Krēsla jauno aktieri padarījusi ne tikai par miljonu meiteņu elku, bet arī par multimiljonāru. Roberta bankas konts pagājušajā gadā vien papildinājies par 11,25 miljoniem sterliņu mārciņu, ko puisis nopelnījis ar tēlojumu sāgas otrajā filmā Jauns mēness. Nesen Patisons beidzis darbu pie cita projekta – filmas Remember Me, kurā tēlo kopā ar sktieri Pīrsu Bronsnanu. Bijušais aģenta 007 atveidotājs atzinis, ka šī kinolente ne tuvu nelīdzinās vampīru sāgai, bet viņš ir ļoti gandarīts par Roberta tēlojumu. Bronsnans atzinīgi novērtējis jaunā aktiera talantu un profesionalitāti uzņemšanas laukumā: „Jūs paši redzēsiet, ka viņa sniegums ir fantastisks. Tas tikai pierāda, ka viņš patiešām smagi strādā pie lomas.” Filmas Remember Me pirmizrāde ASV plānota jau šī gada martā.

Patlaban Patisons piedalās filmas Bel Ami (Mīlulis) uzņemšanā. Roberts ir uzaudzējis bārdu un apmierināti smaida, ka nu vairs nelīdzinās publikas iemīļotajam vampīram Edvardam un savā pilsētā tagad var mierīgi staigāt, neviena nepazīts. Ko tādu viņš nav piedzīvojis divus gadus. „Es gribētu tagad doties uz kādas filmas kinoprovēm un izbaudīt, kas notiek, kad neviens mani nepazīst,” smejas aktieris.

Filma Bel Ami veidota pēc Gija de Mopasāna romāna Mīlulis motīviem. Stāsts ir par jaunu žurnālistu Žoržu Diruā, kurš iesaistās mīlas dēkās ar Parīzes ietekmīgākajām sievietēm, lai izkļūtu no nabadzības un virzītos augšup pa karjeras kāpnēm. Filmā solās būt daudz pikantu skatu ar kinopartnerēm Umu Tūrmani, Kristīnu Riči un Kristīni Skotu – Tomasi. Patisons atzīst, ka intīmās ainas viņu mulsina. Īpaši epizodes ar Tūrmanes atveidoto varoni. „Seksa ainas ar Umu ir strespilnas,” teic jaunais britu aktieris. „Viņas varone seksu izmanto kā ieroci, un manam varonim ir dzīvnieciska domāšana. Šajā filmā ir daudz gultas skatu, un tas no manis ir prasījis daudz.”

19 gadu vecā Kristena Stjuarte iemantojusi atzinību, ka ir daudz nobriedušāka par savu patieso vecumu.

Taču aktrisei aizvien problēmas sagādā intervijas. Viņa labi apzinās, ka ikviens pateiktais vārds velāk tiks apspriests, līdz ar to sarunas ar plašsaziņas līdzekļiem kļuvušas vēl mokošākas. Kristena bieži vien sāk domu, tad kādā mirklī pašai šķiet, ka ir izteikusies neprecīzi, viņa apraujas pusvārdā, sāk stāstījumu no jauna, samudžinās vārdos vēl vairāk un beigu beigās pieklust pavisam. Interviju ar sarunu šova vadītāju Deividu Letermanu daudzi nodēvējuši par pamatīgu izgāšanos, taču Kristenai vienkārši nepadodas intervijas. Viņa pati atzīst, ka neprot stāstīt par sevi un diskutēt par filmām.

Ja saruna ar kādu preses pārstāvi notiek kafejnīcā, jaunā meitene nekavējoties apraujas pusvārda, tiklīdz pamana, ka ēstuvē ienāk jaunas meitenes. Aktrise nogaida, līdz viņas paiet garām, un tad mulsi atvainojas žurnālistam: „Ja meitenes manītu, ka runāju par Krēslu, vai izdzirdētu skaļāk piesauktu Džeikoba vārdu, tad tik sāktos!”

„Es patiešām lepojos ar Krēslu. Manuprāt, tā ir laba filma. Gatavošanās lomai nebija viegla, bet galarezultāts, šķiet, ir veiksmīgs. Taču es nevēlos saņemt uzslavas citu vietā,” pārdomās dalās Kristena. „Kad apmeklēju pasākumus un tūkstošiem meiteņu sauc manu vārdu, šķiet – kāpēc gan? Es nejūtos, ka to būtu pelnījusi.”

Sāgas autorei rakstniecei Stefānijai Meierei gan šķiet, ka Kristena ir pelnījusi lielu atzinību. Jaunā aktrise Bellu Svonu parādījusi kā daudz stiprākas gribas cilvēku, nekā pati attēlojusi romānā.

