Toreiz, 1930. gadu vidū (mūsu laika mašīna dodas pagātnē), viņš tikai sāka izjust vientulību, taču viņam vēl nebija spēka to apzināties. Tā nebija viegla sajūta. Viņš, atklāts brīnumiem, gāja bojā no ikdienišķuma. Māte viņu saprata, bet pārsteigt ar brīnumiem nespēja – viņa joprojām nespēja redzēt briesmoņus, kas naktī slēpās uz kāpņu priekšpēdējā pakāpiena.
Iespējams, ar laiku arī Rejs iemācītos nelikties par viņiem ne zinis, pamestu žurnālus un kļūtu par parastu darbarūķi. Uz to gāja, līdz tam nonāktu, ja liktenis atkal kārtējo reizi nebūtu iešūpojis svārstu. Ja nenotiktu brīnumi.
Kalifornijā bija iespējams viss. Reiz Rejs ar skrituļslidām iebrauca Holivudā, bet mājās pārbrauca Holivudas bijušās kinozvaigznes un nākošās tenku karalienes Luellas Pārsones limuzīnā. Un lūk, 13 gadus vecais Bredberijs stāv blakus Džordžam Bērnsam, pagātnē populārai radio balsij, bet nākotnē – pazīstamam aktierim un Oskara laureātam... Rejs vienmēr bija tur – netveramajā brīdī starp pagātni un nākotni un nekad nezaudēja spēju aptvert ar skatu to, kas jau ir bijis un to, kas vēl nav piepildījies.
1937. gada septembra pirmajos datumos Bredberijs bukinistu veikalā nejauši iepazīstas ar kādu puisi, kas ievērojis viņa kaislību uz fantastikas žurnāliem un uzaicina viņu... kur? Nevar būt. Viņš uzaicina Reju uz kārtējo ikmēneša Zinātniski Fantastiskās Līgas vietējās nodaļas sēdi.
Bredberijs pārdzīvo to satricinājumu, apmēram kāds varēja tad gāzties pār Ņujorkas fantastikas mīļotāju Frederiku Polu un simtiem (tajā laikā – tikai simtiem) citu ZF mīļotāju: viņš, neveiksminieks, apmaldījies izdomātās pasaulēs, atrada tādus pašus kā viņš, domubiedrus – un atrada tos pilnīgi reālā, vieliskā, ikdienišķā pasaulē! Nevar būt.
Pirmkārt, brīnumi neeksistē.
Otrkārt, pamēģiniet atkārtot to vēlreiz pēc tāda neapšaubāma brīnuma!
1937. gada 5. septembrī Rejs Bredberijs beidzot uzkāpa uz ātrgaitas šosejas, pa kuru liktenis aizrāva viņu uz priekšu – bez luksoforiem un apstāšanās, lai uzpildītos.
Tieši šajā sapulcē kāds viņam iedeva kluba paštaisītā žurnāla Imagination pirmo numuru (nodrukātu uz rakstāmmašīnas, pavairotu uz rotatora un pie muguriņas sastiprinātu ar trīs saspraudēm). Žurnālā bija nodrukāti Līgas biedru stāsti un raksti. Bredberijs pēkšņi apzinājās, ka tādā žurnālā varētu būt nodrukāti arī viņa stāsti. Piedāvāt tos īstam žurnālam viņš neuzdrošinātos, bet šādam – kāpēc ne?..
Viņa pirmā fena publikācija radās jau pēc četriem mēnešiem: 1938. gada janvārī, kārtējā Imagination numurā parādījās stāsts “Hollerbokena dilemma”. Stāstā bija visi amatieru prozas trūkumi, taču kā minimums, sižeta ideja bija svaiga: varonis uzkrāja milzum daudz enerģiju, jo spēja “apstāties laikā” un šai enerģijai tūlīt bija jāatbrīvojas, tiklīdz varonis atkal sāktu “kustēties”. Laiks, laika enerģija, cilvēks un laiks – kā redzat, tas viss jau bija pašā pirmajā viņa publicētajā stāstā!
Pēc trīs gadiem pārsteidzoši līdzīgu ideju izmantos savā pirmajā stāstā no “ieroču” cikla Alfrēds Van Vogts – profesionāls rakstnieks un viens no Džona Kempbela mīluļiem. Bija kaut kas?.. Vai arī ?.. Lai nu kā arī tas nebija, fantastikas pasaule palika neticami šaura.
Taču Bredberijs šajā pasaulē vēl bija praktiski nekas. Viņš bija jokdaris. Džokers. Asprātis, kas smējās žurnālos, jokoja tikšanās reizēs, uz ielas, vienmēr un vienalga kāda iemesla dēļ. Viņš bija vētraini sabiedrisks. Viņš sūtīja humoreskas un piezīmes visiem visiem amatieru žurnāliem, kurus spēja atklāt. “Taču zem visas šīs nevaldāmās jautrības, - tikai pēc pieciem gadiem rakstīja viņa tuvs draugs Brūss Jerke, - slēpās dziļa cilvēka dabas sapratne un jau bija redzami iecirtumi, ko atstāj laiks...”
