mūžīgās dzīves iegūšanai. Derīgie “izrakteņi” | Tumšajos viduslaiku gados (un arī vēlāk) Kairas tirgos uzņēmīgie ēģiptieši pārpilni tirgoja ar mūmijām. Pēc semajām atliekām bija liels pieprasījums no angļiem. Piemēram, Ēģiptē 16 gadsimta otrajā pusē pabijušais Нanglis Džons Sandersons izveda uz Eiropu apmēram sešsimt mārciņu dažādu, sadalītu mūmiju daļu: rokas, kājas un galvas.
Bez kolekcionāriem par iebalzamētajām atliekām interesējās arī ražotāji. Viņi deva mūmijas kā barību lopiem kā savdabīgus “vitamīus”.
Uz deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimtu robežas angļi izmantoja mūmijas kā lētu kurinamo materiālu. Aizgāja pat tik tālu, ka ar tām kurināja tvaikoņos. Pie kam kaķu tlikekas vērtējās aigstāk tādēļ, ka pēc tiem praktiski nepalika kvēpu.No metafizisksā skatu punkta mūmijai tā bija īsta traģēdija – “nodīvot” gadu tūkstošus un nomirt tvaika mašīnas katlā.
Mūmijas aktīvi izmantoja medicīnā. Maisinus ar pulverīti no mūmijas nēsāja pie sevis visvisādi augstmaņi, tik ļoti šī ārstēšanas metode bija modē un prestiži.francijas karalis Francisks I (1494 – 1547) neibrauca no pils bez maisiņa ar ārstniecisko pulveri. Pat 20 gadsimta sākumā preparati, pagatavoti no mūmijam, varēja ražot pēc Vācijas F.Merka farmaceitiskās kompānijas kataloga, kura piedāvāja “īstas ēģiptiešu mūmijas par 17,5 markām kilogramā”. Tika uzskatīts, ka mūmijas izdziedē epilepsiju, iegriezumus, ādas niei, migrēnas un pat mēri. Slimību pārskaitījums, kuras izdziedēja ar mūmijas palīdību, 18 gadsimtā tika ierakstīts recepšu un nolikumu savākumā un tika plaši pārdots aptiekās daudās Eiropas valstīs. | Pats sev mūmija | 9.gadsimtā tibetiešu mūks Kukajs izveidoja pats savu skolu Singonu un sāka tur sludināt ideju “Sokusin Dzebudu” - t.i. “Kļūt par Buddu personiskā ķermenī.
Ķukaja sekotāji veica sareģīgu peiholoģisku sagatavotinu (lūgšanas un meditācijas), pēc kā ķērās klāt dīves fināla etapam, kurš ilga ne maāk par tūkstoti dienu. Šī etapa nosacījums bija nekustīgums, pilnīga atteikšanās, apcere, īpašs elpošanas režīms. Diētā iekļāva arvien mazākas ēdiena porcijas. Pārtika bija liesa, no tās centās izslēgt barojošas vielas.
Ar laiku taisnā cilvēka organisms sāka ēst paša audus. Uz fāzes beigām no cilvēka palika vien kauli un āda. Kad fanātiķis nomira, pūt vairs nebija kam. Liķi novietoja sausā vieyta, lai paātrinātu apstjājušos audu atūdeņošanos. Nekāda papildapstrāde mūmijai nebija vajadīga.
Dažiem tas var likties kā izsmalcināts pašnāvības veids (ja jel kāds apsēdīsies tumšā sausā vieytā un atteiksies no ēdiena, ta viņš nomirs un izžūs neatkarīgi no savas ticibas izpausmes), taču budistam tāda diēta – vispār reāls solis tukšumā. | Suvenīri ar nozīmi | Apmeklējot Ēģipti kā tūrists, ir ļoti svarīgi zināt patiesos rituālos nozīmējumus suvenīriem, kuri tiek pārdoti (visbiežāk tās ir dažādas statuetes). - Kaķis — svēts dzivnieks, mājīguma un veselības simbols. Viņam ir jāsēž uz zemes vai uz plāna paliktņa. Ja kaķis sē uz postamenta – tā ir uz kapa ualikta statuja. Ar tādiem pat panākumiem jūs varat piekārt sev pie sienas bēru vainagu.