Kristenas Stjuartes kinopartneris Roberts Patisons viņu nosaucis par labāko jaunās paaudzes aktrisi. Arī daudzas jaunas meitenes sapņo par tādu karjeru, kāda veidojas Stjuartei. Taču viņa pati nejūsminās par šo pielūgsmi un vēlas, kaut nebūtu slavena. „Es negribu būt tāda kinozvaigzne, kāda ir Andželīna Džolija,” viņa salīdzina. „Es nekāroju neko no slavenību dzīves spožuma. Es tikai vēlos darīt savu darbu – būt aktrise. Ir mazliet baisi sastapt cilvēkus, kas ir tik ļoti pārņemti ar popularitāti.”

Kristena slavu pielīdzina Krēslas galvenā personāža Edvarda Kalena ikdienai. „Viņam kā vampīram ir skumja, vientuļa un sagrauta dzīve. Kad esi slavens, ar tevi ir tāpat,” uzskata Stjuarte.

„Visiem ir viedoklis par to kāda esmu, kaut es pati to līdz galam nezinu. Klausoties, kādu citi mani iztēlojas, reizēm rodas sajūta, ka ir jāattaisno viņu domas. Pat, ja vārdi nāk no manis pašas mutes, es vēlos būt pārliecināta, ka pasaku tieši to, ko domāju. Es visu laiku paturu prātā, ka viss, ko pateikšu, vēlāk tiks vērtēts un analizēts.

Arī pirms Kēslas nebiju no tām, kam bieži patīk tusēt ārpus mājas. Esmu diezgan paspoietiekama. Vai mani satrauc tabloīdu rakstītais? Ja godīgi, es tur neko daudz nevaru ietekmēt. Bieži vien dzīvoju viesnīcas numurā. Burtskā nozīmē neizeju no tā! Es ar citiem neapspriežu savu privāto dzīvi. Man ir ļoti būtiski paturēt ko savu tikai sev. Savukārt vienīgais veids, ka saglabāt noslēpumā to, kur biju iepriekšējā vakarā, ir neiet ārā vispār. Tas gan ir atkarīgs no mana noskaņojuma. Vienā vakarā prātā ienāk doma, ka man ir viss vienalga un darīšu to, ko vēlos. Bet nākamajā dienā apdomājos un secinu: ak, tagad ikviens padomās, ka esmu izgājusi sabiedrībā, lai apzināti pievērstu sev uzmanību.

Krēsla ir ļoti mainījusi manu dzīvi. Panākumi atvēruši durvis daudzām jaunām iespējām, un man tagad piedāvā daudz vairāk lielisku lomu. Taču fanu uzmanība ir divkāršojusies, un tagad ir grūti iziet cauri pilsētai nepazītai. Es pēc dabas esmu diezgan kautrīga un tāpēc nealkstu pēc būšanas uzmanības centrā. Daži cilvēki manu nedrošību uztver kā augstprātību. Tas nav godīgi, bet esmu iemācījusies tikt ar to galā.

Izklaides klubiņos – tās mani neinteresē. Es neesmu Holivudas meitene. Man nepatīk šī samākslotība. Es brīvo laiku pavadu citās nodarbēs. Man patīk lasīt. Man vajag tikai dīvānu un grāmatu. Es lasu visu, ko vien varu dabūt, - sākot ar Džonu Steinbeku līdz Albēram Kamī. Man patīk arī aiziet ar draugiem pusdienās un atpūsties kopā ar ģimeni un rīkot vakarus, kuros spēlējam dažādas spēles.

Daudzi ir teikuši, ka esmu ļoti nobriedusi savam vecumam, ka spriežot kā 30 gadu veca sieviete. Garīgir skolotāji pat domā, ka manī mājo sena dvēsele. Jā, es pieaugu ātrāk nekā citi: pametu skolu, kad mācījos septītajā klasē, lai pievērstos aktrises karjerai. Bērnībā visu laiku biju pieaugušo vidū, arī tas ir atstājis zināmu ietekmi. Es vēlētos kļūt par scenāristi, tāpat kā mamma.

Mana autoritāte kino aprindās ir Džodija Fostere. Es spēlēju viņas meitu filmā Bunkurs (Panic Room, 2002). Man tas bija liels gods. Kopš šīs sadarbības viņa kļuvusi par manu paraugu daudzās jomās. Es vēlētos līdzināties Fosterei. Viņa ir ne tikai lieliska aktrise, bet arī izpelnījusies atzinību kā režisore, autore un producente. Taču visvairāk es apbrīnoju viņas spēju pasargāt privāto dzīvi no jebkādas publicitātes.”

Kristena šogad piedalās Sandersas filmu festivālā ar divām filmām. Lentē Welcome to the Rileys viņa atveido mazgadīgu prostitūtu, bet filmā The Runaways atveido mūziķi Džoannu Džetu, kura popularitāti iemantoja 70. gados.

Lai gan pārdoti vairāk nekā 85 miljoni sāgas Krēsla eksemplāru, autore Stefānija Meiere (36) aizvien mulst par sabiedrības radīto kultu.

