Pat dziļākajos “visu uzvarošā materiālisma” laikos daudzu cilvēku prātus nelika mierā doma par nemirstību. Emocionālo izeju tā atrada reliģijas atdzimšanā, bet racionālo izeju – zinātnes attīstībā, kas pacentusies ieskatīties uz zemes eksistences robežām.
Nozīmīgu soli šajā virzienā spēris amerikāņu neiroķirurgs Raimonda Moudijs. Viņš izmeklēja un intervēja tūkstošiem klīnisko nāvi pārdzīvojušu pacientu.
Viņi stāstīja, ka pāreja no parastās eksistences uz aizkapu ir kustība pa tumšu tuneli uz sudrabainu gaismu tā galā. Turklāt pāriešana tajā pasaulē saistīta ar svētlaimes sajūtu, prieku par satikšanos ar mirušajiem radiniekiem un draugiem.
Ar “Moudija efekta” izprašanu nodarbojušies daudzi, tostarp Dušanbē dzīvojošais astrofiziķis un izgudrotājs Ruslans Ošerovs. Zinātnieks pievērsa uzmanību cilvēka dzimšanas analoģijai: būtībā arī tā ir virzība no tumsas uz gaismu.
Pētnieks turpināja analoģiju starp dzimšanu un miršanu, un sasaistīja to ar cilvēka dzīves laika asi. Cilvēka vidējais dzīves ilgums uz zemes ir 75 gadi. Embrionālā attīstība ilgst 9 mēnešus, kas ir tā pati laika vienība – 0,75 daļa gads, tātad 100 reižu mazāk. Augļa dzīve turpina spermatozoīda dzīvi. Pārvēršot tā mūža ilgumu (vidēji – apmēram 3 dienas) gados, zinātnieks ieguva skaitli 0,0075 gadi (kas ir 100 reižu īsāks nekā augļa dzīve).
Attīstot analoģiju citā virzienā, pētnieks pieņēma, ka zemes un aizkapa dzīves ilgums saistīti ar to pašu koeficientu – 100. tādā gadījumā pēcnāves eksistences ilgumam jābūt 7500 gadiem.
Vai tā ir patiesība un vai iespējams ar tādu matemātisku precizitāti un racionalitāti izskaitļot viņpasaules dzīves ilgumu?.. Pievēršoties spiritisko komunikāciju pieredzei iespējams konstatēt, ka mēģinājumi “sazināties” ar cilvēku dvēselēm, kuri miruši pirms vairāk nekā 7 gadsimtiem neizdevās. Iespējams, ka tiešām, lai cik arī gara pēc zemes mērogiem nebūtu viņpasaules dzīve, kādreiz tomēr tā beidzas?..
Tomēr daži zinātnieki nesamierinājās ar spiritismu kā vienīgo sazināšanās iespēju ar mirušajiem un noskaidrot kaut ko par viņpasaules dzīvi, bet centās ar viņpasauli nodibināt akustiskus sakarus.
Zināmi Krievijā un ASV veiktie eksperimenti dvēseles svara noteikšanai. Iegūtais rezultāts 4 – 5 grami ne vien materiālistiski “piezemē” jēdzienu par dvēseli, bet apliecina: cilvēka nemirstīgā substance arī sastāv no atomiem. Savukārt tur, kur ir atomi, ir arī rotācijas, svārstības un attiecīgi arī skaņa.
Ievērojamus rezultātus šajā jomā sasniedza amerikāņi Džordžs Miks un medijs Viljams O’Neils, kuri izgudroja iekārtu “spirikoms” (saīsinājums no “spiritiskās komunikācijas”). Pateicoties šai iekārtai viņiem bija iespējams ierakstīt balss “paziņojumus” un pierādīt, ka tās tiešām ir mirušo balsis.
Tomēr, lai cik arī dīvaini tas neliktos, drošāki sakari ar viņpasauli bija iespējamo ar visparastākā telefona palīdzību. Izrādās, ka “zvani” no viņpasaules nav nekāds retums.
Psihoterapeits un spiritisko komunikāciju pētnieks Skots Rogo sadarbībā ar kolēģi Reimondu Beilesu 1979.gadā izdeva grāmatu “Aizgājēju telefonu zvani”. Viņi rakstīja, ka vairums zvanu ir ļoti īsi: tikai daži vārdi statiskās strāvas sprakšķu fonā, kas palaikam klusins balsis.
Kad galvu zaudējušie cilvēki, kuriem zvanīja mirušie radinieki vai draugi centās noskaidrot no kurienes aizgājēji zvana un kā ar viņiem tikties, sakari visbiežāk pārtrūka…
Iespējams, aizgājēji tādā veidā lika saprast, ka nevajag ieskatīties aiz zemes eksistences robežām, tik un tā uzzināt kas TUR notiek, būs tikai vienā gadījumā…
Tomēr zinātnieki un pētnieki turpina meklēt racionālus pierādījumus gara nemirstībai un aizkapa dzīves eksistencei, jo tik ļoti gribas pārliecināties, ka ar sirds apstāšanos dzīve nebeidzas, un dvēsele pēc nāves turpina dzīvot…