- Skarabejs — veiksmes zīme. Tomēr ja viņam nav ķepiņu, tad viņš pilda tās pašas funkcijas, ko kaķis u postamenta. Tādu var uzdāvināt laikam jau tikai pašam niknakam ienaidniekam.
- Faraons, kuram ir taisna bārda (un ja figūra atrodas darbībā) nozīmē, ka šis atainojums tika veidots no dzīva faraona. Ja bārda ir sacirtota vai sapita biītŗ, tad tas – pēcnāves maska.
- Kanopas (no akmens vai alebstra) — visai populārs ēģipriešu suvenīrs. To pērkot aizdomājieties – vai glaātu mājās miniatuūrus zārkus?
- Bazalts,, onikss un alebastrs— paši “nebīstamākie” no mistriskā redzesleņķa mteriāli. Tomēr nekāfā gadījumā nevajag pirkt priekšmetus no granīta – tiek uzskatīts, ka šis materiāls izvelk no cilvēka enerģiju.
| Tas ir interesanti: | - Pētnieki uzskaitīja apmēram cik maksā tā vai cita paņēmiena ēģiptiešu mumifikācijas veids mūsdienu valūtā. Pirmais (pats dārgākais) – 1200 dolāru, otrais – 300 dolārus, trešais – 75 dolārus. Tomēr reālā cena ir daudz augsrāka – amerikāņu firma “Aummon” no Soltlreiksitijas piedāvā visiem interesentiem pēc nāves iziet mumifikāciju. Pakalpojums maksā 60000 dolārus (cenā iekļauts sarkofāgs no bronzas). Londonas veikalu tīkla “Harrods” īpašnieks (un pie viena princeses Diānas pēdējā drauga tēvs) ēģiptiešu miljonārs Mohameds al Faeds ir nolēmis kļūt par šīs firmas klientu. Viņš plāno ievietot savu mūmiju stikla sarkofāgā villā pie Parīzes.
- Pretrunīgais 20 gadsimts uzdāvināja pasaulei īstu sensāciju balzamēšanas jomā uzdāvināja pasaulei sensāciju balzamēšanas jomaā – 19244.gadā padomju profesrori Vorobjovs un Zbarskis realizēja PSFSR Sovnarkoma Vladimirs Uljanova (Ļeņina). Lai kā mēs neattiektos pret doto fakti, nepieciešams atzīt tā unikalitāti. Vorobjovam un Zbarskim izdevās tas, ko nevarēja izdarīt pat senie ēģiptieši ar viņu tūkstšgadu mumificēšanas praksi – inātnieki spēja saglabāt auduz dzīves krāsojumu un maksimalu portretisku līdzību ar dzīvo objektu.
- Blakus piramīdām stāv gigantiska lauvas statuja ar cilvēks galvu, kura attēlo, acīmredot, caru Hafrenu (Hafru) un izpilda apsardes funkciju. Arābi to sauca par Abul Hol” - “Šausmu tēvs”, ēģiptieši – “Hor em Axet” (Xors horizontā). Kādu laiku atpakaļ zinātnieki izanalizēja eroijas pēdas sfinksā un veica sensacionālu paziņojumu par to ,ka šī statuja ir daudz vecāka par piramīdām. Tās aptuvenais vecums – 12 000 gadi. Gaišreģis Edgars Keisi paredēja, ka zem sfinksas kreisās priekšējās ķepasir slēpnis, kurā noslēpta svarīga informācija (iespējams, Atlntīdas laika grāmata). Ģeodēsizkie piētījumi uzrādīja, ka tur tiešām ir tukšumi (tuneļi?) un kāda metāliska masa (varš vai bronza).
- 1933.gadā vācu zinātnieki atklāja Heopsa piramīda agrāk nezināmu koridoru (precīāk šauru spraugu starp akmens blokirm) 65 metru garumā, kura beidzās ar akmens plāksni. 2002.gadā turp palaida speciālu speciāli konsturuētu robotu. Tas spēja caururbt plātni un atrada aiz tās tukšu telpu (iedomajieties – tā bija stāvējusi neskarta 4,5 tūkstošus gadu), vienā no sienām bija redzamas durvis. Kamēr tiek gatavots jauns robots, kurš spētu to atvērt, zinātnieki zīlē – kas var būt noslēpts šajā slēplnī? Variantu ir daudz – no neizmērojamiem dārgumiem līd piramīdu celšanas inženieru shēmām.
| |