Galu galā rakstniecība nav kas tāds, par ko viņa sapņojusi visu mūžu. Ar romānu sacerēšanu Meiere aizraujas vien sešus gadus. Līdz tam par vienīgo prioritāti dzīvē viņa uzskatījusi mātes lomu. Stefānija bija ar dzīvi apmierināta mājsaimniece un trīs dēlu mamma, līdz kādu nakti redzēja neparastu sapni par vampīru puisi un vēlāk par to saka rakstīt romānu, ko pazīstam sr nosaukumu Krēsla ...

„Aizvien esmu šokēta par savu grāmatu panākumiem,” atzīst Meiere. „Nekad to neesmu uzskatījusi par pašsaprotamu un nerēķinos arī nākotnē. Protams, ir ļoti patīkami, un es cenšos baudīt, kamēr tas turpinās.” Tomēr Stefānija atzīst, ka milzu ažiotāža ap šo darbu viņai liek justies kā nereālā sapnī, viņai reizēm škiet, ka nākamajā rītā pamodīsies un kāds pateiks, ka tas ir bijis tikai joks, kas filmēts ar slēpto kameru, lai paskatītos, kāda būs viņas reakcija.

Līdzigi kā galveno lomu aktieri, arī Meiere nealkst populareitātes un vēlas dzīvot ikdienišķu ģimenes dzīvi mazajā Keivkrīkas pilsētā (Arizonā) tāpat kā līdz šim.

„Stefānija ar dēliem pie mums bieži iegriežas pēc burgeriem,” norāda oficiante, kas strādā rakstnieces iecienītajā kafejnīcā. „Viņa negaida īpašu attieksmi un izturas tāpat kā ikviens cits. Stefānija ir tāda pati kā agrāk. Neriko nekādas scēnas. Vienīga atsķirība – tagad viņa pasūta salātus un burgeru, nevis frī kartupelīšus. Stefānija cenšas sekot līdzi fugūrai un teic, ka presē publicētajās fotogrāfijās izskatoties pārāk apaļīga.”

Pašlaik Meieres kontā ir 50 miljonu sterliņu mārciņu. Viņa ir pārliecināta mormoniete, apmeklē baznīcu un ziedo tai daļu ienākumu. Runā, ka tie esot desmit procenti viņas honorāra.

Stefānija priecājas, ka, pateicoties Krēslas kultam, tīņu vecuma jaunieši atkal sākuši biežāk lasīt grāmatas. Rakstniece atceras, ka lasīšana bijusi viņas iemīļotākā nodarbe jau kopš agras bērnības. Sešu bērnu ģimenē augusī Stefānija stāsta, ka tēvs viņiem vakaros mēdzis lasīt priekšā. Parasti nopietnus darbus, nevis bērnu literatūru. Nākamajā dienā viņa lavījusies uz tēta istabu, lai paņemtu no plaukta grāmatu un izlasītu, kas notiks tālāk ar iepriekšējā vakarā iepazītajiem varoņiem.

„Es visu mūžu esmu lasījusi pieaugušo literatūru,” norāda autore. „Biju īsts grāmatu tārpiņš – jo biezāka grāmata, jo labāk. Manu iemīļoto vidū ir Lepnums un aizspriedumi, Vējiem līdzi, Džeina Eira, Rebeka. Esmu liela Orsona Skota Kārda fane. Katru gadu no jauna pārlasu Džeinas Ostinas darbus!”

Fenomenālo panākumu dēļ daudzi Meieri salīdzina ar Džoanu K.Roulingu, jo abas dāmas sarakstījušas darbus, ko pasaulē iemīļojusi gados jauna auditorija. „Tas būtu tāpat, kā salīdzināt ezeru ar okeānu,” iebilst Stefānija Meiere. „Tie abi ir pildīti ar ūdeni, tomēr ir ārkārtīgi atšķirīgi. Esmu liela Roulingas daiļrades cienītāja. Pat, ja mani darbi ir pārdoti lielā eksemplāru skaitā, nekad nebūs otras Džoanas Roulingas! Es jūtos pagodināta par šādu salīdziņajumu, bet ne vairāk!”

„Visu mūžu (domās) esmu stāstījusi sev stāstiņus un domāju, ka to ir darījis ikviens,” atzīst Meiere. „Romānu Džeina Eira esmu pārlasījusi kādus 40 miljonus reižu. Tajā ir epizode, kurā viņa Ročesteram rāda savas gleznas. Viņa stāsta, ka ideja, kas radusies galvā, ļoti atšķiras no galarezultātā sanākušā darba. Ročesters atbild, ka viņa notvērusi tikai mazu dau no tā, ko redzējusi iztēlē. Arī es reiz aizrāvos ar gleznošanu un pat uzvarēju kādā akvareļu darbu konkursā. Arī es nespēju panākt tādu galarezultātu, kādu biju redzējusi savā prātā. Rakstot atklāju, ka spēju to izstāstīt tieši tā, kā esmu sajutusi iztēlē.”