Tad pat kluba dzīve iepazīstināja Bredberiju ar dažiem rakstniekiem-profesionāļiem no Losandželosas. Uz Līgas sapulcēm nāca Henrijs Katners, Artūrs Bārns, Lī Breketa, Roberts Hainlains. Smaidīgais, jaunais cilvēks, kas enerģiski un nepiesātināmi alka komunicēties, reizēm baidīja viņus ar savu impulsivitāti, bet ar bezgalīgajiem jautājumiem par to, kā kļūt par profesionālu un veiksmīgu rakstnieku, varēja vienkārši izvest no pacietības.
Šajā laikā viņš tieši pabeidza skolu un meklēja amatu, ar ko varētu nodarboties turpmākajā dzīvē. Teātris? Grafika? Literatūra? Humoreskas visai drīz pārstāja viņu apmierināt un viņš pārgāja uz nopietnākām formām. Taču amatieru žurnāli, kas bija pieraduši no Bredberija saņemt vieglus smejamgabalus, tādus viņa stāstus ņēma ne visai labi. Rejs lieliski zināja, ka fenziniem ir materiālu deficīts un sākumā par atteikumiem brīnījās, bet tad apvainojās un sāka domāt, ka pret viņu veidojas kāda sazvērestība...
Taču no šīs situācijas izeja tika atrasta – 1939. gadā Bredberijs izdod sava paša fenzina Futuria Fantasia pirmo numuru. Šajā žurnālā viņam parasti neatteica...
3. Ar pirmā numura sagatavošanu (pavisam Bredberijs iztaisīja četrus numurus) sakrita pirmais (un pēdējais) politiskais aptumsums, kas skāra nākošo klasiķi, viņš aizrāvās ar tehnokrātijas idejām. 30. gados tas bija visai moderni, tāda jauna himēra, kas vispārējā drūmumā bija piedzimusi no depresijas laulībām ar tehnisko progresu. Tehnokrāti sludināja, ka ekonomikas vadīšanas zinātniskās metodes palīdzēs to izveidot maksimāli efektīgu un sabiedrībai nepaliks cita izvēle, kā vien nekavējoties sākt plaukt. Vajadzēja tikai sagaidīt, neefektīgā, kapitālistiskā ekonomika pati sevi aprīs. Depresija ir tikai sākums, tehnokrātijas ideologi runāja. Ja viss ies tā, kā to saka skarbā loģika, tad 1945. gadā Amerika gulēs drupās. Tautai vienkārši nebūs citas izejas, kā nodot savu likteni visprogresīvāko inženieru, zinātnieku un domātāju rokās, kas spēs pacelties virs sīkām problēmām un apvienotiem spēkiem atrisināt ideālas sabiedrības uzbūvēšanas uzdevumu.
Tajos laikos Bredberijs vēl visai mundri pieņēma priekšlikumus visādu utopiju realizēšanai dzīvē. Taču (laika mašīna – klikš, klikš, klikš) jau pēc dažiem gadiem viņš uztvers tehnisko progresu kā vienu no fantastiskajiem briesmoņiem, ko izauklējusi cilvēku netālredzība. Bet utopijas, īpaši tās, kas ir realizetas dzīvē, kļūs par viņa gandrīz vai pašu lielāko murgu. Tāpēc, ka utopijas ir tie paši bērnības sapņi. Kļūstot par īstenību, tas tūlīt kļūst nevajadzīgas un aiziet bojā.
Taču toreiz, 1930. gados rakstnieki un fantastikas mīļotaji uztvēra sociālos eksperimentus bez īpašiem aizspriedumiem – ja varēja fantazēt par zinātni un tehniku, kāpēc nevarēja fantazēt par sociālo iekārtu? Daži no jaunajiem feniem, palīdzot “pasaku pārvērst īstenībā”, pat izšķīrās par nākošo soli un kļuva par ASV kompartijas biedriem – kaut gan, pēc tam, kad tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts un krasās komunistu pārejas no totālas fašisma kritikas līdz paziņojumam, ka Hitlers ir galvenais sabiedrotais, visi viņi, ar retiem izņēmumiem, savas partijas biļetes atdeva atpakaļ. Ar visu mīlestību uz fantastiku (vai tieši pateicoties tai) viņi tomēr nebija pavisam naivi jaunekļi.
Tehnokrātija amerikāņiem tomēr noteikti bija mazāks bieds, kā “sarkanie draudi”, kaut arī tie paredzēja, tāpat kā komunistiskā teorija, “zinātnisku” pieeju sabiedrības pārbūvēšanai. Tas nebija visai šausmīgs bieds. Un dažam labam no jauniešiem patika.
“ Man liekas, - toreiz Bredberijs rakstīja, - ka tehnokrātija apvieno sevī visus fantastikas sapņus un cerības. Tieši par to mēs sapņojām tik daudzus gadus – un drīz mūsu sapņi var realizēties...” Pēc desmit gadiem, pārlasot šīs rindas, viņš kādreiz izsapņotās idejas uztvēra ar šausmām.
Bredberijs spēlējās ar tehnokratiskajām idejām ne visai ilgi – pirmajos Futuria Fantasia numuros tām ir atvēlētas visai daudz vietas, taču pakāpeniski tēma tika aizmirsta. Viņam bija interesantāk publicēt fantastiskus stāstus, nevis rakstīt par sociāliem prožektiem. Turklāt visā šajā jomā varēja novērot zināmus sasniegumus: piemēram, ceturtajam (un, ak vai, pēdējam) fenzina numuram Bredberijs izlūdzās stastu no paša Roberta Hainlaina – gandrīz neiedomājama veiksme, pat ar to, ka Hainlains kā galveno publicēšanas noteikumu izteica tā publicēšanu ar pseidonīmu “Lails Monro”. Vāku žurnālam zīmēja Hanness Boks, - vēl viens Bredberija paziņa no Līgas, mākslinieks-amatieris, tolaik vēl nevienam nezināms.
Tieši viņa zīmējumus Bredberijs paķēra sev līdz, kad 1939. gada devās uz Ņujorku – uz pasaule pašu pirmo WorldCon – fantastikas mīļotāju Vispasaules salidojumu. Par Vispasaules to gan varēja dēvēt tikai skaista vārda dēļ – atbrauca tikai amerikāņi, vienkārši tāpēc, ka nekur citur pasaulē nekas līdzīgs vairāk nenotika. Ne tikai piedalīšanās kongresā interesēja Bredberiju, viņš Ņujorkā paveica vēl vienu musu stāstam svarīgu varoņdarbu – viņš iegāja ikmēneša izdevuma Weird Tales redakcijā un tikās ar redaktoru Fernsvortu Raitu. Pirmkārt, viņš gribēja noskaidrot, vai pastāv iespēja publicēt žurnālā paša stāstus (starp citu, iespēja toreiz neatradās). Otrkārt, viņš piedāvāja Raitam apskatīt Hannesa Boka darbus – un te trāpījums bija precīzs. Raitam iepatikās ilustrāciju stils un drīz ar Bredberija piespēli Hannesa Boka grafika sāka regulāri parādīties žurnālā, bet pats viņš ātri vien kļuva par vienu no populārākajiem māksliniekiem-fantastiem.
Bredberijs pats Ņujorkā atrada kaut ko vairāk, nekā iespējamo izdevēju – viņš atrada literāro aģentu. Džuliuss Švarcs toreiz bija viens no nedaudzajiem aktīvistiem, kas tērēja savu laiku, lai citu sarakstītos stāstus mēģinātu piedāvāt žurnāliem (vēlāk viņš sev atradīs prestižāku un radošāku nodarbošanos, un paliks masu kultūras vēsturē kā Supermena un Betmena komiksu vadošais redaktors).
Bredberijs atdeva Švarcam savus rokrakstus un atgriezās Losandželosā – strādāt.
Tā kā nebija citu variantu, viņš kļuva par avīžu iznēsātāju. Nākošais klasiķis nesās pa ielām ar kliedzienu: “Pēdējie jaunumi!” veselus četrus gadus, no 1938. līdz 1942. gadam, vienlaikus izdomājot jaunus stāstus, vērojot cilvēkus, iegaumējot košas detaļas... ja viņam priekš tā pietika spēka. Vai jūs nekad neesat skraidījis pa ielu ar smagu avīžu saini rokās? Pamēģiniet. Ļoti veicina radošo izaugsmi, ja izdosies saglabāt elpu.
Pēc daudziem gadiem viņš rakstīja par šo laiku:
“Kad es pārdevu avīzes, draugi man jautāja: - “Ko tu te dari?” Es atbildēju: - “Kļūstu par rakstnieku”. - “Tu neizskaties pēc rakstnieka”, - viņi man teica. - “Toties, es jūtos kā rakstnieks!”, es iebildu.”
Tikai 1941. gadā (pēc pusotra gada, kad viņš iepazinās ar Bredberiju) Švarcam pirmoreiz izdevās pārdot viņa stāstu. “Svārsts”, kas tika sarakstīts vēl 1939. gadā un vēlāk Bredberija drauga Henrija Hasses pārrakstīts, atnesa līdzautoriem uz diviem divdesmit ar septiņus ar pusi dolāru (mīnus aģentam pienākošais procents). Tas bija stāsts par zinātnieku, kas sava izgudrojuma demonstrācijas laikā nejauši aizraidīja pie tēviem divdesmit pasaules zinātnes spīdekļus un tiek par to sodīts ar nemirstību, lai vērotu bezgalīgo laikmetu nomaiņu. Literatūras ziņā stāsts bija atklāti vājš, taču kaut kādu dīvainu apstākļu sakritības dēļ tas atkal bija stāsts par laiku.
Laiks nelaida Reju vaļā.